Atā, bēbīti
Šoruden mēs pazaudējām bēbīti. Ne tā, ka nolikām un piemirsām, kur tieši, bet tā, ka viņš nomira. Bija sirdspuksti un tad nebija. Bija mazītiņš cilvēciņš un tad it kā vairs ne. Fakts kā tāds ir drausmīgi bēdīgs. Objektīvi un neapstrīdami. Bet pa visiem šiem mēnešiem es neesmu izstāstījusi, norunājusi nost procesu, jūtas, notikumu. Jo ne tikai objektīvai fakts, bet arī subjektīvais process ir drausmīgi bēdīgs. Un jādabū ārā, prom, lai nesēž manī un nepūst. Lai ir vieta citiem stāstiem. Tad nu rakstu, jo, būsim reāli, izrunāt to nespēju. Trigger warning, starp citu.
Bija sestdiena, Emīls augšstāvā strādāja, bet es televizorā skatījos festivālu LAMPA. Nē, vispār, bija trešdienas pēcpusdiena, un bijām aizbraukuši uz manām ģimenes mājām. Man sāka vilkt vēderu, tā pamatīgi, kā nelabās mēnešreizēs. Tā, ka slikta dūša paliek. Pavāļājos pa gultu un pārgāja. Naktī pamodos no vēl stiprākiem krampjiem, plēsošas sajūtas un pavisam nelabas dūšas. Man riebjas nelaba dūša. Ja vien ir iespēja, es atsakos vemt, vēsi apzinoties, ka tādā veidā tikai pagarinu mokas. Bet vemšana ir mana bērnības trauma, kas atsviež bezpalīdzībā un pamestībā. Tāpēc es atsakos vemt. Bet šajā naktī man nebija izvēles. Izlavījos no istabas, cenšoties nepamodināt vīru, un iemuku tualetē. Sāpes tādas, ka sviedros slapja vārtos pa vēso flīžu grīdu. Tādas, ka podu vajag abiem maniem galiem teju reizē. Paiet mokpilnas minūtes, kurās apsveru pasaukt vecākus vai Emīlu, bet tad šo domu atmetu. Vēl viena bērnības trauma laikam. Kad sāpes izgaist, izsskaloju muti un ielavos atpakaļ gultā. Zāļu koferīti papildina magnijs un No-SPA.
Un tad gan bija sestdiena, Emīls augšstāvā strādāja, bet es televizorā skatījos festivālu LAMPA. Diskusijas par epidurālās anastēzijas izmantošanu dzemdībās vidū – sāpes, kā zibens pa dibenu. Precīzi tā. Krampji arī. Nu, neko. Dzīve. Grūtniecība. Tā mēdzot būt. Tad spējš slapjums, ārā no manis un uzreiz līdz celim. Sirds arī notek līdz celim. Tualete, asiņu pilnas biksītes, bikses, pods. Raudu un caur raudāšanu saucu Emīlu, nesasaucu. Raudu, raudu, galva tukša, sirds pilna, gribu, lai nāk vīrs. Asiņainām rokām un biksēm, noraudātu seju eju augšā, viņam, izrādās, austiņas uz ausīm. Sēžu uz grīdas un neredzu neko, jūtos kā caurums. Man šķiet, ka viss. Viss ir beidzies. Laikam sarunājam, ka Emīls piezvanīs dakterei. Ieliek mani vannā, magāju matus, ja jau jābrauc cilvēkos. Sēžu vannā, ūdens sarkans, sarkans, sarkans. Braucam uz Saulkrastu slimnīcu. Tur šitādas asiņojošas grūtnieces neņem. Braucam uz Gaiļezeru. Emīls saka, ka kaut kur apstāsimies un izsauksim ātros. Es spirinos pretī, man kauns, ko tad es viņiem teikšu, varam taču aizbraukt paši, esam jau tik tuvu, labāk darām visu pareizi un korekti, gan jau būs labi. Šis ir viens no brīžiem, kad gribētu atgriezties pagātnē un kliegt – Madara, Tu vari būt pieklājīga, pareiza, ērta un patīkama, un NEKAS nebūs labāk! Šādu brīžu šajā stāstā ir pārāk daudz.
