MADARA par Horvātiju
Horvātijā iepriekš esmu bijusi divas reizes. Abas tās bija pavasarī, marta beigās/ aprīļa sākumā, un abās Horvātija mani savaldzināja pavisam un galīgi. Acis veldzē skats uz mājiņām, kas visas kā viena baltas ar dakstiņu jumtiem. Satupušas kalnu pakājē un sildās kā ķirzacēni. Tirkīza jūra iesāla klintis, priedes mīksām, garām skujām sasilst saulē un smaržo tik saldi. Pilsētu bruģis, mīts kopš Senās Romas laikiem, nostaigāts gluds kā ledene. Ūdenskritumi, vīns, dabas takas, īstuma sajūta. Kā lai neiemīlas?
Šoreiz Horvātijā esam augusta vidū/ beigās, ko nu galīgi neiesaku. Traki karsts un traki daudz cilvēku. Un viss šķiet arī trakoti dārgs - nezinu, vai tas ir mūsu budžeta vai sezonas dēļ. Bet pārējais turpina valdzināt. Gluži kā pēc rozā briļļu perioda, kad sāc saskatīt arī ragus un nagus, bet tas neliek mīļot mazāk. Iebraucām Horvātijā no pašiem dienvidaustumiem - Melnkalnes. Tā priecājāmies pārbraukt robežu! Tikai daži metri - internets atpakaļ, zvani kā pie cilvēkiem, netīrība ielu malās zudusi. Pirmā pietura brīnumskaistā vietā, ko Emīls atradis Park4Night aplikācijā. Uzčunčinām kalnā, tur ciprešu aleja, kas ved uz miniatūru stāvvietu, no kuras lejup vijas taciņa. Sekojot tai, nonācām pie pamesta restorāna ar kolonām ieskautu terasi un akmens kāpnēm, kas piekļāvušās klintij un ved lejup, lejup. Tur, klinšu un iespaidīgu viļņu vidū, metāla kāpnītes, pa kurām iekāpt koši, koši tirkīzzaļā ūdenī. Tā gaidījām šo mirkli, ceļa posmu, kas vedīs gar jūru un ļaus noskalot ceļa putekļus un sviedrus, iegūt svaigumu, kad vien to vēlēsimies! Tā nu cītīgi karājamies pie kāpnītēm un baudām pirmo peldi jūrā šī ceļojuma laikā. Viļņi bango ne pa jokam, un pelde tāda šļunkāšanās tiem līdzi vien ir, bet kādu prieku tas spēj dot! Saprotam gan, ka te diemžēl nepaliksim, jo auto novietošana nav īsti legāla, ēnas un ēdiena arī nav. Dodamies tālāk, bet šo vietu atķeksējam megaskaisto vietu sarakstā.
Esam tik tuvu Dubrovņikiem, ka spriežam - kādēļ gan ne? Ziedu laikos šī pilsēta esot sacentusies ar Venēciju. Hm, vai tajā, kura no tām ir romantiskāka? Novietot auto stāvvietā par 4EUR stundā īsti neceļas roka un maks. Sāk pārņemt aizdomas, ka ar stāvvietām Horvātija nebūs dāsna. Ne jau aiz ļauna prāta - ja vienā pusē kalni un otrā jūra, visam vietas nepietiek. Atkal glābj Park4Night. Braucam, braucam, braucam arvien tālāk no vecpilsētas, līdz novietojam auto jaukā, kokiem apaugušā (ēna!) ieliņā ar paplatinājumu, kas kā nomērīts, lai novietotu mūsu mazo busiņu. Vieta izrādās vairāk nekā lieliska, jo piedāvā ne tikai ēnu, bet arī promenādi un pludmali 10 minūšu attālumā. Un veikalu tāpat. Uz vecpilsētu nav jāčāpo nemaz TIK ilgi, pēc 30 minūtēm esam klāt. Pūļi krietni vien traucē noķert romantiku un burvību, ko izjutām, kad bijām te iepriekšējo reizi. Ēdam saldējumus, mēģinām aizmukt no cilvēkiem pa mazām šķērsieliņām, sēžam uz baznīcas kāpnītēm un vērojam ļaudis. Tā ir mūsu pilsētu apmeklēšanas rutīna - atkārtojam katrā pilsētā un vēl nav pievīlusi. Emīls šķiet galīgi apvainojies uz pilsētiņu par to, ka nav, nu, NAV. Ejam prom. Vēl joprojām šausmonīgi karsti. Dodamies uz pludmali. Atklājam, ka tā ir reti plaša un ne-klinšaina, te ir bezmaksas wc, viena promenāde pa iekšzemi, viena virs jūras, un saprotam, ka paliksim ne vienu dienu vien. Nākamo un aiznākamo dienu pavadām sēžot uz ēnainas betona maliņas un plunčājoties. Lielākais prieks abiem, kad noriet saule. Tad graužam vakariņas uz klintīm jūras malā, kurp var nonākt pa skaistu promenādi, kas karājas klintī, vai dodamies uz vecpilsētu. Tumsā tā atgūst burvību. Valdzina gluži kā pirmajā reizē. Baltās ieliņas, cilvēki ar svētku apģērbu un dzirksti acīs. Pikē bezdelīgas un onkuļi smejas par Punktiņu. Mūri atdod dienā sakrāto siltumu, saldējums par lielu, lai apēstu, un dzīve skaista.
