MADARA par 5 soļiem tuvāk braucienam
Lai gan šī ceļa gals un pat sākums vēl nav saredzams, vairāki nozīmīgi soļi tā virzienā ir sperti. Šie man šķiet 5 nozīmīgākie, tādi, ar piecirstu kāju.
1. Virzīt visus spēkus uz saskaņotu mērķi
Diviem auniem nav viegli nebadīties ar pierēm, bet likties ar abām pierēm vienā sienā, lai šķīst! Bet, kad Emīls kādu dienu ieminējās, ka gribētu paceļot, dzīvojot busiņā, mani vecie sapņi no kedu un garmataino draugu laikiem (kedu laiki gan sniegsies bezgalībā) palēcās, ķēra šo ideju un ievietoja “sacīts - darīts” sarakstā. Spļāvām saujās, spiedām rokas un nolēmām, ka laiks ķerties sapņu vērsim pie ragiem. No tā brīža sākām pamazām virzīties mērķa virzienā.
Starp brīdi, kad priecīgi sakliedzāmies ar “Tu arī?!”, un mirkli, kad varēsim krauties busiņā un māt ardievas, vēl stāvēja kāzas. Ja mums nebūtu tik mīļas ģimenes un draugi, bez kuru klātbūtnes viens no būtiskākajiem solījumiem mūsu pasaulēs un dzīvēs kļūtu mazāk skaists un nozīmīgs, kāzu naudiņu pārvērstu busiņā un visu plānu pārceltu par gadu uz atpakaļu. Bet tieši tik mīļi un būtiski ir mūsu tuvinieki. Cepure nost, kāja virsū, bučas un lielie apskāvieni mūsu vecākiem, bez kuriem kāzas spētu svinēt pēc pāris gadiem, braucienu ar busiņu apkārt Eiropai pārliekot uz pavisam nenoteiktu laiku. Viņu atbalsts ļāva šovasar svinēt kāzas, kas lika laimē piepūsties kā balonam. Tādam lielam, spīdīgam, pufīgam, mīlestības un pateicības pārpilnam balonam. Nu, re, tieši šitik laimīgas bija mūsu kāzas - video . Gan vecāku atbalsts, gan tas, ka gandrīz nekautrējoties ielūgumos minējām “dāviniet mums naudu” (vai gandrīz tā, es pārrakstīju daudz reižu, līdz Emīls atzina, ka caur puķēm ir redzama doma), gan tas, ka mūsu radi un draugi bija tik dikti dāsni, ka mūsu acis ne reizi vien iepletās milzumlielas, ļāva arī kāzām kļūt par mazītiņu, tipinošu solīti tuvāk mūsu busiņsapnim. Kas apliecina, ka viss un jebkas var būt pakāpiens uz mērķi. Iedvesmojušies no šīs domas, ķērāmies klāt pārējām dzīves sfērām. Pielāgojām darbus, ieradumus, dzīvesvietu, cilvēkus apkārt, domāšanu, hobijus - pa drusciņai, bet apmēram visu.
2. Nauda
Var apceļot pasauli vienās bikšelēs. Var ceļot ar gadījuma transportu vai aprobežot busiņa iekārtošanu ar vienu matracīti un vienu kasti, var piestrādāt fermās, ielās un krodziņos, doties uz tām pasaules daļām, kas pārvērš 10 EUR tūkstošos, vai ļauties veiksmei. Mēs gan neesam gluži tāda tipa cilvēki. Bikšeles mums būs, piestrādāt plānojam, bet busiņu vēlējāmies uzticamu un komfortablu, jo mājas mums ir starp TOP5 būtiskākajām lietām, tāpat arī drošība, ka spēsim paēst kaut roltonus bez dziedāšanas ielās un vienmēr ieliet pietiekami benzīna, lai tiktu mājās. Tāpēc mums vajag naudu.
