MADARA par 5 lietām
Viens no maniem nešpetnākajiem dēmoniem ir tas, kas grib mācēt visu TAGAD un PERFEKTI. Vai vismaz pieklājīgā līmenī. Ja ne, tad man nemaz nevajag. Iedzimtais perfekcionisms vai iemācītais “Kāpēc tikai 9, kāpēc nedabūji 10?”, bet doma, ka vajadzēs darīt ko tādu, ko nemāku (bet citi taču māk!) un varbūt man nesanāks, uzdzen šermuļus un nodzen jebkuru vēlmi mēģināt. Bet dzīve ir dzīve, tā piespiež kāpt pāri dēmoniem un šermuļiem. Paldies Dievam un gēniem, un citiem faktoriem, mācos ātri, tādēļ lielākoties sakost zobus nākas uz īsu brīdi. Un te nu būs lietas, kas būs fiksi jāsamācās, lai brauciena laikā šito galvas-mošķi varētu atstāt mājās.
Sagādāt pieklājīgus foto
Ja Tu, cilvēks, apņemies katru nedēļu uzrakstīt pa blogam, ar superjaukumu Inga Vīņaude un Liene Pētersone veikumu mūžīgi nepietiks, it sevišķi, kad nebūsim vienā valstī. Tā nu nāksies pašiem ķerties pie fotografēšanas un foto apstrādes. Lai kā es cerētu un censtos no Emīla izveidot krietnu Instagram husband, tas viņa asinīs nav ne grama. Tā nu, visticamāk, nāksies vien pašai skatīties, kas bildējams, fotografēt un apstrādāt foto. Nav jau tā, ka neietu pie sirds, vairāk nekā 10 gadi pavadīti ciešās un ļoti ciešās attiecībās ar fotogrāfiem, esmu gan asistējusi, gan centusies vadīt fotostudiju, gan visādi izdarījusies fotokameras pozēšanas pusē. Bet nekas no tā nepalīdz, ja zini, kādam jābūt rezultātam, bet nezini, kā to panākt. Protams, zināms mērķis ir pirmais solis ceļā uz uzvaru. Tas gan mani nemierina, tikai uzdzen lielo stresu, jo liek salīdzināt savu rezultātu ar to, kas priecē Īstu fotogrāfu izpildījumā. Atceries pagājušā bloga titulbildi? Tur esmu sapsihojusies ne jau par to, ka nespētu izdomāt vai aprakstīt maršrutu, bet gan tieši par to, ka viss, ko sabildēju, izskatās stulbi, nesmuki, es neko nemāku & mēs nevaram būt blogeri. Šis uzdevums nebūs cukurs, tas nu būtu skaidrs.
Nekontrolēt izskatu
Cik nu savu izskatu var kontrolēt cilvēks, kas piedzimis ar neparedzamiem mošķuļmatiem. Bet liela daļa no manām attiecībām ar savu izskatu - pielāgot to tam, kāda es šajā mirklī jūtos. Matu krāsu un garumu gan esmu mainījusi tikai nejauši un ar lielu raudāšanu, arī stils radikāli nav mainījies, bet man ir būtiski, lai katru dienu varu izskatīties tā, kāda šajā dienā esmu vai vēlos būt. Šodien brīvi vāļāties pa zemi desmitgadīgās džinsās kā puķubērna reinkarnācija, rīt izmantot augstpapēžu ieročus, lai iegūtu bonuspunktiņus velnišķīgajai sievišķības daļai, vienu dienu pucēties stundu, citā dienā neiet dušā. Mana garderobe ir pakāpeniski veidojusies padsmit gadus, tādēļ gan man, gan draudzenēm piedāvā risinājumus dažādām dzīves situācijām - bet nekāda minimālisma kodolgarderobe gan tā noteikti nav. Tādēļ nezinu, kā spēšu sadzīvot ar pāris