TE UN TUR 2.0

MADARAS 5 lietas par Itāliju

Itālija ir krāšņa, daudzveidīga, baudāma, tajā pavadītais pusotrs mēnesis šķiet teju gadu ilgs un doma par visas šīs bagātības iekļaušanu blogā lika spalvām (kas tieši Itālijā sasniegušas savus ziedu laikus) sacelties šausmās. Tikām vētrā, braucām pa ielām, kas pārvērtušās upēs, un metru no busiņa nogāzās koks, mērcējāmies brīvi pieejamos termālajos avotos, satikām čomus, manu krustmeitu un vanlife ģimenīti no Latvijas, vēlējām Itālijas konsulātā, čurājām kūrorta vidū aiz vienas švakas palmiņas, oktobra beigās peldējāmies jūrā, iešmugulējām Punktiņu viesnīcā, uzstādījām nemazgāšanās rekordu, tikām kastaņu festivālā un sapratām, ka gardi ir tikai pirmie trīs no tiem, izbaudījām privāto pilsētiņu burvību - ai, tas bija viens bagātīgs laiks! Bet mēs radām risinājumu - 5 lietas par Itāliju, ko šķiet vērts atcerēties pašiem un pastāstīt citiem.

1. Leģendāras vietas tādas ir pelnīti (lielākoties)

Lai gan “tāpēc, ka tā dara” man nekad nav bijis pārliecinošs arguments (līdzjūtība vecākiem un Emīlam, kam bieži ir bijis jādzird “tas nav nekāds arguments”), esmu pārliecināta, ka vietas, kuras apmeklē daudz tūristu, ir tā vērtas, lai tās apmeklētu. Sauc sevi par ceļotāju, ja tas Tev liek justies labāk, piepulcē TOP3 apskates vietām savu TOP3 atklājumu sarakstu, bet neiestāsti sev, ka esi tik īpašs, ka ar sandalēs un haki biksēs tērptajiem, nicinātajiem un nievātajiem tūristiem Tev nedrīkst būt kopīga ne Trevi strūklaka, ne Venēcijas kanāli. Banālākās lietas, vietas un patiesības nereti ir skaistākās, to īstumam apsūbēt neliek ne atkārtošana, nedz jautri čalojoši apmeklētāji no Austrumu zemēm. Venēcija, Florence, Roma. Lielie Itālijas dūži, kas tādi ir pilnīgi pamatoti.

Venēcijā bijām pirms 3 gadiem, un man tā gāja pie sirds tik ļoti, ka šaubījos, vai vajadzētu šajā romantikas burbuļvannā atgriezties. Mazliet muļķīgi, bet bišķīt arī saprotami, ne? Venēcija rozā brilles neļāva noņemt arī šoreiz. Pa mežiem un kalniem var bradāties izspūris un netīrs, bet ir vietas, kas prasa zināmu cieņu un higiēnu, tāpēc Emīls atrada kempingu pavisam tuvu Venēcijas ziedam, 3 pieturas ar autobusu un esam kanāla malā. Cena cilvēcīga, 25 EUR dienā, ēna, galdiņi, kur sarūpēt brokastis, elektrība, elegantas, plašas dušas telpas, kurās skan mūzika. Sapucējušies baudījām Venēciju savā tradicionālajā veidā - maldījāmies pa ieliņām, sēdējām kanālmalā malkojot vīnu, ēdot olīvas, brī un prosciutto, sameklējām gelato veikaliņu, kurā pirms 3 gadiem uzzinājām, kas par zvēru ir gelato, aizlaivojām uz Burano un spurdzām (es spurdzu, Emīls pastaigājās kā kārtīgam cilvēkam nākas) starp mājiņām, kurās dzīvo varavīksne. Nākamreiz braukšu bez bažām - veca mīla nerūs, kā sak’.

