MADARA par busa izvēli
Izlasīju Emīla rakstīto un sapratu, ka nav, ko piebilst. Ja nu vienīgi to, ka gribēju, lai ir uzticams, ērts, smuks un ļauj mums nepārdot orgānus melnajā tirgū. Un ar laiku piekritu arī domai, ka turpmāk biežāk vadāsim ģimeni, ne mēbeles, tādēļ pasažieru buss ir krietni jēdzīgāks variants. Tad atlika tikai paļauties uz puikām un gaidīt klikšķi, jo mūsu dzīvē viss notiek ar to. Un arī visu šo jau pateicis Emīls. Es tikai piekrītu. Iespējams, tehniskos jautājumos tā būs, bet gan jau es izdomāšu tēmas, kurās varēšu dominēt, muahahahā!
EMĪLS par busa izvēli
Ja dzīvē tu man jautātu, kā nopirkt labu, uzticamu auto, tad atbildēšu ar trīs fantastiskām, dziļām atziņām:
- Ja gribi labu auto, nepērc tos dranķus, kas tautas valodā beidzas uz “o” - Pežo vai Reno;
- Rižais draugs reiz teica, ka tikai “Ford” ir vēl sūdīgāks par Opel;
- Rumbulai labāk brauc garām.
Man ir nojauta, ka šie argumenti nav ļoti spēcīgi, bet, ja tos ievērosi, būsi par 60% pasargāts no apd******. Šajā blogā šoreiz varēsi lasīt, kā nonācām līdz mūsu Volkswagen Transporter Paprika Red busiņam.
Lai mūsu ceļojums sāktu realizēties un no idejas kļūtu par kaut vairāk, bija jāsper pirmais lielais solis un jāiegādājās rumaks. Ievērojot savu pirmo atziņu, visus franču auto laidām gar ausi, te es vēl uzticējos sev, bet par pārējām izvēlēm lūdzu palīdzību diviem čaļiem, kurus neatklāšu - Dinam un Jānim. Kā tautā saka, tehniskajiem pušiem. Pļāpu, pa pļāpai, varianti kļuva skaidri visai ātri - vai nu vācu tautas auto vai arī Ford. Ford Tranzit jau sevi ir pierādījis, bet nu izskatās pēc tādas neveiklas kurpju kastes, arī sāku dzirdēt rižā čukstus ausī “ford, ford, ford, sūds, sūds, sūds”. Līdz ar to, aiztaupot visu šo ņemšanos, ļoti ātri nonācām pie versijas par Volkswagen, jo ne velti jau kādu laiku atpakaļ arī miera tīkotāji šo busu izvēlējās par savu mājvietu.
Marka bija skaidra visai ātri, slepenie mentori un manas spēcīgās zināšanas operatīvi izdarīja izvēli. Tālāk bija jāizdomā, cik daudz vietas, kādu tipu, cik garu, cik platu, cik augstu, cik krutu utt. mums vajadzētu. Te nu viedokļi mums mazliet sāka dalīties, mums bija šādas iespējas - nopirkt Krafter busu, kurā vietas atliektiem galiem, California, kurā jau par visu padomāts, vai arī nopirkt mazāku auto, kā Transporter, un pārbūvēt to? Te nu spriedām zem četrām acīm, izrunājām, kas un kā, bet galu galā sapratām, ka pirkums ir visai liels un summa tiks iztērēta ne mazākā, tāpēc auto vajadzētu būt paliekošam arī pēc brauciena. Paliekošam tādā ziņā, ka vari iekraut visu ģimeni un doties izbraukumā, ne uztaisīt mikrouzņēmumu, pieņemt darbā Ivanu un Aldi un sākt krāvēju darbu. Vienīgā problēma, ka visi pasažieri būs jāgaida, bet gan jau, gan jau arī to precizitāti pietjūnēsim, un, ja arī pašu ģimenes pieaugums būs līdz 8 cilvēkiem, tad tik bring it on, esam arī tam gatavi. Rezumē, izlēmām, ka pirksim busu, būvēsim paši, jo California mūsu budžeta robežās tā īsti nebija pieejams, varēsim visās 9 vietās kraut ļaudis, arī pēc tam buss būs lietojams sadzīvē, un naudiņa nebūs iztērēta lieki.
Aparātu meklējām kādus 3 mēnešus, protams, izmantojām mūsu pašu sludinājumu serveri jeb ss.lv un meklējām auto arī fīrera zemē. Vācija vienmēr šķiet pievilcīgs variants, jo fāter zemē visi auto ir ar vienu saimnieku, kurš ar auto ir braucis tikai svētdienās uz baznīcu, apslacījis ar svēto ūdeni un, iespējams, pat pavedis Jēzu kādu gabaliņu. Pirmie meklējumi ilga 3 mēnešus, bija varianti, bet līdz galam tā arī nekas mūs nepaķēra. Mums ar Madaru vienmēr bijusi versija, ka lielam, svarīgam pirkumam jābūt tādam, kad tu uz to skaties un saproti, ka jā, šis ir TAS, šis ir TAS īstais variants. Tad kādu dienu mūsu pašu portālā ievērojām Transporter T5 busu, kas izskatījās tā, ka varētu atbilst “TAS AUTO” versijai. Nu, te gan bija neliela problēma - pārkāpu vienu no saviem baušļiem par Rumbulu un devāmies turp. Vienmēr jau paliek veiksmīgie 40%. Ziniet, Paprika Red jau iekrita acīs, kad spērām kāju Rumbulas plašajos auto plačos. Viss izskatījās čiki puki, pēc visiem tiem sliktajiem variantiem, kurus bijām apskatījuši, šis busiņš bija kā svaiga elpa sīpolu ēdāju vidū. Plača saimnieks kā ērglis mūs saskatīja un devās pie mums taisnā, raitā solī un, pārsteigums vai ne, buss pēc stāstītā labā stāvoklī, siksnas mainītas, baznīcas stāstu nedzirdēju, bet nu gan jau pie iesvētīšanas arī ticis. Pačakarējām vienu puļķi, otru puļķi, mentori apstiprināja, ka viss tā kā būtu ok, izskatās labi, viss vietās, un tajā mirklī Transporter galvā jau sāka kļūt par mūsu auto. Pārkāpjot trešo bausli, spļāvām saujās, rokojāmies ar saimnieku un iegādājāmies auto. Nākamajā dienā dzinām uz tehnisko, un labākais šajā visā ir tas, ka izgāja visu tip-top, un nu tik gaidām silto laiku, lai varam sākt busa pārbūvi.
Buss 3 mēnešus jau kā pie mums, esam iemēģinājuši, un varu teikt, ka manī sēž 60 gadīgs onkulis, kas priecājās par plašo auto, un zinu, ka tajā dienā, kad būs jāved ledusskapis, es būšu gatavs. Apstiprinājās arī, ka buss jau tagad ir noderējis lielās El Familias vadāšanai, un arī tas, ka katram Latvijas pilsonim pulkstenis rāda dažādus laikus. Viens ir skaidrs, buss noder, ķīlēšanas darbi jau notiek, tātad ceļojums būs, kad - tas vēl nav zināms, bet viss ir procesā!