krekliņiem, 1 biksēm, 1 šortiem un X apakšveļu. Un kleitas taču ir mans mīļākais apģērba gabals! Un ja nu kādu dienu es jutīšos kā supersexy persona, ne ceļotāja, kam galvenais ir ērtums? Un kur es varēšu noskūt kājas? Ja būtu laiki, kad spalvainas sieviešu kājas ir kaisles simbols, par to vienisprātis būtu gan sabiedrība, gan mans vīrs, es pārslēgtos uz jetija režīmu sekundes laikā, bet šobrīd nespētu justies ērti, pārvērtusies kaktusā. Kas notiek diennakts laikā. Un kā ar kosmētiku, no kuras nenoliedzami radusies atkarība? Cik dažādu krāsu lūpukrāsu drīkstēšu ņemt līdzi, lai tas nebūtu ģeķīgi? Pamazām ar šo būs jātiek skaidrībā, jāsaprot, cik daudz apģērbu varu ietilpināt (vēlreiz paldies Dievam/gēniem/pārējam, ka maniem apģērba gabaliem ir mazs tilpums) man atvēlētajā telpā, jāizveido sazipota garderobe, kas var par mani pateikt visu, ko gribu ar to pavēstīt (ne velti bakalauru rakstīju par apģērba semantiku), jāiemācās savu garstāvokli atdalīt no tā, vai jūtos smuka. Un treniņa nolūkiem es nedēļu ļaušu Emīlam izvēlēties manu apģērbu. Katru dienu! Arī tad, kad jāiet ārpus mājas. Tadadadammm!
Nekautrēties
Vēl viens dēmons. Manī vienlīdz skaļi sadzīvo “nepatīk - ej uz poda!” un baigā kautrība. Braucienā būs daudz brīžu, pirms kuriem man jāiemācās nekautrēties. Runāšana ne-latviešu valodā būs pirmā. Lai gan mācījos valodu skolā, valodu klasē, angļu valodu apgūstu kopš bērnudārza, krievu valodu 4 gadus, vācu un zviedru valodu 3 gadus, latīņu valodu, šķiet, vienu, man riebjas svešvalodas. Latīņu gan gāja pie sirds, tā tik precīzi un skaisti pasaka, ko domā! Bet tā kā ar garīdzniekiem, ārstiem un sen aizsaulē aizgājušajiem bieži sazināties nenākas, tā reti noder. No pārējām valodām atceros tikai krievu, kurā runāto saprast nav problēmu, bet runāt tajā māku tikai savā galvā - mana mēle gluži vienkārši nedarbojas krieviski. Angļu valoda, nu, tā jau tāds iztikas minimums. Lasīt, klausīties, saprast - čill. Rakstīt arī mierīgi, pat gramatika kaulus nelauž. Bet runāt, ah, tā atkal cita lieta. Vēl pirms atveru muti, galvā skan, ka nebūs labi, un labāk sēžu ar mēli aiz zobiem. Lielas cerības, ka šis ceļojums radīs lūzumu, efekts kā pāris glāzītēm, tikai ilgstošāks, lūdzu. Vēl tam (vai pirms tam) vajadzētu iemācīt nekautrēties no svešām acīm, uzņemot ne tikai vienu, bet divas, trīs vai divdesmit foto, līdz ir pieņemams materiāls. Un tad nekautrēties ar to dalīties. Nekautrēties turpināt rakstīt blogus un publicēt ierakstus Instagram pat tad, ja skaitļi nebūs glaimojoši. Nekautrēties pačurāt un dušoties ceļa malā. Nekautrēties iepazīties, jo man nepatīk kontaktēties ar svešiem cilvēkiem. Par laimi, parasti viņi ātri kļūst ne-sveši, bet sākumā esmu pārliecināta, ka nevienam no mums šī komunikācija nav vajadzīga. Te būs daudz darba.
