Kāpēc es kļūstu vecs savos 27 gados
Bērnībā domāju, ka vienmēr būšu spraunais pusis un saglabāšu savu iekšējo bērnu, jo uzskatīju, ka tikai tā var piedzīvot pasauli. Pieaugt varbūt kaut kādā mērā ir labi, bet arī visai garlaicīgi. Parādās obligātās rutīnas, jāsāk ievērot striktāki rāmji. Bet dzīve un pasaule sāk ieviest savas korekcijas. Sāku just, ka mani sāk tvert visas bēdas, kuras es savā jaunībā iztēlojos katram vidusmēra papiņam ap 30. Es biju pārliecināts, ka šo “pieaugušā” statusu es sasniegšu tikai 50 gadu vecumā vai nesasniegšu vispār, un dzīvošu savā Pītera Pena pasaulē. Tomēr jau tagad jūtu, ka mans iekšējais bērns pavisam noteikti būs aizmidzis liekot pie galda Mona Lizas puzli vai uz dīvāna spēlējot kādu online Ipad spēli. Jūtu sevī mostamies Marvu no “Viens pats mājās”, kas nemitīgi bubina par visu. Pašam pat īsti nav skaidrs kāpēc, bet bubināšanu nevar apturēt. Un man ir tikai 27! Šajā vecumā jāsērfo, jālec ar gumiju un jādara visas lietas, kuras nekad nedarīsi vecumdienās.
Lai tie jaunie skrien
Šis teiciens, par nožēlu, man palicis arvien populārāks. Ja mani kāds tagad aicinātu skriet, burtiski skriet, es pat īsti nevaru iedomāties nevienu pusprātīgu iemeslu, lai autu iespīlētās sporta bikses un notraustu putekļus no saviem motivējošajiem “Just Do It”. Apzinos, cik muļķīgi un aplami tas skan, bet secinājums man katru reizi ir viens – kāpēc kāds to vispār dara? Protams, teorētiski es zinu atbildi, tomēr smadzenes izstrādā 100 scenārijus, kāpēc man to nevajadzētu. Instagram sporta komūna dalās, ka iet 05.14 uz treniņzāli, es naski atbildu ar aplausiem uz šo fantastisko story un atkal iegrimstu spilvenos un domās, kāpēc to nedaru es? Kāpēc visi grib kaut ko darīt, bet mani nekas neinteresē? Varbūt man ir depresija? Kāpēc es neko negribu, kas man par vainu? Apmēram šāda jautājumu gūzma veidoja manu pirmo nedēļu vilcienā. Vecums? Noteikti, ka tas ir vecums, jo riepiņa man nedaudz jau ir un apziņa, ka tam tā jābūt, arī pierāda, ka vecums nav aiz kalniem un vismaz sportošanas ziņā man viņš ir klāt. Bet basketbolu spēlēšu gan. Vēlāk.
Ēšana arī ir neliela problēma, kas rada to riepiņu, jo man ļoooooti patīk ēst, nu tā, ka ļoti. Ja man jādomā, kā es varu sevi palutināt, tad tas noteikti ir ēdiens. Izklausās mazliet pēc Simpsona, un tā arī ir. Jebkurā gadījumā, cenšos sevi ierobežot kā nu varu, cenšos ēst nedaudz veģetārāk, veselīgāk, neēst saldumus, bet grūti man ar to iet. No gaļiņas atteikties nevarēšu, bet centīšos samazināt apjomu pasaules un ēdienkartes dažādošanas vārdā. Nevaru ēst kā agrāk, kad biju jauns, sprauns un sportisks.
Tagad laiks medicīnas pauzei. Agrāk es varēju ēst putekšņus karotēm un nekautrējoties kaisīt tos gultā vai ar seju glaudīt kaķus un suņus. Protams, nebija tāda vajadzība, bet dažreiz ir patīkami apzināties, ka vari. Tagad man katru rītu ir puņķi un asaras visa ceļa garumā. Vilciena biedri jau noteikti mani drīz pazīs kā to puisi, kurš sņurkājas vienā laidā no Pabažiem līdz Rīgai. Lielākais trobelis ir alerģija no saules! Jā, tieši tā, tāda lieta pastāv. Mums saules ir tik maz, bet no tā paša mazumiņa man ir alerģija. Esmu arī mantojis slavenību kaiti, ko varam dēvēt par vitiligo. Tā pati slimība, kas bija Maikla kungam no Nekurzemes. Tas nozīmē, ka man nedaudz lobās nost pigments. Redzēs, kas būs ap 50, varbūt būšu pusnolobotīts Instagram spcifiskās nodaļas modelis. Izklausās, ka ar mani ir traki, bet šis viss ir ļoti koncentrēti uzrakstīts, līdz ar to priekšstats ir mazliet skarbāks, nekā patiesībā. Un atkal domāju – kāpēc tagad parādās visas šīs sekas, es pat dzīvoju tīri veselīgi, kaut nebūšu paraugpilsonis. Nākamās pieturas pēc šņurkāšanās sev saku tikai vienu – vecīt, nu gan tas ir vecums! Tu kļūsti vecs un vienkārši sākas visas šīs figņas. Smieklīgākais, ka arī Madara nesen ejot pa centru teica, ka jāiet lēnāk, jo viņai sāp krusti un celis. Ja tā nav veco ļaužu problēma, tad kas ir? Tā mēs novecojam kopā, bet galvenais to uztvert pozitīvi.
