Kirgiztāna - tās virsotnes un lopiņi
Blakus Mongolijai, nedaudz pa labi no Uzbekistānas, starp brango Kazahstānu un darbīgo Ķīnu, atrodas mana jaunatklātā pērle – Kirgiztāna. Kalni, cilvēki un piemirstā ceļojuma sajūta par nezināmo, kas sekos gala mērķī. Daži, uzzinot, ka apmeklēšu vienu no “-stānu” valstīm, izteica dažādas versijas, kas tur varētu noiet greizi. Sākot ar šaušanām un beidzot ar prezidenta aplenkumiem (šī daļa pat atbilst realitātei, tur tik tiešām prezidents bija iebarikādējies mājās uz 3 mēnešiem) un dažnedažādiem citiem CNN cienīgiem briesmu stāstiem. Un kārtējo reizi pārliecinājos, ka tā nu gluži nav, kā runā. Viss jāpiedzīvo pašam un jāsaprot, vai velns ir tik melns kā viņu mālē.
Šoreiz ņemšu bloga grožus savās rokās un rakstīšu par visu, kas mani pārsteidza vai interesēja Kirgizstānā, tāpēc rēķinieties – nebūs tik skaistu dabas aprakstu un pasakainu ainavu uzburšanas aiz jūsu acu plakstiņiem kā Madaras tekstos, bet es izskaidrošu, kāpēc visi pasaules “Lexus” automobīļi atrodas šajā valstī un kāpēc plovs var apnikt tā, kā Kivičam viņa sievas.
Kas ir Kirgiztāna?
Sāksim ar pamata informāciju no uzticamā, studentu vidū ļoti plaši pazīstamā akadēmiskā avota – Wikipedia. Kirgizstānā dzīvo ap 6 milj. cilvēku, un tā robežojas ar Ķīnu, Kazahstānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu. Teju 80% valsts klāj kalni, un šis tik tiešām ir jūtams, jo arī dzīvojot šīs pāris dienas galvaspilsētā Biškekā, kas atrodas klajumā pie Kazahstānas robežas, visapkārt redzamas baltas un skaistas kalnu virsotnes. Braucot tālāk ik līkums liecina par šo 80% kalnu klātbūtni.
Šeit galvenokārt dzīvo kirgīzi un uzbeki, kā arī pa pāris procentu no mātes Krievijas un daži kazahi. Valstī teju visi pārzina krievu valodu, pastāv arī kirgīzu valoda, kas gan katrā reģionā mazliet atšķiras. Mūsu šoferis arī minēja interesantu faktu, ka kirgīzu valodu skolā māca kā papildu valodu, jo visas mācības notiek krievu mēlē. Galvenās reliģijas ir islāms un kristietība, abas reliģijas šajā valstī sadzīvo fantastiski un nekādi viena otru neizslēdz. Arī mošeju saucieni skan tikai reizi dienā un visai klusi, lai netraucētu citiem.
Valstī vēl joprojām pastāv galvenie klani. Katrā reģionā dominē savs klans un ir arī savs, nedaudz atšķirīgais dialekts. Šo pašiem arī sanāca novērot, kad mūsu gids katrā no reģioniem vietējos uzrunāja citādi, pats to pat namanot. Daudzviet vietējo pārvaldi nodrošina klanu izvirzīti “vecākie”. Tā kā klani vēl tik tiešām pastāv, tikai transformējušies mazākās un nedaudz lielākās pilsētiņās.
Kirgiztānā atrodas otrais lielākais kalnu ezers pasaulē – Issyk-Kul. Arī mums bija tas gods izbaudīt šīs mazās jūras klātbūtni, un sievasmātes motivēts pat iemēģināju ezeru peldei. Tajā ir daudz dažādu ūdens zonu, piemēram, rodona ūdens zonas, kas kaut kādā mērā palīdzot veselībai. Rodons ir radioaktīvs materiāls un, īsti nezinu kā, bet šeit peldoties ne vairāk kā 10min., tas esot veselīgs, ja mazliet vairāk, tad var dabūt kādu rodona “šaizi”. Rodona avotus nebaudījām, bet šāda iespēja ir.
Protams, arī kalnu upju un ezeru šeit netrūkst, tāpēc neuzskaitīšu visas kalnu upes, kas ir teju katrā ielejā, un savā ceļā sastapām ne mazums upīšu, ezeru un karsto avotu. Kopumā, valsts tik tiešām bagāta dažādu ūdens avotu.