Makarska bija mūsu atmiņās kā maza, skaista pilsētiņa ar dabas takām, tāda mūsu slepenā Horvātijas pērle. Kad nonācām tajā augustā, ne aprīlī, sapratām, ka tā nav slepena. Vispār nemaz. Cik daudz var mainīt cilvēku mudžoņa! Mēs cenšamies nesūdzēties par tūristiem, jo paši tādi esam. Smieklīgas šķiet runas par “ai, tas jau tūristiem”, “tur tik daudz tūristu” vai “šī vieta ir pārtūristiskojusies”. Tu vari domāt, ka esi ceļotājs, klaidonis, modernais nomads vai velsviņzinkas, bet, ja Tu te nedzīvo - Tu esi tūrists. Tā nu mēs nesūdzamies, bet saprotam, ka uz Horvātiju vasaras laikā nekad un nemūžam. Makarskas pludmale kā košs skudrupūznis. WC par maksu, dušas par maksu. Ēnas nav. Busiņu atstājam šosejas malā, vieta knapi, knapi der. Bail domāt par tiem, kas pārvietojas ar kemperiem. Pielāgojamies visam un paliekam 2 naktis. Pa dienu sēžam uz klints mazas priedītes ēnā un vizināmies uz piepūšamā matracīša. Emīls izkarina šūpuļtīklu, malkojam vīnu, pļāpājam, apkārt agaves, klintis, priedes un tik daudz šokolādes krāsas vāverīšu, cik visā dzīvē neesmu redzējusi. Punktiņš sēž pie šūpuļtīkla un hipnotizē tās, lai nāk klāt. Vāverītes atsakās. Vakaros ejam meklēt vakariņu vietas, bet abas reizes sameklējam tikai vilšanos, ka viss tik dārgs un nekāds, un pat kebabs, stipri viduvējs, maksā 4 EUR, bet pārējais virs 10. Sapērkamies gardumus un vīnu, vērojam īpaši rozā saulrietus uz promenādes klintīm vai piestātnes, un secinām, ka šādi ir pat skaistāk. Pavisam skaisti ir koncerti pilsētas laukumiņā. Pie baznīcas, protams. 6 diži vīri dzied tā, ka valodas nevajag. Vietējie dzied līdzi, gan mazāk un klusāk, kā mēs pieraduši, un latvju gēni saka, ka arī jādzied. Un piedziedājumus es mazliet dziedu. Par jūru, par sievieti, par mums, par mīlestību. Atpazīstam slāviskos vārdus, bet mūzika jau ir valoda pati par sevi.
3 dienas neesam bijuši dušā, gatavojuši ēdienu, un cilvēki arī mazliet par daudz uz aurām kāpj. Perfekts nākamais galamērķis? No pagājušā apciemojuma atceramies vietu, kur pie Omišas devāmies ar laivām pa kalnu upi Cetinu. Atmiņās un pavasarī viss ir vienkāršāk. Lai gan brīdi samulsām, jo braucām un braucām pa kalniem, caur ciematiņiem, atmiņa nevīla un vietu atradām. Taču pie upes reti kur var tikt, lielākā daļa šādu celiņu tiek dēvēti par privātīpašumu. Piestājam mazītiņā kabatiņā starp klintīm un mežu. Pa nakti te palikt nebūtu ne omulīgi, ne droši, arī pie upes jāčāpo pa brikšņiem un tualetes papīrīšiem, toties tieši pretim ir avotiņš, no kura kāri papildinām jau vakar iztukšotos traukus. Pamatīgs ieguvums! Dodamies atpakaļ, pārņem maza bezcerība, bet tieši aiz celiņa ar kārtējo draudīgo privātīpašuma apliecinājumu ir vēl viens, kuru šāda zīme neaizšķērso. Pierunāju Emīlu, ka jāšmauc iekšā un vismaz jānomazgājas. Vienmēr jau var sagaidīt 1. brīdinājumu un doties tālāk! Šī nu ir mūsu (vismaz mana) laimīgā vieta, kur noberžamies paši un noberžam traukus, un, lai gan upe ir diezgan ledaina un es redzēju tajā zigzagainu čūsku, arī mani nedēļu nemazgātie mati tiek tīri. Emīls sarūpē siltas vakariņas, piekārtojam busiņu un izmantojam Instagram LIVE, lai pastāstītu, kā tad mēs dzīvojamies. Emīls ir īstena TV zvaigzne, Mr. Šarms. Labprāt būtu palikusi vēl vienu dienu, bet mums nepieciešams kārtīgi pastrādāt, bet saule nav sastrādājusi gana elektroenerģijas. Tātad jādodas uz lielveikalu! Ā, un vēl esmu pārdevusi savu peldkostīmu, kas ir sarkans un fantastisks, bet man par mazu, tāpēc ļoti nepieklājīgi atsedz gandrīz visu, ko nevajadzētu. Mierinājumam nopirksim man citu. Iepirkšanās bija nogurdinošāka (bet ne ilgāka!) par strādāšanu, kopumā lielveikalā pavadām ap 6h. Toties cik patīkama ir labi padarīta darba (un skaista peldkostīma īpašnieces) sajūta!
Par Splitu atcerējāmies 2 lietas - Diokletiāna pils un bezpajumtnieks, kas gribēja atņemt Emīlam aliņu. Un tad paņēma no meitenēm kolu, padzērās vienu malku un pārējo pudelīti izmeta. Nejauks puisi. Šoreiz iespaids par pilsētu visnotaļ uzlabojās. Apmetāmies pie jahtu piestātnes, pludmale ar roku aizsniedzama. Ar toi-toi un dušām, garumgaru promenādi, ēnaina un piebērta ar olīšiem, lai klintis un eži nelauž kājas. Sēdējām ēnā vienu, divas, trīs dienas, bet trīs - tas jau ir par daudz. Vakaros promenāde un vīns, ko nopirkām ciematiņā braucot no upes. Es tiešām nezinu, vai tas bija vīns, šī ellišķīgi stiprā dzira, kuru var baudīt tikai pa vienam malkam, aiz katra noskurinoties un tverot pēc elpas. Dīvaini, bet šis dzēriens man gāja pie sirds vairāk nekā vīni, kurus dzērām iepriekš. Vēl dīvaināk - no šī vienīgā man dedzināja rīkli, bet ne punci. Ej nu saproti. Trešajā vakarā uz Splitas vecpilsētu bijām bijuši jau divas reizes, iepirkuši tirgū ežučības, Diokletiāna pili redzējuši un satikuši pat nejauko bezpajumtnieku, kas šoreiz izdomāja ne tikai brist pāri Punktiņam un viņa ostīšanās čomam, bet arī pārvilkt šiem pāri savus ratiņus, ko Punkts novērtēja ar pirmo riešanu uz cilvēkiem savā mūžā. Suns tiešām bija sašutis un gatavs aizstāvēt savas tiesības. Mēs tāpat. Nu, redz, trešajā vakarā, kad no rutīnas nāca virsū niķi, izdomājām doties uz kino! Emīls bija ievērojis brīvdabas kino, bet to mēs diemžēl nogulējām - tieši un tikai šajā dienā tas bija slēgts. Nākamreiz! Bet parastā kino biļešu cena bija ap 2-3EUR, kas šķita vairāk nekā pieņemami. Tā kā animācijas filmas, uz kurām parasti ejam, bija ierunātas horvātiski, sanāca aiziet uz Mamma Mia! Here We Go Again. No sākuma kaunīgi iegrimu krēslā salduma un paredzamības dēļ, bet iejutāmies arvien vairāk un vairāk, un beigu beigās kinoteātri atstājām izcili priecīgi, dejojoši un dziedoši, un vēl ilgi lepojāmies ar savu lēmumu aiziet Horvātijā uz kino - un šo filmu. Bet pirms pēdējā vakara Splitā vēl bija 3 naktis, ko tur pavadījām. Pirmā bija traka. Nolikām auto pie piestātnes, netālu pludmale, barčiks. Ne jau blakus, kāds gabaliņš jāpaiet. Park4Night rakstīts, ka būs skaļi un labāk braukt prom. Mēs domājam - pff. Pieliekam auto vēl tuvāk pludmalei, lai durvis būtu uz smuko skatu. Horvāti tiešām mīl savas dziesmas un, ejot mājup, mīl tās dziedāt skaļi un no sirds. Meičukiem patīk skaļi sarunāties, čurājot pie mūsu busiņa durvīm (tām, kas uz smuko skatu). Kādam puisim patika atspiesties pret mūsu guļamvietu un stundu dramatiski kratīt sirdi. Skaļi un dramatiski. Vienlaikus ik pa laikam sakratot arī busu. Un tad, kad 5 klubs beidzās un 5.30 beidzās puisis, kas baksta busu, vienam odam iepatikās skanēt pie auss. Un ap 8 jau ar pamošanos sviedru peļķē mūs ierasti sveica saule. Nākamās naktis palikām pie Splitas slimnīcas, kur bija mierīgi un klusi. Prieki, prieki! Un mācība, ka jāklausa, ko cilvēki saka.