Kad Nils sāk kaitināt
Politika. Mani sāk interesēt politika. Nebiju lasījis ziņas 6 mēnešus, un, ziniet, nebija nekādas vainas. Protams, palaidu garām to, ka konsultēt Rīgas Domi un būt daļai no nodibinājuma ir īstā medusmaize, bet nekas, tagad esmu ziņu apritē un vairāk šādas iespējas garām nelaidīšu. Vēl īpaši jāatlasa mediji, jo Latvijā būtisku lomu ieņem Lienes un Andra dzīves stāsts saulainajā Spānijā, līdz ar to jāizvairās no koncepta “lasikasjaunsnezinātirkauns”. Nevar jau medijus nosodīt, tie piedāvā tādu saturu, kādu mēs patērējam. Visi jau saka, ka tauta mums paduma, bet nesaprotu, kur tad slēpjas tie viedie, kas boikotētu rakstus par Rianas pupiņu zibināšanu pludmalē un meiteni, kurai kakls pāris gadu laikā kļuvis kā žirafei. Kas tad šo lasa? Atzīšos, par to žirafes kaklu gribēju izlasīt. Tie bija tie tālie laiki, kad vēl lasīju delfi un tvnet.
Atgriežoties pie politikas. Es sapratu, ka esmu daļa no sistēmas un vairāk nevaru piekopt strausa politiku, ignorēt apkārt notiekošo. Līdz tam man šķita – ja būs vienalga, tad jau būs labi. Izrādās, tā tas nenotiek. Pagaidām savu aktivitāti es izrādu ar balsošanu, e-pastiem, biju piketēt, kūtri, bet biju, un pat gribot negribot piedalījos franču protestos. Neesmu pats aktīvākais pilsonis, bet ar kaut ko ir jāsāk – tas, ka sāk rūpēt, tas vien jau nav maz.
Problēma vēl ir, ka paļaujamies uz faktu, ka pirms 10 gadiem bija sliktāk. Bet protams! Tā tam ir jābūt, bet tāpēc nevajag sev sist uz pleca un mierināt, ka esam soli tālāk un dzīvojam ļoti attīstītā vidē. Patiesībā, mēs esam visai zemu Eiropas līmenī, un mums ir visas iespējas, tikai mēs nespējam gribēt vairāk. Šķiet, ka mūsu gēnos ir pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Pašam vajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka kaut kas ir jādara. Kaut maziem soļiem, bet jādara. Pagaidām vēl esmu tikai nedaudz virs bubināšanas līmeņa, bet strādāju pie labošanās, lai darītu vēl kaut ko. Domāju, ka arī šī ir pazīme, kas liecina par vecuma iestāšanos. Kaut vai tieši bubināšana.
Ja nav māja un Quaišquai, kas tad tu esi par cilvēku?
Ja esat lasījuši Dena Brauna “Da Vinči kodu”, zināsiet, ka tur bija tāds personāžs kā Opus Dei mūks Sīla, ja nemaldos, tā dēvēja šo bālo puisi. Viņš nemitīgi sevi slānīja, lai izjustu tās pašas sāpes, ko savulaik izjuta Jēzus, un lai izsistu savus grēcīgos darbus un domas. Nu redz, vienu mirkli es darīju tieši to pašu, tikai domu formātā. Visu laiku sev teicu: kas Tu par cilvēku, ja nav smalkas mašīnas un mājas ar baltu žogu? Konts arī tāds patukšs. Kur es būšu pēc gada? Ko es darīšu? Ko par mani padomās?
