MADARAS 10 dienas Francijā
Emīls visu pateicis skaidri un precīzi - es šoreiz atļaušos tikai piekrītoši māt ar galvu.
EMĪLS 10 dienas Francijā
Itālijā viss jau šķita piedzīvots un izdzīvots, tāpēc tuvojoties Francijai jau pārņēma neliela prieka un pārmaiņu trīce. Priekšā paredzēts viss rojālais krasts sākot ar Mentonu, Monaco, Nicu, šķita, ka būs izcili. Vispār, sākums tik tiešām bija izcils, jo mūs apciemoja arī mūsu labdraugs Bubaks, bet pēc tam vairāk negāja tik gludi. Pēdējas dienas Francijā mums bija viena liela moka vairāku dienu garumā, bet nu, gadās arī tā, tāpēc šis blogs būs par veiksmīgi-neveiksmīgo pieredzi Francijā.
Pirmais iespaids - Mentona
Izbaudījuši Itālijas piekrasti vairāku dienu garumā, pavadām pēdējo nakti Sanremo un dodamies uz mūsu pirmo pieturpunktu - Mentonu. Mentona ir skaista, mājīga, bagāta ar dažādām krāsainām mājiņām, promenādi, pamazām jau var sākt just rojālā Cote De Azur klātbūtni. Pārbraucam robežu, Francijas robežsargs lūdz apskatīt busu, jo sarkans buss, nezināmi numuri un melni logi tomēr izraisa aizdomas. Sargs ver durvis, un tur šim priekšā izlec Punktons. Izrādās, ka francūžiem ļoti iet pie sirds suņi, tā nu viņi tur apmainījās ar laipnībām pāris minūšu garumā un ļāva mums doties tālāk. Pamazām sākām meklēt stāvvietu, lai laicīgi atrastu naktsmājas un dotos uz pilsētu, bet ātri sapratām, ka šī nebūs viesmīlīgākā vieta vanlife dzīvei. Visur “no camping” zīmes, kas gan mūs īpaši neuztrauc, bet augstuma ierobežojumi gan, kas ir sākot no 1.90m, kam pat es ejot īsti netiktu cauri. Labi, ka bijām nesezonā, jo daudz kur bija iespējams apbraukt ierobežojumus. Francijā, vismaz šajā krastā, tik tiešām kempingošana bija neliela sāpe, bet mūsu buss iekļāvās gandrīz visur, tāpēc lielākoties šo no-camping kampaņu izjūtam kā nelielu “Vispār mēs jūs negribam” sajūtu, bet to jau var pārdzīvot.
Mūsu labdraugs Edgars vienu dienu pēc vienkāršas čatošanas ar Madaru paziņoja, ka - jā, varētu atbraukt, mazliet atpūsties garajās brīvdienās, un operatīvi nopirka biļetes uz Nicu. Redz kā, internets tomēr vieno, ne tikai šķeļ. Lai nu kā, gaidot Edgaru, mēs palikām vēl divos pieturpunktos, kur viens bija skaistā kalnā ar skatu uz Monako, bet otru nakti palikām ielas malā netālu no Nicas lidostas, kas nebija omulīgākā vieta, kur uzturēties, bet toties 10 min līdz lidostai. Nakšņošana kalnā ar skatu uz Monako tik tiešām bija izcila, viena no labākajām vietām, kur esam palikuši, skats, čurāšanas vietiņas un pilnīgs klusums, Punktam bija, kur izskrieties un saēsties zāli, zvaigžņotas debesis un viss skaisti.
Montekarlo aparāti, Verdonas daba, atkal Mentona un Latvijas simtsgade Nicā
Edgars WhatsApp'o, ka nolaidies jau Nicā, un tā jau mums ir ceturtā diena Francijā. Sagaidām Edgaru lidostā, apskāvieni, laba vārdi, nedaudz jociņi un dodamies uz Monako. To izvēlējāmies kā mūsu pirmo mērķi, jo vēlējāmies laimēt lielo džekpotu un visi lidot uz Dubaju, turpināt ceļu tur. Citu glauno gala mērķi, kurā šķiest Monako naudu, mēs uz ātro nevarējām izdomāt.