No Trogiras negaidījām neko, bet tā teju kļuva par mūsu mīļāko pilsētu. Vēl joprojām sena un balta, bet jūtama Venēcijas ietekme (itāļi te beiguši valdīt tikai 20.gs.), un tik daudz zaļāka nekā citas pilsētiņas. Cilvēku mazāk, pludmalītes tuvas, smukas un gandrīz tukšas. Mīļāka un šarmantāka par iepriekš baudītajām pilsētām šķiet. Ierasto rutīnu - saldējums un sēdēšana galvenās baznīcas laukumiņā - šoreiz papildinām ar došanos jūrā. Jau Splitā rezervējām braucienu uz Zilo Lagūnu un salām. Ja tā padomā, tādēļ arī devāmies šurp! Zilā Lagūna tādā krāsā, ka acis žilbst. Tik krāšņi, ka pat es atmetu bailes un bez piepūšamajiem zvēriem un ar apziņu, ka uz kājām nostāties nevar, iemetos no laivas šajā skaistumā nopeldēties. Nākamā pietura Maslinica. Mazītiņa, smukiņa, ar stundu pilnīgi pietika. Tad vēl viena sala, kam pat nezinu nosaukumu, bet tas nekas, jo tur tiešām, tiešām bija tikai klintis un pusdienas. Pusdienas precīzi kā teikts - zivs un salāti. Vesela zivs guļ šķīvī blakus salātiem. Bet cik garda! Runājam, ka šī garšo tieši tā, kā zivij jāgaršo. Kā zivs garšas esence, būtība. Un tad mājup. UN! Es redzēju delfīnus! Divus! Divreiz! Man ļoti patīk delfīni. Kad visām meitenēm bērnībā patika, man tie šķita zivis. Tagad esmu sajūsmā. Punktiņš bija mums līdzi, uzvedās labi. Kad Emīls peldējās, satraucās, kad pēc tam gāju peldēt es - ne ausi necēla. Jauki. Vecie jūras vilki smaidīja un glaudīja, un nāca prasīt, vai kokerspaniels.
Emīls atradis nākamo pieturvietu. Man pasaka nosaukumu, bet neko vairāk. Būšot noslēpums. Un šī kļūst par manu mīļāko pilsētu Horvātijā. Šibenika. Piedomājām, lai noskatītā stāvvieta ir pieejama, un tā ir. Pāris metru līdz pludmalei, pāris metru līdz promenādei, kas ved uz vecpilsētu. Ejam pa to un es esmu gatava spiegt no sajūsmas. Pludmale, piestātne, gaišās mājas un dakstiņu jumti - it kā viss ierasts. Bet šī pilsētiņa satupusi pakalnā. Un dveš ko tik īstu, tik patiesu, kā vēl neviena. Vietējie vīri ik rītu sapulcējas bāriņā, kur paņem pa kausam alus un runā par dzīvi, klusē, jokojas. Viņus apkalpo tāds pats vīrs. Horvātu kungi, kam rīti jau brīvi, ir glīši, kopti, spēcīgi un gaumīgi ģērbušies. Prieks skatīties! Vecpilsētas centrs sakopojis visu Horvātijas vecpilsētu šarmu. Novērojam, ka tieši pretim baznīcai, pie kuras, protams, sēžam un ēdam saldējumu, ir kāpnītes, pie kāpnēm māja, uz mājas kāpnītes, kāpnīšu galā mājiņa. Un uz šī laukumiņa, kas gan visnotaļ padrupis, var pasēdēt un redzēt katedrāli no gluži ekskluzīva skatpunkta. Šibenikā esam 1+ 1 dienu, jo pa vidu man paliek stipri nelabi un nākas vienu diennakti pavadīt viesnīcas numuriņā. Vainoju BigMac, kas nāca komplektā WIFI un elektrībai, ko izmantojām pastrādāšanas nolūkos. Es JUTU, ka salāti garšo nelabi, bet šķita, ai, nu ko tur. Ēdiens paliek ēdiens. Mācība - ja šķiet, ka labāk neēst, krietni lētāk būs izmest.
