Madara par Madeiru
Jā, pandēmija joprojām sit augstu vilni, un es devos ceļojumā. Racionālā argumentācija – testi pirms izlidošanas un atgriešanās kā arī saslimšanas rādītāji Madeirā ceļojumam uz lielveikalu piešķīra draudīgāku noskaņu nekā ceļojumam uz Madeiru, un Latvijā es neizeju no mājas jebkurā gadījumā, droši varu izolēties. Emocionālā argumentācija – nokļuvu palielā skumju bedrē, no kuras tikt ārā neveselīgi ieilgusī Latvijas tumsa un pelēcība nekādi nepalīdzēja. Tā nu Emīls, kas pats darbu dēļ nevarēja izrauties, sazinājās ar maniem vecākiem un sarunāja, ka šie mani vedīs sauli skatīties. Kādu laiku pačīkstēju, paspirinājos, un devāmies pirmajā ceļojumā šādā sastāvā – es un mani vecāki. Un bija reti forši.
Lai nokļūtu Madeirā, nācās pabakstīt degunu (tautā dzirdētos stāstus, ka bakstot smadzenes, nevaru apstiprināt) un iegūt apliecinājumu, ka Covid-19 nav mūsos ieperinājies, aizpildīt anketu ieceļošanai Portugālē un piereģistrēties lietotnē Madeira safe. Vīrusanalīzes, maskas un distance lidostā, maskas lidojuma laikā, lietotnes pārbaude, sveiciena banāni un ūdens pudelītes Madeiras lidostā. Jau saņemot banānus tapa skaidrs – šī būs lieliska vieta ar lieliskiem cilvēkiem. Ai, nē, tas bija skaidrs jau brīdī, kad sāku sazināties ar mūsu mitekļa saimnieci! Dzīvoklītī mūs sagaidīja arī viss, ko saimniece piedāvājās iegādāties nākamās dienas brokastīm, jo Funšalā ielidojām pēc komandantstundas iestāšanās plkst. 19.00. Tas vien jau šķita jauki, bet tad viņa vēl atteicās no naudas par pirkumiem, un jaukums pārtapa superjaukumā. Bonusā no viņas visa brauciena laikā saņēmām arī tik daudz informācijas un palīdzības, ka piezogas latvieša piesardzība. Bet nekādu suni neviens nebija apracis – madeirieši (un portugāļi kopumā) ir draudzīgi un izpalīdzīgi bez iztapības vai uzbāzības. Mani mīļākie cilvēki Eiropā.
Maršrutu, protams, biju saplānojusi, jo bez pāris izpētes stundām Instagram un Google un Excel faila ar plānu ārpus tēvzemes robežām nedodos. Piedzīvojuši to jau Kirgizstānā, vecāki diezgan ātri pieņēma, ka tagad būs tā. Pirmajā dienā paguvu sakrenķēties par vienīgo neizdarīto pirms brauciens – auto nomu. Jo auto nomas vietas patukšojušās un auto pieejami no plkst. 14.00. Kas nozīmē, ka salu varēsim baudīt vien 5 stundas, no kurām iecerētais dienas maršruts prasītu 2 pavadīt ceļā. Kad jau nolēmām baudīt vismaz pludmali mūsu dzīvoklīša pakājē, piezvanīja mūsu izvēlētā Funchal easy , kas piedāvāja sakarīgāko cenu un nosacījumus, un iepriecināja, ka auto būšot klāt pēc 30 min. Tā nu pārģērbāmies, jo pie okeāna kļuva karsti, kopā ar auto saņēmām putnu barības pauniņu un norādes, kurā skatpunktā varot izstiept roku un kļūt par Disney princesi, un devāmies ceļā. Pēc vairākām minūtēm šaura, līkumota un visnotaļ mežonīga ceļa vecāku ticība manam maršrutam sāka zust, bet tas tomēr bija pareizais ceļš, un nonācām Caldeirão Verde levadas takā. Izkāpjot no auto uzmetās zosāda – pārģērbšanās bija kļūda. Aši vien atcerējāmies, ka piekraste un kalni ir dažādas klimatiskās zonas, un šādās vietās jābūt gataviem 3 dažādiem laikapstākļiem 30 minūšu attālumā. Skola maksā naudu, kā saka mans tētis. Aukstums gan mūs neapturēja, jo aši ejot un baudot brīnumu brīnumus šķita tīri ciešams. Bet labi tomēr, ka tikai atnākot atpakaļ ieraudzījām, ka kleitās, šortos, t-krekliņos un sandalēs čāpojām 10 'C, citādi varbūt būtu nobijušies. Un tiiik labi, ka nenobijāmies! Varbūt tās bija pirmās dienas rozā brilles, bet jutos kā Alise Brīnumzemē. Takas sākuma punktā ir maza pasaku ainiņa ar brīnumainām mājiņām sensenu koku un milzu rododendru ielokā. Un pati taka ir kā šīs pasakas turpinājums. Milzu koki, papardes, kam es sniedzos knapi līdz viduklim, līkumota taciņa, kam blakus uzticīgi urdz ūdens kanāliņš. Spēj tik brīnīties un reižu pa reizei iziet zem kāda ūdenskritumiņa, kas tā vienkārši gāžas pār taku. Tiltiņi un ūdenskritumi, putnu dziesmas, zaļums, kas ir zaļāks par zaļu, ah, šī ir viena no manā pasaulē skaistākajām vietām! Līdz galam gan neaizgājām, jo pēc pāris gājieniem zem ūdenskritumiem siltāks nekļuva.
