Ceļot ar ģimeni un nenožņaugt nevienu
Savu ģimeni mīlu vairāk par visu un pat ar spīdzināšanu neatzītu, ka šie nav lieliskākie cilvēki uz pasaules. Bet ceļojumi kopā ar viņiem laiku pa laikam ir izvērtušies teju spīdzināšanā. Tādā nozīmē, ka notiekošais liek zaudēt apjēgu un esi gatavs teju uz visu, lai tiktu ārā no šīs situācijas. Lai ceļojums uz Kirgizstānu nebūtu tikpat dramatisks kā šis apgalvojums, veicu astrālu ceļojumu veselajā saprātā, iepriekšējā pieredzē un internetā. Te nu ir manas apņemšanās, plāni un rīcības, ko īstenojām vai īstenosim, kam jānovērš vēlme mīļotākos cilvēkus pasaulē maigi un līgani nogrūst no klints.
Plāni, plāni, plāni
Esmu diezgan trakulīga plānotāja. Ir lietas, ko atstāju ai-tad-jau-redzēs līmenī, taču lielākoties viss ir skaidri salikts pa plauktiņiem ja ne kalendārā un uz līmlapiņas, tad manā galvā gan. Tāpēc ceļojumus (arī busiņdzīvē nākamo iecerēto valsti) diezgan cītīgi saplānoju pat tad, ja braucam divatā, kas ir vienkāršākais variants. Spontanitāte un nejaušība sev vienmēr vietu atradīs, pārcelt un atcelt plānus nav liela māksla. Tāpat manā pieredzē ir iededzināta reize, kad ar ģimeni biju Marokā, un viesnīcas/ apskates objektus meklējām vienu dienu uz priekšu. WIFI medības, atšķirīgas prioritātes, viedokļi, iespēja katram kaut ko vēlēties vai nevēlēties, dusmu sarkani vaigi un asaraini deguni – nē, nē, nē, tas nav izdevīgi it nevienam. Mamma, kas mēdz rosīties un satraukties, tētis, kuram viss ir vienalga (bet nav), 3 stūrgalvīgi bērni, kas auguši ar domu, ka objektīva patiesība pastāv katrā situācijā un gatavi stundām cīnīties, lai to atrastu. Vārdu sakot, absolūti neizdevīga augsne spontānām izvēlēm. Tā nu maršruts izplānots dienu no dienas, un naktsmītnes rezervētas visām kopā pavadāmajām 11 naktīm.
Jāieplāno un jāizrunā arī mazās lietas. Ko katrs ņems līdzi, lai saprastu, ka kāds paredzējis doties kalnos mokasīnos, vai to, ka Buff-šallīte nav jāpērk, bet var aizņemties. Kurš būs atbildīgs par biļešu izprintēšanu, ja tās nav iespējams lietot digitāli. Jāvienojas par lietām, kas pašam šķiet pašsaprotamas, bet citiem tādas var nebūt, jo pieredzes atšķiras. Piemēram, mamma bija paredzējusi, ka visas lietas, kas ņemamas līdzi ikdienas pārgājienos, liksim vienā somā. Mēs zinām, ka Emīla soma ir pilna ar mūsu ūdens pudelēm, uzkodām, lietus mēteļiem un jaciņām vien, tāpēc vienojāmies, ka būs pa somai uz pāri. Jo vairāk izrunāsim mājās, jo mazāk diskusiju ceļā.
Tā būs un viss
7 cilvēki, katrs iespaidīga personība. Ir grupu darbu mīļotāji, bet tā neesmu es. Un komplektā es nemāku atslābt, kamēr man nav skaidrības, kas, kur, kad un kāpēc notiks. Tā nu pajautāju, vai vēl kāds gribētu iesaistīties plānošanā, nesaņēmu entuziasma pilnus spiedzienus, nopriecājos un ķēros pie lietas. Sagatavoju maršrutu, atstāju vienu brīvu dienu un aicināju visus teikt, ar ko vēlas papildināt mūsu plānu, tagad vai klusēt par to mūžam. Skan circeņi, bikli veļas tuksneša zāle un klusēšana ir piekrišana. Viesnīcas izvēlēties un uzreiz rezervēt vienai šķita pārāk liela atbildība, tādēļ kādā vēlā vakarā ķēru aiz rokas brāļa draudzeni un, viena otru uzmundrinot, nodarījām to lietu. Pēc tam gan nācās visu pārcelt, jo klusumu maršruta apspriešanā pārtrauca mammas draudzenes znots, kas ir ne vien vietējais, bet arī agrāk rosījies tūrisma jomā un trakoti atsaucīgs puisis. Visi plāni pavēlās dienu uz priekšu, aizpildījās arī pēdīgā brīvā diena. Un viss skaisti – tie, kam patīk plānot/ bez plānošanas nemāk, plānoja, tie, kurus tas nogurdina vai nesatrauc, ļaujas straumei, visiem miers un prieks. Esmu pārliecināta, ka visus nav jāiesaista visā, labākais rezultāts būs, iesaistot nepieciešamos resursus nepieciešamajos uzdevumos. Bez mammas sabiedriskuma, pļāpāšanas un krievu valodas prasmēm kirgīzs Vitālijs mums nebūtu devis tik daudz labu padomu, bet bez vīriešu vienaldzības mēs netiktu galā tik veikli. Skan skumji, bet skanējumam nav nozīmes – nozīme ir rezultātam. Visi priecīgi, mierīgi un plānošanas posmā neesam sastrīdējušies ne uz sekundi.