Pārdot
Pārdošana ir joma no maniem murgiem. Ar skaistiem vārdiem, konceptiem un idejām pārdot citu sadarīto nav problēmu- kurš gan citādi mani 5 gadus turētu reklāmas aģentūrās? Pārdot sevis radīto gan ir citādi. Es varētu radīt un radīt, bet, līdzko jārunā par naudu, gribētu pieslēgt savu menedžeri. Kura man nav. Daļēji esmu apguvusi šo prasmi, kopš darbojos freelance jomā, bet nu ir palicis šī līmeņa boss - radīt un pārdot fizisku preci. Kādu laiciņu hobija līmenī izšuju, tā ir nodarbošanās, kas ir kā radīta man. Darbojas kā meditācija, jo neļauj daudz prātuļot par citām lietām, sniedz tūlītēju gandarījumu par progresu, ļauj spēlēties ar krāsiņām un citiem smukumiem. Tāda sīkumaina cakināšana, kas ļauj radīt skaistumu, kas var būt vēl labāks? Nu, redz, un nesen saēdos drosmi un pasūtīju, lai man sašuj pāris nepieklājīgi labas kvalitātes sieviešu un bēbīšu krekliņus, ko plānoju izšūt, un ceru, ka kāds vēlēsies nopirkt. Vēl kāds gabaliņš laika paies, līdz tie būs gatavi, bet tas būs mans pārdošanas eksāmens. Ja izdosies, brauciena laikā cakināšu un pārdošu uz ielām un internetā. Tas tomēr būtu labāk, nekā dziedāt tuneļos, ko nemākam galīgi nemaz.
Nekontrolēt
Plāni, tabulas, Google Sheets, mapītes, punkti, apakšpunkti, dažādu krāsu marķieri, plānotājs uz galda, internetā, telefonā un uz līmlapiņām - neliels iespaids ir radies, vai ne? Tam klāt nāk nāves grēks “labāk izdarīšu pati”, nedaudz maigākais “bet varbūt labāk būtu šādi” un citi nejauceņi = tiekam pie diezgan liela kontrolfrīka. Arī braucienam ir gan sava mapīte ar apakšmapēm, gan ne viens vien Google Sheets, un maršruta aprakstu jau redzēji, bet ticu, ka nejaušība vienmēr savu vietu izcīnīs. Lai šajā cīņā nezaudētu matus, nervus un prieku, trenēšu sajūtu, ka pasaule tiks galā ar sevi arī tad, ja es necentīšos izplānot, kur un kā tai jāvirzās, un nebakstīšu to “pareizajā” virzienā.
EMĪLS par 5 lietām
“Ja jums viss ir zem kontroles, tātad jūs virzāties pārāk lēni! ”, nu redz, tieši tik smalki es iesākšu šo blogu, ar Mario Andretti citātu. Ja jautā, kas viņš ir - ātrais pusis no F1. Kāpēc iedomājos, ka jāiesāk šis viss ar Andretti vārdiem? Vienā krusas pilnā dienā es sapratu, ka man vajadzēs mazliet vairāk izprast, kas tad Volkswagen vēderā, jo ticu, ka kādā mirklī vajadzēs pacelt to kapotu un nevis vienkārši skatīties uz iekārtu automašīnas priekšgalā, bet arī saprast, kas tad tur ir mainījies un kāpēc rumaks nekust. Krusai īsti nebija saistības ar šo faktu, bet tāda bija tā atklāsmju pilnā diena. Tā kā es negribu doties cauri visai Eiropai, šī teiciena iedvesmots, sapratu, ka varbūt vajadzīgas vēl pāris zināšanas, kas lieti noderētu, un mēs jau visi zinām, ka mācīties nekad nav par vēlu. Izmantosim ceļojumu kā grūdienu tādām lietām, ko sen jau esmu vēlējies apgūt. Tad nu numurēšu savas jaunās apņemšanās:
1.Auto tehniskās štelles
Labi, nav jau tik traki ar mani, vienkārši šajā dzīves posmā apkārt netrūkst tehniskas dabas cilvēku, un, protams, tad jau blakus viņiem nobālu, bet pa lielam, galīgs tupenis jau šajā jautājumā neesmu. Dažreiz kādu muļķīgi jautājumu uzdodu, bet labāk tā, nekā vēlāk kost pirkstos, ka atkal netīšām savā “behā” esi ielējis 4l ar eļļu un ar saviem dūmiem nobloķējis Čaka ielu. Nu, kam tas ir vajadzīgs? Nevienam, tāpēc man ir teorija, kurai noteikti būs pretinieki - es domāju, ka visu mehānisko, tehnisko var iemācīties jeburš, savukārt, gaumi, mākslu, kompozīcijas izpratni utt., tas vai nu ir, vai nav. Līdz ar to, savu teoriju iedvesmots, apgūšu automašīnas motoru un to, kā salabot primārās problēmzonas, ja nu kāds misēklis gadās uz ceļa, un nekautrēšos prasīt arī stulbus jautājumus.