Lai mīlestība pret Madeiru taptu iegravēta mūsu sirdīs uzreiz un paliekoši, nākamajā dienā, kas bija arī Lieldienas, devāmies uz Ponta do Furado-Sao Lourenco taku. Es pat nezinu, ko lai saku. Varbūt labāk ielikt 3 bildes?
Ar 3 bildēm nebūs līdzēts, jo arvien vairāk skaistuma aiz katras virsotnes, pagrieziena, līča, arvien vairāk viegluma pašā. Ceru, ka sajuti to brīvības dvesmu, ko sniedz okeāns un ne mirkli nerimstošas brāzmas. To silto vasaras mieru, kad kalnu pļavā zum bites un citi spārnoti mošķīši. To sajūtu, ka Tava sirds no skaistuma degungalā līdz horizontam arvien aug, aug un aug, līdz aptver visu pasauli vienā pāri plūstošā apbrīnā un mīlestībā. Apļveida kāpiens/gājiens nav grūts, nav arī pagalam viegls, mums tas prasīja ap 3 stundām ar olu ripināšanu (Lieldienas!) no kraujas un mielošanos. Jo pa vidu visam dabas uh-un-ah ir arī atpūtas oāze mūsdienīgas kafejnīciņas izskatā. Lai gan šādā vietā varētu pārdot jebko, un tas tiktu nopirkts, cenas ir pieejamas un ēdiens tiešām sakarīgs. Tas Madeirai ir raksturīgi – viņi nehaltūrēs tikai tāpēc, ka varētu to atļauties. Lai iet vēl viens foto, jo šis bija smukuma piesātinātākais pārgājiens, kādā esmu devusies! Vēl tikai lieku Tev aiz auss, ka okeāna brīzītēs ir viegli apsvilināt snuķi, vecāki pēc šī pārgājiena lobīja nost degunus.
Mammas dzimšanas dienā uzdāvināju mums visiem delfīnu un vaļu vērošanu. Bet līdz tam vēl bija jānodzīvo, tāpēc devāmies uz Funšalas botānisko dārzu. Trošu vilcieniņš starp pilsētu un to šobrīd ir slēgts, kas ir bēdīgi, jo skatiem jābūt iespaidīgiem. Toties mēs izbaudījām iespaidīgu līkumošanu pa reti šaurām un nepārskatāmām ieliņām. Pat/it īpaši kalnainās vietās mazi auto atmaksājas – mūsu 0.9 l Renault Clio bez stostīšanās uzrāpās neticami stāvos kalnos un nesamulsa sīkajās ieliņās. Kad bijām aizpiņķerējušies līdz botāniskajam dārzam un necerētas veiksmes dēļ novietojuši auto svaigi atbrīvotā vietā (tādu pie dārza ieejas nav daudz, auto var atstāt funikuliera galapunktā un ierēķināt spēkus un laiku, lai atnāktu kājām), nonācām botāniskajā dārzā, kas nav liels, tādēļ sākotnēji radīja skepsi, kā tajā nobumbulēsim 2 stundas, bet izrādījās patiešām piesātināts un baudāms. Ja jāizvēlas tikai viens no Funšalas dārziem, tad es gan ieteiktu doties uz Monte Palace Tropical Garden. Ja nav jāizvēlas, tad puķīšu mīļiem ir vērts izbaudīt abus. Kopā ar brokastīm (svaigi spiesta marakujas sula, mmm!) 2 stundas paskrēja vēja spārniem, un bumbulēšanās vietā nācās steigties, lai delfīni nepaliek bez vērotājiem.
Auto novietošana Funšalas centrā ir īstas zobu sāpes. Ja vēlies to darīt, ieplāno laiku šai izklaidei. Mēs novietojāmies pazemes stāvvietā, kurā var iebraukt caur šauriņu ielu, kas pa pusei aizņemta ar āra kafejnīcas galdiņiem. Jutāmies nelegāli.