Arī Florencē esmu bijusi jau iepriekš - meiteņu pasākumā, kurā tiku vadāta caur Dantes elles lokiem, nožēloju grēkus, tiku šķīstīta un sagatavota nonākšanai vīra rokās, un medusmēnesī jau kopā ar vīru . Nez, kāpēc, bet, atšķirībā no Venēcijas, zināju, ka gribēšu atgriezties. Busiņu atstājām odiem pilnā stāvlaukumā, pie korejiešu puiša apgriezām Emīlam pričeni un devāmies satikt čomus, kas mūs “apciemo” Toskānā, un manu mīļo Lieni, kas tur dzīvo jau, hm, četrus gadus, ja nemaldos. Viss, kā Itālijā nākas - satikāmies priecīgs bariņš, novērtējām Florences Doma iespaidīgumu, iemalkojām vīnu kādā laukumiņā pie stūklakas, devāmies ekskursijā pa Mediči ziedu laiku pierādījumiem, apmeklējām aperativo, kurā paredzēts uzkost un iedzert kādu kokteilīti pirms vakariņām, bet mēs pieēdāmies tā, ka pēcāk ne domas par vakariņām, nobaudījām gelato senākajā vietā, kas Florencē to piedāvā, sēdējām uz ielas pie vietējo arhitektūras studentu iecienītas vīna vietiņas (jo Itālijā pie bāriņiem jāpulcējas ārā), pļāpājām, ķiķinājām. Neliela atkāpe no normas bija naksnīgas sarunas pie liepziedu tējas krūzītēm, taču no Lienes terases var redzēt Domu, tāpēc arī šī daļa atgādināja pastkarti "Ar mīlestību no Florences!"

Pret Romu biju skeptiski noskaņota. Gaidīju uzmācīgus pūļus, pāris pārblīvētas apskates vietas un lielu nogurumu, bet pamatīgi un patīkami vīlos. Savās gaidās, ne Romā. Lielāko daļu WOW apskates vietu apraudzīšanai pietika ar vienu vakaru un mierīgu pastaigu. Vislielākais un negaidītākais prieks, ka starp “ievērības cienīgajiem objektiem” nespēj atpūsties no sajūsmas, jo Romā skaistums ir ik uz stūra. Tā aizskatījos, ka nokritu garšļaukus kā bērnībā. Rokas kabatās, tāpēc uz zemes ar blīkšķi nonācu visa - potīte-celis-gurns-elkonis-zods. Potīte pamežģījās un divas dienas paīdēja, zods pabrāzās, bet vispār reti veiksmīgs kritiens. Šķiet, ka Roma būs viena no pirmajām vietām, kurā atgriezīsimies, un domāju, atkal būšu gar zemi. Cerams, tikai garīgi.

2. Pērlīšu medības

Starp Itālijas Lielajām Vietām sarindojušās mazas, mums iepriekš nezināmas vietiņas, ko lielākoties uzgājām teju nejauši, bet nu meklēsim atkal. “Nejauši” izpaužas tā, ka katrā reģionā, kurā esam, ar Google palīdzību meklējam TOP20 vietas, tad tām apkārt skaistākos dabas objektus, ko apskatu Instagram (jo neprofesionālu cilvēku veidotie foto palīdz uztaustīt patiesību), un Emīls aplikācijā Park4Night meklē vietas, kur naktsmieram novietot busiņu. Šī kombinācija ļāvusi atrast diži burvīgas vietiņas, kas pirmajā Google lapā varētu arī neparādīties. Ir gan tā, ka patiku veido apstākļi, kas var neatkārtoties, bet - ja patīk, patīk, par to nu attaisnoties neiesim, nonono. Manas mīļvietiņas ir Numana, Talamone, Bolsena un Portovenere.

