MADARA par ceļojumu
Mēs pārbūvēsim sarkanu VW T5 par mājām. Mēs dosimies gar Eiropas krastu un atpakaļ. Mēs dzīvosim mirkli pa mirklim un dalīsimies tajā.
Smukas mājas un smuki darbi 20 min gājienā no mājām. Google maps rāda, ka dzīvojam 10km2 radiusā, bet viss jau ir labi. Darbs labs un iet no rokas, alga ļauj bez sirdsapziņas pārmetumiem dzert craft alu un atļauties sugas suni. Mājas lapas kļūst skaistākas, mārketinga vadītājas nepamet komforta zonu, un reklāmas pasaule kļūst par vēl kādu Laimīgo Ģimeni plašāka. Bet smadzenes arvien aktīvāk izmet ikdienas sīkumus kā lieku informāciju, un laiks kļūst par biezu, pelēku straumi, kas nes pretim iznīcībai. Vai teju tik dramatiski. Mēs gribam just dzīvi, izbaudīt ik brīdi. Vai teju tik banāli. Un mēs ticam, ka šobrīd došanās ceļā ir īstais ceļš. Ceļojot laiks plūst tik dikti lēnāk. Tu saproti, ko nozīmē dzīvot un tiešām redzēt, sajust, baudīt. Ikdiena atgūst spilgtumu, kas bērnībā ik dienu padarīja garāku par gadu. Esam jauni, brīvi, bez kredītiem, deklarēti vecāku mājās - bet dzirdam dabas tikšķus un radu mājienus - un tieši tagad, kamēr esam divi vien + suns, ir īstais brīdis. Tāpēc smukās mājas tiks iemainītas pret 3m2 busiņu. Ceļš ir sācies.
Mums patīk mājas un mums patīk ceļot. Ierušinoties gultā ar tējas krūzi, mēs teju histēriski ķiķinām no prieka. Sēžot uz tilta pār Arno, aiz viena vaiga olīvas, otrs pilns ar sieru, vīna pudeles kakliņš sitas pret zobiem, jo sejā smaida laime. Atnākot mājās, mēs sakām: “Čau, mājiņāāāās!” un vienmēr jūtamies laimīgi. Venēcijā zogot no tīkliem gliemenes un pārsālot tās, jūtama īstā dzīves sāls. Mēs gribam visu kopā un reizē, un kāpēc gan ne? Mēs ceļosim kopā ar mājām. Mums ir vīnsarkans VW T5. Mums ir pilns Pinterest ar idejām, plānojumiem, #vanlife un padomiem. Mums ir pāris lapas ar iespējamo iekārtojumu un bijuši pāris kašķi par to. Mūsu busiņš palēnām taps par mājām. Mums, kam karsta vanna ir mīļākā vieta, ģimene un draugi ir puse sirds un prieks rodas sīkās lutināšanās, šis būs īstens izaicinājums. Kas ir vēl viens iemesls, kādēļ vairākus mēnešus mūsu mājas būsim mēs paši un busiņš - mums patīk izaicinājumi! Emīls ir sportists pagātnē un garā, es esmu baisi apņēmīga, un mums patīk mazliet paspert sevi ārpus ierastā. Ne pārāk tālu gan, jo Emīls ir visnotaļ piesardzīgs un uzskata, ka Dieviņš kaulainu aci vēro cilvēci un to vien gaida, lai iegāztu kādu, kas pats sevi nesargā, bet es esmu rituālu cilvēks, kam jābūt mājās tēta dzimšanas dienā, senākās draudzenes kāzās un Ziemassvētkos. Tāpēc māju ņemsim līdzi, turēsimies viens otram pie rokas un vizināsimies tepat netālu.
Visa Eiropa taču ir “tepat netālu”, vai ne? Tā ir blīvi aizraujoša un lupatdeķīgi raiba. Eiropa ļauj stundas laikā būt kalnos un pie jūras, malkot Itālijas vīnu, vēl atminoties Francijas vīna garšu, apjukt valodu, bučošanās etiķetes un tradīciju buķetē un nokļūt mājās dažu dienu laikā. Mēs palīdzēsim tai mūs lutināt, tversim sniegto pilnām saujām, vaigiem un plaušām. Būsim sāļi Vidusjūrā, jutīsimies Beļģijā kā rūķu ciematiņā, kurā nepieciešams ieviest mazliet nekārtības, sadzersimies vīnu un, baidoties no skorpioniem pavisam mazlietiņ, gulēsim lavandu laukā, ēdīsim roltonus vienu dienu, nākamajā Prosciutto, milzīgas olīvas, Parmigiano-Reggiano un gelato. Salipsim kopā karstās naktīs, strīdēsimies par pareizo pagriezienu, kļūsim zaļi kalnu ceļos, mērcēsim drēbes, lai izdzīvotu lielpilsētu tveicē. Aizmigsim draudīgās nomalēs, uz krāšņām kraujām, skaļos kempingos, viļņu, šaubu, līksmes, suņa siltuma, cikāžu ieaijāti. Ciku-caku pa krastu līdz Horvātijai, pēc tam jau redzēs. Vizināsimies, kamēr vien pietiks naudas, spēku un vēlmes, un nebūsim kādā klinšainā piekrastē, saulespuķu laukā vai prozaiskā maksas stāvlaukumā radījuši sīciņu bēbīti. Ēdīsim, baidīsimies, malkosim, mīlēsim, strādāsim, baudīsim, tversim. Mirkli pa mirklim.
