Mans unisex februāris
Vispār es sevi uzskatu par atvērtu cilvēku un gandrīz vienmēr visu pamēģinu, un tikai tad apdomāju, kas tika sadarīts. Cenšos nenorakstīt kādu nodarbi, izklaidi uzreiz, kaut arī šī izklaide ierasti tiktu piedēvēta cilvēku grupai bez krāniņa. Bet es zinu, ka katrā vīrietī ir vismaz 4% mačo vīra, kas sevi ikdienā redz “Bad Boy 2” filmu plakātā un prātuļo par skūšanos ar tērauda nazi, kurš vēl ir silts no nesen likvidēta dzīvnieka miesas. Dažreiz šis vīrs manī ņem virsroku, un, kad jādara kas tāds, kas tautā pieņemts kā sievišķīgs, tad uz pleca kā mazs velnēns parādās mans iekšējais mačo, kurš čukst: “Njaa, tas ir diezgan lame, nedari to”.
Šomēnes ļāvos sievas piedāvāto izklaižu klāstam, kas izvērtās ļoti dažāds un interesants, bet nemelošu – ik pa mirklim pirms kādas izklaides nodomāju augstāk minētos vārdus. Ļāvos un varu teikt paldies, ka šis mēnesis man ļāva izmēģināt “sieviešu” nodarbes. Tad nu šoreiz uztriepu vārdus par to, ko jaunu es sadarīju savā Femīnajā 2020.
Aušana
Pavediens uz vienu pusi, klakš, pavediens uz otru pusi, klakš, tad pa kreisi, pa labi un klakš, klakš. Pēc 4,5 šādām stundām mana šalle bija gatava. Un šis viss pateicoties manai sievai un Kristīnei no “Vuuven”, kas ļāva man “klakšot” uz savām stellēm.
Parastā dienā, kad ārā vēss un visur viss pelēks, es sapratu, ka man vajag labāku inventāru, lai pārvarētu Londonas brāzmas. Protams, ka visērtāk ir doties uz jebkuru H&M un iegādāties savu cepuri vai šalli, tur nevar nošaut greizi. Perfekta “timinga” dēļ Madara ieteicās, ka es varētu uzaust tādu pašu šalli kā viņai. Mīksta īstas vilnas šalle, kas ir lokālais roku darbs, ne Ķīnas jauniešu darināts krāšņums – šķiet, pēdējā laikā arī mani uzrunā lietas, ko var likt plauktiņā “kārtīga manta”. Kā tādu varētu negribēt? Ilgi nebija jādomā un izdevās sarunāt aušanas sesiju. Mistisku iemeslu dēļ es ļoti sen gribēju pamēģināt aust, un nu tas mirklis arī bija pienācis. Stelles vienmēr šķitušas tik komplicēts mehānisms, un vienmēr arī biju iztēlojies, ka “klakš” process ir ļoti smags, un visas tantes, kas sēž Brīvdabas muzejā savos tautas tērpos, slēpj savus “saklakšotos” bicepsus.
Tad nu devos no Anglijas uz Latviju, no Saulkrastiem uz Siguldu, kur arī notika visa maģija. Kristīne uzņēma, izstāstīja, kas par zvēru ir stelles, izrādīja visus 100 000 pavedienus un ļāva man iemēģināt roku. Sākumā nedaudz patestēju un tad jau devu virsū pa īstam ar īstajiem pavedieniem. Aušana pati par sevi nešķita tik sarežģīta, jo man bija jāauž tikai pamata raksts, bet novilkšu cepuri tā cilvēka priekšā, kurš izmanto visus pedāļus, ko stelles piedāvā, un arī tā āuža priekšā, kurš māk šos pavedienu džungļus loģiski savienot. Tāpēc, Kristīn, cepuri nost!
Man izdevās vidēji, bija savas problēmas ar konstanta blīvuma saglabāšanu. Aužot diedziņš pie iepriekšējās diega rindas, vismaz šalles gadijumā, ir jāpievelk ar nelielu atstarpi, lai šalle iegūst maigu, bet blīvu struktūru. Ja sablīvēsi par daudz, sanāks deķis, kas ir big no-no. Visā procesā man sanāca te par ciešu, te par vāju, bet kaut kā uz beigām jau iemanījos. Saprotu, ka te arī parādās tā darba un profesionāļa pieredze, kad tu spēj uztaisīt tādu rakstu, blīvumu, kā esi icerējis. Ātruma ziņā gan man gāja labi, gāju uz sava veida rekordu, bet es nekādi nemēģināju haltūrēt – centos tā, ka sviedri pil, lai darbs būtu kvalitstīvs. Interesanti, ka viena no grūtākajām lietām bija pavedienu uztīšana uz spoles, kur es neveiksmīgi iznesos kādas 3 reizes. Ja spoli uztin neveiksmīgi, tad tālāk procesā pavediens nāk nost un sāk piņķerēties, un tad darbs paliek sarežģītāks, jo Tev jāsāk pīt vaļā mazāki un lielāki mezgli, kas ir diezgan liels “čakars”.