Mani dzīvē nauda un auto nemaz īpaši neinteresē. Protams, naudai ir nozīme, bet man tā vienmēr ir pietikusi un apmierinājusi manas vēlmes. Un man ir buss, kas ir izcils auto un rekomendēju jebkuram. Bet nu šīs tēmas kļuva par manu mērķi, lai es sev apliecinātu, ka esmu priecīgs un izdevies. Sāku prātuļot, kāpēc tā? Šķita, ka ģimenes acīs noteikti esmu tāds, nu, nekāds, parasts dzīves viduspilsonis. Neesmu turīgs, ambīciju kļūt par miljonāru man arī nav, kas manī radīja secinājumu, ka nemāku biznesu un laikam karjera vispār mani neinteresē. Sāku domāt, vai man nav ambīciju, vai man nav pietiekami lielu vēlmju? Kāpēc es negribu to ko visi? Skan jau muļķīgi, bet es laikam vēlējos kļūt par “Another Brick in the Wall”, lai justos labi. Būšu pieaudzis, nosvērts, ar auto un baltu žogu mājai, kas vispār jau ir kaut kādā mērā skaisti, bet tam nevajadzētu kļūt par pašmērķi. Jautājumiem atbilžu vietā radās citi jautājumi un nemitīgs riņķa dancis. Nepameta sajūta, ka esmu viens liels failarmy biedrs. Kā iekļauties šajā sabiedrībā? Es pat nezinu, kāpēc man to vajag? Ar sievu abi varētu dzīvot pasaules malā, un tas būtu izcili, bet pat tad man būtu ļoti svarīgi, ko cilvēki par mani domā.
Ceļojuma lomkas – tā ir īsta lieta
Ceļojuma lomkas. Biju dzirdējis, bet domāju, ka tas tāds hipsterisma mīts. Nokļūšu mājās un būs labi, ieiešu atpakaļ ritmā un nekādas vainas. Tagad ir ļoti grūti saprast, kāpēc mēs daram to katru dienu. Ceļamies, strādājam, ceļamies, strādājam, un tā katru dienu. Koks, koks, koks, koks, māja, māja, māja, māja utt. Ceļojumā katru dienu pavadījām tā, kā to vajadzētu dzīvot tajā utopiskajā pasaulē, kura neeksistē vai eksistē tikai daļēji. Pat pašam piedzīvojot, šķiet, ka tas ir nereāli. Katru dienu celies citā vietā, piedzīvo un redzi ko jaunu. Citi skati, cilvēki, kultūras un tas katru dienu. Un tomēr – mēs to varējām izdzīvot un piedzīvot, tāpēc ceļot busiņā bija otrs labākais lēmums manā dzīvē. Smieklīgākais, ka ceļojot es biju radis tādu mieru, ka mani tiešām, tiešām neinteresēja citu viedoklis un varēju koncentrēties uz sevi. Atgriežoties mājās parādījās karjerista prāts. Atkal uznāk vecuma gaudas un izslavētais jautājums – whyyyyyyyyyy?
Man ir paveicies, ka darbs ir interesants, apkārt izcili cilvēki, labi apmaksāts un statusa ziņā gana cienījams, tāpēc mazina lomku sindromu. Atbraucot sev teicu: “Emīl, Tu kļūsti vecs. Paceļoji, pietiks, tagad jāstrādā” un tagad ar šādu apziņu arī dzīvoju. Nauda ir vajadzīga, sistēmā dzīvot bez darba nevar. Jebkurā gadijumā, gan jau atnāks kāda ģeniāla ideja vai viss attīstīsies labi. Domāju, mazliet turu čirikus un ticu, ka viss izdosies.
Draugi palīdz saprast, ka var būt citādi
Mēs satiekamies kā pieauguši vīri, bet pēc pāris stundām atkal esam mēs, mēs paši. Tas nav saistīts ar alkoholu vai kādu citu apreibinošu vielu kaņepes auga formā. Stāsts ir par sarunām un domām. Piemēram, ejot uz veikalu sākam spēlēt spēli, kad nedrīkstam sarunāties vai jānopērk dīvainākais priekšmets piemājas Elvi, spriežam, kādi vīriešu tipi mums labāk patiktu, ja vīrieši kā tādi mums vairāk ietu pie sirds. Nav jau nekas sevišķs, bet nav arī pašas populārākās tēmas, kuras vīri apspriež pie alus kausa, tāpēc prieks, ka vienmēr varam pārspriest visu. Šie puikas neliek vilties un tiešām mazliet ļauj pārkāpt pāri tiem rāmjiem, no kuriem man ir bail. Bailes arī smieklīgs termins šajā situācijā – no kā? Nav jau tā, ka “IT” klauns atnāks un mani apēdīs. Domāju “IT” filmu, ne informāciju tehnoloģiju briesmoni kodu formā.