Palīgā, iespējams, nāks kāda grāmata, bet visdrīzāk lūgšu palīdzību slepenajiem mentoriem - Dinam un Jānim. Jānis palīdzēs man ar to, kā salāpīt riepu, varbūt vēl šo to, Dins ar visu praktisko, ko, kas, kā, kāpēc tas štekers dara to, kāpēc tas puļķis to. Kādā mirklī būs grūti, jo esmu auns un domāju, ka pats zinu, kā ir labāk, bet centīšos uzklausīt, paklausīt mentorus un norīšu krupi, ja raksturs līdīs uz āru. Nu, es vēl ceru, ka kāds man palīdzēs, tā oficiāli paziņojumu viņiem vēl neesmu iesniedzis, bet ceru, ka neatteiks. Nu, redz, šādi es būšu gatavs visām pamatķibelēm un pēc kāda laika mācēšu nomainīt visu vajadzīgo, iespējams, pat būs savas stellatslēgas.
Un ja Tu tagad šo lasot domā, ka visu zini un tas taču ir tik vienkārši, tad atceries, tu nezini visu (pēc šī teksta es nometu mikrofonu, izeju no telpas un pie sava iedomātā badboy puiša tēla esmu dabūjis +5%).
2. Pirmā palīdzība
Te nu es ņemšu talkā tēti, mammu un sievasmāti, visi dzīvē iet pa Dr. Hausa līniju. Tētim gan vienmēr ir teorija, ka slimo 14 dienas ar zālēm vai 2 nedēļas bez, tāpēc ceru, ka viņš saņemsies un sniegs vērtīgus padomus, jo šī prātula man diži daudz ceļā nepalīdzēs. Ja liks mācīt, kā iedurt kādam mugurā, tad šo praktisko uzdevumu ar prieku mācīšos, nekad nevar zināt, kad tas noderēs. Papildus tam es domāju iemācīties pamatlietas, ko darīt saindēšanās gadījumā, lūzuma gadījumā, asiņošanas, transformera lāzera ievainojuma gadījumā vai vienkārši kāda suņa koduma gadījumā utt. Ideju sapratāt, apgūt to pamatiņu, jo nekā jau dzīvē mums nav, kā tik mūsu veselība un cilvēki mums blakus, tad nu arī taupīsim sevi un apkārtējos (īpaši Madaru).
3. Iemācīties uzsist 21 “kājiņu”
Bērnībā vienmēr ir tā spēle, kura visiem patīk un padodas, izņemot tevi, tāpēc tu labāk izdomā, ka tev ir caureja, un tāpēc izvēlies pasēdēt uz tuvējā akmens. Tu labāk pagaidīsi īsto spēli un tad viņiem parādīsi, kur vēži ziemo. Labi, es tā nedarīju, bet ticu, ka ir kāds, kurš šādi varētu izmantot šo situāciju, lai nesabojātu draudzību sava sportiskā gara dēļ. Daudz neesmu domājis, kāpēc nekad nesanāca normāli uzsist 21 “kājiņu”, iespējams, pie vainas ir Latvijas futbola aura. Paldies, Indrikson, noteikti tāpēc es nespēlēju Borussia Dortmund, jo Latvijas futbola aura mani pietiekami neuzrunāja, lai kļūtu par Ultimate “kājiņu” čempionu. Bet nekas, tāpat kā ar futbola federācijas vadītāja jaunajām vēlēšanām, arī es sākšu savu 21. “kājiņas” augšupeju. Nu lūk, tā kā būsim vairākās futbola zemēs, Portugālē, Spānijā, Anglijā, es trenēšos līdz pašai Barcelonai, līdz iemācīšos uzsist 21 “kājiņu”. Un to nedarīšu šur-tur, bet gan pie kāda no lielajiem stadioniem, piemēram, Camp Nou's Barsalonā, lai tas viss kļūtu vēl atbildīgāk un simboliskāk. Jā, tieši tā, nereāli iespaidīgi!