Naudu var pelnīt un naudu var krāt. Mēs koncentrējamies uz abām daļām. Un nu arī sametamies ar čomiem, lai Vikingloto mūs apbalvotu ar pāris miljoniem, ko brālīgi sadalīt. Lai tiktu pie naudas, cītīgi strādājam gan pamata darbos, gan gadījuma darbus (freelance), kas dažkārt ievelk zem acīm dekoratīvi zilganus lokus, bet lielākoties liek pasist sev pa plecu un nodomāt, ka esmu tomēr malacīte. Kārtīga, neatkarīga mūsdienu latviešu sieviete. Pati māku (patiesībā ne) sienu pļauti, pati rakstīt radošos tekstus visām vajadzībām. Prieciņš tāds, ka rakstīt man paticis jau kopš laikiem, kad skolotāja par sacerējumiem piešķīra smaidīgo uzlīmīti un nolasīja tos klases priekšā, tādēļ pie-darbi rit no rokas un sirds. Krājam mēs nepērkot kārdinošus dranķīšus, izveidojot atsevišķus kontus, kas mēneša sākumā iesūc sevī nodomāto summu, un dzīvojot pie vecākiem. Tas ir vieglāk nekā baidījos, bet tagad, kad pavasaris dūc galvā, ir tik grūti atraidīt domu par jaunu, gaišzilu mētelīti, vienu vai divām, vai desmit kleitām, pasteļkrāsas jaciņām ar balonpiedurknēm, džinsu jaciņu, vēl vienu džinsu jaciņu ar kapuci, jaunām kedām, plisētiem svārkiem, ai. Nu. Pagrūti, bet izdarāmi!
3. Mājas
Šis bija pamatīgs solis. Mēs esam mājas minkas, sasveicināmies ar mājām, atsveicināmies no tām, kad ejam prom. Mums ir svarīgi, kas un kāds, un kur tajās ir. Tāpēc lēmums pārvākties no mūsu skaistā dzīvokļa, kurā viss bija tieši tā, kā vēlējāmies - sākot no klišejiski baltajām grīdām un koka grīdām, līdz dzīvei 20 minūšu pastaigas attālumā no darba un 5 minūšu attālumā no 2 parkiem, uz dzīvi pie maniem vecākiem, vecvecākiem un mazā (18 gadi un galvastiesu garāks par mani) brāļa, 1 kaķa un 2 suņiem sagādāja mums ne vienu vien sarunu un pusgulētu nakti. Bet mana ģimene ir superforša un bērnības mājas vienmēr mums abiem likušas justies kā mājās, tādēļ, saņēmuši atļauju no mājiniekiem, mēneša laikā pārvācāmies. Reāli gan to paveicām 1 dienā, jo sajaucām datumus, kad beidzas īres līgums. Bet labi, ka tā, pārvācāmies ātri un tikai mazliet sāpīgi. Un ir riktīgi jauki! Tā, ka tiešām, tiešām. Vakariņas pie lielā galda, Midsomeras slepkavību vērošana kopā ar vecvecākiem, atgāzies dīvānā, strēb tēju, lādies par neapķērīgajiem midsomeriešiem, kas nav izmiruši tikai likteņa untuma dēļ, un esi patiesi laimīgs. Bet vairāk par šo kādā citā blogā!
4. Busiņš
Kad gana naudiņas sadāvināts un sakrāts, bija laiks solim, aiz kura pārdomāt būtu muļķīgi. Kad busiņš no Rumbulas atripināts mājās, viss ieguva tik konkrētas aprises, ka tīri vai jāsmejas no bailēm. Pagaidām ar to vizināmies un klausāmies LR2 uz darbu vai pa kādai ģimenes ekskursijai, bet busiņš stāv pagalmā kā sarkana izsaukuma zīme pie teikuma “Mēs ceļosim un dzīvosim busiņā!” Līdzko kļūs siltāks un sausāks, aizvietosim krēslus ar pārbūvi, un tad šī izsaukuma zīme iegūs neona izkārtnes spožumu.