Vasarā Kirgizstānā ir teju 40 grādu un ļoti, ļoti sutīgs, savukārt oktobrī, kad šo valsti apmeklējām mēs, bija ļoti silts. Pa dienu zemākos kalnos ap 25 grādiem, savukārt vakarā jau cepure un papildu jaciņa prasītos. Protams, temperatūra atšķiras, ņemot vērā arī augstumu, kurā atrodamies virs jūras līmeņa. Nezināmu iemeslu dēļ visi kirgīzi vēlējās, lai mēs braucam ciemos tieši vasarā, jo tad esot “prosta super”, bet šim neticu vēl šodien. Lai nu kā, mums šis – kirgīzuprāt, aukstais un nemīlīgais – periods ceļojumam bija tieši pa spalvai.
Kirgiztānā nav eiro, to jau jūs laikam nojaušat. Viņiem ir sava valūta – somi. Ja pareizi atceros, tad 80 somi ir 1 Eur, un aprēķināt bija visai vienkārši, pat man. Šī ir viena no retajām valstīm, kurā latvietis varēja justies kā Lembergs savā mazajā karalistē Ventspilī un izbaudīt ēdienus, naktsmītnes, zirgu izjādes un visu citu par ļoti simboliskām naudiņām.
Politikā valstij neiet viegli, jo ir visai pamatīga korupcija un prezidenti arī nepalīdz šai situācijai. Esošais prezidents ir “rotstviņik” iepriekšējam prezidentam un visdrīzāk, ka nākamais arī būs kāda rada gabala rads. Un jā, prezidents tik tiešām bija ieslēdzies savā mājā un 3 mēnešus spītīgi baudīja māju ērtības, līdz kirgīzu spec-mega-omega nokārtoja visu lietu.
Sirsnība un draudzība ir visur
Kirgiztānā mans lielākais prieks un gandarījums bija cilvēki, ar kuriem šajā laikā sanāca iepazīties un pabūt kopā. Kalni ir skaisti, dabas miers priecē, bet kirgīzi – tas bija tas, kas mani pārsteidza pa īstam. Sirsnība, īstums, vārds “čistij” vislabāk raksturo to, ko vēlos pateikt.
Te viens no sirsnības piemēriem. Paliekot apartamentos pie Issy-Kul, mēs viesojāmies pie vietējā Kirgīza, kurš sevi uzskata par uzbeku, lai gan dzīvo Kirgiztānā jau 7. paaudzē. Starp citu, viņiem ir gods zināt radus 7 paaudzēs un, ja neesi lietas kursā par saviem senčiem, tad nāksies vien pamatīgi krist kaunā. Nu lūk, uzbeks vārdā “Papa Dima”, kurš šo iesauku ieguva no Novisibirskas kundzes, kas viesojās vienā laikā ar mums, mūs uzņēma pie sava galda. Papa Dima jau uzreiz mūs ierodoties pārtvēra un nojautāja: “Ēduši esat?” Protams, atbilde ir “Nē”, jo kas tad ir pāris maizītes un cepumi uz takas kalnos, īpaši Kirgiztānā. Dima nedomājot saka: “Gatavojaties, tieši taisu plovu un 19.00 varam sēsties pie galda!” Es jau ar acu kaktiņu skatos, tiešām, īstais plovs, nu tāds, ka Remzijs pat tādu nebūs garšojis un viss top čuguna katlā, viss tiptop. Šeku, reku, 30 min. Riņķī, un sēžamies pie galda, un tad notika mans nelielais ceļojums laikā. Mēs, krievi, uzbeki, kazahstānis. Sarunas, tosti, dziesmas, dzeja, nu es piedzīvoju to, ko mani vecāki ik pa laikam min no visiem slavenās, zināmās sērijas “Manos laikos...” Tas bija skaisti, un tur bija savs šarms. No rīta, protams, par visiem 7 zvaigžņu brendijiem, uzkodām, plovu nepiestādīja rēķinu, jo tas viss bija no sirds un to tik tiešām varēja just. Tā bija viesu uzņemšana, ne servisa padarīšana. Apmainījāmies visi kontaktiem un gaidām Papa Dima Latvijas pusē, solijās būt. Kirgizstānā visur jūties kā viesis, ne tūrists.
Šoferīts Ulumbeks ir vesels stāsts. Šoferi mēs ieguvām pateicoties Madaras mammai, kurai ir paziņa no Kirgiztānas, kas ik pa laikam ieminās “Brauciet ciemos”. Nu lūk, šoreiz mēs to nezutvērām kā joku. Viņa mums arī ieteica Ulumbeka kungu, un tā mēs uz divām nedēļām “noīrējām” šoferīti par 1000$ ar visu auto, degvielu utt. Īrējot divus auto uz šīm dienām būtu sanācis tas pats, bet mums vēl paveicās ar lokālo gidu, jo šī vēl ir viena no retajām vietām, kur Google Maps nevar parādīt visus savus muskuļus. Nereti jāpaļaujas uz ne-elektroniskām ceļu norādēm.