Numanā tikām pie tādas sapņu pludmales, kādu biju gaidījusi sen. Un tagad gaidu atkal, jo tāda smukule ar baltiem un debesmannas olīšiem, tirkīzzilu ūdeni, mieru un dekoratīvu krauju tālākajā plānā, vēl nav gadījusies. Pašā ciemā, mazā, krāsainām mājiņām un ielām krietna latvju vīra plecu platumā, kāpnēm un augiem pilnā, tāda omulība un mieriņš valda. Kopā ar daiļajiem itāļu pensionāriem (ne reizi neredzēju nevienu “omi” - tikai dāmas un kundzītes, sapucējušos kungus. Tāda “veco cilvēku mode” Itālijā nepastāv, vismaz mēs neredzējām nevienu senioru, kas izskatītos vecišķs) no rīta paēdām gelato un iedzērām espresso saldējuma kafejnīcā, kas kopš dibināšanas 70tajos gados nešķita diži mainījusies, un jutāmies kā savējie. Te arī tikām publiskajās pludmales dušās, kas atvērtas pat oktobra vidū - prieks, prieks! Atbrīvojos no garākajām kāju spalvām, kādas man bijušas sezonā, kad tās netiek slēptas zem garajām biksēm vai melnajām zeķubiksēm, un garākajām padušu spalvām visā manā dzīvē, cienot noteikumus, kas aizliedz šampūnus, pamazgāju matus ar ūdeni. Ak, cik maz vajag, lai justos kā cilvēks! Jāatzīst gan, ka kāju apspalvojums jau sen neietekmē manu labsajūtu, ja vien to redz tikai Emīls un cilvēki, ko satikšu tikai reizi dzīvē.

Talamone ir mazs pinģerots, kas, manuprāt, pat nav pilsēta. Mūris, kurā uzkāpt, klintis, lai piešķirtu skatam dramatismu, zils, zils ūdens, kādu nebijām redzējuši kopš Horvātijas, smukiņas mājiņas, kas vasarā ļauj netraucēti ietērpties peldkostīmā, bet tagad kalpoja par glītu fonu. Nekā daudz, varbūt pelde oktobra beigās jūrā, kas nešķiet auksta un dzidra, dzidra, ļāva šai mazulītei iekarot gabaliņu manas sirds.

Bolsenu teju palaidām garām. Novietojām busiņu stāvlaukumā un sajutāmies saguruši. Gandrīz jau ierušinājāmies uz garu vakaru ar grāmatām, bet tomēr izlēmām - ja jau te tāda pilsētiņa ir, jāaizčāpo aplūkot. Nonācām pasakā. Ne tādā ar vienradžiem un Vinniju Pūku, bet senā, mazliet baisā. Maza, stāva, līkumločota viduslaiku pilsētiņa. Tumši mūri, augu bagātība. Tikai mēs un mūsu soļi, vairāk neviena. Pastaigas laikā satikām vienu kungu un vienu atvērtu kafejnīcu. Visa burvība mums vien.

Portovenere turpina pasaku stāstu. Visticamāk, tā ir viena un tā pati pasaka. Ja Bolsenā mīt pilsētas ļautiņi, tad Portovenere ir noburtā pils. Melnas, melnas klintis, kas turas pretim viļņu dunai. Tornis. Melnas logu ailes un arkas bez sienām. Šauras, taciņām līdzīgas ieliņas, kas ved kalnup līdz sensenai baznīcai un vēl augšup, augšup. Klusums, noslēpumainība, maģija.

3. Nesezona ir īstā sezona

Oktobris ir perfekts mēnesis Itālijas baudīšanai:

- Stāvvietas par brīvu - daudzviet norādīts, ka par stāvvietu jāmaksā tikai “sezonas” laikā, bet lielākoties stāvvietas ir par brīvu, jo ticējām, ka ne-sezonā itāļiem nav intereses braukt un pārbaudīt stāvlaukumus, kuros esam vienīgie;

- Karstums negalina nost - kalnos gan vēsi un sauļoties varēsi ne visur, bet pilsētu apmeklējumam labākus laikapstākļus iedomāties grūti;

- Viss prieks tikai Tev - vasarā kūrorti un pludmales ir pilnumpilnas, skatoties foto, pārņem ziemeļeiropeiskas šaušalas, toties tagad pludmalēs spēlējām futbolu, pārģērbāmies nepiesedzoties ar dvielīti, mēģinājām saskatīt kaut vienu cilvēku, dedzinājām mini ugunskuru, vārījām kartupeļus. Kūrortpilsētas mazliet pabaisas, reti kurā logā spīd gaisma, WC atrašana arī kļūst problemātiska, bet šis vairāk ir interesanti, ne slikti. Visas citas pilsētas un pilsētiņas nu vari patiešām ieraudzīt, sadzirdēt un izjust, skatu neaizsedz un ausis neaizčalo raibi pūļi.