Iebraucam bagāto ļaužu pilsētā. Pēc skata gan nepateiksi, ka šeit mājo ļaudis ar biezākajiem makiem kabatā. Tā arī nesapratīšu, kāpēc cilvēki, kam ir finansiālas iespējas dzīvot jebkur, izvēlās to darīt Monako. Bet citu maciņā nelienam, lai jau ļauži priecājās. Atrodam parkingu pie pludmales, noliekamies busu pašā stūrītī, iedzeram pa franču aliņam un uztaisām ceļojuma klasiku - makaronus. Maksas stāvvietā gan aparāti nestrādā, tāpēc igorējām daļu “maksas”, jo domājām, ka varbūt te strādās Itālijas likumi, ka vienkārši neviens Tevi nepārbaudīs. Sodu dabujām visai ātri, skaisti 25 Eur. Smieklīgi, ka Purvciemā noliekot auto pie “Superneto” es dabūju tieši tikpat lielu sodu. Šo sodu ignorējām, ceru, ka tas mums vēlāk neatspēlēsies dubultā.
Monako mūsu acīs nekāda, tiešām nesapratu, kāpēc mēs te atbraucām, ja neskaita to, ka vieta tautā skaitās slavena. Nu, tiešām nav nekā diža, ar ko priecēt acis, ir glīti, bet tāda sajūta, ka ceļā šādas pilsētas jau redzētas vairākas reizes. Varbūt esot ilgāk ceļā, arvien mazāk lietas pārsteidz. Bildes jāuzņem, lai arī nešķita, ka tā īsti ir ko bildēt, tāpēc izvēlējāmies nofotografēt tā saukto “Monako svēto trio” - kazino, F1, auto.
Lai nu kā, esam nolikuši busiņu pašā Monako galā, tāpēc ar kājām dodamies uz Montekarlo, lai mazliet paspēlētu tās azartspēles. Mēs diez ko apdomīgi neesam, gājām šortos, tāpēc pie galvenās ēkas vien uzņēmām bildi, iegājām iekšā apskatīt foajē un devāmies uz blakus esošo “plebeju” kazino, kur apsargi norādīja, ka ar šortiem nevajadzētu būt problēmām.
Ar Madaru izvēlējāmies laimīgo aparātu, ielaidām 5 Eur, dubultojām līdz 10 Eur un tad veiksmīgi tos zaudējām, spēlējot “Krusttēvs” tematikas aparātu. Bubaks pa to laiku ar nopietnajiem vīriem spēlēja pie galda un arī veiksmīgi visu zaudēja. Sapratām, ka nebrauksim uz Dubaju, bet gan uz Verdonas aizu, kas galīgi nav mazāk labi un ir vairāk mūsu stilā. Nakti izlemjam pavadīt turpat, ar skatu uz Monako, mazliet augstāk pakalnos. Pagatavojām vakariņas, papļāpājām, padzērām vīnu un devāmies pie miera. Bubaks, kā jau kārtīgs latvju džeks, “Jauno vanagu” prezidents, gulēja ārā, šūpuļtīklā ar savu nakšņošanas inventāru no Latvijas. Nakts vidū Madara ieziņo, ka šie ir cilvēka necienīgi gulēšanas apstākļi un smalko pelējušo sieru deportē no busa, uzliek to uz auto jumta.