Krka Nacionālais parks bija viena no obligāti paredzētajām vietām. Iepriekšējo reizi redzējām tikai mazītiņu gabaliņu, un mamma teica, ka tā šķēlīte esot biju nieks vien no visa skaistuma. Tā nu otrā dienā pēc piespiedu viesnīcas bijām klāt. Ieraugot cenas, kas uz mums abiem maksātu vairāk nekā nakts pieminētajā viesnīcā, pamatīgi samulsām. Nav ierasts, ka nacionālie parki maksā tik šerpi. Arī Veļičkas sāls raktuves, ko tomēr uzturēt ir pamatīgi grūtāk, dārgāk un sarežģītāk, un ieguldītais darbs arī redzams, neizmaksāja tik dārgi. Bet mājaslapā un bukletā tāda taka un šitāda, tāda sala, šitādas dzirnavas, paraugdemonstrējumi un kuģīši. Nu, ja tas viss ietilpst cenā, un nekas neliecina par pretējo, un esam šeit, laikam jau nav ko. Emīls iestāsta, ka mūsu ID Latvijā apzīmē to, ka esam studenti, un tiekam iekšā gandrīz uz pusi lētāk. Ja brauktu sezonā oktobris-maijs, cena būtu vairāk nekā 3x izdevīgāka nekā tagad. Priecīgi nočunčinām lejā, salasos bukletā, kur ar kuru kuģīti var nokļūt, jau acis zib. Lejā izrādās, ka katrs kuģītis maksā vēl ap 15 EUR. Kas iepriekš nekur nav norādīts, ne bukletā, ne lejā, kur daiļi sazīmētas iespējas. Atliek nopūsties un doties pa mazo taku, kas, manuprāt, tikai daļēji ir parka teritorijā - pirms pērkat biļeti, pārbaudiet, vai tā tiešām nepieciešama! Atkal par sevi atgādina karstās sezonas bēda - cilvēku tik daudz, ka uz takas stāv rindā un peldvietā mudž kā skudras. Spēka arī šodien nemaz nav, nosnaužos piesaulītē uz tilta margām. Tad jau arī pievakare, esam nolēmuši izmantot savas biļetes pilnībā un steigties nav kur, tādēļ izejam taku vēlreiz. Šoreiz cilvēku mazāk un prieks lielāks. Bet atgriezīsimies tikai tad, kad nebūs vasara un būs budžets kuģīšiem. Varbūt, jo, nez, laikam esam izlutinājušies vai švakuma dēļ, bet īstas sajūsmas nebija.
Tuvojas diena, kad Emīlam jāaizlaižas (burtiski) uz Rīgu, tādēļ pamazītēm tuvojamies lidostai. Zadara ir pa ceļam, Emīls atradis smuku vietiņu, kas man atkal pārsteigums - kalniņā pie pašas pludmales. Esam prātīgi un zinām, ka vietu stāvēšanai daudz vieglāk atrast, ja brauc pēc 18.00. Tā arī ir, un mūs sagaida perfekta vietiņa tieši mums. Jau 136. reizi nopriecājamies, ka mums nav kemperis, jo šajās stāvvietās tiem gluži vienkārši nebūtu vietas un netālu esošajā stāvlaukumā tie ir aizliegti. Dodamies uz Zadaras vecpilsētu. Vārti skaisti un daudzsološi, bet, Trogiras un Šibenikas izlutināti, vecpilsētā neatrodam to, ko meklējām. Promenāde gan iespaidīga, to nenoliegt. Esam tieši saulrieta laikā, kas piešķir pavisam romantisku noti. Jūras ērģeles skan, bet vietas, lai piesēstu un tajās ieklausītos, īsti nav - vēl joprojām augusts, starptautiskais atvaļinājumu mēnesis. Piesēžam galā, arī jauki. Pa nakti mūs nomoka odi. Tie te ir tik sīki kā augļu mušiņas, bet sīkšanā vēl kaitinošāki par mūsējiem. Paķer īpaši augstu toni. Un kož arī nešpetni. Sēžam katrs ar lukturīti un vērojam, izsekojam, tramdām, klapējam. Odu tīkls mums ir, bet šitās sīkaļas gar augšu palavās garām. Esam nopelnījuši vienu slinku dienu, ko pavadām karājoties šūpuļtīklā pie-pludmales kokos un lasot. Pirms otrās nakts sapūšam tīklu un logus ar mammas sagādāto supereko pretodu līdzekli. Buss smaržo pēc krustnagliņām un lavandām, un citronzāles, un tiešām pa visu nakti viens ods, kas iet bojā no Emīla rokas. Bet toties līst, gāž pavisam traki, saklājam dvieļus zem atvērtajiem logiem (jo elpot tomēr vajag), sūce radusies arī no bagāžnieka un pie durvīm. Saklājam atlikušos dvieļus un lupatiņas, un cenšamies gulēt, kamēr apkārt rībina tāds pērkons, kādu vēl nebijām dzirdējuši. Vienu reizi, goda vārds, kaut kur iespēra. Man vienmēr paticis negaiss un tam, protams, kad pats esi omulīgā siltumā, ir savs šarms, bet šis nu bija bišķi par daudz.
Lidosta atrodas uz Krkas salas, kur ir īpašs naids pret kemperiem, jo tie ir aizliegti teju visā salā. Brauc kurp vēlies, nekur nedrīkst stāvēt. Emīls izvelk no azotes interesantu vietu pie pamestas viesnīcas. Arī tur stāvvieta nu jau ir par maksu, bet mūsu pēdējās kunas šo iespēju kā reiz nosedz. Dodamies pastaigāt pa Haludovo Palace. Tā esot izveidota 1970tajos gados ar plānu būt vienai no TOP vietām Eiropā, kur brauks amerikāņi un atstās lielo piķīti. Bija baseini iekšā un ārā, saunas, tenisa korti, kazino, masāža, interjeru veidoja top-top čalis. Plāns ne pārāk izdevās, TOP vieta tā bija Dienvidslāvijas ietvaros un baseinos plunčāties brauca tā laika militārā elite, ne dāsnie amerikāņi. Kā jau tas ar Padomju laika megaprojektiem mēdz būt, ar privatizāciju gāja skumji. Koki un krūmi, un stīgas tur dzīvo tagad. Man gan skumjāka šķiet cilvēku neizbēgamā postīšanas kāre, jo var taču ļaut laika zobam un dabai darīt savu, nedauzot, neplēšot, neārdot. Un būtu tik skaisti pat tad, ja neizmanto. Bet nēē. Ir smuki un ir žēl. Pirmo nakti noguļam kā šausmenītē. Lielais stāvlaukums pie pamestās viesnīcas tukšs, tikai mēs. Pērkons un melna nakts, un zibeņi kā traki. Ej nu pačurā pirms miedziņa! Otrā naktī nav lielu izmaiņu, tikai sākam jau pierast un negaiss atgriežas pie savas jaukākās lomas - radīt omulību tur, kur negaisa nav. Pa dienu atklājam, ka netālu tomēr ir pilsētiņa, uz kuru ved jau 20tajos gados izveidota (vai vismaz iesākta) promenāde. Pilsētiņā valda vācu tūristi. Grūti saprast, kādēļ atvaļinājumam jāizvēlas šo vietu. Vēsturisku un arhitektonisku, un dabas brīnumu nav, pludmale ir betona strēlīte 3 metru platumā, cenas gluži kā visur citur. Arī mazpilsētas šarma īsti nav. Bet tas jau labi, ka katram savs! Ir diena pirms Emīls dodas uz Latviju, izlemjam paēst tā smuki. Izvēlamies vienu no četrām kafejnīciņām. Ēdiens tiešām gards, prieks sevi reižu pa reizei palutināt. Varētu jau biežāk, bet vēl neesam pieraduši, šķiet, ka ap 10 eiro par vienu ēdienu nav gluži pieklājīgi. Ceram uz nesezonu un gatavojam paši.