Madeira esot viena no lieliskākajām savvaļas delfīnu vērotavām pasaulē. Šobrīd gan jārēķinās, ka apmēram 3 stundas, ko dzīvosies uz kuģīša, būs jāpavada sejas maskā. Ja uz to esi ar mieru, ir teju garantēts, ka satiksi ne vienu vien vali vai delfīnu. Salas dabas aizstāvji cītīgi uzmanot, lai kuģīši, kam ir īpašas licences, kas ļauj ar šo nodarboties, jūras dzīvniekus nenomāktu un nedzītu stresā, tādēļ pie viena bara drīkst uzkavēties tikai viens kuģītis un tikai pāris minūtes. Bērnībā, kad 80% meiteņu delfīni bija mīļākie dzīvnieki, man tie it nemaz negāja pie sirds. Bet tagad, redzot delfīnus klātienē, man nāk raudiens. Un te nu tie bija – padsmit mazie delfīni ar mammām pie ūdens virsmas un vēl vismaz tikpat daudz lielo makanu ārpus redzamības. Pat fakts, ka delfīnu jaunuļi mēdzot nokost zivīm galvas un tad pašapmierināties ar to ķermeņiem, nespēj mainīt neizprotamo aizkustinājumu, kad tos redzu. Tā nu tas ir.
Nākamajā dienā devāmies uz salas otru galu, jo turpmākās dienas solīja lietainas (kamēr vēl bijām Latvijā, vecāku telefoni solīja lietu katru dienu, mans bija mazliet optimistiskāks, bet nebija dienas, kad lietus būtu visā salā un izjauktu mūsu plānus), bet vēl viena vieta, ko atsakos palaist garām, bija atlikusi. Fanal lauru mežs. Jau pats brauciens no Funšalas uz to bija dienas vērts. Neredzēti zaļas ielejas un elpu aizraujoši skati no virsotnēm, līču-loču ceļi ar okeānu pie kājām, plakankalns ar viršiem, garākiem par cilvēku, un pats lauru mežs – esiet sveicināti atpakaļ pasakā! Pasaku pļava ar pasaku gotiņām, pasakaini, šķietami mūžīgi, laika un dabas rokas izlocīti koki. Putnu dziesmas tik nedabiski skaļas. Pie kājām okeāns. Pārpasaulīgs, visaptverošs, sensens miers, kurā dvēsele atdzeras.
Kad piespiedāmies doties tālāk, neviļus nonācām Ribeira Da Janela, kas noteikti ir Instagram bildes un kārtējā “ah!” cienīgs punkts, bet diži ilgi tur nav, ko darīt. Toties Las Caraibas šajā dienā pabijām divas reizes. Vai tā ir elpu aizraujoša pludmale? Majestātiska virsotne? Zaļojoša ieleja? Nope, tas ir ģimenes restorāns, kurā ir pasaulē gardākie frī kartupelīši! Un garneles! Un viss! Es esmu zvērināts kartupeļu fans – cepti, vārīti, auksti un karsti, pankūkās un biezenī, kartupeļi ir mans mīļākais ēdiens. Izņemot frī. Bet šie bija tādi, ka mutē kūst! Kā frī var būt pavārmākslas šedevrs, es nezinu, bet te tie tādi ir. Un cenas pilnīgi pieklājīgas gan frī, gan garnelēm. Tā nu paēdām, aizlaidām uz okeāna baseiniem un atgriezāmies paēst vēlreiz. Totāli tā vērts. Turpat Seixal ir divas dabīgo baseinu vietas, kafejnīcas meitenes mums ieteica Seixal Natural Pools. Tā kā esmu sieriņš un aukstā ūdenī nepeldu, to smukumu baudīju līdz potītēm ūdenī. Vecāki gan nopeldējās, par ko visa cieņa viņiem, jo Atlantijas okeāna ūdens aprīļa sākumā ir visnotaļ spirdzinošs. Lai neteiktu vairāk.
Lai aizmuktu no lietus Funšalā, jo laikapstākļi katrā salas vietā var atšķirties un ir vērts papētīt, kādi tie būs tieši Tevis noskatītajā vietā, devāmies uz vienīgo vietu, kas mums negāja pie sirds. Diemžēl neatceros, kā šo levadu dēvēja, tāpēc nezinu, ko ieteikt neapmeklēt. Atvainojos. Toties aizbraucām pasauļoties šejienei netipiskās gaišajās smiltiņās. Tās pludmalē ir savestas, diezgan parupjas un lipīgas. Cik saprotam, apstrādātas, lai vējš visu darbu neizkaisa pa apkārtni. Kādas 30 minūtes, kamēr tētim bija pacietība neko nedarīt, pagulējām mini smilšu vētrā un pacepinājāmies. Kā jau vējā gadās, piedegums pieķēra cauri arī sauļošanās krēmam. Par godu manam vīram-gardēdim, apēdām čuross un devāmies uz Funšalas Monte Palace dārzu. Kārtējā Madeiras pasaciņa, tikai šoreiz – sazipotā formātā. Interesantas mākslas, flīžu un spīdīgo akmeņu ekspozīcijas, pils, orientālie dārzi, tiltiņi, dīķīši, ūdenskritums. Te var staigāt un staigāt, baudīt un baudīt.