5. Blogs
Gadās, ka sakot Emīlam “Mēs sarunājām”, viņš atbild - “Nē, Tu runāji”. Man viss runātais ir sarunāts. Tādēļ, ja saku, ka brauksim, tad brauksim. Pa šo nedēļu šo sarunājumu ir izlasījuši vairāk nekā 500 cilvēki. Daudzi no tiem, iespējams, apskatīja tikai valodu un bildi (tie 2 no Argentīnas, piemēram), bet šis ir pamatīgs spēriens mērķa virzienā. Sacīts - darīts, vīrs un vārds, un tā. Paldies par Tavu skatu uz šo teikumu, kas pasper mūs vēl tuvāk braucienam, liels un dikts paldies. Ā, un vēl! Ja būs daudz tādu jaukumu, kas lasīs mūsu blogu, iesim pie Gandra un stāstīsim, ka katra alumīnija krūzīte, ko mums piešķirs, pārvērtīsies pircējā. Skan pēc plāna, ne?
EMĪLS par 5 soļiem tuvāk braucienam
1. Nolemt, ka to darīsim
Pirmā lieta, ko mēs darījām, ir tā, ka mēs nolēmām, ka to darīsim. Skan ļoti vienkārši, pašam arī bija šāda atbilde: A ko ne, davaj, darām!, bet patiesībā te bija vecā, labā gudrībā par zemūdens akmeņiem. Izlemt, pateikt idejai “Jā!” bija viegli, bet tad šī ideja sāka dzīvot visos procesos. Piemēram, izvēlēšos to drēbi, mazliet plānāka, bet noderēs arī mūsu paziemā un maksā daudz mazāk. Varbūt tas ir mans iekšējais žīds, bet uz visām lietām sāku skatīties mazliet citādāk, ar to lielo plānu galvā. Dzīve mums ar Madi ritēja tieši tā, kā vēlējāmies, un laikam tas nepatīkamākais bija tas, ka jāmaina viss ierastais, labais, bet, kā izrādās, mainīts viss uz vēl labāku pusi.
2. Pateikt ātā Avotenei
Viena no ierastajām ikdienas sastāvdaļām bija mūsu dzīvoklis jeb, kā jaunie tagad saka, “hatta” uz Avota ielas. Viss Rīgā kļuva pāris minūšu attālumā, un tas ļāva ļoti viegli baudīt parkus, kino, kafejnīcas, dažreiz pat uz vietējo lokālu aiztaigājām. Punktiņam parkā jau bija izveidojušies kontakti, kam ošņāt, kam labāk iet ar līkumu, pat cilvēki zināja Punktonu. Man kāda dāma parkā ieminējās - “Tad tas ir slavenais Punktiņš!” Pilnībā nesaprotu, kāpēc Punkts ir slavens, bet nu tā viņš ir. Dzīve bija ierasta, laba, un šo mazo rutīnu mainīt bija visgrūtāk. Kāpēc tad bija nepieciešama ikdienas maiņa? Atbilde ir visai vienkārša. Dzīvoklim bija salīdzinoši lieli tēriņi, tāpēc izdomājām izvākties, lai mūsu sarkanajai mājai “TUR” būtu benzīns, un naudiņu novirzījām krāšanai. Mēs izlēmām lūgt palīdzību tiem cilvēkiem, kas vienmēr un visos jautājumos ir palīdzīgs plecs - ģimenēm. Izdomājām ievākties pie Madaras vecākiem, viņi laipni uzņēma mani, Madaru, protams, arī, un tā nu mēs izvācāmies no mūsu centra rajona un kļuvām par pilntiesīgiem Ulbrokas ļaudīm. Nezinu, kādi ir īstie Ulbrocēni, bet domāju, ka mēs 50 uz 50 esam iekļāvušies Ulbrokas sabiedrībā. Sākumā šķita, ka būs grūti, jo sveša vide un mājā daudz cilvēku, bet izrādījās, ka ir tieši pretēji. Ir pat jauki, prieks katru dienu satikt visus, pārrunāt kādu vārdu virtuvē, tad pie kāpnēm, tad vēl dārzā. Dzīve noteikti nav palikusi sliktāka, bet ir ieņēmusi citu, labu, priekpilnu virzienu. Ļoti ceru, ka šādi ir visiem iemītniekiem, bet pēc sajūtām šķiet, ka visi kaut kā veiksmīgi sadzīvojam.