Kad Emīls izlaists lidostā, braucu uz jau sen rezervēto viesnīciņu. Sapratām, ka tas ir izdevīgāk nekā palikt kempingā. Un stipri jaukāk, jo, cik esam redzējuši, kempingi Horvātijā ir putekļaini laukumi nekurienes vidū. Viss būtu skaisti, ja Google būtu aizvedis uz īsto vietu. Esmu tur, kur it kā jābūt, neviena nav. Auto, protams, līdzko iebraukts horvātu mazpagalmos, tā ar dupsi jādabū uz šosejas. Uz dullo. Skatos, pētu, nāk tantīte. Jautāju, vai te ir viesnīca S. Viņa saka, ka ne. Un tuvuma neesot. Parādu bildes, neko nezina. Parādu adresi, tas esot pavisam kalnos. Google rāda un rāda šo pašu vietu. Kamēr dabūnu Booking aplikāciju, esmu jau pavisam bēdīga un tantiņa mani mierina. Angliski nerunā, bet to jau var saprast. Aiziet pēc mājas un mobilā telefona, un vēl blociņa, sazvana dēlu un stāsta, ka pagalmā ārzemniece, nezina, kurp braukt, un raud. Lai dēls brauc šurp. Es jau sen neraudu un pa šo laiku esmu atradusi, kur un kā jābrauc. Rādu, saku, ka viss ok, tagad zinu, varu braukt. Bet viņa tikai stāsta, ka dēls būšot pēc 10 minūtēm, lai pagaidu. Tā nu neatliek nekas cits kā gaidīt. Gaidām ap 30 minūtēm, sasmaidāmies, runājam katra savā valodā ar Punktiņu, esam sašutušas, ka tagad sadomājusi ziedēt ābele, uzzinu, ka rukolai līdzīgs savvaļas augs, ko viņa lasa salātiem, tiek saukts “riga”, pastāstu, ka klinģerītes var dzert kā tēju pret klepu. Un vispār, tantiņa nav nekāda tantiņa, bet kundzīte ar sarkani krāsotiem kāju nadziņiem. Horvātijā gan kundzītes, gan kundziņi ir dikti smuki un iznesīgi. Kad beidzot atbrauc dēls, viņš ignorē manus mēģinājumus parādīt, ka telefons zina un rāda, kurp man jābrauc, saka, lai iebraucu benzīntankā un paprasu lielo karti. Papīra karti. Smaidu un māju, un saku, ka tā darīšu. Viņš izvinķelē manu mašīnu no pagalmiņa, es uzdāvinu kundzītei liepziedu tēju. Saku, ka pašu lasīta manās mājās, iedodu pasmaržot. Viņa atpazīst - lipa! Pie viņiem gan neaug, tikai kalnos varot salasīt. Apskaujamies vēl pāris reižu, dēls arī saka, ka viss būs labi, lai nesatraucos. Ar laba vēlējumiem un svētījumiem dodos tālāk. Protams, ka viss būs labi, ja pasaulē ir šādi cilvēki. Laimīgi izlīkumoju pa kalnu takām, nonāku viesnīcā, kur uz jautājumu “Are you a good driver?” atsmeju, ka ne, un ļauju, lai mazītiņajā pagalma kabatiņā busu novieto saimnieks. Te man ir labas, bet garlaicīgas dienas. Viss glīši, ērti, duša, gulta, pat kūku atnes! Daba arī nepieviļ, kalni, meži, gotiņas, pat kaķēni. Bet sajūta kā būrītī, jo visi ceļi aši beidzas, gar šaurā, nepārredzamā ceļa malu muļķīgi iet, skrien rejoši suņi un īsti jau nav kur aiziet. Tā nu strādāju un lasu, un rakstu, līdz acis sarkanas. Un tā gaidu vīru un būšanu ceļā un busiņā!
PAR LIETĀM
Dubrovņiki - Vecpilsēta ir, nu, ir īpaša. Jādodas uz turieni ne-sezonā (nekur nevajag doties no jūnija līdz augusta beigām, ja nu vienīgi tepat, Latvijā), lai var pabūt ar pilsētu. Iesaku izstaigāt mūra augšu, gan izklaidējoši, gan skaists skats paveras. Mēģināt apmaldīties mazajās ieliņās, pasēdēt uz kāpnītēm, kādu tur nav mazums. Netramdīt vietējos, kas patiešām tur dzīvo kā cilvēkiem pienākas. Būt naktī, jo nakts vispar ir laiks, kad būt pilsētās, manuprāt. Ja esi GoT fans, varbūt ies pie sirds kāda no tūrēm, kas parāda vietas, kur seriāls uzņemts. Pilsētas tālākajā galā ir smuka pludmale un klinšu promenādīte, ko nevajadzētu atstāt bez ievērības. Nu, labi, cik nu smuka pludmale - nav Jūrmala, protams.
Makarska - Vasarā ar līkumu, ārpus tās ļoti mīlīga pilsētiņa ar stipri vairāk dabas nekā pārējām iedalīts. Noteikti vērts izstaigāt takas un promenādes, un varbūt paveiksies un arī ārpus dullākajiem mēnešiem pilsētas laukumā būs kāds koncerts? Ja esi gatavs ēverģēlībām ar britu jauniešiem, te ir tādi “dienas kruīzi”, no kuriem cilvēkus teju jānones.