Šeku-reku, ne lūgta, ne gaidīta – klāt pēdējā diena Madeirā. To iesākām ar Covid-19 testu. Te jāņem vērā, ka testam jāpiesakās laicīgi, ņemot vērā izceļošanas laiku. Mums sanāca diezgan spriedzīgi, jo pārrēķinājos. Paldies mūsu dzīvokļa saimniecei, kas sazvanījās, parunājās ar dakterīšiem un nomierināja, ka rezultātus saņemsim laicīgi. Tā arī bija, bet visu nakti līdz lidojumam murgoju, ka nesaņemsim gan. Ar 2 stundu rezervi tikām pie sava “negatīvs”. Pati testēšanās ir ērta un cilvēcīga – piesakies mājaslapā, norādītajā laikā ierodies, stāvvietā pagaidi savu mini-rindu, neizkāpjot no auto saņem savu pabakstīšanu un dodies prom.
Un mēs devāmies uz atlikušo punktu manā diženajā plānā – Levada dos 25 Fontes jeb 25 ūdenskritumu levada. Atkal nonācām pretējā salas galā un augstuma-aukstuma frontē. Tik ilgi čāpojām lejup, ka tapa bail par atgriešanos. Bet katrs solis Madeiras cienīgs – milzu virši, līkumotās taciņas, viens ūdenskritums pēc otra (takas nosaukums nav maldinošs), pats skaistākais kardiotreniņš! Pie galvenā ūdenskrituma pirmo reizi Madeirā sajutāmies tūristīgi, jo tā ir pusdienu vieta, kurā vienlaikus ar mums ieradās kādas 2-3 tūristu grupas. Mukām prom, jo esam jau pieraduši pie cēlas vientulības. Atpakaļceļā palutinājām sevi ar pusdienām meža namiņā. Pat neņemot vērā spožo skatu, hipsterkafejnīca labākajā žanra izpausmē Rabacal Nature Spot Cafe ir kārtējais apliecinājums tam, ka Madeirā dara skaisti un pieejami pat tad, ja varētu neforši un dārgi. Un tā citrona kūka, tā vienkārši ir jāēd! Vai nu bijām kūku, vai skatu iedvesmoti, bet atpakaļceļš kalnup un caur miglu bija necerēti raits un viegls. Varbūt solim spēku pielika apziņa, ka jau rīt dosimies prom no šīs zemes.
Madeira (un Portugāle kopumā) ir mana mīļākā vieta aiz Latvijas un Kirgizstānas. Tas laikam izsaka pat to, ko šis jūsmīgais apraksts nespēja. Tā ir vieta, kas sasilda, skaistums, kas dod dzīvotspēku un mieru.
Miljoniem foto īstajā formātā dodies apskatīt uz Instagram.com/bbmadara/ highlights Madeira. Un tad – pēc biļetes uz šo pasaku!
IEDVESMOJOŠĀKĀS VIETAS
Visas pieminētās, bet mans Top3 ir Ponta do Furado-Sao Lourenco taka, Caldeirão Verde levadas un Fanal lauru mežs.
IZMAKSAS
- Biļetes: caur Lisabonu šurp-turp sanāca ap 500 EUR, bet ticu, ka var atrast izdevīgāk, ja brauc, kad lētāk, ne tad, kad iešaujas prātā;
- Auto noma: 174 EUR uz 6 dienām;
- Pārtika: lētāk nekā Latvijā;
- Naktsmājas: lētas un skaistas, iespēju daudz. Varu padalīties ar kontaktiem. Mūsu nakstmājas nebija moderna dizaina paraugs, bet vieta absolūti lieliska un mūsu rīcībā gan balkons, gan privāta jumta terase, gan baseins, gan okeāns tieši pie kājām. Un skats, aiii!
- Dabas takas un dabīgais baseins: nemaksā necik un nemaz;
- Botāniskais dārzs: 5 EUR;
- Monte Palace Tropical Garden: 10 EUR.
COVID-19 LIETAS
Iebraucot nepieciešams negatīvs tests un jāreģistrējas lietotnē Madeira safe. Testu atpakaļceļam veikt ir viegli, bet dārgi – teju 100 EUR. Maskas jālieto publiskās iekštelpās. Pēc 19.00 sākas komandantstunda, kad visiem jābūt pa mājām, tāpēc veikali un citas vietas tiek slēgtas 18.00. Vismaz aprīļa sākumā viss bija šādi.