Ulumbeks tik tiešām bija izcils cilvēks un sirsnīgs bez gala. Sākumā, protams, šķita, ka mūs nedaudz vēlās uzmest, bet es sapratu, ka tā vairāk ir mūsu problēma, jo līdz galam uzreiz cilvēkus sev nelaižam klāt. Mēs jau vienmēr, ja kāds svešāks ir jauks, sev iekšēji jautājam: “Ko viņš perina?” Tas, protams, ir saprotami, jo tikai ASV draugi var kļūt pēc 1,5 min. Bet domāju, varu teikt, ka tik tiešām visi kļuvām par draugiem, Madarai pat atvadoties jau sāka pildīties acis. Patiešām nevaru iedomāties, kā tad izvērstos šī svarīga ceļojuma daļa, ja mums būtu cita veida gids, jo šis cilvēks bija ļoti daudz kopā ar mums. Starp citu, uz pāris dienām mūsu šoferīti nomainīja viņa brālis Rafšanas, kas bija korpulents vīrelis no maniem stereotipiem par uzbekiem. Es tik tiešām nezinu, kur un kā mani ir sasnieguši stereotipi par uzbekiem, bet mūsdienās iespējams ir viss. Mūsu Ulumbeks bija gādīgs, draudzīgs, jokoja un izglītoja mūs par vietējo kultūru, kā arī centās parādīt visu ko vien var, tā kā pazuda šī te pakalpojuma ņēmēja un sniedzēja sajūta. Viņa filosofiju un attieksmi pret mums un dzīvi izcili parādīja diena, kad viņš aizveda mūs uz vienu no nozīmīgākajām musulmaņu svētvietām pasaulē. Lai zinātu, vai drīkstam tur ieiet, viņam tika jautāts, vai esam ticīgie. Viņš atbildēja, ka tas nav īstais jautājums. Īstais jautājums – kādi ir mūsu nodomi. Un mums tie esot tīri. Domāju, ka šis un brīdis, kad viņš šajā svētvietā ilgi un no sirds lūdzās par mums un mūsu ģimenēm, ietekmēja arī mūsu uztveri par pasauli.
Ja tas nav “WOW”, tad kas ir?
Kalni, pakalni, klintis, govju un visu iespējamo ganību dzīvnieku pārpildītas pļavas. Strauti un upes teju visur. Daba tik neskarta un skaista, un liela burvība ir tajā, kas silda katru latvieša sirdi – neviena cilvēka. Nav neviena ar supermodīgajiem burtiem “HH” vai kāda neona “NorthFace” jaka, tas ļauj acij skriet tik tālu, cik vien var saredzēt, un redzēt vien dabu un dabu. Daba ir neskarta un ļoti maz pakārtota tūrismam, kas ir pluss. Eiropā jau novērojām, ka skaistas vietas visai ātri tiek apdzīvotas un viss tiek pielāgots tam, lai tiktu pelnīti lielie bak$i. Ja jums patīk būt vieniem, baudīt klusumu un fantastiski skaistus skatus, tad šī vieta ir kā radīta jums.
Cilvēki Kirgizstānā ir godīgi un izpalīdzīgi. Visi apvaicājās, sarunā vienmēr bija laipni, pieklājīgi un nekautrējās kaut ko pajautāt, ja viņus tas interesēja. Vienlaikus, ne miņas no uzbāzības vai uzspēlēta draudzīguma. Apmeklējot lielāko Vidusāzijas tirgu, es aizmirsu paņemt 100 Kirgīzu naudiņas no savas Kirgīzu tējkannas atlikumu, aptuveni 1 Eur. Pārdevēja kobras cienīgā ātrumā un veiklībā sadzina mani rokā, lai atdotu šo naudiņu. Tas bija tirgus, un tās bija 100 naudiņas.
Kirgīzi vienmēr ir bijuši ganītāju tauta. Dzīvojuši jurtās, plašās ārēs, ielejās un ganījuši lopiņus. Tāpēc lopiņu ganības šeit vēl joprojām rit pilnā sparā un tie ir redzami visur. Arī mazākās pilsētās puiši piepelnās vedot visus ciema lopiņus kalnos. Vakarā, kad braucām cauri kādam mazākam ciemam, redzējām, ka vietējie stāv ārā pie savas mājas vārtiņiem un gaida, kad no lielās ēšanas pārnāks mājās viņu pašu Gauja vai Venta, un varēs viņu likt iekšā kūtī. Tāds kā skolas autobuss lopiņiem.
Tur visi prot jāt ar zirgu. Zirgs tik tiešām šeit tiek izmantots kā pārvietošanās līdzeklis, īpaši kalna reģionos. Izskatās, ka visi prata jāt, arī Madaras ģimene, izņemot mani. Tā kā šajā valstī es biju tas džeks, tas baltais džeks, kurš nemāk iekustināt šo jauko lopiņu. Šo es uzzināju, kad mēs ar gidiem devāmies 3 stundu izjādē pa kalnu ielejām, korēm, mazām upēm un izbaudījām nedaudz no kirgīziem, kas meklējami mūsos. Man bija bail, bet manu zirgu smuki turēja pavadā, un tad varēju baudīt visu šo pasākumu. Madaras ģimene ar zirgiem tika galā godam, varbūt tāpēc Madei ir tik šauras ačteles – viņā ir mazs, slepens kirgīzs.