Ar draugiem pārrunājam lietas, kas skar ne tikai vīriešu izvēli, un sapratām, ka kaut kur zemapziņā mums visiem ir spiediens. Spiediens nav domāts, kā Jū Nesbēs grāmatā “Būris”, kur viens vīrietis tiešām pakļāva cilvēku gaisa spiediena svārstībām, bet gan sabiedrības spiediens. Tu jūties mazs, nekāds, ikdienas pilsonis, kas ložņā starp ielām pusdienu pārtraukumā. Ja viss materiālais ir, tad šīs spiediens paiet nost no pleciem, bet gan jau rodas jauni brīnumi, par kuriem domāt. Šķiet, ka visiem jauniem cilvēkiem ir savi iekšējie izacinājumi un spiedieni, kas jāparvar. Tos radām mēs paši un cilvēki mums apkārt. Gala secinājums – šķiet, ka mums jaunajiem nekad nebūs labi, jo vienmēr var labāk. Tas dod cerību, ka kāda jaunības dzirksts manī vēl ir. (Visi draugi, protams, bildē neieiet, bet te vairums no tiem)
Kā tad ar man ir? Esmu vecs vai neesmu?
Šis P. Koelju cienīgais blogs noslēgsies ar rezumē. Es kļūstu vecs, bet tas nav nekas traks. Mēs visi kļūstam. Mazliet kaitina mans sporta slinkums, bet cerēšu, ka saņemšos ko darīt un iegūšu tādu divpaku vēderam, ka ar lepnumu varēšu staigāt pa jūras krastu kā tādā labā 90. gadu romantiskajā filmā. Man patīk sacensties, varbūt tas palīdzēs. Bet ne par multipakām stāsts.
Es palieku vecāks, bet varu savu ikdienu padarīt tādu, kādu iztēlojos to savā bērnībā. Pie tā ir jāstrādā, un man galvā ir skaidri soļi, kā to darīt. Laikam vispareizāk būtu nekautrēties no sevis un ar augstu paceltu galvu darīt savas lietas. Protams, ja es 7.30 došos uz pastu sabiedriskajā transportā, tad šis jautājums par vecumu būs lieks. Vispār, kāpēc vecie cilvēki visur dodas tik agri? Labi, to noskaidrošu vēlāk. Bet pagaidām jādod virsū un jādzīvo no sirds, cik nu tas ir iespējams, visās mazajās lietās.
Pēc šī sirdi plosošā un šņukstiem līdzīgā secinājuma, no dir***** jāķeras pie reāliem soļiem, tāpēc notiks šis:
- Es rakstīšu. Vnk rakstīšu, par ko vien vēlos. Par tēmām, kas nepatīk vai patīk. Ja manu tekstu izlasīs kaut viens cilvēks, arī ar to būs gana, bet svarīgākais, ka kaut kā izsaku savas domas. Rakstīšana ļauj sajusties dzīvākam un sajust virzību. Tas liks man virzīties uz priekšu un nestagnēt;
- Filmēšu vlogu ar vienu no saviem draugiem. Domāju, ka tas būs izcils masterpiece. Sen gribēju to darīt, bet beidzot saņemšos darīt to, ko vēlos;
- Mēģināšu dot labu pasaulei. Redzēs. Kaut kur jāieguldās kreatīvi un ar jēgu. Ir idejas, kurām ķeros klāt. Drīzumā ziņošu, vēl kāds mēnesis darba;
- Ceļot. Vēl un vēl ceļot, cik nu to varu izdarīt. Tas manī rada mieru, prieku un visvairāk patīk tas kvalitatīvais laiks ar sievu;
- Iemācīšos After Effects un speršu soli animācijā. Jau esmu iesācis, bet lēēēēēēni iet uz priekšu.
Nu, šo vajadzēja pateikt. Kaut vai pašam sev, bet uz papīra, lai lietas virzītos uz priekšu un pats nenobītos. Nekas tā nepalīdz virzīties uz priekšu kā blogs un skaļi izteikti plāni. Vecums nāk, bet es domāju, ka došu savai jaunībai vēl iespēju. Uz šīs skaistās nots saku mazliet badass – Peace (jo mēs visi, īpaši reklāmas nozare, zinām, ka jaunība saistās ar skateboard un hiphop)!