Splita - Laba vieta, kur pabūt ilgāk. Gana liela, lai izklaidi atrastu atbilstoši vēlmēm un iespējām - brīvdabas kino (biļete ap 3EUR), iespaidīga vecpilsēta, visādi kruīziņi un ekskursijas, plaša pludmale ar (gandrīz) baltajām smiltiņām, klubiņi, bāriņi, gara, gara promenāde.
Trogira - Smukulīte. Zaļāka, sajūtās mazāka un intīmāka, klusāka nekā iepriekš apceļotās Horvātijas pilsētas.
Šibeniki - Visas labās lietas no Trogiras, bet vēl kalniņā, vēl klusāka, vēl mazāka un jaukāka, un ar krietnu “īstuma” devu sportisku jauniešu un smuku pensijas vecuma onkuļu, kas ik rītu savācas vietējā bāriņā pasēdēt pie alus kausa, formā.
Krka Nacionālais parks - Ūdenskritumi ir skaisti, zaļums Horvātijai neierasts. Iesaku doties ārpus-sezonā, kad lētāks un mazāk ļaužu, un izkuģojoties ar kuģīšiem pa visu parku. Vai mazā taciņa ir ap 27EUR vērta, hm, es laikam šobrīd tā nedomāju gan.
Zadara - Pēc Trogiras un Šibenikiem tās skaistumu uztaustīt nebija viegli. Mana top lieta ir promenāde, kas ir plata, gara un - promenāde. Kas tur var būt slikts! Jūras ērģeles dzirdējām diezgan klusināti aiz cilvēku šurumburuma, bet ticu, ka tās var būt gluži maģiskas, ja ir iespēja pasēdēt, raugoties jūrā, un paklausīties.
Malinska - Viesnīca ir iespaidīga, bet visādi citādi grūti izprast, ko vācu ģimenītes te sadara.
Nauda - Vispār un nemaz nebiju gaidījusi, ka Horvātija būs tik dārga. Izņemot kino, viss krietni dārgāks nekā mums ierasts. Varbūt tā arī sezonas vaina? Bet ēdiens taču jāpērk visiem - diez vai.
Busiņš - Priecājamies par to, ka mums ir busiņš, ne kemperis, katru dienu. Horvātijā tos nemīl nemaz, izseko, neļauj palikt, liek aizlieguma zīmes katrā ielā un placītī. Arī vietas ir, cik ir, visur kā nomērīta - pat lielāks busiņš neietilptu.
VISAS BILDES NO HORVĀTIJAS ŠEIT
EMĪLS par Horvātiju
Šis blogs nebūs īsāks par Madaras, tāpēc, ja esi mājās, aizej, uztaisi siermaizītes, ideāli, ja laiks atļauj, ieliec krāsnī maizītes, lai sieriņš tuc, tuc pakūst, pievāri klāt tēju un tad ar priecīgu sirdi un vēderu turpini mūsu blogu. Ja esi darbā, tad domāju, ka viena glaunā biroja aparāta latte ar cukuriņu nekaitēs. Tomēr, ja jautāsi, kāpēc mums rodas tik gari blogi? Iemesls visai vienkāršs - nodzīvojām Horvātijā mēnesi, līdz ar to sirsniņa un smadzeņu krokas pilnas ar informāciju, tā kā tagad saturies manam pārstāstam par otrās labākas futbola komandas īpašnieci pasaulē - Horvātiju.
Iebraucam Horvātijā no paša austrumu gala, precīzāk, no Melnkalnes. Nokļūšana Horvātijā, tiešām, nezinu kāpēc, uzsita nelielu gavili. Bija iekrājušies darbiņi, un Horvātija sniedz mūsu fantastisko interneta brīvību un zvanus, līdz ar to varēja mazliet nomierināt sirdi par neizdarītajiem darbiem. Gribējās arī beidzot nopeldēties, lai var nomazgāt Balkānos iegūto sviedru aromātu padusēs un varbūt izskalināt matus, lai nebūtu sajūta, ka Schwarckopf extra strong ir mana ikdienas izvēle. Atrodam mūsu maģiskajā app Park4night vietu, kas atrodas kaut kur augstāk kalnos, kas mazliet liek mulst, jo kalni un pludmale nu īsti neiet kopā manā galvā, bet, lai iet, ja aplikācija saka, ka būs, tad būs. Piebraucam un tiešām, Rozimundes Pilčeres cienīgs skats ar brangām klintiem, bangojošu jūru, pietrūka tikai kāds mīlnieks ar Mercedess kabrioletu. Ja nu kāds nav redzējis Rozimundes filmas, tad vienkāršāk sakot, tur bija ļoti skaisti un romantiski. Lejā pie jūras mazas kāpnes, nopeldamies un smaidīgi dodamies uz auto. Diemžēl, Horvātijā high season (jeb tūrisma sezonā) kempingošana visur ir aizliegta, un vietējie arī nav sajūsmināti par entajām motormājām, kas nepārtraukti rotē viņu mīļajās ikdienas vietās, to var arī saprast. Labāk, lai brauc pie vietējā pilsoņa uz kempingu un paliek tur. Cik manu, tad itāļi un vācieši ir lielākie kempingošanas fani, tā kā viņiem tie 30 EUR īpaši nsāp. Ātri noorientējamies un saprotam, ka nedaudz uz priekšu ir maza pilsēta, kurā pie policijas iecirkņa atrodas mazs laukumiņš ar pludmali. Braucam tur un viss smuki, pludmale, vīns mums arī azotē, nakti pavadām arī šajā mazajā miestā, promenādē pļāpājot un dzerot vīnu baudām skaisto Adrijas jūru.