4. Aiziet uz KRAV MAGA
Šo es vienmēr esmu gribējis izdarīt, bet nekad nesanāca saņemties, jo šķita, ka mazliet vēlāk, mazliet vēlāk, mazliet vēlāk un tad. “Tad” arī nepienāca. Krav Maga ļoti daudz strādā ar cilvēka instiktiem un psiholoģiju, kas ir viens no iemesliem, kāpēc gribu šo izmēģināt, jo tādās super trakās situācijās nav nācies pabūt, parasti jau tikai tā klasiskā klope briedusi, bet tas jau katram pusim dzīvē. Bet beidzot esmu gatavs pamēģināt Krav Maga! Vispār, dažreiz tiešām prieks par blogu, tas mani daudzos jautājumos dzen uz priekšu. Un tiem, kas nezina, kas tā Krav Maga ir, tad šeit īss apraksts par šo maģisko vārdu salikumu - “Krav Maga ir unikāla un uz loģiskiem principiem balstīta kontakta cīņa, kas ietver pašaizsardzības, cīņas un taktiskos elementus. Krav Maga sistēmā nepastāv tradicionālie vai sporta elementi, jo visas treniņa metodes pamatojas uz cilvēka dabisko reakciju pielāgošanu Krav Maga pašaizsardzības paņēmieniem.” Iespējams, manī ļoti dziļi bija paslēpta Verpakovska meistarība, bet varbūt es būšu veiksmīgs taktiķis Krav Magā.
5. Nekaunēties par selfijošanu un fotografēšanu
Es gribēju rakstīt. To arī tagad daru. Bet fotogrāfēties tā īsti nepatīk, un izrādās, ka ar šo rakstīšanas soli esam iekāpuši Hipsteriskā vilcienā, kas uzliek slogu likt stilīgas bildes sociālajos tīklos un veidot 20daļīgus storijus par savu ikdienu. Labi, šis nav obligāti, tik tā, mazliet iesmeju. Un maza atkāpe par hipsteriem, man šķiet, ka šiem nav nekādas vainas, viņi vienmēr kaut ko dara, ir kaut kādi ideāli, vēlme, un par to man arī ir prieks.
Atgriežoties pie publiskās dzīves, es īsti nemāku likt izklaidējošus ierakstus un vienmēr pie tā palīdzējusi mana burvīgā sieva, kā sak', viņai ļoti trenēta acs uz to, kas ir smuks un kas nav. Līdz šim man nav paticis fotografēties un nemēdzu lietas iemūžināt bildēs, parasti sēžu dīvānā un vienkārši atminos to momentu “hah, vaaaaaai, tas bija labs”. Madarai, savukārt, patīk fotografēties, un viņa gan dzīvē, gan kamerā izskatās fantastiski, tāpēc centīšos būt labs vīrs un palīdzēšu viņu fotogrāfēt pie visiem objektiem, kur vajag. Līdz šim manas atbildes bija - “priekš kam” un “nu, ko tu gribi”. Pēc tam tad ir Madaras sejas izteiksme, kura izsaka vairāk nekā “Rafaello” un nav nekāds “Merci, ka esi tu”. Tā es centīšos darīt labāko un veidot gaumīgas bildes, un būt labs ceļojuma biedrs, vīrs.
Šīs arī ir manas apņemšanās, dažas lielākas, dažas mazākas, kādam noteikti šķistu, ka pāris ir visai muļķīgas vai nevajadzīgas, bet katrs mēs esam citādāks un, šīs lietas ir tās, kuras vēlētos apgūt TE un, iespējams, turpināt arī TUR.