Gabaliņš mazdārziņu
Kā nu kurš tos dēvē. Mazdārziņi. Dārzkopības kooperatīvās sabiedrības. Dārziņu kooperatīvi. Dārzkopības rajoni. Vasarnīcu rajoni. Tie ir rajoni, kur viss sastāv no maziem gabaliņiem. Zeme, mājas, sētas, iedzīvotāji, gads, pats rajons. Arī mans stāsts par dzīvi piejūras dārziņu rajonā būs gabaliņos.
Mums ir žogs. Klasiska stiepļu pinuma sēta, kas piesieta zemei ar betona stabiem. Mums ir suns. Divi, patiesībā, bet tieši šis suns ir talantīgs sētas caurumu meklētājs. Viņa staigā gar žogu un pētīgu degunu baksta, kur atrodams kāds neuzmanīgs caurums. Caurumu nav mazums, jo pinums ir vecāks par mums pašiem un līdz šim tam nav bijusi it nekāda motivācija nebūt ar caurumiem. Tā nu suns izšņakarējas laukā, saprot, ka kādas tumšas maģijas dēļ netiek atpakaļ, un dodas uz vārtiņiem. Tad ir mūsu uznāciens – ejam ārā, saucam sunci vārdā, redzam, ka viņa ballējas pie vārtiem, priekā par drīzo izglābšanos lēkādama un smilkstēdama, un laižam grēka kušķi atpaka sētā. Tagad ir mūsu kārta doties ekspedīcijā gar žogu, atrast nodevīgo caurumu un aizmontēt to ar savilcējiem, citiem stiepļu gabaliņiem vai nezināmas izcelsmes materiāliem, kas pašsaprotami atrodas aiz šķūnīša. Tā mūsu žogs kļūst par gabaliņu raibāks. Dārziņos gabaliņu žogi kotējas.
Zeme te arī ir gabaliņos. Gabaliņš Tev, gabaliņš man. No savas viesistabas vari vērot, ko dara kaimiņš savējā. Gabaliņi tik mazi, un viens nodalījies no citiem ar šaubīgi plāniem žogiem, bet katrā uzburta cita pasaule. Tā mēs – dārziņu iedzīvotāji, latvieši, cilvēki vispār – mākam, būt tik ļoti blakus, bet katrs savā pasaulē. Dārziņos ar zemi jābūt taupīgam un uzmanīgam, tāpēc arī iekšpus žogiem zeme sadalīta. Te gabaliņš tulpju. Te siltumnīca. Te iepriekšējie īpašnieki sastādījuši maijpuķītes, bet tagad blakus stiepjas piebraucamais ceļš un mūžīgi jākaro ar vīru, lai puķes neizbradā. Te mēs smuki sēžam, kad atpūšamies. Te krājas krāmi rudens ugunskuram. Mazdārziņos nekas neslēpjas hektāru apjomā, reti ko apslēpj kārtīga sēta. Visu, kas Tavs, redzi pats un redz garāmgājēji. Bet, zini ko – te nedzīvo tie klīrīgākie un kautrīgākie ļaudis. Gribi, skaties! Gribi redzēt, kā kāds apakšbiksēs ravē dārzu? Skaties! Gribi redzēt, aiz kura krūmiņa tup kaimiņš? Pats vainīgs! Dārzkopības rajonos, kā šīs vietas smalki sauc nekustamo īpašumu aģenti, pats iemācies redzēt tikai tos gabaliņos, ko vēlies redzēt.
Pilsētā dzīvo pilsētnieki. Laukos dzīvo laucinieki. Dārziņos dzīvo visādi cilvēki. Mums ir kaimiņi, kas atbrauc ar BMW, pacep gaļu, paklausās dziesmas krievu valodā, slepeni sadod mūsu suņiem gardumus un aizbrauc. Es domāju, ka viņi, abi puiši, ir pāris. Vīrs saka, ka draugi. Lai nu būtu. Ko tad es no vīriešu draudzības varu zināt. Vēl mums ir kaimiņi, kādu te ir vairumā – vecvecāki, kas rušinās pa dārzu, viņu bērni, kas atbrauc pasauļoties un paēst, un mazbērni, kas pa vidu. Mūsu kaimiņu mazbērns ir spridzīgs meičuks, kas mūsu suni sauc par Sofiju, un nesaprot, kāpēc šī neatsaucas. Vēl joprojām neesam izlēmuši, kurš no mums viņai pateiks, ka Ronju sauc Ronja. Visticamāk – neviens. Mums ir tālāki kaimiņi, kas vakaros brēc viens uz otru tā, ka viss pagasts skan. Tas ir šķērsceliņu tālāk, kur sākas mājas, kas maskējas par kaudzītēm. Te ir tādi ļaudis, kam viss pagalms sarūtots dobēs un pašiem nosviluši pleci met septīto kārtu, jo dobes prasa upurus. Dārziņos ir tādi, kas iestaigā grīļīgas zigzagu taciņas uz bodi un vasaras naktis izbauda grāvī. Jaunas ģimenes ar jauniem bērniem un jauniem žogiem. Tantuki un onkulīši, kas mājas cēluši pašu rokām. Ko savilkuši migā, tas ir. Te visi paši tādi – savilkti no malu malām.
