MADARA par busa pārbūvi
Lēnākais bloga ieraksts teuntur.lv vēsturē ir klāt! Dikti centīsimies šādas milzu pauzes netaisīt, bet - bija tā vērts. Šajā laikā kārtīgi un koncentrēti pievērsāmies busiņa pārbūvei, Depo kļuva par mūsu otrajām mājām un dienas beidzās pēc pusnakts. Ko sadarījām un ko tas mums maksāja?
Izolācija un citas garlaicīgas lietas
Izolāciju izčīkstēju, jo citi blogi sabiedēja, ka bez tās diennakts laikā izcepsimies kā čipārīši un sasalsim kā no Sniega karalienes pieskāriena. Ņemot vērā, ka busiņš tāda paliela metāla bundža vien ir, un ŠIS blogs arī šķita dikti pārliecinošs, visādas shēmas, skaidrojumi, skaitļi - noticēju uz vārda. Tā nu veicu detektīva cienīgu izpēti, lai atrastu rekomendētos izolācijas materiālus, iemācījos bez minstināšanās izrunāt “poliuretāns”. Šī brīnummateriāla plāksnes 5 minūtes pirms slēgšanas nomedījām Būvservisā pie Dominas. Prieku, kādu izjutām, pie tā tiekot, varētu salīdzināt ar picas piegādi, kad no izsalkuma esi teju nograuzis visu ģimeni. Bet tas bija tikai sākums. Paldies manam mīļotajam vīram, ka tālāko paveica viņš - mērīja, grieza, ar folijas līmlentu aplīmēja malas, lai nenodrūp, un pielīmēja plāksnes. Jā, plāksnes līmējām ar divpusējo līmlentu. Īpašais un lielais paldies Bubakam un Kasparam par palīdzību izolācijas ieklāšanā - jūs esat zeltiņi!
Grīda un sienas
Vēl viens pamatīgais paldies Jānim, bez kura būtu bijis pavisam sarežģīti. Es gan maz par to zinu (kāpēc tā - skat. pēdējā nodaļā), bet šāds iespaids man neizdzēšami radies. Emīls ar Jāni ieviesa grīdas rāmi, uz kura balstās viss pārējais, uz tā Emīls uzstiķēja 12mm bērza finiera grīdu, lai bez bēdu varam pie tās skrūvēt visu, ko sirds vēlas. Izlēmām, ka to neapstrādāsim, bet vienīgu 1x1m brīvo laukumiņu noklāsim ar laminātu. Īsts, silts koks, protams, būtu skaistāk, bet smagāks un dārgāks, ilgāk un grūtāk iečubināms vietā. Sameklējām tādu, kas atgādina pamatīgus koka dēļus, ielīmējām un esam mierā.
Sienas ir stāsts, kurā piedalos ne tikai ar viedokli un veiksmīgu Google izmantošanu. Platākā siena ir veidota no skaidu plāksnes, ko bijām paredzējuši apdarināt ar korķi. Korķis ir labs izolācija materiāls un balts korķis mums šķita dikti smuks. Salasījāmies, ka korķi var nokrāsot ar visu to pašu, ar ko var nokrāsot koku, to arī centos darīt. Tad nu tā. Tas nav tik vienkārši. Iegādājāmies ŠO lineļļas krāsu-beici, smuki nokrāsoju izgrieztās korķa plāksnes. Pārbaudījums Nr.1 - pār vienu pārčāpoja kāds no suņiem, atstājot lielas, mellas pēdas. Pārbaudījums Nr.2 - vējš aizplivināja korķus pa gaisu un ieplēsa vienu no plāksnēm. Pārbaudījums Nr.3 - kritiskais un izšķirošais, lineļļa turpināja un turpināja nākt nost no korķa. Pabēdājāmies, bet nekas, ņēmām to pašu krāsu-beici un nozieķēju skaidu plātni, ko Emīls gana cienījami pieskrūvējis pie rāmja. Pirmā kārta, ko tumsā krāsoju, diez kas nebija. Otrā, ko pabeidzu pēc pusnakts, jau rādījās gaišākās krāsās (burtiski), bet nākamā, ko pārmaiņas pēc krāsoju gaismā, jau bija pavisam laba. Augšā tāda ne pārāk glīša, sarkana līnija, kas izskaidro, kādēļ #vanlife komūnas mīļākā busu krāsa ir balta, bet tas nekas - ir tāda lieta kā “iekšējā stūra līste”. Nobeicēju to baltu, gluži kā līstītes, kas atdala grīdu no plauktiņiem, un sienu, un letīti, un būs smuki. Šaurākā siena būs noklāta ar kabatiņu audumu, durvis, kuru izolācija kaut kā sanākusi kunkuļaina, ar abpusējās līmlentas palīdzību paslēpta zem korķa (nekrāsota).