No rīta Horvātu dāma no sava Suzuki laipni paziņoja, ka te tā stāvēt gluži nevar, privāts īpašums, lai taisamies prom, un tā arī darījām, ap 9.00 bijām ceļā. Dubrovniki aiz stūra, plāns nebija apmeklēt šo Games of Thrones mājvietu, bet pēdējā mirklī sapratām, ka esam te pirms sastrēgumiem un strauji griezām iekšā, aši uzmetīsim aci, ja jau braucam garām. Nodzīvojām šeit trīs dienas. Sākumā gribējām noparkoties tuvāk, vieta bija, bet par 4 Eur/h, kas galīgi mums nav pa kabatai. Saprotam, ka jābrauc dziļāk pilsētā un ar aplikācijas palīdzību atrodam vietu mazā mežiņā netālu no slimnīcas, kur vietējie liek savus rumakus. Knapi, ļoti knapi ieparkojam auto paredzētajā vietā, jo mūsu sarkanā māja nevar mēroties ar mazajiem Fiat Punto, Hyundai Getz un citiem brīnumiem, kas ir sēdoša suņa augumā, bet līdz ar nagiem iebraucam, raujam roķeni un esam klāt. Pilsēta skaista, bet cilvēku daudz un mazliet atņem enerģiju, apēdam pa salčukam, sēžamies uz baznīcas kāpnēm un pētām cilvēkus. Man tā patīk to darīt. Neesmu nekāds sekotājs vai perverts, man vienkārši ļoti patīk skatīties uz cilvēkiem lidostās vai skvēros un mēģināt saprast, no kurienes tad viņi, ir vai vienkārši skatīties un domāt kaut ko par cilvēku apģērbu. Dīvainākais, ka apģērbs mani ikdienā neinteresē. Papētījuši esam un dodamies vakarā uz busu. Buss ir 30 min no centra un, kā izrādās, 10 min no pludmales, kur tad arī pavādām dienas Dubrovnikos.
Trīs dienas pabūts vienā vietā, virzamies tālāk uz Makarsku. Te vēl vairāk cilvēku, auto nav kur nolikt un viss slikti, pamazām sirdī sāk iezagties bēdu ieleja, bet saņemamies un turpinām meklēt parkinga vietu. Makarskā jau ar Madaru esam bijuši, super vieta ar parkiem, pludmalēm, promenādēm, bet tagad nav kur apgriezties un viss par lielām naudiņām. Auto mistiskā veidā novietojam tuvu centram, neatļautā vietā, bet, ja vietējie te liek savus spēkratus, tad jau būs ok. Un te arī beigās nodzīvojam nepilnas trīs dienas. Auto gan atkal iegāja līdz ar nagiem, lai daļa auto nebūtu uz ceļa, iebraucu daudz slīpāk un šķita, ka perfekti. Nākamās dienas gājām uz pludmali, sēdējām uz klintīm, Madara lasīja, es atkal baisi vēroju cilvēkus un secināju, ka Horvātiem nereāli patīk bumbas. Visi kaut ko dara ar bumbām, mazi, veci, jauni, klibi un mazāk klibi. Visi izmanto pieejamo ūdens polo laukumu, kur met bumbu peldošos vārtos un priecājās, šad tad arī bēdējās, kad metiens bijis neveiksmīgs un viss brangais gabals jāpeld pakaļ bumbai. Tik ilgi pētīju ūdens polo spēlētājus, ka beigās attapos McDonaldā vērojot “Youtube” platformā labākos ūdens polo golus un iepazīstoties ar ūdens polo noteikumiem. Vakari gan bija skaisti, skatījāmies saulrietu šūpuļtīklā, malkojām vīnu un vienkārši baudijām viens otra kompāniju. Ja šis nav skaisti, tad kas vispār ir? Horvāti noteikti teiktu, ka bumba vai ūdenspolo. (Joks, ja rodas diskusijas par iepriekšējo teikumu). Pēc skaistajām dienām esam ceļā, šoreiz uz Splitu.
Splitā arī bija būts. Tur viens kungs man gribēja atņemt alu, un tas man ir palicis prātā visspilgtāk, protams, arī tas, ka Splitas vecpilsētā ir fantastiska Romas laika celtne. Splitā atrodam izcilu parkošanā vietu, kas mūs lutina ar skaistu jūras skatu, netālu esošu TOITOI un dušu, šoreiz pat par brīvu, tāpēc saprotam, ka paliksim te uz kādu laiku. Aplikācijā lasīju, ka jā, brīvdienās cilvēki šeit atpūšas un var būt skaļāk, bet nu, pfffff, kas tad ir skaļums? To es uzzināju pavisam drīz. Sirsnīgi izpildītas dziesmas no 00.00 līdz 05.42 un visi zina vārdus, visiem patīk dziedāt arī bez mūzikas pavadījuma, bet, kad tu nedziedi, tad laiku pavadi čurājot pie automašīnām, jo kam tad tev jāiet tajā TOITOI? Lai nu kā, vieta bija ļoti laba, un es domāju, ka mēs izturēsim visas šīs mokas un rītu baudīsim ar skatu. Vienu mirkli es gandrīz salūzu. Daži jaunieši kratīja sirdi pie mūsu busa, domāju, ka nu viss, jābrauc prom, jo uz sarunu ar šiem vīriem iziet nesanāks, drīzāk es saņemtu Artusa pāļa cienīgu pretjautājumu “Tu zini, kas es esmu?” , tāpēc izlēmu paciesties. Un pareizi arī bija, pēc pāris minūtēm puišiem beidzās enerģija, un visi devās mājās, bet mēs izmantot pēdējās divas stundas miega. Arī te varēja novērot Horvātu aktivitāti ar bumbu, visi spēlē kaut kādu spēli, kur ar plaukstu sit bumbiņu viens otram. Pirms braucu uz Splitu, Wiki bija minēts, ka te uz urrā viss notiek ar šo plaukstas spēli, bet nu nebiju iedomājies, ka to dara visi un tiešām labā līmenī. Tā nu es sēdēju un pētīju, secināju, ka viņiem sanāk labi un izkopts labs spēles stils. Skaistas dienas Splitā, turpinām ceļojumu ar Trogiru un Šibeniku. Starp citu, Splitā ir arī viens no vecākajiem futbola fanu blokiem, kas dibināts 1950. gadā par godu vietējai komandai “Hajduk Split”. Te cilvēki ļoti juta līdzi, visur grafiti, visiem karodziņi mašīnās un visi tiešām ir par Hajduk. Pat es sāku fanot, bet apskatījos, ka tabulā šie 8. vietā, tad mazliet lielie prieki par komandu aprima, bet tiešām iespaidīgi, ka visi tik ļoti jūt līdzi kaut kam vienam. Mazā atkāpīte cauri, turpinām ar Trogiru.