Mēs paši arī šeitup atvilkāmies pamazām. No sākuma paši, pilns busiņš mantu un suns. Tad vēl viens suns. Pirmo nakti gulējām uz grīdas elektrisko sildītāju ielenkumā, nepabeigta remonta vidū. Pirmo nedēļu gatavojām uz tūrisma plītiņas ārā. Pirmo mēnesi mazgājām miesas un matus virtuves izlietnē. Pa gabaliņam arvien labāka dzīvošana. Un nu jau māja ir vismājīgākā vieta pasaulē un pagalmā katru dienu jāskrien skatīties, ko sadarījušas pirmās te pašstādītās puķes. Hiacintes un tulpes ņipri stāv uz neredzēti īsiem kātiem un lielās ar katru ziedu. Pagājušajā gadā vecāku dārzā nočieptais piparmētru stāds ir apņēmies pārņemt visu zaļumu dobi. Kompostkaudze, nenosalušas ērkšķogas un aličas, mārpuķīšu uzvaras gājiens zālājā. Skujas un sūnas, un kunkuļaina zeme. Indīgais šīferis gar sētu un šķūnītis, kas jāpārkrāso. Pamazām, pamazām viss arvien vairāk top mūsu.
Gads dārziņu kooperatīvos ir raibs ne tikai pa visu, bet arī no abiem galiem. Te nevar palaist garām neko no tā, ko gads piedāvā. Pirmās salnas padara tumšas un šļauganas puķes dobēs. Lapas čurkstēdamas metas sārtos un piesmaržina visu rajonu līdz pat lielajam ceļam ar neatkārtojamu rudens smaržu. Pavasarī tās atkārto šīs izdarības, bet tad tikpat neatkārtojami un nepārprotami smaržodamas pēc pavasara. Mazdārziņu ugunskuri smaržo citādāk nekā laukos. Te lapu čaukstoņai pievienojas viss, kas vasarā kļuvis lieks. Salūzušais grābekļa kāts. Nokaltusī krūmroze, kas nesadzīvoja ar tveici. Sezonā sakrātās plastmasas pudeles 1, 2 un 5 litru tilpumos. Sadeg caurumainā siltumnīcas plēve un nožēla, ka uz jūru aizgāji tikai trīs reizes. Šņirks – viss nodedzis, un dūmi paņem līdzi arī vasarniekus. Vēl reižu pa reizei kāds atbrauc piesegt puķes vai notīrīt sniegu no siltumnīcas jumta, lai neieplīst rūtis.
Vai neatbrauc. Ziemā mūsu rajonā logi spīd piecām mājām. Tuvākā laterna ir pāri šosejai, divdesmit minūšu ceļojumā kājām. No šosejas līdz ceļam, no ceļa līdz celiņiem, no celiņiem līdz vārtiņiem, no vārtiņiem līdz logiem ir tumsa. Tāda īsta tumsa, bez dzeltenīgas lielpilsētas pamales. Tāda tumsa, ar kuru vai nu sadzīvo, vai dzīvo iežmiedzies stūrī, acis platas un tirpas pa muguru. Tāda tumsa, kurā zvaigznes nolaižas gaismas gadiem tuvāk un mēness caur logu pārraida ābeļu zarus uz sienām. Precīzus un asus, itin kā izgrieztus no aplikācijas papīra. Ziemā dārziņos viss ir Tavs. Tavas kupenas, Tava pelēcība, Tavs prieks par notīrīto ceļu, Tavi dūmi kāpj, paša roku kurināti. Bet tad nāk pavasara talku dūmi un vasarnieki kopā ar tiem. Dūmo zari un desiņas. Skan visas malas, mazliet gribas pukoties un justies kā visu dārziņu saimniekam. Ko ta šie te tā pēkšņi sabraukuši. Kas ta šos te triec. Ko ta šie te tagad darīs. M? Skaļi smiesies, darbinās motorzāģus, savedīs vasaras suņus, kuri nezina, ka naktīs te nav paredzēts riet. Mazliet vēlāk peldinās bērnus mazos baseiniņos vai mutes bļodās, karāsies šūpuļtīklos, sasies mutautiņu kā cepuri un karstākajā laikā raksies pa dārzu. Izmētās atkritumus grāvjos. Satiksies pie vietējā veikaliņa, sēdēs pie galdiņa, kas tur nolikts, klačosies. Bridīs pa ceļiem un neceļiem uz jūru. Sasvīdīs, nopeldēsies, atdzisīs, nāks atpakaļ, sasvīdīs atkal. Klausīsies radio nepieklājīgā skaļumā. Samāsies ar pieticīgu galvas mājienu pāri raibiem, no gabaliņiem salipinātiem žogiem. Sagaidīs rudeni un laidīsies prom. Mēs paliksim. Mums dārziņi ir pie sirds.