Ēd! Baudi! Mīli!
Ja kāds pazīst mani, tad zināt, ka ēdiens man ir nu dikti, dikti svarīgs, un man ļoti šī lieta iet pie sirds. Iespējams, to var pateikt tad, ja uzvelku kādu sportisku slimfit krekliņu, lai izrādītu savu bumbiera tipa figūru. Lūk, ar šo vēlos pateikt, ka esmu tiesīgs novērtēt, ka ēdiens Kirgizstānā ir tiešām izcils. Pārsvarā gan virtuve nāk no uzbeku puses, bet tā ir sastopama un izplatījusies pa visu Kirgiztānu.
Galvenokārt – gaļa. Visi vegānu blogeri, šeit jums būs grūti. Gaļa ir viena no pamata sastāvdaļām jebkuram ēdienam. Sākot ar jēru, beidzot ar zirga gaļu (to gan vairāk izmanto desām). Gaļa šeit ir ļoti sātīga, apēd pāris gabaliņus un tu tik tiešām esi ar pilnu māgu. Kirgizstānā pat man bija problēmas pieveikt 3 iesmiņus šašlika. Kad “Papa Ģima” mums pasniedza plovu, man bija jautājums – ko tik maz tās gaļiņas? Bet skaidrs bija viens, viņš zināja ko dara. Lopiņi ganās augstu kalnos, trenējas un ēd pilnvērtīgu, izsmalcinātu barību, ko paši atrod kalnos. Baltiešu un citu viesu guzas tai jaudai tā īsti nav gatavas. Tā nav tikai mūsu problēma, Ulumbeks pastāstīja par angli, kas pie viņa mammas saēdās kalnu lopiņu kotletes tā, ka bija jāizsauc ātrā palīdzība. Un ne gremošanas problēmu dēļ, bet tādēļ, ka tik jaudīgu gaļu nepanesa visa sistēma, vīram neredzētos augstumos pacēlās asinsspiediens. Iznācis no slimnīcas, esot teicis – gādā kotletes! Tāda ēdiena dēļ esmu gatavs mirt.
Cenas ir ļoti lētas. Brangi var paēst par saviem 3-6 Eur. Bet ar šo domāju, ka paņem pirmo, otro un vēl kādu kausu alus. Ēdām restorānos, pie vietējiem vai kalnos vietējo namiņos, un varu teikt, ka visur ēdiens bija tiešām, tiešām gards. Te šī lieta tiek ņemta nopietni.
Ēdienreizēm ir arī savi mazie rituāli. Uz galda vienmēr jābūt tējai un maizītei. Teju visur bija arī ievārījums, kurā mērcēt baltmaizi un mazliet atgriezties bērnībā. Smieklīgākais, ka es šādu ēdienu bērnībā nebaudīju, bet tik un tā sapratu, ko visi ar to domā. Bez saldumiņa te neiztikt, tāpat kā bez gaļas. Varu teikt, ka tik daudz kā šajā periodā es ievārījumus ļoti sen nebiju triecis sevī. Vienā no pēdējām dienām kalnos, namamāte galdā lika 5 veidu ievārījumus, un mēs visu noēdām pa tīro un ar tādu uguntiņu acīs, ka namamātei tik tiešām bija lepnums par izbijušajiem savienības biedriem.
Padomju Savienība – cita koncepta Eiropas Savienība
Tikai esot šeit, es tiešām izpratu vārdu – savienība. Šīs visas post-Padomju valstis ir tik dažādas savā kultūrā, valodā, bet teju visiem nesenā vēsture un informācijas telpa kaut kādā mērā ir viena un saprotama, kas atkal tās visas padara līdzīgas. Tas šķiet loģiski, bet kaut kā es šo nebiju piefiksējis un aptvēris.
Lai cik ļoti Eiropa man šķistu īstais virziens domāšanā, rīcībā utt, es sapratu, ka mēs kā tauta 5x vairāk iederamies šo cilvēku vidū nekā Eiropas kotekstā. Eiropa mums tomēr ir ļoti sveša, bet Kirgiztānas cilvēki man šķita tik saprotami un vide kaut kādā mērā arī, lai arī Vidusāzijas reģions un Latvija ir divas dažādas lietas. Tas tomēr ir wow, kā Padomju Savienība spēja izveidot vienotu domāšanu sistēmu starp tik dažādām kultūrām un vidēm. Šis laiks Kirgiztānā man radījis vēlmi ceļot pa šāda tipa valstīm un iepazīt tās vēl vairāk.
