MADARA PAR GATAVOŠANOS CEĻOŠANAI AR SUNI
Punktiņš brauks ar mums, jo bez viņa jau nekā un nekur. Viņš ir labs sunītis, un gribētu domāt, ka esam labi saimnieki, tāpēc viss būs labi. Kāpēc man tā šķiet?
Punktiņš ir audzināts būšanai blakus
Līdz 6 mēnešu vecumam suns jāiepazīstinot ar visu, ar ko gribēsi, lai dzīves laikā viņš sadzīvo. Disciplīnu, bērniem, vizināšanos auto, svešiem cilvēkiem un suņiem. Liekot aiz auss šo kinologa padomu, mazo Punktiņu bez sirdsapziņas pārmetumiem disciplinējām un vadājām pa pasauli. Vai nu mums ir paveicies, vai šis padoms ir zelta vērts, bet visu cieņu suņukungam, viņš ir klausīgs ka prieks, draudzīgs, bet neuzbāzīgs, ļauj sevi papaijāt gan svešiniekiem, gan bērniem. Kad apnīk, mierīgi dodas prom, bet nav ne agresīvs, ne nervozs. Automašīnā lec ar prieku, atliek tikai pateikt: “Braucam?” Spalvas un dubļupēdas nav nekas tāds, ko suņa pleds nespētu atrisināt. Vienīgā vaina ir braucot divatā, bez blakussēdētāja, kas pildītu Punktiņa sēdekļa funkcijas - kundziņš jau negulēs uz krēsla, kur nu vēl uz zemes. Zibenīgi ielec klēpī, pieplok un kļūst smags kā divgadnieks niķu laikā. Kad drošība nocietina sirdi, viņu var pārlikt un stingri noteikt: “Paliec!” Ar 2-3 reizi paklausa. Pastaigāties arī iet pie sirds, gan pie saitītes un pilsētā, gan brīvi sprinģot dabā. Kad esam vieni un tālu no automašīnām, smuki cilpo dažu metru attālumā no mums, bet laist bez saitītes draudīgā apkaimē neatļaujamies. Apzināmies, ka svešs suns, lai cik mīlīgs, mazs un asti luncinošs, var radīt nepatīkamas izjūtas, tāpēc, ieraugot cilvēkus pat vientuļās pastaigu vietās, saucam rezgali pie sevis. Mūsu suns - mūsu atbildība.
Gatavojamies ceļojumam ar suni
Lai ceļotu ar suni pa ES valstīm, tam ir jābūt potētam pret trakumsērgu, čipotam un ar ES pasi kabatā. Tik vien. Tā kā plānojam iebraukt arī Lielbritānijā, klāt nāk pienākums attārpot pret Echinococcus multilocularis lenteņiem. Šis gan ir mazliet ķēpīgi, jo tas jādara dakterim ne vairāk kā 5 dienas pirms iebraukšanas UK. Tā nu Francijā meklēsim ārstu, kura klātbūtnē Punktiņam būs jānorij prettārpu tablete.
Punktiņa koferītī būs ne tikai pase, bet arī kaklasiksniņa ar žetonu, iemauktiņi (jo blakus iešana bez tiem kaut kā nesokas. Blakus iešana vispār diži nesokas, kopš Punktiņš ir kļuvis par lauku suni un šajā jomā iztrūkst treniņu), pretblusu/ pretērču siksniņa, dvielītis, trauciņi. Labs atradums karstumneizturīgam sunītim ir ŠIS matracītis, kas mistiskā veidā - neliekot ne ūdenī, ne ledusskapī - ir par 5-10 grādiem vēsāks nekā apkārtējā vide. ŠĪ pudele, ko ņemt līdzi pārgājienos, kļuva par manu favorītu, jo to var noslēgt (saspiežamās pudeles varētu saspiesties un izlīt somā bez mūsu ziņas) un neizdzerto ūdeni var saliet atpakaļ. Barības ziņā sākām puisi gatavot, pamainot viņa barību. Lai saprot, ka barības var garšot visādi. Pāris ēdienreižu izlaida, bet vai tad pie pilnas bļodiņas badā mirs? Nē - ēdīs.
Lai gan Punktiņam būs smalks aukstuma matracītis un ventilatoru būs iespējams atstāt ieslēgtu, karstumā suni automašīnā vienu neatstāsim. Dienvideiropas vasarā tas būtu traki bezatbildīgi un vienkārši traki. Likums vienkāršs, ja karsti ir mums, suncim būs vēl karstāk. Mūsu laikos Eiropā ar mazu, pieklājīgu suni drīkst doties gandrīz visur (vismaz tā ļoti ceram), un mēs pielāgosim maršrutu vietām, kur drīkst. Ja nu dikti gribēsim redzēt ko tādu, kur Punktiņš nav gaidīts, varbūt saņemsimies izmantot ROVER suņu auklīšu pakalpojumus. Gan jau mūsu mīluli neviens nāsīs neievilks. Lai gan kārdinājums nenoliedzami būs liels.
Īsumā - Punktiņam patīk būt ar mums, mums patīk būt kopā ar viņu un esam darījuši visu, lai mūsu kompānija nerada sarežģījumus ne viens otram, ne citiem. Viss izdosies!