Divas stundas līdz no pieņemšanas tiku līdz pirmajiem ārstiem. Pirmā reize, kad dzirdēju mazo sirsniņu, kā zirdziņš zem ūdens. 6 nedēļas, perfekta izmēra. Un hematoma. Varot braukt mājās, jo slimnīcā neko vairāk kā mājās nevarot izdarīt. Stunda līdz vēl vienai rezerves UGS, sēžu asiņainu dibenu, jo asinis atkal tek daudz un laiks arī. Četras stundas no pieņemšanas līdz ziņai, ka tomēr jāpaliek slimnīcā. Telefona baterija 3 %, līdzi tikai asiņainas biksītes, asiņaina kleita, maks un tukšais telefons. Piecas naktis slimnīcā, četras dienas un viena pārbaude izrakstot. Nepacietīga māsiņa, kas katetra skalošanas šķidrumu iebliež ar tādu jaudu un sistēmu pievieno tik nikni, ka tā pil aiz ādas, veidojot bumbuli. Es guļu, esmu ērta un patīkama, un prātoju, ka gan jau tas ir ok. Varbūt tā jābūt. Nav jau nemaz tik liels. Līdz bumbulis ir nenoliedzami, acīmredzami un neapstrīdami liels. Raušos kājās, bet pie durvīm pārdomāju, gan jau kāds atnāks, un sāku ripināt sistēmas statīvu atpakaļ uz gultas pusi. Tad morāli izsperu sevi pa palātas durvīm, saņemu uzbrēcienu par staigāšanu un “gaidiet palātā!”, nopīkstu, ka, man šķiet, kaut kas nav labi un parādu savu roku. Cita, maiga māsiņa noņem sistēmu un asiņaino katetru, ieliek svaigu. Leģendārais ēdiens, kas nekad nav līdz galam silts vai garšīgs. Sanitārīte, kas mūs četras bēdumāsas silti sasedz un regulē caurvēju palātā. Sieviete, kas blakus gultā un mūsu podā zaudē savu bērniņu. Sajūta, ka esmu Kafkas romānā un nekadnekadnekad netikšu prom, tā arī neuzzinot, kāpēc. Vietulība un bezpalīdzība, un bezjēdzība.
Mājas, gultas režīmā. Katras nedēļas sākumā internets saka, ka bērniņam ir nākuši klāt centimetri un orgāni. Rīsa graudiņu nomaina gumijlācītis un tā tālāk, un mēs esam laimīgi. Mazas bēbīšu bikses tiek izšūtas bitītēm, kamēr skatos sezonu pēc sezonas Downton Abbey un Teen Moms. Daudz kārumu, superoža, neredzēti skaistas krūtis, celibāts, cītīgs astoņu medikamentu režīms, šprices vēderā. Viena diena piknika pie jūras, kur es bēbītim saku – redzi, šitā ir laime, un mums tādas vēl būs daudz. Atrādīšanās mūsu dakterei ik pa pāris dienām, maziņš aug, 17. aprīlī paredzēta dzimšanas diena. Mazs, apaļš logs, kas sastingst manā skatienā, kad daktere pasaka: “Draugi, nav labi”. Nav labi un nav arī sirdspukstu. Es sastingstu, neesmu, izgaistu. Nespēju paskatīties uz Emīlu. Raudu, raudu, raudu klusiņām. Daktere ir iejūtīga un mīļa, un blakus, un desmitiem reižu atkārto, ka nekas, nekas, nekas no tā, ko esmu vai neesmu darījusi, nav licis sirdpukstiem nebūt. Manā galvā skan viss, viss, viss, kas ir mana vaina. Bez vīra es nespētu paiet vai būt. Manā vēderā no dzemdes līdz krūtīm ir Melnais Caurums, kas nav nekas, bet iesūc visu. Manā galvā ir tik liels izmisums, ka ES kļūst par būtni, kam būšana ķermenī ir mokošs ieslodzījums, prātā skan tikai gribunejustgribupazustgribunomirtgribunejustgribupazustgribunomirt uz riņķi, uz riņķi. Es nespēju izturēt šo sasodīto miesu, kas ir nogalinājusi bēbīti, miesu, kurā iekšā ir beigts bēbītis, gribu ar nagiem uzšķērst sevi un izlaist sevi no sevi. Es esmu ieslodzīta sevī kopā ar mirušu bērniņu.