Ja Tev nav Lexus, Tev nav auto
Šajā valstī sabiedriskais transports ir, bet vairāk pilsētu robežās. Lai dotots dabā, bez privātā rumaka iztikt nevarēs. Mēs ceļojām ar Ulumbeka palīdzību, kas bija mūsu gids un šoferīts, un visi 7 braucām vienā busiņā. Šīs mums izmaksāja 1000$ uz divām nedēļām, aptuveni tikpat izmaksātu auto īre + degviela.
Jau iebraucot ievēroju, ka te ļaužiem nav nekāds topa dampis no Bawariche Motor Wagen kluba. Te visa lieta griežās ap luksusu jeb Lexus. Kaut kādā mērā šis ir visai smieklīgi, jo pirmais iespaids Biškekā ir visai nekāds. Nabadzīga, haotiska vieta, tāda mazliet skumja, bet ielas tāpat rotā Lexus. Vecs vai jauns, tas nav stāsts par to, tas ir stāsts, ka Tu izproti drēbi un brauc ar īsto marku.
Daži sēž pie stūres arī labajā auto pusē, kaut gan jāpārvietojas pa labo braukšanas joslu, un tas nedaudz izbrīnīja. Likumā ir atļauts sēdēt abās auto pusēs, bet nesen valdība izlēma, ka mašīnas ar “nepareizās” puses stūres vietu aizliegs reģistrēt. Ulumbeks teica, ka mašīnas no Japānas ir lētas un kvalitatīvas, jo japāņi tās neizmantojot gana un uz šo valsti tās nāk ar mazu nobraukumu, tāpēc Honda, Toyota un Lexus te ir tiptop. Arī mums pašiem bija japāņu meistardarbs Honda Stepwgn no 90-tajiem, kuru vadīja Ulumbeks, mūsu uzticamais šorefis un čoms, un tai stūre arī bija labajā pusē. Tāpēc apdzenot kādu auto ne vienmēr bija patīkama sajūta, kad pirmais pretimbraucošo auto redzi Tu, bet šoferītis tikai mirkli vēlāk saprot – būs vai tomēr nebūs.
Piefiksēju, ka ir ļoti daudz auto mazgātuves, cilvēkiem tīrs auto ir svarīgs. Vispār Kirgiztānā bija ļoti sakopts, tas atspoguļojās visur. Arī pa ceļam redzējām, ka vairākas grupiņas vāc atkritumus ceļu malās. Ulumbeks stāstīja, ka katram kolektīvam – skolām, darbavietām – tiek iedalīts noteikts apgabals, un par to katram jārūpējās un jātur tīrs.
Ceļi starp pilsētām šeit ir normāli, mierīgi pa tiem var pārvietoties. Nav nekādu lielo bedru, jo ceļa pamats ir ļoti ciets, līdz ar to tas ļoti daudz nedeformējās. Ir diezgan daudz grants ceļu, bet tiem galīgi nav nekādas vainas. Ik pa laikam uz ceļa izsprūk lopiņi, kurus jāapbrauc vai lēnām jāizčunčina cauri aitu baram taurējot kā negudram, bet pie tā pierod un, ja esi uzmanīgs, tad viss kārtībā. Ārpus pilsētām gan ne reizi vien gadījās tādi ceļi, ka šoferītis mūs izlaida, gājām ar kājām un viņš lēnām čunčināja pāri bedrēm.
Ir droši. Neviens uz Tevi nešaus
Kolēģi man uzreiz teica “Tur taču šauj!” Nu lūk, dzīvojot Saulkrastos, dzirdu visa veida artilēriju, savukārt Kirgiztānā šķita valdāma tāda John Lenon un Yoko Ono utopija par mieru un savstarpējo mīlestību. Varu tiekt, ka šajā valstī jutos ļoti droši un ne mirkli neaizdomājos, ka kaut kas varētu notikt. Gan jau ir rajoni, kuros viss kaut kas var notikt, bet mēs tādos neieklīdām. Mēs ar Madi vispār par šo tā ļoti nedomājam, ka kāds mums visur skries virsū un man būs jāizmanto manas KravMaga iemaņas, lai parādītu, kurš te boss. Dabā vispār nav neviena, līdz ar to tur jāuztraucās tikai par sniega leopardiem, kas visdrīzāk arī nenāks tik zemu, lai pamestu mājīgās, sniegotās augstienes. Pilsētā arī mierīgi gājām cauri Purvciemam līdzīgajiem rajoniem un gremdējāmies sajūsmā, ka mums taču ir tādi paši. Tā kā šeit ir droši, brauciet, baudiet un varēsiet savas karatē iemiņas likt mierā.
