MADARA par 3 paredzamajām grūtībām
Dzīve ir rožudārzs, tāpēc tajā ir gan reibinošs skaistums, gan ērkšķi un gliemeži. Mūsu brauciens ir dzīves gabaliņš, tāpēc arī tajā pavisam garantēti saskarsimies gan ar asumiem, gan gļotām. Fui, bet dzīve ir dzīve.
Ritms
Īstās nepatikšanas ar šo sadaļu varētu būt sākumā. Ikdienā esam visnotaļ ritmiski cilvēki, un šobrīd, gatavojoties Lielajam Braucienam, temps uzņemts vēl žiperīgāks. Katra stunda, kurā nestrādāju, neēdu, neguļu, nečubinu busiņu, nerakstu vai neizšuju, uzdzen mazo drebulīti un liek justies vainīgai. Visu laiku tāds čop-čop ritms. Arī ceļojumos parasti ir zināms ritms, ko uztur arvien sarūkošais dienu skaits līdz mājupceļam. Kā nu būs tagad, kad Eiropas 2-diennaktis-starp-tālākajiem-stūriem mērogs un neierobežots laiks sadursies ar mūsu uzņemto ritmu? Pirmo mēnesi droši vien būs jāpiespiež sevi atslābt, neveidot striktus plānus katrai dienai, nebizot no vienas “ū, paskaties, cik forši!” vietas uz nākamo un netramdīt otru. Tāpēc neloloju cerības, ka izbaudīsim Lietuvu un Poliju, bet ceru, ka līdz brīdim, kad nonāksim Horvātijā, būsim pieņēmuši laiski čillīgu dvēseles stāvokli, lai, cenšoties neatgriezties mājās ātrāk nekā paredzēts, nav ap Eiropu jāapjoņo 2x.
Vēl šis jēdziens ir izaicinājums tāpēc, ka mūsu pārīša iekšējie ritmi mēdz buksēt. Emīls mani nesaudzīgi trenkā no rītiem, lai gan tad, kad man uz darbu nav jādodas, ar nelieliem sirdsapziņas pārmetumiem labprāt aizguļas. Man patīk apcerīgi sēdēt dabā vai naksnīgā kanālmalā un domāt dziļās domas, bet Emīlam ir jau atstrādāts tonis, kādā viņš saka: “Nu, ejam?” Es atkal esmu nepacietīga, kad jādara lietas, tad man visu vajag tagad, tūlīt un jau pirms 5 minūtēm, un brīdis pārdomu vai atpūtas ir nepiedodams grēks. Redzēsim, cik apjomīgu daļu mūsu ritmu veidojusi ikdienas dzīve, cik - mūsu raksturi un būtība. Ceru, ka daļa nesakritību norīvēsies nost tieši tagad, kad kopā būsim visu laiku un paši veidosim ikdienu.
Raksturiņi
Pašai ar sevi un mīļo vīru nāksies sadzīvot vidē, kurā straujais ikdienas ritējums un citi cilvēki nenovērsīs uzmanību no ragiem un nagiem. Pašai man ir neliels monstru kamerkoris, kas dungo pavadījumu dzīvei, un Emīls absolūti nenoliedzami ir mana mūža mīla, labākais, ko vien varu vēlēties, un visas pārējās labās lietas, bet ne katru dienu pār mums spīd varavīksne, bārstīdama gliterus un dziedādama enģeļu balsīs.
Diezgan daudz par šo ir jau pastāstīts ŠEIT. Domāju, ka sliktākie biedri šajā braucienā (un dzīvē) būs vēlme kontrolēt, neiecietība un mani kategoriskie garstāvokļi. Saistībā ar vēlmi kontrolēt iestāsies karmiskais likums Lielā Brauciena izskatā. Maršruts zināms aptuveni. Laikā esam ierobežoti vien tik daudz, ka septembrī jābūt Itālijas Dienvidos, oktobrī - Itālijas vidienē, bet tad, kad auksts, kādā siltā un omulīgā nostūrī. Ko ēdīsim, cik bieži tikšu pie matu mazgāšanas, cik ilgi būsim ceļā, kur paliksim pa nakti, vai būs darbs un nauda, vai nenosalsim - būs tik daudz nekontrolējamu lietu, ka nāksies sadzīvot vai sajukt. Kaut gan... Man tomēr šķiet, ka tā nav vēlme kontrolēt, bet gan atbildības sajūta + vēlēšanās, lai ir labi. Ja uz cilvēkiem un viņu sagādāto rezultātu varu paļauties, tad manī nav ne mazākās vēlmes virzīt lietas. Ja kāds kontrolē dzīvi manā vietā un ved to uz daudzsološu vietu, esmu tikai priecīga un pateicīga. Bet tāda sajūta nav bieži.
