MADARA par dzīvošanu pie vecākiem
Viena no LIELAJĀM pārmaiņām, gatavojoties vēl lielākajam ceļam, ir pārvākšanās dzīvot pie vecākiem. Bijām domājuši, ka būs traki, bet nav.
Kāpēc domāju, ka būs traki?
Jo mājas mums ir mīļa un svarīga lieta. Mājās ienākot aizveram durvis uz visiem ASAP, kašķīgiem klientiem, ikdienas stresiem un vissirslikti.lv. 5 soļi no durvīm līdz gultai, kurā iekrist ar seju, un viss. Lai var bez bēdu un bremzēm uzdejot pseido-laikmetīgo deju, izklaidējot Emīlu un iepriecinot sevi. Vai skaļi nolamāties pierobežas kaimiņu lamuvārdiem. Vai uzstiept pa trepēm čomus, kas mēģina viens otru izgrūzt pa kāpņutelpas logu, un ieiet visiem kopā vannā (nu, labi, bez manis). Izklaigāties, izdauzīties, izdancoties, izstaigāties plikai pa mājām (lai gan Emīls neļauj staigāt gar logiem).
Mums patīk pašu gaumei atbilstošs smukums un kārtība lielās un mazās lietās. Lai viss ir tāds, kā patīk. Lai grūti kaut ko pazaudēt, jo katrai lietai ir sava vieta, un tām, kurām nav, ir pāris bardak-atvilknes. Varam aizmirst par grīdas mazgāšanu, līdz putekļi savijas apskāvienā ar Punktiņa spalvām un rīko vētrainas dejas, bet tad, kad prasās kārtību - tad ir. Patīk, ka svaigi mazgāta veļa smaržo pēc gaisa, ne tādām vijolītēm, ka šķavas nāk un kaklā cērt, un Fairy var draudzīgi sadoties rokās ar Ajax un pa ceļam uz elli mest lielu līkumu mūsu mājai.
Jo esmu 50% intraverta un cilvēku man diezgan ātri ir par daudz. Man patīk pabūt vienai, pabūt klusumā. Nekrenķējos, ka 1x nedēļā Emīls dodas pamētāt bumbu, kamēr es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu ierakņāties grāmatā vai 2h nenākt ārā no vannas. Tāpēc dzīvot ar vēl 5 cilvēkiem, neskaitot mūs 2, Punktiņu, vēl 2 suņus un kaķi, šķita diezgan liels izaicinājums.
Un vispār, mums riktīgi patika mūsu mājas. Vieta - fantastiska, neapnīkoša gājiena attālumā no jebkuras Rīgas vietas, kurā gribējām nokļūt, starp 2,5 parkiem, rajonā, kas ir gan šarmants, gan kluss un augošs. Māja tāda, kurā kaimiņi sveicinās, bet netraucē ar čomošanos. Dzīvoklī banāli lieliskās baltās sienas, koka grīdas, lieli logi, augsti griesti, podiņkrāsnis. Emīla taisīts grāmatplaukts (2013. gadā retweetoju, ka precēšu puisi, kas uztaisīs man grāmatplauktu. Pa ceļam bija vēl daži, bet Emīls plauktu izveidei ķērās klāt jau dažus mēnešus kopš kopābūšanas. Uztaisīja, aprecēja), mūsu ikmēneša momentfoto, rāmīši, trauki, viss ar stāstu, pat tad, ja stāsts ir “iegāju Tiger, patika, maksāja 2EUR”. Ai, nu, viss smuki, vārdu sakot.
Vai ir traki?
Nē.
Kāpēc nav traki?
Jo mums ir riktīgi superīga ģimene un nejēgā lieliska māja. Manas bērnības mājas ir jaukas. “Jauks” nav skaļš vārds, bet tās ir skaļi, daudz un lieli jaukas. Netālu no Rīgas, bet sajūta kā laukos. Zvaignes spožas un tuvas, putni kā dulli, ir ābeles, priedes, milzu liepas, visriņķī gar sētu ceriņu kupenas, vectēta valstība siltumnīca, pirtiņa, dīķītis, meža zemenīšu birztaliņa, pļava, bērnības atmiņas, suņi, dobes, kurās ierakties, svaigi pļautas zāles un jasmīnu smarža… Un kaut kāds liels jaukums, ko jūt katrs, kas bijis ciemos. Nu, ir taču, vai ne? Dvēselīte.