Madaras ģimene. Esmu pārsteigts, bet izcili ceļa biedri
Mani ceļojuma biedri bija kuplā Madaras ģimene. Varu teikt, ka bija nedaudz bažu par to, ka esam tik daudz un katram ir atšķirīgas intereses. Jums jāsaprot, ka es nepielienu (bet cerams, ka viņi novērtēs šīs rindas), bet ar jauno ģimeni ceļot bija tiešām forši. Mēs nekašķējāmies, labi sadzīvojām un man šķiet, ka izbaudijām viens otra kompāniju.
Viesnīcās visi gulējām pa divi, divi un trīs (Madaras jaunākais brālis Toms ieņēma vientuļā geparda lomu). Visi godīgi iedalījām viens otram Tomu tā, lai katram pārim iznāktu gan pabaudīt divvientulību, gan Toma klātbūtni. Toms tagad noraksturots teju kā rēgs, bet tā nav – viņš ir ļoti labs guļambiedrs, nekrāc un labs papildinājums kādai UNO spēlei. UNO bija mūsu galvenā izklaide vakaros, kas bieži izvērtās ļoti karsti, jo vienā telpā bija vismaz 7 viedokļu līderi un UNO ir viena vella spēle. Bet par nakšņošanu strīdi neradās un varējām rast kompromisus pie visām palikšanām. Bija viena nakts, kad visi 7 gulējām vienā mazā istabiņā, nu tas gan bija mazliet nāves ēnā situācija, jo nav vairāk tas nometnes vecums, kad 7 cilvēki istabā var mierīgi sadzīvot. Neskatoties uz to, domāju, ka visi tāpat radām pozitīvo katrā situācijā.
Par maršrutu un laika plānošanu diskusiju nebija, jo Madara sastādīja maršutu jau Rīgā, tāpat arī nakstsvietas bija jau rezervētas. Lielā barā šīs ir labākais variants, citādi ietu vēl karstāk nekā UNO spēlē. Ēšana bija pieejama vietās, kur palikām pa nakti, vai kur aizveda šoferītis, daudz izvēļu nebija. Arī pirmajā dienā Biškekā atradām restorānu “Navat”, kas mums ļoti patika, tāpēc arī dienās, kad dzīvojāmies galvaspilsētā, ēšanas jautājums nebija jārisina, jo kamēr izgājām cauri visai ēdienkartei, ceļojums jau bija galā.
Madaras ģimene ir tiešām forša un ja man būtu jāiesaka kāda ģimene, ar kuru ceļot, tad šī ģimene derētu visiem. Teju, kā “Dormeo” reklāma, ne?
Izmaksas
Kirgiztāna ceļošanai tik tiešām ir pievilcīgās cenās. Mūsu gadijumā, septiņu cilvēku izmaksas uz divām nedēļām katram sasniedza 444 Eur + lidmašīnas biļetes, kas maksāja 420 Eur turp, atpakaļ. Uz Biškeku lido Turkish Airlines, līdz ar to lidojums arī var būt maksimāli komfortabls, un nemitīgi var teikt: “Red Vine please”.
Uzskaitīšu citas galvenās izmaksas:
Ēdiens: Lētāks nekā Latvijā. Restorānos var mierīgi tikt cauri ar 3-8 Eur ēdot pietiekami glaunu ēdienu. Mums sanāca izbaudīt ļoti plaša spektra iestādes, un visās ēdiens bija gards. Populāra ir dažāda veida gaļa, arī žāvēti augļi kotējas. Populārākais dzēriens noteikti ir tēja, par visiem 100%. Dzer visur un vienmēr. No štengrā gala viņiem ir savs konjaks, vīns mazāk. Alus arī nav top dzēriens.
Hoteļi: Tajos ir savs šarms, var atrast tīģerīša portretus uz gultas pārvalka. Ir ļoti jūtama tāda slāviska greznība, kur dominē cikas un cakas. Ir ļoti labas vietas, bet zvaigznes, kas redzamas Booking, pārsvarā apzīmē viņu paši izpratni par šo zvaigžņu gradāciju. Jebkurā gadījumā, man pretenziju nebija nevienā vietā. Izmaksas nesezonā ir ļoti zemas, uz visiem 7 cilvēkiem naktsmītnes maksāja no 25$ - 100$.
Auto īre: Mēs izvēlējāmies auto + šoferītis/ gids, bet ir iespēja īret auto uz vietas. Mūsu izmaksas ar šoferi un viņa auto bija 1000$ uz divām nedēļām. Pēc mūsu aprēķiniem, īrēt mašīnas mums pašiem būtu izmaksājis līdzīgi, ja grupiņa ir paliela, tad šāds koncepts ir ļoti labs. Nav jāuztraucās par nokļūšanu nepieciešamajā vietā bez Google Maps, var pačučēt, kad prasās, kā arī šoferīts var kļūt par ļoti labu gidu un vienkārši labu papildinājumu braucienam.