4. Itālija ir bauda

Pilsētas ar vēstures un varenības elpu, jūras, klintis, vīnogulāju lauki, olīvu birzis, tas viss, lai cik smalki, šķita sagaidāms. Bet to, ka pat LIDL nebūs vienkārši LIDL, bet LIDL Italia ar piedāvājumu, kas izteikti atšķiras no citās valstīt pieredzētā, negaidījām. Ka brī maksās 1.40EUR un būs lētākais nopērkamais siers, ka vīns, gards vīns, izmaksās ap 3EUR un šķitīs tīri pieņemami to dzert 2-3x nedēļā - arī negaidījām. Iespēja plunčāties termālajos avotos bez maksas bija vēl viens baudpilns prieciņš. Guli (cenšoties nesaslapināt mats, jo sēra smaka nav nekāds rožu dārzs), caur tvaiku mākonītim veries zvaigznēs, izjusti malko jau pieminēto vīnu, apkārt skalojas ūdens atdzist sākušas vannas temperatūrā, vai tas nav skaisti? Lai kas liktu Tavām acīm drudžaini iemirdzēties un to zīlītēm pārņemt visu varavīksneni savā varā - ēdieni, dzērieni, Baznīcas varenības izpausmes cauri gadsimtiem, taktilā bauda, vēstures elpa, iespēja par priekiem neko nemaksāt, saule, cikāžu dziesmas, ēzeļu aurošana, viļņu rotaļas baltos olīšos vai triekšanās pret melnām klintīm, valoda, kas pati lien atmiņā un uz mēles - Itālija ir gatava to piedāvāt. Izvēlies īsto reģionu un esi gatavs tikt lutināts.

5. Izvēlies, ko vēlies, skaties, ko izvēlējies jeb reģionam ir nozīme

Pirmajā nedēļā pārsteidzīgi nolēmām, ka Itālija ir jāapciemo ar lidmašīnu. Vizinājāmies pa tās augšējo vidusdaļu un bēdājāmies, cik daudz “nekādu” un pat neglītu vietu. Par laimi, mums un Itālijai tika dota ne viena nedēļa vien, paguvām atzīt savu kļūdu un nolūgties piedošanu. Patiesi ticu, ka Itālijā katrs var atrast savu mīļvietiņu.

Veneto

- Venēcija - pa tās kanāliem plūst tīra romantika;

- Garda ezers - apmetāmies tālu no pilsētām, šķietamā nekurienē. Dodoties pastaigā, atklājām, ka skats kā Horvātijā - kraujas un bangas. Kas to būtu gaidījis no ezera?

- Sirmione - piemīlīga pilsētiņa, ko iemīļojuši vācieši, padarot to par dārgākā gelato pilsētu Itālijā. Vismaz mūsu pieredzē.

Lombardija

- Komo ezers - ezers kā ezers, bet laikam neapskatījām to no ezera fotogēniskās puses;

- Varenna - viena maza pilsētiņa, kas ir šarmanta, bet nav iemesls, lai nedotos uz citu reģionu, kur pilsēteles vēl pasteļkrāsainākas, mazākas un mīlīgākas;

- Milāna - lielākā vilšanās Itālijā. Pelēka, tukša, nekāda. Nesajutām dvēselīti, neatradām nekā uzrunājoša. Katedrāle skaista, tas gan!

Emilia Romagna/ Marche

- Ravenna - kūrorta pilsēta ar Latvijas cienīgu pludmali. Oktobrī kā izmirusi, pludmalē spēlējām futbolu, bet pilsētiņā - zombiju apokalipsi;

- Rimini - kūrorts kā kūrorts. Nav jau ne vainas pilsētiņai, bet vasarā baisi pilns ar cilvēkiem, ne-vasarā īsti neredzu iemeslu to apmeklēt;

- Ancona - no sākuma šķita tik drūma ostas pilsēta, ka jāpaliek busiņā, ārā kāpt nav jēgas. Bet atklājās tāds šarms, ka līdz tumsiņai pastaigājāmies!

- Numana - sapņu pludmalīte ar superjaukumīgu pilsētiņu. Īsta, dzīva, mierpilna un dikti glīta šķita.