Rīts skaists, kafija, maizītes, siers ar karaliska pelējuma cienīgu smaku, un dodamies ceļā uz Verdonas aizu. Ceļš mums pamatīgi ievelkas, jo franču tauta šajā dienā apņēmīgi sāka protestēt pret dārgo dzīvi un bagāto ļaužu prezidentu Makronu. Izstāvējām pamatīgu sastrēgumu, izrādījām latviešu cienīgu neapmierinātību gan mūsu, gan angļu, gan lielo kaimiņu mēlē un pēc pamatīga korķa devāmies tālāk, līdz tikām jaunā korķī. Tur es vēlējos būs žigls un mazliet straujāk uzgāzēju, un tad visi dzelteno vestu īpašnieki izrādīja savu neapmierinātību ar nelielu ūjināšanu. Nekur tālu netikām, turpat jau stāvējām, bet tik ļoti vēlējamies paspēt uz aizu dienas gaismā, ka mazliet jau nervozi palikām. Lai nu kā, pienāca pie mums policsts un ar visai sarkanu, siekalainu ģīmi iebļāva man sejā: “I'm POLICE”. Nu neko, respektējām POLICE kungu, mierīgi izstāvējām rindu un, dodoties kalnotākā reģionā, bijām brīvi no apļu blokādēm. Vispār, ļoti cītīgi sekoju līdzi šiem Dzelteno vestu protestiem, tagad ik pa laikam ielūkojos BBC, lai saprastu, ko tad “dzeltenie vīriņi” sastrādājuši. Kaut kur jau tiem frančiem ir taisnība, nekad jau nav dūmu bez uguns, malači, ka nestāv malā, bet rīkojas. Jebkurā gadījumā, es šos protestus neatbalstīju, jo zināju, ka beigsies ar to, ka visi demolēs un aizies galīgi nevaldāmi, kā vienmēr tas notiek šajā zemē. Labāk miermīlīgs protests, kam gribas just līdzi un atbalstīt, bet ne būt vienam no tiem, kas ar pakauša smadzenēm domā - “man vienalga, jāmauc tajā pūlī”. Jā, vai ne, Eiropā šādi nevajag runāt un domāt, jo buss un braukšana ar to cilvēkos arī ir visai populārs protesta veids.
Lai nu kā, tieši līdz tumsai izstaigājām Verdonas aizu. Daba mums visiem tuvāka sirsniņai, kārtīgi izbaudījām skaistos skatus, kāpšanu, pastaigu, svaigo gaisu un iespēju izvēdināt sakarsušos prātus. Pa nakti palikām skaistā vietā pie jūras. Stāvvietā, protams, limits 2.2m. Augstuma limiti te ir visur, pat uz šosejas, kur priekšā nebija ne tuneļa nekā, vienkārši limiti, limiti, limiti. Bubaks šonakt gulēja pie mums busā, un nebija nekādas vainas, labs nakts biedrs, ne krāc, ne šņāc, negrozās, rets gadījums. Visi izgulējāmies tiešām labi un no rīta dodamies uz Nicu, jo klāt 18. novembris un jāsāk gatavoties svētku mielastam.
Uz Nicu stūrēja Bubis, līdz ar to mēs ar Madaru varējām atļauties pavērot apkārtni, jo braucot pie stūres jau tā gluži nevar bolīties apkārt. Atpakaļceļš mierīgs, bija viens protests, kuru veiksmīgi apbraucām un nonācām pie mūsu viesnīcas. Stāvvieta arī tur bija ar 1.90m limitu, tāpēc iebraukšana tajā pārtapa par vienu no dienas projektiem, knapi ielīdām un devāmies izstaigāt Nicu. Jāatzīst, ka Nica varbūt vēl mazliet turas uz seniem lauriem kā fantastisks, skaists kūrorts. Nica ir skaista, to, protams, nenoliedzu, bet pēc kartiņām spriežot, mazliet savu šarmu gadu laikā ir zaudējusi. Iespējams, ka vaina ir mūsos, nespējam vairāk “ķert” vietas. Šā vai tā, ļoti jauka pilsēta un labi pavadīts laiks. Pēc pastaigas dodamies uz viesnīcu, Madara parūpējās par skaisto vakariņu galdu, mēs par maltīti, tad slēdzam iekšā LTV, kā pienākas, vērojam svētko koncertu, prezidenta runu un gaidām salūtu. Salūts skaists, tik tiešām iespaidīgs priekšnesums. Zinu, ka cilvēkiem tas galīgi negāja pie sirds, bet nesaprotu, kas tur varēja nepatikt? Patiesībā liels prieks par mājām, kā ar Madaru runājām, šis ceļojums mums Latviju ir atklājis no jauna - sapratām, cik labi ir pie mums, cik labi ir mājās. Mājas pamazām jau sāk pietrūkt, bet saprotam, ka šāda iespēja mums bieži nebūs, tāpēc ļaujamies.