Vēl es esmu neiecietīga, par ko mums bērnībā lika atspiesties vai pietupties, bet nav līdzējis. Es nesaprotu, ko var nesaprast, kā var nesaprast un ka var nesaprast. Un tad pati dusmojos un bēdājos, ka esmu tāds nešpetns radījums no elles. Es tiešām cenšos paklusēt, neizrādīt aizkaitinājumu, bet ar Emīlu tas nestrādā, jo viņam mana seja izsaka vairāk nekā Rafaello. Ko tad vēl lai daru, ja aizkaitinājums vienkārši uzspridzinās manī līdz pašai sejai? Par laimi, spridzeklīši ir mazi un dusmu jauda aši beidzas. It sevišķi, ja mani liek svētā mierā vai sabužina. Citādi ir ar nešpetnajiem garstāvokļiem, dvēseles stāvokļiem, kas mēdz uznākt. Kad “saules nav tais istabās”, tad saules nav arī manā galvā, sejā, sirdī un vēderā. Bez saules debesīs pati esmu kā mākulis. Baigā neraža, dzīvojot šajos platuma grādos, ne? Un no tā mākuļa bieži vien nemāku pati tikt ārā. Un tad, kad esmu nogurusi no cilvēkiem, es tiešām un nemaz nespēju saņemties kavēt laiku saviesīgās sarunās, savākt seju un jūtos tā, it kā katra kopā pavadītā minūte būtu atprātotājs, kas izsūc prieku, cerību un dzīvību. Diezgan dramatiski skan, bet teju tik dramatiski tiešām ir. Pat sirds sākas sisties trauksmīgi un kaut kur starp vēderu un plaušām ik pa brīdim uzviļņo sapsihošanās. Man tiešām un no sirds patīk cilvēki, bet brīdī, kad ir par daudz, tad viss. Jālien alā. Tāpēc priecē, ka uz Emīlu šis neattiecas un citus cilvēkus satiksim reti, un, kad apniks, varēsim braukt prom. Biedē vienīgi, ka pēc šādas atslodzes kļūšu pagalam nesaderīga ar ilgstošiem kontaktiem. Trīs spļāvieni pār kreiso plecu nešķīstajiem acīs - būs labi! Vispār, darīt to, kā ir par daudz, man ir lielas mokas. Ja nāk miegs, eju gulēt, ja ballīte manās sajūtās ir beigusies, nemēģinu to uzkurināt vēlreiz. Darīt darīšanas pēc nav mans, būt būšanas pēc man neder - vai nu jādara godam, vai nemaz.
Mums katram ir savi aunu ragi, bet, ja kāds spēj mani ne vien žigli pārvērst saulītē, bet arī uztvert zibeņus un mākoņus rāmā mierā un pārliecinoši ieziņot, ka šitādu viņš mani pazīst un mīl - tas ir mans vīrs. Dīvainākais un labākais, ka par to mīlēšanu visādās formās un stāvokļos es tiešām ticu. Lai gan es esmu niķīga un nešpetna un Emīls mēdz mani bakstīt un būt tracinoši neapķērīgs, zinu, ka tieši šī mīlēšana un mūsu vēlme un spēja muļķoties un ķiķināties dažādās neražiņās izvilks abus no niķošanās un nebūšanu bedrēm. Un vēl tas, ka Emīls ir smieklīgs. Un tas, ka solīts uz mūžu - tad nu jāstrādā.