Nauda
Ceļot lielā kompānijā ir pagrūti, jo reti sakrīt viedoklis par adekvāto summu, ko vērts atvēlēt naktsmītnei, pārvietošanās līdzeklim, ēšanai, dzeršanai, ekskursijām. Par laimi (vai tāpēc, ka divi no mums ir ieaudzinājuši trijiem no mums tās pašas vērtības, kas piemīt pašiem), mūsu viedoklis šajās jomās sakrīt. Naktsmītnes tādas, lai prieks palikt, bet atceroties, ka tur pavadīsim vien dažas stundas, tās pašas – lielākoties miegā. Arī tad, ja naktsmājas izrādīsies bordelis ar sarkaniem satīna spilveniem, kā gadījās Marokā, par to krietni smiesimies vēl gadiem, ne izsamisīsim. Lai gan Marokas kaisles naktstauriņu mājā drošības pēc gulējām pilnīgi apģērbušies, tas gan. Uz Kirgizstānu nebraucam gastronomiskā baudījuma medībās, un jebkurš no mums pārvēršas dēmonā, ja ir izsalcis, tāpēc katrā viesnīcā rezervējām brokastis un vakariņas, ja tas iespējams. Tā nu ēšanai un dzeršanai veltīsim iespējami maz laika un naudas. Ekskursiju mums nav padomā, vienīgi vienu reizi dosimies kalnos ar džipiņu, un vienu reizi gribētu paauļot pa stepi ar zirgiem. Tad jau redzēs, kā izvērtīsies, bet solītie 17 EUR no cilvēka, lai visu dienu pavadītu kalnos, tiktu 5h vests tajos un 5h lejā, sagaidīts pie viesnīcas un nogādāts tajā – skan neslikti, ne? Izmaksas Kirgizstānā ir tik pieklājīgas, ka kļūst nepieklājīgas. Tādēļ arī šajā ziņā visi piekrīt visam, naudu neskaitot. Neesam tik apņēmīgi un gatavi atteikties no komforta, un Kirgizstāna ir gana plaša valsts ar nepieejamiem mērķiem, lai pārvietotos ar sabiedrisko transportu, jānomā auto! Bet Kirgizstāna nav mazulīte Eiropa, kur internetā izpēti un lidostā saņem. Atradām 1 mājaslapu ar galīgi ne-Kirgizstāniskām cenām. Jautājot Vitālijam, tikām pie 2 iespējām – pliks auto par 700 EUR vai auto ar šoferīti, degvielu un pārējo par 1000 EUR. Tā kā Google Maps tur neesot ne nieka uzticama, valsts ir kalni un lejas, un degvielas uzpilde ir viena liela jautājuma zīme, tāpat arī auto drošība, to atstājot uz vairākām stundām kalnos, vienprātīgi nobalsojām par šoferīti. Un pārējie izdevumi jau ir uz katra paša sirdsapziņas.
Lai tiktu galā ar naudām brīdī, kad viens maksā par vienu viesnīcu, cits par citu, kāds samaksā šoferītim, bet vēl kāds ik dienu uzsauc pusdienas, plānojam izmantot kādu no rēķinu dalīšanas lietotnēm. Pagaidām vissimpātiskākā šķiet Splitwise. Daži no mums gan savus izdevumus gribot atstāt miglā tītus, bet ceru, ka vienosimies par segvārdu izmantošanu un viss izdosies. Ar segvārdiem šī padarīšana varētu būt pat jautrāka.
Roku rokā – vai arī ne
Sailgojusies pēc kalniem un neradusi pretestību, saplānoju katru dienu kā hiking dienu. Nu, labi, pirmo un pēdējo dienu pavadīsim galvaspilsētas ieliņās un tirgos, vienu dienu paredzēts gozēties pie ezera. Variants, ka kādu tas varētu neielīksmot, ienāca prātā tikai tad, kad tētis ieminējās, ka ne visi grib rāpties pa kalniem. Jāsaka gan, ka Kirgizstānas apskates un baudīšanas piedāvājums lielā mērā beidzas ar dabas bagātībām (kas ir BURVĪGAS!), tādēļ pat tad, ja kāds no mums būtu pilsētmīlis vai muzeju staigātājs, iespēju būtu maz. Lai nu kā, viena no svarīgākajām lietām, ceļojot bariņā – pieņemt, ka varam lietas darīt atsevišķi, un tas nav personīgs apvainojums. Var atšķirties vēlmes, spējas, iespējas, rasties vēlme vai vajadzība pabūt vienam. Pabūšanu vienatnē vai dalīšanos mazākās grupiņās esmu iecerējusi ieviest arī profilaktiskos nolūkos, lai paspēj noplakt un izlīdzināties mūsu mutuļojošās emocijas un raksturiņi. Šādiem nolūkiem lieti noderēs arī A. Miksona lekcija “Kāpēc Tu man besī”, uz ko bijām teju pilnā sastāvā. Tagad ne vien pati, pirms aizsvilties, novēršu savu uzmanību no “kāds losis” uz “kāpēc tas mani kaitina?”, bet arī viens otram varam pajautāt: “Vai tā nav projekcija?” Kas gan ar laiku varētu besīt vēl vairāk.
Ar plāniem Google Doc, bez kašķiem un domstarpībām esam tikuši vienu dienu līdz izlidošanai. Kā izdosies tālāk, un vai šis būs mierpilnākais ceļojums ģimenenes vēsturē, pieredzēsim pavisam drīz. Un neaizmirsīšu ar to padalīties.