Sanmarīno

- Minivalstiņa apskatāma dažu stundu laikā, bet ir vērts šīs stundas veltīt. Kurā valstī vēl jāpārvietojas ar liftu palīdzību? Kad tajā bijām mēs, valstiņu apēda mākonis, piešķirot vēl kripatiņu noslēpumainības. Bet lielākais noslēpums - kāpēc tajā tik daudz pārdod ieročus?

Toskāna

- Florence - varena pilsēta, kurā renesances dižgaru elpu pakausī jutīsi ik uz ieliņas, stūra, katrā baznīcā un laukumā. Dante, Mikelandželo, Mediči - ja viņiem bija iemesls mīlēt šo pilsētu, arī Tu tādu atradīsi;

- Sjēna - tajā nonācām Palio di Siena laikā, karogi un taurētāji, lokālpatriotisms un dedzība, kas virmo gaisā, metās uz vienu roku ar viduslaiku pamatīgumu un karodziņiem pie katra loga, lai padarītu mūs par Sjēnas faniem;

- Talamone - mazītiņa vietiņa, kurp doties septembra beigās un justies kā vecpilsētas un mežonīgi skaistās pludmalītes vienīgajam īpašniekam.

Lazio

- Roma - tik daudz iespaidīgu vietu, vietu, kas gadu simtiem un tūkstošiem bijušas diženas, tādā blīvumā reti kur sastapsi;

- Bolsena - varētu būt vampīrpilsētiņa, ja nebūtu tik dikti jauka un pilna ar zaļumiem. Īpaša pievilcība;

- Civita di Bagnoregio - vēl viena pilsēta no pasakas. Viduslaiku mūri un šaurās ieliņas klints galā, kurp jātiek pāri šauram tiltam. Te mierīgi varētu dzīvot pūķis.

Campania

- Neapole - iespējams, vizinājāmies pa “nepareizo” pilsētas daļu, bet pirmais vārds, kas iešaujas prātā, ir “atkritumi”. Ļoti netīra, drūma, nolaista pilsēta manās acīs;

- Pompeja - pilsētiņai nav ne vainas, bet pašu galveno - aprakto un atrakto pilsētiņu - noteikti iesaku apmeklēt rokrokā ar gidu, citādi sajūsma noplok 10 minūšu laikā un viss sāk izskatīties vienāds.

Liguria

- Torello - minivietiņa ar krāsainām mājiņām, īstiem, dzīviem itāļiem un pamatīgu, klinšainu piekrasti. Vieta, kur nozust smukumos;

- Portovenere - mana mīļākā Itālijas pilsētiņa. Melnas klintis un dusmīgi viļņi, sensena baznīca un tikpat sensena, daļēji sagruvusi pils, pasteļkrāsu mājiņas sabērtas čupiņā uz klintīm;

- Camogli - vēl viena mazo pasteļmājiņu pilsētiņa, kas satupusi Lingūrijas klinšainajā piekrastē.

VISAS BILDES NO ITĀLIJAS ŠEIT

EMĪLA 5 lietas par Itāliju

Tik sen neesam neko rakstījuši, ka nu atlikt šo procesu vairāk nav iespējams. Dīvaini, bet galīgi nebija vēlmes kaut ko darīt bloga sakarā (nemelošu, bijām arī mazliet uzsēdušies uz seriāliem un visu datora bateriju veltījām tam, lai beidzot pievārētu visas 4 sezonas), bet tagad gribulis atgriezies. Esam atpakaļ ar nelielu TOP par to, kā mēs dzīvojāmies pa Itāliju 1.5 mēneša garumā. Izlēmām, ka rakstīsim tikai par 5 lietām, kas šķita visai interesantas dzīvojot Itālijā, jo visu aprakstīt, uj, tur tad sanāktu kas līdzīgs Zaļajai zemei Nr.2.