Rīts klāt, izstaigājam vēl nedaudz Nicu un dodamies uz lidostu. Pavadam Edgaru un dodamies tālāk mūsu ceļā.
Welcome to St. Tropez & welcome Spain
Vēl rit darba nedēļa, tāpēc ceļu blokādes neveidojās, tikai dažviet, kur īpaši aktīvi bezdarbnieki jau pulcējās apļos un gatavojas paust viedokli. Mēs, savukārt, dodamies netālu no St. Tropez uz dabas taku, lai izstaigātos un mazliet atgūtu elpu pēc visu pilsētu apmeklējumiem un garajiem sastrēgumiem. Taka tiešām laba, gar pašu jūras krastu un visai intersanti pa to paieties. Pa nakti paliekam kaut kur, šo galīgi vairāk neatminos - nu jau nakts palikšanas kļuvušas tik ikdienišķa parādība, ka neatceros, kur palikām pirms divām dienām.
Tālāk skatāmies un domājam, ko nu darīt. Mums neliels maršutiņš salikts, bet laiks nekāds un protesti arī neļauj braukt pa lielajiem ceļiem un visu laiku jāzogas apkārt, lai nestāvētu kārtējā 2h korķī. Pamazām paliekam viegli uzvilkti, bet zinam, ka pēc melnajām pelītēm vienmēr nāk baltās. Tuvojas brīvdienas, sapratām, ka jātiek garām Marseļai, jo lielajās pilsētās šie protesti iet uz urā. Tā nu pa vakaru izšāvāmies cauri sastrēgumiem un atradām vietiņu pie jūras, kur pārlaidām nakti.
Madara Instagram bija sarakstījusies ar jauku meiteni Ievu, kas piedāvāja mums palikt viņas dzīvoklītī un nomazgāties, mazliet atkopties un pastrādāt, izmantojot wifi, tāpēc pamazām virzāmies uz Ievas pusi, dažas dienas vēl bija jāpaganās pa piekrasti, bet nu vietas, laiks palika galīgi nekāds un mēs arvien vairāk sašļukām. Protesti arī uzņēma cienījamus apgriezienus, tāpēc arī nekur kustēties īsti negribējās, jo dienas ir īsas un gaišo dienas daļu nostāvēt sastrēgumos šķita bezjēdzīgi. Izbraucām vēl Camargue parku, kurā uzmetām acis flamingo, iebraucām ar auto pludmalē mazliet uzspēlēt bumbu, palasīt un sapratām, ka nav - galīgi nejūtamies savā ādā. Nu, nepatīk mums te Francijā, nu nekādi. Mazliet bēdīgi, ka tā teikt “jāuzmet” Ieva, tomēr saņēmāmies pateikt, ka neiet pie sirds Francija šajā laikā un izlēmām, ka braucam uz Spāniju. Mēs iemainījām dušu, gultas, cienīgus strādāšanas apstākļus un superīga cilvēka satikšanu pret došanos projām - iedomājaties, cik ļoti mums nepatika Francijā. Tā nu pēc 10 dienām Francijā mēs kāpām busā un devāmies uz saulaino Spāniju, kas tik tiešām, tiešām uzreiz bija saulaina un lika atviegloti uzelpot. Ar Madi sapratām, ka vienmēr jāklausa mūsu iekšējam “ņuham”, jo tas mums nekad neliek vilties.
Ticu, ka Francijā ir jauki un ir ko redzēt, bet mēs laikam nebijām īstajā vietā un laikā. Iebraucot Francijā, pat nezinu, kas man bija noticis, sabuktēju mašīnu un aizķēru uz ielas citu auto, pārbraucu krustojumā par sarkano - laikam šis bija zīmes, ka vienkārši nav. Jebkurā gadījumā, prieks, ka Francija tās sākumā bija jauka, prieks, ka Edgars paciemojās, lai atsvaidzinātu ikdienu, un jāsaka - piedod Ievai, noteikti tiksimies citā laikā un vietā.
Šo blogu rakstām jau no Portugālēs, bet drīz būs blogs par Spāniju, būs arī video, nu viss būs, viss būs. Priecīgus, ģimeniskus svētkus, mīļie!
VISAS BILDES NO FRANCIJAS ŠEIT