Drēbes: Kirgiztāna ir viena no lielākajām apģērbu ražotājām pasaulē. Apmeklējot lielveikalu Biškekā, cenas ir teju kā šeit, nav atšķirības. Kad devāmies uz lielāko Vidusāzijas tirgu, bija skaidrs, ka viņiem tiešām patīk šūt. Ir visa veida zīmoli un patiešām kvalitatīvi. Drēbes, piemēram, fake Adidas jakas maksāja ap 20 Eur, tāpēc mana ideja, ka varēšu par 10 EUR nopirkt visu, ko sirds kāro, nestrādāja. Pašam sanāca iegādāties Kirgīzu cepurīti, kas izmaksāja 4 Eur, un par to gan man ir liels prieks.
Lidojums: Lidojums izmaksāja 420 Eur. Lidojām ar vienu pārsēšanos Stambulā un tad pa taisno uz Biškeku. Uz šo reģionu vēl aktīvi lido AeroFlot. Biļetes visbiežāk lētākās sanāk atrast Momondo, kur pārsvarā ar Madi tās arī pērkam.
Ko skatīties
Te nu jums jādodas uz Madaras Instagram, tur visi galvenie objekti, ko apmeklējām, redzami Highlight'os un arī parastajās bildēs. Ja ir interese par precīzu maršutu, tad visu var apskatīt te pat, zemāk.
Bishkek
Kirgizstānas galvaspilsētā atmiņas par bērnību 90'to Imantā cīnījās ar pārsteigumu par vērienu, kādā Padomijas arhitektūra izpaudās vairāk uz Austrumiem. Hipsterīgas kafejnīcas un galerijas, mīlīgas ieliņas un krāsainas mājiņas te neatradīsi. Bet no tādām vietām mums mazliet iestājies nogurums, tādēļ Biškekas raupjums un pagātnes dvesma tīri vai gāja pie sirds. Uz pusotru dienu.
Ala-Archa dabas parks
Jau pirmajā dienā saņēmām tāāādu skaistuma gāzienu, ka vēl ceļojuma beigās šī ir starp mūsu Kirgizstānas TOP vietām. Perfekts pārgājiens kalnos ar stāvākiem kāpieniem un ainaviskām pastaigām pa korēm, ūdenskritumu, varenu kalnu upi un iespēju kalna augšpusē pagrābstīties ap ledu. Un pabarot no rokas vāveri, kas mūs sadzirdējusi nelaidās kokos, bet nāca draudzēties!
Alamedin Nacionālais parks
Te es (Madara) noslimoju, bet vietas skaistumu un pārgājiena superīgumu izjutu kaut tāpēc, ka neviens man neko daudz nestāstīja par šo dienu, taču arī to ceļojuma beigās ne viens vien minēja kā pašu skaistāko vietu. Emīlam krūmi nemanāmi norāva cepuri, tāpēc kaut kas “uz atgriešanos” ir atstāts, paspēšu izbaudīt arī es.
Konorchek kanjons
Vieta, kur sapratām, ka Kirgizstāna neplāno beigt mūs pārsteigt. Vairākas stundas kāpelēšana pa izžuvušu upes gultni – un ar “kāpelēšana” es domāju rāpšanos, izmantojot gan kājas, gan rokas, gan citu palīdzību, bet tā viegli, forši – un nonācām kanjonā. Īstā, rūsganā, lielā, daudzveidīgā kanjonā, kas ir sava vārda cienīgs.
Issy-Kul
Ar šo ezeru un kūrortu (it kā) tā Dienvidu krastā visi mūsu satiktie Kirgizstānas iemītnieki lepojas visvairāk. Mums patika vismazāk. Ezers tiešām liels, varētu pat teikt – iespaidīgs. Kā maza jūra, krastu neredz. Esot pilns vērtīgām vielām ar brīnumainu iedarbību.
Rukh Ordo
Brīvdabas muzejs, kas fantastiski raksturo Kirgizstānu. Viena no tā daļām ir veltīta Kirgizstānas vēsturei un uzskatāmi demostrē, ka cilvēks, kas nezina savu senču vārdus septiņās paaudzēs, nav cienīgs saukties par cilvēku. Liela cieņa pret saviem dibinātājiem, viedajiem un citiem ievērojamiem cilvēkiem. Otru muzeja daļu veido tempļi un objekti, kas veltīti, kā viņi saka, “piecām lielākajām reliģijām” – kristietībai, islāmam, budismam, jūdaismam un pareizticībai. Kopumā parka ietvaros ir ap 10 dažādu tēmu un objektu, kas kopā simbolizē (mums, ne viņiem pašiem) kirgīzu spēju ļaut dzīvot citiem, saglabājot un cienot savas tradīcijas.