Trogirā izcili apstākļi. Parkings teju pie Adrijas jūras, maz cilvēku, pludmale, tualete un pilsēta tiešām ļoti patīkama. Nodzīvojām nepilnas četras dienas, kuru laikā apēdām daaaaudz saldējuma, starp citu, iekļāvāmies arī nedēļas budžetā un izbraucām ar kuģīti, jo vienu reizi taču vajadzēs izbaudīt laivas priekus. Madara redzēja delfīnus, no rīta visiem laivā ielēja šņabīti un sulu (nav ne jausmas, kāpēc šis bija piedāvājumā, bet nu mēs nesmādējām), peldējāmies super zilā lagūnā un ēdām zivis, ļoti labi pavadīts laiks. Togirā arī atklājām, ka jahtu piestātnēs tak ir dušas un tualetes par brīvu, lai ceļotāji var sapucēties un tīri godam nēsāt Tommy Hilfiger kreklus un visu smalko, kas pienākās jahtošanai. Mēs paskatījāmies uz busu un sapratām, ja busam riteņi būtu guļus, tā arī būtu jahta - tad nu ņēmām higiēnas mantas un izbaudījām fantastisku, siltu dušu. Uhhhh, vēl tagad rakstos mazliet zosene uzmetas. Trogira bija skaista, ieteiktu!
Tālāk devāmies uz Šibeniku, kas visār bija super vieta, noteikti ieteiktu Horvātijā izbaudīt savu atpūtu tieši tur. Šibenikā var noķert to skaistās pilsētas pie jūras sajūtu, un tā noteikti ir tā vieta, kuras bildes redzot žurnālā tu teiktu - žēl, ka man nav pelmeņu (vai biļetes uz Šibeniku). Visas mājeles puskalnā, mazas kafejnīcas, mazi krodziņi, baznīca, osta, skvērs, viss kā vajag un pat daži bruņurupuči centrā. Netālu Kirkas parks, to gan neieteiktu apmeklēt, vismaz tūrisma sezonas laikā, jo tas noteikti neļauj izbaudīt visu parku līdz galam. Bet varbūt arī mēs esam kļuvuši mazliet “notrulinātāki” pret dabas skaistumu, jo šis parks šķita ne pārāk iespaidīgs. Lai nu kā, Šibeniku, draugi, izbaudiet!
Rīga sauca un sasauca, bija jādodās nelielā, bet svarīgā izbraucienā uz dzimto pilsētu. Šī bija plānota, bet arī vienīgā reize, tālāk uz mājām tik nākamajā gadā. Madi, protams, atstāju viesnīcā, lai vismaz ar pusmierīgu sirdi zinu, ka sievai viss būs kārtībā un arī var kārtīgi paēst, nomazgāties. Par Madaras braucienu var izlasīt tuc, tuc augstāk blogā, bet viņa malacis, tika galā ar busu, Punktiņu un dzīvi vienatnē (nav jau tā, ka nevar tikt galā vienatnē, vienkārši mēs tik ļoti viens pie otra esam pieraduši, ka nu grūti būt škirtiem tik ilgu laiku). Pirms izlidošanas divas dienas mitinājāmies Krk salā, kas ir netālu no Rijekas lidostas, pie pamestas viesnīcas. Saprotu, tas jau kļuvis zināms vietējo un tūristu apskates objekts. Iespaidīgi, tiešām liela viesnīca un brīvi pieejama, ticu, ka šodien šo viesnīcu pat Krievzemes vadonis nesmādētu, ja visa vecā spozme vēl būtu saglabāta. Laikapstākļi gan pēdējas dienas bija baisi, tāds pērkons un zibens, ka nu. Nebiju domājis, ka guļot auto šī parādība šķiet tik baisa un iespaidīga, mājās esot to pat varētu izbaudīt, bet busā like gulēt ar vienu pusvērtu aci. Man arī, kā neraža, sāka streikot vēders, jo pirms tam brangi paēdām vakariņas, nu tādas kā atvadu vakariņas. Vēl viena ceļojuma atziņa, nevajag pārēsties! Visai vienkārša atziņa, bet tās vienkāršās lietas ievērot ir visgrūtāk. Es jums nevaru izstāstīt, cik baisi bija skriet netālajā mežā, kad debesis dunēja babaaam un iemirgojās spožas zibens bultas debesīs, tas tik tiešām bija Scooby Doo mistērijas cienīgs moments. Lai nu kā, visi dzīvi, veseli, pavadīti uz lidostu un sagaidīti atpakaļ.
Lidmašīna lejā, apskāvieni un bučas, esam atkal kopā un gatavi doties tālāk mūsu ceļā. Pēc lidojuma uzreiz dodamies uz Rijeku, izstaigājam ielas, izrunājam visu, kas sadarīts un kā gāja aizvadītajā nedēļā, un abi saguruši pēc pastaigas abi dodamies uz busu, kuru veiksmīgi novietojām publiskajā stāvvietā, par nepilniem 3 EUR. Tālāk saprotam, ka Horvātijas, iespējams, nu gan mums ir gana un varbūt jādodas tālāk. Sirsniņā jūtam, ka mazliet pietrūkst kalnu un, kur vēl labāk tos meklēt, ja ne Slovēnijā. Tomēr, pirms dosimies prom uz Horvātijas kalnu pilno kaimiņzemi, vēl pēdējais brauciens uz Pulu - nu jāuzliek punkts uz “i”.
Pula mēs iebraucām vakarā, apmetāmies jūras krasta parkingā. Te viss skaisti un Adrijas jūra kā uz paplātes. Momentāli metāmies ūdenī un baudījām teju pēdējās peldes jūrā, pirms dodamies tur augšā. Ne jau tur, kur ved “Stairways to haven”, bet kalnos. Vakaros, kā vienmēr, izstaigājām pilsētas centru, apskatījām daudzās romiešu celtnes, bet varu teikt, ka pēc mēneša dzīvošanas Horvātijā šie arhitektūras brīnumi vairāk tik ļoti nepārsteidz un nesajūsmina, vairāk rada tādu “nu jā, kā vienmēr skaisti. Madara, pa saldējumam?” Tad nu arī pēc šī vakara sapratām, ka jādodas tālāk un tā arī darījām. Slovēnija, te mēs nākam!
Jau teju nedēļa Slovēnijā, tāpēc drīz arī varēsi lasīt blogu, kā mums veicās šeit.
VISAS BILDES NO HORVĀTIJAS ŠEIT