1. Itāļi tiešām brauc citādāk

Es neesmu Kolins Makrejs (ja kāds atminas, bērnībā šī bija pirmā fantastiskā rallija datorspēle), esmu vidējs braucējs, kas netaisa ziepes uz ceļiem, īpaši nesteidzas (nevaru arī izcelties ar superātru auto, kas automātiski atrisina steigšanās jautājumu). Itālijā arī nav daudz šādu Kolina Makreja tipu, bet šeit ļaudis tik tiešām dzīvo no sirds un visu uztver tā - apmēram vai aptuveni. Apmēram iebraukšu aplī šeit un izbraukšu kaut kā šeit. Ceļu satiksmes noteikumi, protams, ir, bet tie tiek ievēroti tikai tik, lai mēs nesaskrietos frontāli. Īstenībā, es šo vairāk rakstu ar apbrīnu nekā pārmetumu, lai gan sākumā bija mazliet dīvaini piešauties braukšanas stilam Itālijā, bija jābūt daudz acīgākam un jāmēģina saprast, sajust, ko tad darīs priekšā braucošā mašīna. Bieži nogriež ceļu bez pagrieziena, pilsētās var vienkārši nobremzēt un pamāt draugam blakus joslā, stāvēt pie zaļā un nebraukt, lai pārmītu kādu vārdu ar draugu, kas kafejnīcā malko espresso. Šie ir sīkumi, bet, kad negaidi, kad priekšā kāds tā varētu izdarīt, neuzmanības gadījumā var sanākt visādi. Interesantākais, ka pēc šī 1.5 mēneša jutos uz ceļa jau kā Kolins Makrejs.

Varu teikt, ka Ziemeļitālijā viss skaisti, pa kalniem cilvēki brauc godam un nedara nekādus liekus brīnumus. Dienvidi un, protams, lielās pilsētas bija izaicinošas, jo te ar busu dragāt kļuva sarežģītāk. Jāpiemin izņēmums -  Rimini man gāja visgrūtāk, lai cik dīviani tas būtu, pat Romā nebija tādu problēmu. Nezinu, iespējams uznāk labās un sliktās dienas, un Rimini bija mana kriptonīta diena. Lai nu kā, Neapole bija īsts izaicinājums, jo tur parādījas īstā braukšanas skola. Pirmkārt, mēs iekļauvām pamatīgā vētrā, koki lūza, ielas bija noplūdušas un vairākas no tām slēgtas, otrkārt cilvēki nobloķēto ceļu dēļ vienkārši sāka braukt pa vienvirziena ielām pretējā virzienā, es pievienojos - izrādījās, ka tā nav laba ideja.  Mocījos pa šauru vienvirziena iela atpakaļgaitā. Interesanti, neviens īpaši nedusmojās, ka iebraucu vienvirziena ielā, visi to uztvēra par normu un vairāk aicināja pabīdīties. Buss bija par lielu un te mazliet iesvīda paduses, jo tumsā nebija īpaši viegli orientēties pa šauro ielu. Neapolē arī visi brauc uz “čuju” un “naglismu”. Ja gribi no kaut kuriens izgriezties, tad brauc, citādi uz priekšu netiksi. Beigās iekļāvos satiksmes stilā un mans “čujs” bija labs, neko nesasitu, neapskrāpēju.

Tā kā daudz braucam, varu teikt, ka Itālijā satiksme tik tiešām bija pieminēšanas vērta un atstājusi pozitīvu iespaidu uz mums. Visi brauc dīvaini, bet neviens nav agresīvs, visi pamāj, atvainojas, uzpīpina, bet tas arī viss. Šķiet, pēc itāļu skolas esmu kļuvis daudz mierīgāks braucējs, par ko pašam liels prieks.

2. Ēdiens ir fantastisks

Es un ēdiens, ai, tas ir kā cimds ar rociņu, Tramps un mūris, Geste un LTV ziņas. TE ĒDIENS BIJA FAN-TAS-TISKS. Brī siers par 1.39, pesto, mērces, ragū un daudz dažādu makaronu.  Nezinus, Slovēnija un Horvātijā mūs nekas tā īsti nepaķēra, savukārt Itālijā ēdiens bija līmeni augstāks, un man tik tiešām patika iepirkties. Varēju iet pa veikalu un teikt “Madara, paskaties šo, paskaties šo, uuuuu, paņemam šo!” Cenu ziņā te šķita lētāk nekā pie mums, dažas lietas noteikti lētākas, īpaši, ja vēl iepirkāmies Lidl, bet lielie veikali visai padārgi, bez 35  - 40 Eur cauri netikt. Lidl bija mūsu top veikals, jo Itālijā tas pat bija citādāks nekā citviet Eiropā, ar īpašu klāstu un īpašiem Itālijas produktiem. Te varējām izpausties, pilns maiss dabūnams par 25 – 30 Eur, bet teikšu kā ir - klāsts mazs, līdz ar to pēc 10 iepirkšanās reizēm kļūst garlaicīgi un sākām iepirkties dārgākos veikalos. Te padalīšos ar tipisko mūsu iepirkuma sarakstiņu:

1. Pasta. Dažādas formas un firmas, jo pasta kļuva par mūsu otro vārdu;
2. Pesto un maizes standziņas  - fantastisks snack vakariem;
3. Mērces pastai – parasti ņēmām Boloņas un dažādas ricotta mērces. Viņiem ir visai daudz pusfabrikātu, bet tādi nākamā līmeņa pusfabrikāti;
4. Maize – mēs kā oligarhi ēdām tikai maizi ar olīvām;
5. Olīvas – bez kauliņiem;
6. Čipsi – parastie, ar sālīti. Mēs sevi vairāk uzskatām par sāļo pārīti;
7. Brī siers – dažreiz ņēmām pat 3 gab. Viens maksāja 1.39, lētāk nekā parastais siers;
8. Prošuto – klasiska liellopa gaļiņa;
9. Jogurts – ananasu vai persiku;
10. Vīns – īpaši iecienijām Frizzante vīnus. Kaut kā viegli gāzētie vīni ļoti gāja pie sirds;
11. Cepumi –Mulino Bianco ir tiešām tik izcili cepumi, ka izmantojām 1kg iepakojumus;
12. Šokolāde;
13. Tomāti;
14. Kartupeļi;
15. Saldais krējums;
16. Kaltēti tomāti.

Šis viss arī ietilpa mūsu maisiņā un ļoti ilgi neapnika, pēc mēneša gan sākām provēt visu citu, jo šo klāstu vairāk galīgi nevēlējāmies. Brī un olīvu deva uz kādu laiku ir apēsta pavisam noteikti.  Itāļiem ir ļoti daudz ir pusfabrikātu, bet tik tiešām nākamā līmeņa pusfabrikāti. Gatavas mērces, ļoti, ļoti plaša izvēle arī no tādiem zīmoliem kā “Knor”, “Maggi”, kas piedāvā jau gatavus risotto ar sēnēm un gaļiņām, nu diezgan woow. Busā taisīt ēst ir nedaudz grūti, neskatoties uz to, ka mums ir viss inventārs un tā, tāpēc izmantojām visu, ko Itālija piedāvāja jau no pusgatavajiem ēdieniem. Kaut kā dīvaini, mājās šādi ēdot es domātu, ka esmu galīgi noslinkojis vai iekāpis vecpuisī, kojās, bet te tas man šķita ļoti pa lietai. Jebkurā gadījumā - nesūdzos, jo ēdiens Itālijā bija labs un bijām godam paēduši.

3. Roma tik tiešām ir Roma

Itālijā tagad ir būts ļoti, ļoti dažādās vietās, sākot ar Florenci, Romu, Toskānas reģionu, Veronu, Neapoli, Pompeju, Pizu, Ankonu, Rimini, Sjēnu un vēl lērumu pilsētām, kas mums atklājās braucot, bet Roma bija kaut kas ļoti iespaidīgs. Domāju, ka vairums, kas lasa šo blogu, ir Romā bijuši, tāpēc saprot, par ko ir stāsts. Ja man šķita, ka Florencē ik uz soļa ir vēsture un renesanses labāko meistaru darbi, tad Romā tie bija uz katra pussoļa. Romā mēs bijām 2 dienas kopā ar Madaras krustmeitu un palikām airbnb apartamentos. Dažreiz lielajās pilsētās ir vieglāk un lētāk palikt apartamentos, nekā atrast drošu stāvvietu. Jā, starp citu, lielās pilsētās labāk palikt drošās vietās un apsargāt savu auto godam, jo visiem lielpilsētu iedzīvotājiem iztika jāpelna, un ne vienmēr visi to dara godīgā ceļā.