Un vēl mēs rakstīsim. Rakstīsim abi, jo esam milzum līdzīgi un milzum atšķirīgi. Mēs negribam skaldīt matus, tekstus un viens otru, savas balsis vienādojot. Mēs rakstīsim, jo mums ir liela, liela ģimene un mīļi draugi, kas mūs tur tuvu pie sirds. Jo mums ir cilvēcīga atmiņa, kas ar laiku pat visspilgtākās dienas saauž pelēcīgā, ikdienas nostaigātā tepiķī. Jo mums patīk rakstīt, noķert īsto vārdu, precīzāko apzīmējumu, skaistāko noskaņu. Mēs nebaidāmies no ļaunās acs, jo labo ir vairāk. Mēs nebaidāmies, ka lasīsim tikai paši un mammas, jo tas vien ir tā un vēl vairāk vērts. Mums nav žēl laika, interneta, taustiņu, jo mēs gribam notvert, dalīties un atcerēties. Tveriet ar mums!
EMĪLS par ceļojumu
Madis, es, Punktons, jaunā Senkanu El Familia - visi uz 6 mēnešiem dzīvosimies pie un pa Eiropas ūdeņiem mūsu Paprika Red Volkswagen T5 busiņā un izbaudīsim mūsu plašās savienības dabu, pilsētas, cilvēkus, paralēli, turpinot mūsu iesāktos darbus attālināti un ik pa laikam piestrādājot kādā apelsīnu vai olīvu laukā. Par to visu arī rakstīsim, kā Latvijā gatavojamies braucienam un kā mums iet jau pa pārējām Šengenas teritorijām.
Pirms vairāk nekā diviem gadiem nosprausts mērķis, sapnis, kas jau beidzot ir ieņēmis apveidus un tiešām, tiešām sāk realizēties. Ja rodas jautājums “Kāpēc”, nu tad šajā blogā arī atbildes, Visdrīzāk, šo iemeslu jau esat dzirdējuši, lasījuši kāda piedzīvojuma meklētāja, Instagram zvaigznes pārdomās vai kādā motivējošā grāmatā, atminos, reiz tādu sarakstīja Ričards Brensons, kurš 100 lpp. garumā motivēja tā, ka amerikāņu basketbola komandas treneris nobālētu skaudībā.
Iemesls, kāpēc pietrūka kaut kas, laikam bija meklējams mūsu ikdienā. Katru dienu abi cēlāmies un gājām uz savu reklāmas darbu, darījām ko nu kurš, bet primāri piepildījām latviešu ģimeņu mājas ar visu to labāko. Madara paspēja notirgot kādu kredītlīniju, iespējams, arī pārdot kādu sieru TV ekrānā, savukārt es centos, lai nevienā mājā netrūktu optiskais internets un kāda laba TV paka, kuru baudīt kopā ar savu otro pusīti vai arī savu alus krūku rokā. Viss jau bija labi, kolēģi super, darba vide izcila, attīstības iespējas labas, visiem varētu ieteikt strādāt iepriekšējā uzņēmumā, bet tomēr viena doma mani nepameta. Un kā būs, ja pasaule uzņēms vēl lielākus apgriezienus un viss būs daudz ātrāk pakaļā nekā Tev šķiet? Tu ej, nostrādā savas 160h mēnesī, atskaties uz šo īso laiku un saproti, ka īsti neko prātīgu vai labu neesi izdarījis, jo kā dažiem ir tas 5 Mb interneta ātrums, tā arī ir, un tāpat tie noteikti tiks izlietoti Fenikss Fun vai kāda cita smadzeņu šūnu taisnojoša portāla apskatei. Labi, īpaši lielu pievienoto vērtību sabiedrība no manis neieguva, bet šā vai tā bija vērts censties, lai darbs, kuru dari, būtu labs un pašam par to nav kauns, kā arī aģentūra bez sakostiem zobiem to varētu rādīt tautai, jo laiks jau mums dzīvē ir, cik ir, jāizmanto kaut cik jēdzīgi. Tu nekad nevari zināt, kad tas meteorīts vai Kims sarosīsies darīto ko nelāgu un viss Tevis iespētais būs vējā, un tomēr, kvalitāte bija tas, kas kļuva par mērķi darbā. Pēc laika arī tam īsti jēgu neredzēju.