EMILS PAR GATAVOŠANOS CEĻOŠANAI AR SUNI
Skaists svētdienas rīts, baznīcas brangie zvani fonā, saules starmeši iespraucas pa šauru spraugu loga rūtī, vasaras gaiss sasniedz degunu. Aina gandrīz kā Rozemundes Pilčereres romantiskajos otrdienas vakaros. Viss ir skaisti, bet tad pie gultas pieskrien Punktiņš, visa seja siekalās, tā, it kā būtu ar Bēthovenu (ne mūziķi, bet lielo sambernāru no visai amizantajām komēdijām) devies rotaļās un nekautrējoties apmainījušies ar siekalām. Nu, bet tā, ka vissssss siekalās un pa abām malām skaista strūkla līdz zemei. Skarbs skats. Šī skaistā diena lika apjaust, ka suns, ļoti iespējams, ir apslimis un kaut kas jādara, jo tādos apjomos zaudēt šķidrumu nav joka lieta. Protams, sazvanījām dakteri, ieteica, ko darīt, un pusim viss stabilizējies. Sapratām, ka ceļojuma laikā viņš varētu arī kaut ko nelāgu apēst, kādu itāļu aso salami, un ko tad? Busā siekalām nav vietas! Līdz ar to, šajā blogā lasi, kas ir jāievēro ceļojot ar suni un kādi ir mūsu ieteikumi. Pēc 6 mēnešiem pateikšu no savas pieredzes, kas jāievēro, bet pagaidām vadīsimies pēc mūsu interneta zinību konspekta.
Pirmais - kā suni transportēt. Katrā valstī tas ir citādāk, Vācijā četrkājainais draugs drīkst pārvietoties automašīnā tikai būrī. Citās valstīs, savukārt, tas nav definēts, vai arī informāciju gluži vienkārši neatradām, bet mēs vadāsim suni vienkārši kā suni. Sēdēs aizmugurē vai zemē. Zinu, ka nav pareizi, bet tā pagaidām domājam darīt. Ja nelaidīs valstī, braukšu uz nākamo iekļūšanas punktu, tad nākamo, tad nākamo.
Vēl ir jautājums, vai var ceļot no valsts uz valsti un par neko neuztraukties. Atbilde ir - jā. Sunim ir sava lolojumdzīvnieka pase, un ar to tad arī puisim visi ES ceļi atvērti. Cits gadījums, lai mēs iekļūtu Anglijā. Lai tiktu Britānijā pie Meganas un Harija, mums Francijā būs jāiet pie veterināra, lai viņš pats personīgi iebarotu Punktiņam vienu tableti un apstiprinātu to suņa pasē. Tas arī viss, mazliet jāpačakarējas Francijā, un arī visa Anglija lolojumdzīvniekam kļūst atvērta.
Kādas zāles ņemt līdzi? Problēmas var būt daudz un dažādas. Galvenais - pamata lietas izskaust pašiem. Piemēram, nemiksēt barību, lai sunsītim nav problēmu ar vēdera izeju un visi gardumi turas iekšā. Ir arī iespēja iedot cilvēku zāles kā Tavegil, kas mazās devās noder arī dzīvniekam, ja tas ko apēdot ticis pie alerģijas. Pagaidām šis arī viss, ko zinu par medicīnu un suņiem.
Papildus Latvijā veiksim Punktiņa tehnisko apkopi, kurā viņš tiks pārbaudīts, lai zinām, ka viss kārtībā, un ceļojumā nerodas starpgadījumi. Šodien pat jau dosies uz sirds pārbaudi, smalki, ne?
Bez visa šī, mēs arī vienkārši gribam, lai mazais spalvainis justos ērti, tāpēc būs nepieciešams speciāls paklājiņš, kas atvēsina suni. Kā tas notiek un vai tas notiks, nav ne jausmas, bet cerēsim, ka Ķīna nepievils. Ir arī speciāla ūdens pudele, kurā varēsim ieliet ūdeni, lai vienmēr būtu iespēja atveldzēties ar svaigu, ne tikai peļķes ūdeni. Arī mūsu suņa mugursoma tiks likta lietā - ja nu tomēr izdomāsim iet trekingā, kur Punktonam būs nepārvarami augstumi, liksim šo somā un aidā. Arī pilsētu sabiedriskajos transportos var vest dzīvnieku tikai speciālizētā somā, nu lūk, te arī ir specializētā soma - ŠĪ .
Kopumā, nav jau sarežģīti ceļot ar suni, bet sapratu, ka esmu mazliet piemirsis, ka sunītim arī būs dažādas vajadzības un gluži tik vienkārši dzīvoties visur kur nevarēs. Kaut gan Punkts ir kā hameleons un pielāgojās visam, tomēr mūsu palīdzība būs vajadzīga. Noteikti ceļojuma laikā sapratīsim, ko esam piemirsuši, bet nekas, Eiropā veikali esot, tāpēc problēmu nebūs.
P.S. Busa pirmais gandrīz posms pabeigts un, cerams, jau nākamajā blogā varēsiet redzēt, kas jau ir izdarīts un cik iztērēts.