Florencē gan izdevās atrast ideālu st;avvietu, kas maksāja 8 EUR par diennakti un vēl īsā gājienā līdz centram.  Gadās arī šādi veiksmes stāsti. Atgriežoties pie Romas. Romai ir tik daudz vēsturisku celtņu, ka arī pats metro sastāv tikai no divam līnijām un var visu ļoti ērti izbraukāt. Lai viss būtu vēl interesantāk, ar Madaru salasījāmies Dena Brauna gara darbus un Romā jau teju jau sākām iet pa Iluminātu takām. Romā viss bija tik tiesām iespaidīgs un skaists, skaidrs, ka šeit vēl noteikti atgriezīšos un kārtīgi izpētīšu visus muzejus un paša svētā Franciska māju.

P.S. Visu ceļu vēlējos nopirkt kādu futbola atribūtu un beidzot nopirku šalli  A.S “Roma” fanu veikalā. Muļķīgi gan, ka tagad izskatos pēc Grifindora kalambola komandas fana.

4. Toskāna ir skaista, Lazio ir fantastiska

Man šķita, ka Toskāna ir skaista, bet to var izbaudīt tikai aizbraucot uz vienu vietu, nostājoties tur un veroties konkrētajā ainavā, bet tā nav. Viss Toskānā ir skaists, kur griezies, brauc, tur viss izskatās tiešām fantastiski. Atbrauca arī mūsu draugi un kopīgi varējām padzīvoties īstā vīna darītavā, kur pats saimnieks blakus mājā izmitina ceļotājus. Šis lika Toskānu izjust vēl vairāk, no balkona bija redzami vīna lauki, balts zirgs, ēzelis, viss kā īstā fermā.

Toskāna bija skaista un izdevās to izbaudīt, arī bezmaksas termas izmēģinājām un varu teikt, ka tas bija izcili. Drēbes gan mums visiem jālikvidē, jo sēru ārā dabūt ir nereāli. Daži draugi vēl šodien mēģina nepadoties un mazgāt savas peldapenes, dabūt no tām ārā sēra smārdu. Toskāna bija lieliska, bet Lazio reģions ir tas, kuru noteikti visiem ieteiktu apmeklēt. Tur ir viss tas pats, kas Toskānā, tikai vēl vairāk termas, vēl papildus nāk ezeri un pie tiem skaistas jo skaistas vidusslaiku pilsētas  - Bolsena, Civita di Bagnoregio. Lazio pilnīgi negaidot pārņēma mūsu sirds orgānu.

5. Ceļošanai ar busu Itālija ir īstā zeme

Jau minejām, ka dzīvot busā un ceļot, apskatīt pilsētas, ir kaut kas pavisam cits. Ne katra vieta tam ir radīta (jau tagad mazliet pačukstot varam teikt, ka Francija ir tāda kā antikepinga zeme, bet arī tur mums veicās tīri labi). Itālijā viss ir diezgan atvērts vanlife sabiedrībai, ir savi ierobežojumi, bet mūsu klasiskajam busam vispār nekur neradās problēmas. Jāņem vērā fakts, ka nesezona ļoti atvieglo labāko vietu iegūšanu. Piemēram, visā Adrijas jūras krastā viss bija skaisti, palikām Ankonā – baznīcas pagalmā, Rimini – pie galvenās pludmales un pludmale piederēja mums vieniem, Ravennā – bijām galvenajā laukumā un varējām sauļoties uz pamestu viesnīcu krēsliem. Itālijā ir kur nolikt auto un, ja par stāvvietu tomēr jāmaksā arī nesezonā, tad to droši var arī nedarīt - vismaz mums ne reizi neuzlika sodu, jo nesezonā nevienu īpaši neinteresē, kas kur stāv. Tirēnu jūras krastā tieši tas pats, viss bija pieejams un visur, kur vēlējāmies, varējam palikt bez problēmām.

Itālija bija fantastiska, pusotrs mēnesis pavadīts tur, redzēts tik daudz, ka pat nezinu, no kura gala sākt, bet varu teikt, ka ir iemesls, kāpēc Itālijai pusi iekšzemes kopprodukta veido tūrisms - tur ir, ko redzēt, tur ir vēsture, tur ir stāsts.

VISAS BILDES NO ITĀLIJAS ŠEIT