Mana seja ir pumpaina un uzblīdusi, mani vaigi sūrst no asarām. Sāpes ir tik lielas, ka tām manī nepietiek vietas. Turos pie Emīla, lai nepazustu pavisam un pagalam. Man šķiet, viņš turās pie manis. Iemācos, ko patiesībā nozīmē “mans balsts”. Arī ģimene. Prātam neaptverami viņi neuzdod nevienu stulbu jautājumu vai padomu, nevienu bezjēdzīgu mierinājumu, aizbrauc iztīrīt un sakārtot mūsu māju, kurā nespēju atgriezties, jo tur ir USG bildes ar mazītiņu cilvēciņu pie ledusskapja, izšūtās bikšeles un dīvāns, kurā es jutos nomākta, izturot gultas režīmu – un tagad sevi par to ienīstu. Katra doma par sevi ir naidā mērcēta. Naids, izmisums, sāpes. Intensīvie kursi. Neiesaku.
Bērniņš jādabū ārā. Prāta vietā migla, domāt ir par grūtu, un mums nav viedokļa. Paldies Dievam par gādīgu personīgo ārstu komiteju, kas izdiskutē optimālo variantu. Jo laba varianta jau nav, ir tikai vairāk vai mazāk nelabi. Tajā pašā slimnīcā un kabinetā, kur pirmo reizi dzirdēju mazuļa sirsniņu, sēžu un atbildu uz jautājumiem, lai tiktu sūtīta uz abortu. Rakstu uz mājām, ka palāta vienai, kā princesei. Cilvēki nāk, runā, jautā, mana čaula komunicē. Jocīgi, ka vēl joprojām atbildu pieklājīga, pateicīga, pajokoju, ļauju nobildēt un sūtīt sevi WhatsApp. Tu vienkārši zini, ka ir jāturas pie savas ārējās čaulas, ir jākustās, jārunā, jāsmaida, jābūt, lai nesakristu iekšā sevī. Kā jēla ola, kā šokolādes zaķis ar tukšu vidu, kā aizledojis bezdibenis. Turies pie inerces, lai iznes krastā. Izčinkstu, ka gribēsim embriju mājās. Saku, ka uz ģenētisko testēšanu, par ko pati šaubos, bet to zinu, ka medicīniskie atkritumi nav īstā vieta mūsu bērnam. Nez kāpēc tas nešķiet gana labs iemesls pats par sevi. Narkoze, nenarkoze. Neapmierinātas māsiņas, viena liek pagaidīt gaitenī, otra sūta palātā, viena nezina un netaisās uzzināt, kas ir ar mūsu embriju, neviena nezina, kas ar mani tagad jādara. Tik ļoti te negribēju atgriezties, bet centos sev iegalvot – šī ir mana izdevība atbrīvoties no bailēm, no savas bezpalīdzības slimnīcā. Tagad beidzot pastāvi par sevi, esi stingra un prasīga, salauz veco pieredzi! Figu. Laikam šādos gadījumos pat saka - huju.
Bēbīti neaizvedam ģenētiski testēt, jo nejutāmies, ka doma par ģenētisku kļūmi liks mums nodomāt “ā, nu tad jau viss ok” un mazāk skumt, bet apstiprinājumu, ka embrijam viss bijis kārtībā, un vaina ir manā ķermenī, manī, es nespētu pārdzīvot. Es nezinu, kā manas domas par sevi varētu kļūt vēl baisākas, bet zinu, ka lielāku tumsu es neizturētu. Lai gan nezinu arī, ko nozīmē neizturēt. Tu vienkārši turpini dzīvot, un tā skaitās izturēšana. Tu arvien vairāk kļūsti tāds kā Pirms, un tā skaitās izturēšana. Dzīvot pēc inerces, ļaut ķermenim darīt savu, un cerēt, ka tas sāpīgais tukšums iekšā kļūs mazāks. Ka ar laiku tas atvēlēs arvien vairāk vietas priekam un pat cerībai. Un, zini ko, par laimi, tieši tā arī notiek. Pamazām un viļņaini, bet notiek.