Bagāžnieks sarīkoja mazliet jautrības. Kā jau minēju TE, to paredzēts pārvērst par plastmasas lapu oāzi. Emīls to, acīmredzot, nebija izlasījis. Mazliet pārliecināšanas spēju, mazliet Pinterest, gaisa piļu paburšanas un šī lieta nokārtota. Piemērots lapu sienas kandidāts aši vien tika atrasts mūsu pusParadīzē Depo. Un tad sākās problemātiskā kā-lai-šo-brīnumu-piestiprina daļa. Problemātiska, bet īsa - superlīme (mani visvairāk pārliecina tās, kuru nosaukumos ir “MEGA”, “SUPER”, norādīti kilogrami un uzzīmēts degunradzis vai zilonis) atteicās ar mums sadarboties (paldies, Tom, par līmēšanas palīdzību!), saplēsām mākslīgo dzīvžogu pa slejām, noklājām ar mīļo divpusējo līmlentu un - tas strādā! Mazliet hipijiskas un čillīgas noskaņas busiņā iedabūts.
Mēbeles jeb 3 vienā
Kā minēts TE , mūsu galvenā un teju vienīgā mēbele būs gulta/ noliktava. To, pēc ilgām un kaislīgām diskusijām, veidojām no 75 kājiņām un 3 saplākšņiem. Nu, labi, kājas ir kādas 15. Platformu veidojām tik augstu, lai zem gultas spētu salikt 2 IKEA KASTES vienu uz otras. Mans dārgais vīrs gan apšauba, ka mums būs nepieciešama tik plaša noliktava, bet būs. Vietas, kur likt lietas, nekad nav par daudz. Platumā arī divas kastes perfekti iederas. Sakritība? Nedomāju gan. Gultas guļamdaļu nācās izveidot valša ritmā, jo tuvojās (dienas attālumā) tēta dzimšanas dienas ballīte, kuras laikā savu guļamistabu bijām piesolījuši Emīla vecākiem. Lai pašiem vētrā un lietū nebūtu jāčuč teltī, nācās līdz kādiem 2 naktī padarboties. ⅔ pabeidzām, tāpēc gulēšana izdevās cik nu ērta tā var būt, kad kājas līdz ceļgaliem karājas nebūtībā. Bet nu gulta ir gatava! Liksim virsū savu veco Dormeo virsmatraci (bet nepretosimies, ja Dormeo vēlēsies piešķirt mums jaunu, biezāku, jo mazliet jutos kā princese uz zirņa), Emīla modeļa cienīgajām kājām ir modeļu cienīga platforma, manējās plānots likt uz izvilktām mantu kastēm. Vēl viena puslīdz neatkarīgā mēbele ir lete, kas noslēpj gaisa sildītāja trubu un visādus negludumus un ļaus uz sevis salikt tējas krūzes un kompīti. Par to diži daudz stāstāmā nav, pa sastāvdaļām, bet sakrāsota tā gaida montēšanu.
Ko tas maksāja un kā veicās?
Maksāja ap 400 EUR un mazu vīkšķīti nervu šūnu. Lieta tāda, ka mēs ar Emīlu šādās lietās nesaprotamies. Ne tikai tā, ka atšķiras viedokļi, bet mēs patiešām nesaprotam, ko otrs saka un grib. Es jūtos kā senos ķīmijas stundu laikos - tiešām, tiešām cenšos saprast, ko viņš saka, bet ar katru teikumu saprotu arvien mazāk un kļūstu arvien uzvilktāka. Un ne labā nozīmē. To diagnosticējot jau sākumā, sapratu, ko kopā šo pārbūves lietu darīsim iespējami maz. Esmu arī galīgi nemoderna un šķiet, ka puikam zāģis un āmurs piestāv labāk, lai gan ar otu vai mērlentu rokās man galīgi nav grūti piedalīties. Protams, tad, kad termiņi spieda no busa, ne darbiņu, ko esmu uzņēmusies, puses, metāmies druvā abi. Pāris reižu sabļaustījāmies, teorija par nesaprašanos tehnisko risinājumu skaidrojumā tika pierādīta, bet kaut kā tomēr labi mums tie darbi sanāk. Īpaši, kad nav jāizdomā vai jāizlemj, bet jādara.