Šis radīja pārdomas, mēs sapratām, ka tas ko mēs darām, līdz galam mūs neapmierina un liek dzīvot nemitīgos jautājumus, kāpēc mēs to darām un kāda tam jēga, vai tas dod kaut ko mums vai cilvēkiem mums apkārt? Šīs pārdomas moka vienu nedēļu, tad jau tās sāk mocīt mēnešus, līdz beigās sapratām, ka laikam jau šī sajūta nekur nepazudīs kaut gan kopīgiem spēkiem esam raduši 10 000 dažādu atbilžu. Kāpēc izvēlējāmies ceļošanu? Pavisam vienkārši, dzīvojot centrā un strādājot 20 min no mājām, izklaidējoties centrā, visa nedēļa paiet 10-15 km radiusā no skaistās Avotenes. Sākumā šķiet, ka tas ir normāli, tā jau tas dzīvē ir, bet jau pēc diviem gadiem tu saproti, ka varbūt var mēģināt arī citādāk. Ne jau uz visu dzīvi, bet varbūt uz kādu laiku, atšķaidīt tās lietas? Protams, tas jau kā kuram, bet man ceļošana liek tikt ārā no ritma, tā ikdienas ritma, par kuru dziedāja Arstarulsmirus. Dienas kļūst garākas, jo smadzenes apstrādā visu jauno, arī pats izaicini sevi saņemties un neplānot tikai sestdienu un svētdienu, bet katru nākamo dienu. Ceļošana ir tas, kas mani var vislabāk izsist no ritma un pavērt jaunas idejas ikdienā, sadzīvē, darbā un, iespējams, mainīt vēl ko vairāk. Buss tika izvēlēts, jo kādu laiku atpakaļ stopēju pa Eiropas zemēm un patika, cik daudz un ko Tu redzi pats visur kuļoties, bet nepatika viens aspekts - ka jāguļ uz ielas vai jādomā par to, kur nolikt savu ķermeni. Buss ir labs vidussvariants, un arī manai jaunajai ģimenei daudz atbilstošāks, drošāks variants. Tad nu turpinot šo, iespējams, lasījāt iepriekšējā blogā, man dzīvē ir paveicies, un esmu saticis savu mīļo, gādīgo, skaisto un arī ļoti gudro sievu Madaru, nu jau Senkani, kas ar visām četrām, pirmkārt, piekrita kļūt par sievu, otrkārt, līdzīgu ideju ceļojumam bija jau perinājusi pati. Un, ja abiem šāda ideja, tad jau nav variantu, līkop un jādod tik virsū. Bitvi ekstrasensov līmenī jūtam, ka paceļošana varētu būt labs risinājums.
Virsū dosim, bet, kā jau moderni ļaudis, šo visu iemūžināsim plašā tīmekļa serveros. Vispār jau vienmēr gribējies rakstīt, bet nekad nesaņēmos to darīt un tā īsti jau arī nebija par ko, bet tagad šķiet, ka būtu īstais mirklis sākt. Kaut kad Facebook lasīju viedokli, ka blogi ir 2000’n late, bet nu galīgi negribētos šim piekrist, jo kaut ko domāt un darīt, tas ir labi, īpaši mūsu platuma grādos, kur mēs visi tomēr esam nedaudz noslēgti un nedaudz arī Skankhunt42 (1) sirdī. Rezultātā, lai pašiem būtu paliekoša štelle, kā arī visu informāciju spētu nodot plašajai ģimenei, un arī draugi būtu lietas kursā, vai mūsu nieres nav pārdotas melnajā tirgū, vai vēl prieks sejā un Punktons vēl tajā pašā krāsā, nolēmām, ka taisīsim blogu, kurā rakstīsim par gatavošanos braucienam, busiņa pārbūvi, maršuta izstrādi un arī par to, kad jau būsim ceļā un dzīvosim tur, tajās ārzemēs.
Īss ieskats, kas tad te ar laiku būs lasāms, ir un pavisam drīz jau būs nākamie blogi par to, kā tad mēs atradām un ko iesāksim ar savu jauniegūto Volkswagen T5. Un uz šīs skaistās nots gribētos citēt R. Elbakjanu - nekad nedomāju, ka to vajadzēs darīt, un tomēr - “Nemīz!”
1. Animācijas filmas “South Park” apzīmējums Trollim jeb ļaunu komentāru izteicējam internetā