Kopumā man patika un šis bija ļoti meditatīvs process. Sēdi ar savām domām, aud, prātuļo. Nu skaisti! Visu cieņu, ka mūsdienās ir cilvēki, kas vēl saglabā šāda tipa rokdarbus un tradīcijas, ko var pāvērst par mūsdienīgu biznesu. Rekomendēju izmēģināt!
Joga
Šoreiz mīlētāju dienā, kas ir 14. februāris, virsroku uzņēmās sieva, par ko man bija prieks. Izdomāja, ka mēs varētu apmeklēt pāru jogu un romantiski staipīties. Šoreiz man galvā domu nebija, teicu – OK. Facebook palasīju aprakstu, pats nekad neesmu bijis uz tādu īsto jogu, tad kāpēc gan ne? Madara ņēma aiz rokas un veda mani uz pāru jogas nodarbību ”Urban Yoga Riga”, kas bija iepriekš dzirdēta kā jogošanas vieta manu draugu lokā.
Pati joga man bija maksimāli nebaudāma, jo viss sāpēja, kā arī es esmu kā dzelzs stienis, kas nekādi nelokās un nepadodas formām. Nevar noliegt, ka jautri bija gan, jo uzsvars uz dažādām interesantām pozām, kur mēs lidojām, veidojām rombu, kvadrātu un citas ļoti iespaidīgas pozas, kas izskatijās ļoti komplicēti. Bez iepriekšējās pieredzes šo paveikt bija ļoti grūti, kur tad arī radās tā jautrība, jo lielāko daļu smadzenes saprata, bet ķermenis, savukārt, nekādi nespēja izpildīt norādījumus. Nodarbības mērķis bija iemēģināt šo procesu un darbību. Te piemērs:
Jogas pasniedzējas bija jaukas, izpalīdzīgas un, protams, lokanas, tāpēc gandrīz par visu, ko viņas mums parādījā, bija tāds, hmm, neredzu nekādu problēmu to izdarīt! Nepieciešamas tieši 4 sekundes, lai pēc pozas mēģinājuma es saprastu, ka tik vienkārši tas nav, un uzdotu par pasniedzēju šo jautājumu – is she even human? Prieks, ka ar Madi kopīgi izdevās pajautroties, visvairāk nāca smiekli par mūsu nespēju, bet tomēr nevaru arī neapslavēt savu degsmi un daudzos mēģinājumus, ko veicām, cenšoties īstenot dažādās asanas.
Joga nebūtu mana pirmā izvēle darbadienas vakara pavadīšanai, bet Valentīndienai tas bija kas svaigs un tieši laikā. Abi gan pēc nodarbības bijām metami, un īsti svinīgi pabūt restorānā mums nesanāca, kā arī mūsu dzīvi diktē vilciena saraksts, tāpēc aprobežojāmies ar svaigi spiestu sulu glāzēm un devāmies uz mūsu pēdējo nakts transportu.
Lekcijas
Braucot mašīnā Madara uzliek lekciju par tēmu – seksualitāte. Man iezogas doma: “Nu, WTF, kas tas tagad?” Protams, pieņemu, ka šis ir kaut kāda veida mājiens, un tas padziļina manu interesi. Lekcija izrādījās nenormāli interesanta, un es kļuvu par lielu cienītāju šim online kursam “Lekcijas par seksualitāti” un lektoram, kuram vārdā Vents Sīlis. Protams, kā īsts vīrietis-pajols, sajūsmu es izrādu iekšēji, lai, dieva dēļ, kāds nepadomā, ka man ir emocijas. Smieklīgākais, ka es esmu ļoti emocionāls un tā ir mana sieva, kam es kaut ko te pigorojos acu priekša, bet dažreiz man šādi momenti uznāk. Skaidrs ir viens – mēs esam kā sīpoli. Mēs esam sīpoli, kā skaisti noraksturoja neviens cits kā vīrietis-cilvēkēdājs-mačo – Šreks.
Lekciju kurss ir tiešām izcils, ieteiktu to noklausīties katram, un to var izdarīt Open Minded. “Seksualitāte” ir vārds, kas tikai nedaudz ieskicē šo jautājumu un problēmas vēsturiski un mūsdienu sabiedrībā. Aiz tā stāv vesela aizberga neredzamā daļa – sabiedrības uzbūve, karjerisms, kapitālisms, vīrieša un sievietes loma sabiedrībā un ģimenē, arhetipi. Šie pāris piemēri, kas ir tikai daļa no 8 lekciju tēmām, arī izsaka, ka vārds “seksualitāte” sevī ietver daudz vairāk, nekā tikai pati sakne “seks-”.