Publiski atvainojos un ņemu savas, iespējams, skaļi izteiktās bažas atpakaļ - Emīlam rokas aug no īstās vietas, un viss līdz šim izdevies godam. Kas tiešām priecē ne tikai tāpēc, ka mūsu minimāja top uzticama un skaista, bet arī tāpēc, ka man kā vecmodīgam sievišķim ir svarīgi, lai vīrs māk zāģēt un āmurēt. Un viņš māk.
Steidzam pabeigt leti, piesist stratēģiski nozīmīgās vietās līstītes, tad sāksies mana daļa - smukumlietas. Došos ekskursijā pa krājumiem un veikaliem, šūšu, līmēšu, stiprināšu, izšūšu un čubināšu, lai ir trakoti smuki un priecīgi. Un tad jau būs smukās bildes, ar ko smuki dalīties, lai viss rakstītais pārvēršas īsteni saprotamā ainiņā!
EMĪLS par busa pārbūvi
2,5 centīgas nedēļas, vēli vakari ar futbola translācijām busiņā, apmēram 1000 dažādi augstie toņi, kas pārmīti ar Madaru, nu ir nesuši rezultātus un jau redzamu progresu gultas, sienu, grīdas izteiksmē. Šo visu varētu atzīmēt ar smaidīgo sejiņu vai zaļo ķeksīti. Nekādus bēdīgos, asaru lejošos mākonīšus vairāk neesam pelnījuši. Izolācija ieviesta, viena no sienām ir ielikta, grīda gatava, gulta gatava un vēl atlicis tikai plaukts. Ir izdarīts smagākais darbs, drīz sāksim iemājīgošanas procesu, kas, pa lielam, būs manas mīļās sievas pārziņā.
Saule, saule, sakarsētā bumba
Tā kā mūsu busiņam ir logi, un busiņiem sienas ir visai simboliskas, tad karstums ir visai biežs viesis un varētu kļūt par labu draugu garajā ceļā. Parastajiem auto ir sānu paneļi, līdz ar to tie rada kārtīgu skaņas un siltuma izolācijas slāni. Karstuma jautājumu mēs risinājām ar poliuretāna paneļiem, kuriem ir folijas pārklājums. Materiāls ir cilvēkam, dabai nekaitīgs, nedegošs un ļoti efektīgs siltumizolācijas ieviešanai, tā internetā un no citiem busiņa pārbūves ļaudīm nopratām. Izmantojām arī reflektējošu sudraba materiālu sienu noklāšanai, aizvēršanai. Izolāciju stiprinājām ar abpusējo un alumīnija līmlenti, kas vieglos blokus notur vietā. Protams, izmantojām tādas līmlentes, kas nekautrējās uz iepakojuma likt vārdus - strong, extra strong, ultra strong un izmantoja arī bicepsa ikonas. Jau mēnesi braukāju apkārt un viss turās per-fek-ti, tāpēc šo metodi varu atdzīt par labu esam, jo bloki sver ļoti, ļoti maz. Starp izlolācijas materiāliem ir arī gaisa kabatas, kas slikti vada siltumu, aukstumu, līdz ar to kalpo kā papildu izolējošs slānis. Situācija ir daudz labāka, bet ne līdz galam perfekta, vēl testējam un plānojam, kā vēl labāk saglabāt auto tādu klimatu, kādu mēs to vēlētos. Tagad varu teikt, ka logi ļoti apgrūtina busa pāveidi, jo reljefs ļoti atšķirās no parastas kravas kastes, nav vienota siena, ar kuru varētu viegli strādāt, bet šo uzvaru izcīnījām un viss izdevās godam. Vienu no senām sedz viena kārta ar preskartonu, kuru ieklājām un nokrāsojām baltu, lai neapžilbtu acis esot busā. Ar preskartonu aizstājām finieri, lai samazinātu svaru, jo šī siena vairāk ir dekoratīva un pie tās nekas netiks stiprināts. Starp citu, paldies draugiem no Wolfpack, kas palīdzēja ar izolācijas ieklāšanu, patiesi noderēja palīdzība šajā procesā.