3. Taupīt Eiro un Eiro centus visur
Vēl viena nepieciešamība braucienam ir nauda. Benzīns tomēr būs jālej, un uz visiem 30 000 km dīzelīti vajadzēs ne mazums. Ēdiens arī būs vajadzīgs, pēc maniem aprēķiniem - neesmu gan speciālists - katru dienu. Naudiņu ekonomējam visai vienkārši, iekrājam to, kas tika tērēts īrei un komunālajiem maksājumiem. Paldies ģimenei, kas sedz šo daļu un noteikti arī ēdienu pērk vairāk nekā mēs, bet ēdiena sagādē cenšamies turēt līdzi un visu nepieciešamo arī sagādāt, kad nepieciešams. Naudas faktors ietekmē visai daudz, lai kā mēs gribētu domāt, ka nauda ir ķirzakcilvēku un iluminātu izdomājums mūsu kontrolei, mums tas nav vajadzīgs, un visu jau var bez naudas, bet tā gluži nav. Tad nu visi tēriņi iet tikai busa ķīlēšanai, pārtikai, mazliet arī treniņiem baseinā, lai varētu peldēties jūrā bez krekla, un ik pa laikam dāvanām, jo nu - tie svētki nekur nepazūd.
4. Sakrāt un nopirkt ceļojošo istabu VW formā
Solis, kas šo visu padarīja iespējamu un lika teikt - Madžaaaaaaaaa, mums tik tiešām ir buss! Lai varētu noraksturot šo vārdu sajūsmu, varbūt esat redzējuši virs auto mazgātuvēm ir tāds vīriņš, kuram cauri laiž gaisu, un viņa ekstremitātes kustas uz visām četrām debess pusēm. Izskatās nekoordinēta, histēriska kustība, bet makten priecīga. Nu, lūk, šo sakot mēs abi kustējāmies kā laikmetīgās dejas bakalaura grādu ieguvuši studenti un tiešām, tiešām sapratām, ka tas notiks. Buss bija viena no sarežģītākajām daļām, kā arī dārgākajām, un tāpēc lielu, lielu paldies jāsaka ģimenēm, visiem radiem, visiem draugiem, kas ar labām domām galvā un aploksnē palīdzēja papildināt busa budžetu. Šo mūsu mērķi zināja visi kāzu viesi un ar lielāko prieku to atbalstīja. Starp citu, katru no labās domas vēlētājiem labprāt izvizināšu, tik jāpadod ziņu kādā no soc. tīkliem vai pa vecai, labajai modei - uzzvanot. Tikai atceries, tas nav nekāds “Ferrari”, pat neskatoties uz to, ka sarkans, tāpēc fantastiskas sajūtas ar busu nenoķersiet, bet uz citām mašīnām varēs paskatīties no augšas. Sīkums, bet patīkami.
5. Strādāt te un strādāt TUR
Un atkal nonākam pie jautājuma, kā tad varēsim gūt papildus ienākumus ceļojot. Pirmais moments, protams, ir freelance darbi, bet tas vairāk Madaras ampluā, pašam to nav tik daudz. Manā frontē viss tuc, tuc citādāk. Pirms kāda laika nomainīju darbu, tas gan bija vairāk personisku ambīciju un citu lielu mērķu vārdā. Sāku strādāt uzņēmumā Greenwalk.eu un palīdzēt pasaulei dzīvot veselīgāk. Visu šo laiku ļoti cītīgi strādāju, lai pirms došanās prom visu darbu būtu iespējams veikt attālināti un varētu strādāt pilnvērtīgi no kādas modernas viedierīces vai datora. Vai tā būs, ja godīgi, vēl nav zināms, jo iecerētais plāns jāizpilda, bet ceru, ka viss izdosies.
Šīs bija vairāk par to, ko tad mūsu mērķis prasa no ierastās ikdienas, lai tiešām no idejas ķertos pie darbiem. Nākamajā blogā lasi praktiskākas lietas, kā mēs ar Madaru salikām maršutu, kur doties un ko redzēt. Varu teikt, ka jau sākām par šo runāt, un vārds “kompromiss” mums šonedēļ būs topā.