Nojaušot manu sajūsmu un neslēpjot savu, sieva uzsauca nākamo Venta Sīļa lekciju kursu, nu jau klātienē. Katru trešdienu 4 nedēļu garumā devāmies uz LU Ekonomikas fakultāti un līdz pēdējam vilcienam klausījāmies lekciju kursu “Analītiskā psiholoģija: apzinātais un neapzinātais dzimumlomās”. Lekcijas norisinājās man perfektā laikā, tik ļoti sakrita ar manām tā laika pārdomām par karjeru, par nozari, kurā strādāju, klientiem, naudu un tās nozīmi. Es beidzot sapratu, kur es sevi redzu pēc pāris gadiem, un kādu es sevi gribētu redzēt pēc šiem gadiem. Pārdomas neilga tikai pāris dienu pēc lekciju perioda, nu jau šīs domas manī dzīvo mēnesi un izskatās, ka tās ir uz palikšanu. Lekciju cikls man ļoti patika un ļoti daudz ko lika pārdomāt, vēl šodien domāju par lekcijās teikto. Liels prieks, ka bija pilna auditorija klausītāju, kas vēlējās par EGO, bezapziņu, Jungu, animu, animus, Tristanu un Izoldi, mītiem un realitātēm dzirdēt pēc darba dienas beigām. Tiešām patīkami!
Rekomendēju, pasniedzējs lekciju kursu iznes izcili, aizraujoši, un ne mirkli 2h garumā nepagurst smadzenes. Tas maksāja 56 naudiņas un jāapmeklē 4 lekcijas, bet ir tā vērts. Tagad papildinu kursā gūtās zināšanas ar grāmatu, kas arī ieskicē lekciju tematus – vēl viens pierādījums, ka lekcijās dzirdētais iespaido arī turpmāk. Vēl mazs sīkums, bet patīkami, ka kursa noslēgumā iegūsti sertifikātu, ko vari ierāmēt un izvilkt ārā, kad vecāki nāk ciemos. Tad nu, ejiet, ļaudis, ir tā vērts.
Masāžas meistarklase
Mums abiem jāiet uz pāru masāžas meistarklasi un jāmācās vienam otru masēt. Šo man sieva izstāstīja darba dienā, biju saguris, un atkal manī iezagās īgnais Marvs no “Viens pats mājās”, jo pie sevis domāju: “Kas tā atkal par figņu?”
Aizgājām, un jau uzreiz sapratu, ka būs kas jauns, noderīgs un saistošs. Apmeklējām masāžas un labsajūtas telpu “Harmony Home” Juglā, kur mums bija fantastiska pasniedzēja, kas sākumā mūs sacienāja ar tēju, Rafaello un pēc gardumiem lika uz masāžas galda. Sākumā mācījos es, un masiere ierādīja man, kā īstenot Havaiešu salas delfīnu, kaķēnu un citus masāžas paņēmienus uz Madaras miesas. Pēcāk mēs mainījāmies un arī Madarai sanāca iemēģināt roku. Es esmu pārsteigts, cik ļoti tagad novērtēju prasmi masēt, jo no malas tas izskatās kā divus pirkstus apčurāt, bet tas ir daudz komplicētāk nekā šķiet. Cik stipri vai vāji jāspiež, vai eļļas ir par maz vai daudz, kad kustību pabeigt, kad to turpināt, un kā pāriet no delfīna uz kaķēnu. Jautājumu ir daudz, un ir skaidrs, ka prakse vēl ir vajadzīga visai pamatīga.
Izcils pasākums, gāja pie sirds, bet noteikti pats šo neiedomātos. Tāpēc paldies sievai, kas atkal man lika izkāpt no komforta zonas un iekāpt tajā vienlaicīgi. Šis noteikti noderēs mums pašiem ikdienā, kad atnāksim mājās no darba, būs sagurums un mācēsim viens otru kārtīgi izmasēt. Pagaidām gan vēl nav izdevies, bet mēs esam pārliecināti, ka kaut kad spēsim rast šim spēku.
Rezumē
Rakstīju šo blogu, lai mēs nešķirotu izklaides un nodarbes, un nenosodītu ar saviem pieri raucošajiem skatieniem tos, kas dara kaut ko ne tik populāru, vīrišķīgu vai sievišķīgu. Ir jādara – tas noteikti ir labāk nekā nedarīt un nemēģināt. Šis skanēja ļoti klišejiski, bet klišejas sevi jau ir pierādījušas kā pamatīgas patiesības.
Atskatoties uz savu mēnesi, tas bija, hmm, es teiktu bagātinošs, dažbrīd kaitinošs, bet beigās ļoti pozitīvs. Kaut gan pēc darba nebija viegli saņemt sevi rokās kaut ko darīt, bet, kad pārvari savu slinkumu, tad arī saproti, ka tur tā sāls lietu darīšanā. Tāpēc ļaujieties, izmēģiniet gan viena, gan otra izklaides un ļaujiet vaļu tai iekšējai meitenei, puikam, mačo vai kādam citam zvēram, kas grib darīt tās citas, tās jaunās lietas. Priekā!