Pamati
Izolācijas slānis tika ieklāts, trīs dienas pagāja, bet visu nopakojām godam un tad arī ķērāmies klāt gultas rāmim. Rāmi ieklājām kopā ar slepeno mentoru Jāni. Pa diviem bija vieglāk, kā arī Jānis deva padomu, kā ko labāk darīt. Rāmis pacels grīdu par 5cm augstāk, un grīdā esošie krēsla stiprinājumi netraucēs sadzīvei, kā arī tie netiks sabojāti un atbraucot atkal varēs ielikt krēslus. Pie rāmja arī tiks stiprināta grīda, gultas pamats, un te nu varēs izpausties, nebojājot auto oriģinālo konstrukciju. Kā izskatījās rāmis, grīda, tas viss ir redzams bildē zemāk. Grīdai izmantojām 12mm saplāksni un rāmim 5cm dēli, un šis viss turas labi, jo katru no posmiem ļoti intensīvi pārbaudu vizinoties pa Rīgas ielām, kas ir visai labs pārbaudījums.
Where magic happens
Busa izkārtojums ir tāds, kādu to iepriekš sazīmējām mūsu blogā. Gultas pamatu veidojām no 14 kājām, kas uzslietas 45cm augstumā, kas arī stiprinās rāmī. Uz pašām kājām tad arī atradīsies, kā MTV Cribs bērnībā teica “Where magic happens” - gulta, ko veido 9mm un 12mm saplāksņi. Saplākšņa mīksto daļu rotās Dormeo roll-up matracis, ko bezkaunīgi sagriezīsim mums vajadzīgajā formā. Zem gultas atradīsies mūsu paunas, kas tiks ievietotas esošajās IKEA kastēs (drēbju kaste šeit, citu lietu kaste šeit). Gultas forma ir L formā, lai mums būtu pamata gultas daļa un tad mazs dīvāniņš, kur vienkārši piesēst. Protams, šis arī kalpo par pagarinājumu kājām, lai mēs negulētu tikai karotītēs un nekļūtu par Alpu punduriem (“Alpu punduris”, jo Anatolijs Pasaules Kausa laikā minēja Šveices spēlētāja iesauku, kas man sķita visai komiska). Gultu jau izmēģinājām, viss stabili, braucot, guļot nekas nekratās, nekustas, tāpēc prieks par padarīto, ir izdevies. Te redzama bilde, kā nu viss izskatās, vēl tikai pietrūkst sāna plaukts, bet tas top, top, pavisam drīz būs. Pieminēšu, ka gandrīz visu materiālu svars ir tāds pats, kā orģinālo sēdvietu svars un noteikti vēl mazāks, nekā pilns buss ar tā saukto El Familia.
Ko tas no mums prasīja?
Šis viss prasīja nedaudz sviedru, padaudz vakaru, 8 brīvdienu dienas un, pēc pirmajiem aprēķiniem naudas izteiksmē, 384.83 Eur, bet tagad esam priekšā grafikam, jo arī visas papildu lietas, kā krēsli, plītiņas, nojumes, baterijas, viss sapirkts, un par to varēsim rakstīt nākamajā blogā. Tas viss vēl jānotestē. Kopā ar Madi strādājām, domājām, mērījām, tas galīgi nebija viegli, jo mūsu skatījumi ļoti, ļoti atšķīrās, kas radīja vairākas aunu ragu sadursmes, bet tikām galā un kaut ko jau no šī visa procesa esam mācījušies.
Tagad atlikuši dekorēšanas, iemājīgošanas darbi, kas būs Madaras pārziņā, es ik pa laikam kaut ko ieskrūvēšu, ja būs vajadzīgs, bet pamazām stafeti atdodu tālāk. Vēl pēdējie tehniskie darbi, lai visu finalizēt, un tad sāksim testēt mūs iedzīvi mazajos izmēģinājuma braucienos. Un jā, viss paliek spēkā, jūlijā dodamies!