Nav traki, jo ģimene ir megaforša, to arī zina visi, kas satikuši. Paskaties kaut uz maniem vecvecākiem - ŠEIT ! Darbus un virtuves dežūras dalām. Pie ierastās kārtības pielāgojamies. Manu rozā bērnības istabu pārkrāsojām (bučas palīgiem Ingai un Gatim!) un iekārtojām tā, lai katru dienu prieks tur ierušināties. Punktiņš ātri izkaroju vietu starp vilkveidīgajiem, lai gan ar mazo lauvu radinieci Minku gan ik pa laikam uzšķiļas kāda kaislības dzirksts. Ir 3 WC un ceļamies dažādos laikos, lai neveidojas rindas. Cienām viens otra privāto telpu. Daudz smejamies. Kaut kā tiešām nav grūti. Vienīgās problēmas ir skaļš TV tieši pie mūsu istabas durvīm, jo vecvecāki domā, ka miegs ir domāts mīkstajiem, mammai ik pa laikam jāatgādina, ka suņa spalvas grīdu nedaiļo, un man jāpierod pie Emīla ļaunā dvīņa Emīlsrītasatrēgumulaikā. Un tas viss! Pārējais ir lieliski. Tiešām lieliski.
EMILS par dzīvošanu pie vecākiem
“Dzīvošana pie vecākiem” - tas ir tuc, tuc citādāk. Man šis blogs būs “Dzīvošana pie Madaras vecākiem.” Stāstīšu par to, kā ir iedzīvoties pie jaunās ģimenes, un kā savu pieaugušo, patstāvīgo dzīvi pārcēlu uz Ulbroku/ Vālodzēm.
Ceļojums tuvojas un ekonomijas nolūkos mēs ievācāmies pie Madaras vecākiem, un nu mēs esam gandrīz kā pilns Kelly Family sastāvs. Mēs te esam 4 līmeņos - Vecmamma un Vectēts, tad Madaras vecāki, tad seko jauniešu paaudze un pašās beigās nāk dzīvnieku bariņš ar suņiem, kaķiem, vēl pilnu pagalmu putniem. Nu lūk, neesam maz, tāpēc šķita, ka nu privātajai telpai jāsaka “atā, atā”, bet tā tomēr nav. Nezinu kā un kāpēc, bet tiešām, tiešām šķiet, ka visi ļoti labi sadzīvojam. Vai arī viens pats kaifoju un pārējie ir dikti jo dikti pieklājīgi. Neviens otra privātajā telpā nelienam un netraucējam, tieši otrādi, diezgan labi mākam pavadīt kopīgi laiku. Noskatamies kādu Midsomeras slepkavību, uzspēlējam kādu galda spēli, bet, ja esam ārā, tad noteikti piegrābjam kādu lapu.
Sākumā jutos mazliet kā ciemiņš, bet domāju, ka tas jau tikai normāli. Bija jāpamācās tradīcijas, ko izpilda dzimšanas dienās, un kā ievērot vannošanās noteikumus, bet pie visa mērkaķa ātrumā pielāgojos un, ja godīgi, teju pēc 2 nedēļām jutos kā mājās. Aiz loga pagalms, kurā vienmēr var iziet ārā, pasēdēt uz lieveņa, klusums un putnu čalas, šur tur suņi skrien uz riņķi un ēd kaulus, nu, vienvārd sakot - riktīga idille. Pieradis esmu ļoti un tagad jau nekautrējoties varu teikt, ka “jābrauc mājās”, un tieši šo vietu par tādu arī uzskatu. Protams, neaizmirstu arī savu MCMZ (Mežciema) zonu, kurā uzaugu, dažreiz aizgāju ar papu uz “gonkām”, kā arī apmeklēju veco labu motormuzeju.
Man jau ēdiens ļoti iet pie sirds. Katram mājās ir savi iecienītie gardumi, un arī šeit ir savi ierastie kārumi. Mamma man taisīja savus gardumus, kas tika novērtēti Senkanu klanā, tagad iepazīstu otras ģimenes puses gardumus, kur vecmamma uztaisa kādu vīderi, Madaras tētis uzcep cepeti, Agita uztaisa klucējumu un Tomsons sacep omleti 7dienās. Šī daļa man ļoti iet pie sirds, ik pa laikam iemācos ko jaunu un esmu apguvis pončikus. Nezinu, vai tas ir labi, jo pončikus taisot pats jau var sākt velties, bet pagaidām tas šķiet tā vērts.
Te ir smuki, te ir daba, te ir super cilvēki un tiešām plats smaids katru dienu. Domāju, ka pat būs žēl braukt prom, bet kas jādara, jādara. Ir, ar ko jokus padzīt un papļāpāt, pasmieties, dalīties domās. Prieks būt kopā ar Madaras ģimeni un ir prieks būt šeit. Tieši tik ļoti vienkārši - te ir labi!