Grigorevka un Semenovka ielejas
Caurbraucot vienu, iebraucām otrā. Grigorevka atgādināja mūsu mīļo Slovēniju – milzu egles, spilgts zaļums un kalnu upes tirkīzs. Jaudīgi skaista daba. Tikai te to papildina aitu un zirgu bari, ērglis aizsietām acīm, kurš tiek pārvadāts iestūķējot auto bagāžniekā, un jurtā ceptas foreles.
Karakol
Pilsētas Kirgizstānā atgādina pāraugušus ciemus, kas sācis draudzēties ar daudzstāvu māju mikrorajonu. Arī Karakola, lai cik lepni par to nebūtu iedzīvotāji, šķita kā putekļains ciems ar gabaliņu Purvciema viducī.
Altyn Arashan ieleja
Šoreiz slims bija Emīls, bet noklusēt visu to skaistumu un piedzīvojumus, pie kā tikām šajā dienā, mums nācās ļoti grūti. Līdz brīdim, kad sākām rāpties virsotnē, mūs aizgādāja jauniņš šoferītis, kas tā dragāja ar savu pārbūvēto UAZ, ka. Ka WOW. Visu cieņu gan auto, kas tika pāri vietām, kur “bezceļš” ir apgalvojums, maigāks par zefīru, gan šoferim, kas ceļus gar kraujām izdomāja pats. Visvieglāk šo ieleju un dienu aprakstīt šādi – mēs nostaigājām 30 km pa kalniem un lejām, un tas totāli bija tā vērts! Un dienas beigās, sēžot karstajā avotā, kas dabīgi veido klints vannu teju upes krastā, nu, kā tāds laupītājmeitenes Ronjas SPA, ah, tā ir īsta un patiesa laime.
Jirgalan ieleja
Šī bija pasmieklīga vieta. It kā rajona centrs, bet reāli miniciems ar ēzelīšiem un pārējiem Kirgizstānai piederīgajiem lopiņiem ielās. Vienīgā atšķirība no jebkuras citas vietas Kirgizstānā – te mūs uzrunāja angliski. Arī bērneļi ielās. Stāsts tāds, ka agrāk te bijis ogļraču ciems, ko no izzušanas pēc raktuvju slēgšanas mēģināja pasargāt, pārveidojot par tūrisma centru (grūti saprast, kādēļ, ja nu vienīgi te tiešām sit augstu vilni slēpošana, kā liek domāt bukleti) ar draudzīgo amarikāņu palīdzību, kas braukuši dalīties pieredzē. Toties šeit bija burvīgs brīdis – sēžot rotaļu laukumā ar skatu uz kalniem un lasot, redzējām, kā vakarā nāk lopiņi mājās. Zirgi gāja gar mums un piestāja naksniņās. Rēna migla, grāmata, zirgu tusnīšana pāris metru attālumā. Tas miers Kirgizstānā ir pārpasaulīgs.
Jeti Oguz ieleja
Iespaidīgas sarkanās klintis. Kalnu upe. Smuki!
Skazka kanjons
Jebkur citur šādā vietā būtu pūļu pūļi, suvenīru bodītes, kafejnīcas un droni. Principā, to var teikt par ikvienu vietu Kirgizstānā. Bet šis kanjons ir miljons % atpelnījis savu nosaukumu. Smilšu kores, ko izvijusi daba, ir patiesi pasakainas un pagalam neticamas.
Manjyly-Ata svētvieta
Kas ļoti, ļoti īpašs. Vieta, kas pavēra mūsos to sapratnes plašumu, kādā mīt kirgīzi. Vismaz mūsu Ulumbeks. Svētvieta, kas šajā tuksnesīgajā vietā ar desmitiem avotu atradusies kopš pirmajiem klejotājiem, bet šobrīd ieņem svētu vietu musulmaņu dzīvēs. Ulmubeks mūs tur ieveda, dvieļos matus satuntulējušas, pārliecinot vārtu sargus par mūsu tīrajiem nodomiem. Saņemot šādu novērtējumu un vēlāk arī mums veltītu lūgšanu vietā, kas cilvēkam ir svēta, Tu patiesi pārvērtē savus nodomus un domas. Padsmit avoti, katrs līdz noteiktai dzīves šķautnei. Sadzērāmies gan veselībai, gan viedumam, gan bēbjiem, gan ģimenei. Blakus Ulumbekam mūs pavadīja rižs sunītis Markovka. Tīrs gids svētvietā.
Bel Tam jurtas
Pasaka turpinās. Issy-Kul krastā ir jurtas. Tur var palikt pa nakti, paēst, nomazgāties āra dušās, nopeldēties ezerā, iegrimt tāāādā mierā, tāāādā pirmsākumā. Un tas viss – absolūti moderni skaistā vidē, ko caurauž vietējais. Šī nav nakšņošana, bet gan pieredze.