Nebūšana mājās
Esmu mājas minka, kas pie tam šobrīd dzīvo labākajās mājās Visumā - bērnības mājās. Mājīguma un māju sajūta man ir milzum svarīga, bet man ir nags uz tās ieviešanu, tāpēc nešaubos, ka ar mūzas, rokdarbu un vīram nestāstāmas iepirkšanās apjomu to panāksim arī savā minimājā, busiņā. Bet būšana mājās nozīmē kopīgas vakariņas, kurās ķircināmies, seriālu skatīšanās uzmundrinošu izsaucienu to varoņiem, ko izsaka vecmāmiņa, pavadībā. Būt mājās ir būt klāt svētku brokastīs un vakariņās, kopā doties uz vēlēšanām, klāt galdu 18. novembrī, vēl divas dienas pēc dzimšanas dienām ēst rasolus, klātienē noskaidrot, kā brālim, ko pati esi mazu auklējusi, iet pirmajās augstskolas dienās, dažu dienu kādu sapurināt, citu dienu sačubināt. Nu, ai, būt mājās nozīmē būt tuvu. Tālumā būs grūti.
Nauda
Emīlam teicu, ka rakstām 3 lietas, bet te ir mana ceturtā, haha.
Nauda jau ir tikai nauda, bet tomēr tīri noderīga lieta. Kopš bērnības 20 santīmu krāšanas perioda, kad 9 gadu vecumā biju sakrājusi 100 latus sunim, kaut neliels, bet čaukstošs drošības spilvens vienmēr licis čučēt saldāk. Arī tagad uz braukšanu, pateicoties kārtīgai strādāšanai, krāšanas iemaņām un milzīgam vecāku un vecvecāku atbalstam, kas ļāvis dzīvot šo pusgadu kā nierēm taukos, pa abiem sakrāts gana, lai vismaz 6 mēnešus, godīgi dzīvojot un izvairoties no lielākām nepatikšanām, varētu dzīvoties arī bez ienākumiem. Kur tad problēma? It kā jau nav, bet man kā surikātam-krājējam sajūta, ka nauda zūd un kūst, nenākdama atpakaļ, varētu radīt ievērojamu trauksmi. Tāpēc būs darbiņi, ko ņemšu līdzi, un labprāt apgādāsim ar vizuālo un tekstuālo saturu gribētājus. Dormeo/ Top-Shop, mēs vēl joprojām esam gatavi stāstīt, cik lieliski ir Dormeo matrači, mini gaisa kondicionētājs, panna, spilveni un segas! Tas viss mums būs līdzi - par ko nākamajā blogā!
EMILS par 3 paredzamajām grūtībām
Atlikušas divas nedēļas! Jau redzu, kā mēs izejam no mājas, samīļojam ģimenes, paspiežam rokas draugiem un iekāpjam sarkana T5 priekšējos krēslos, aizveram durvis, tad mazliet paveram logus, uz radio magnetolas nospiežam “ON” un pierūcinām auto. Spiežu gāzi, mazliet palaižu sajūgu un sākam ripot, nu ko, mēs beidzot esam ceļā. Rakstot jau tikai šīs divas rindas uzmetas maza zosāda. Ceļš būs garš, tāpēc jau pamazām braukājot, būvējot, guļot, visādi citādi testējot busu redzam galvenos izaicinājumus.
Nomierināties un saprast, ka nekur nav jāskrien. Jā, pirmā problēma būs pašiem ar sevi
Pārsvarā, ja esam atvaļinājumā, mēs dodamies uz kādu tālāku zemi ķert sauli vai pūsties pie baseina un malkot gardos Mohito. Mēs zinām, ka atvaļinājums būs divas nedēļas, tāpēc trešajā dienā mēs darīsim to, piektajā atpūtīsimies pie baseina, bet priekšpēdējā dienā dosimies jāt uz ziloņa. Ar šo fantastisko piemēru gribu teikt, ka mums, gribi vai negribi, ir grafiks un tas pats arī ikdienas lietās. Nu, lūk, bet mūsu grafiks šī ceļojuma laikā ir mērāms nedēļās. Tas nozīmē, ka mums jārēķina, lai nedēļas laikā nonāktu konkrētā vietā, bet, piemēram, dienas grafika tā īsti nav. Dari, ko gribi, galvenais - vakarā pieslēdzies internetam un izdari darbus. Lai cik vienkārši skan, es esmu pārleicināts, ka būs grūti pierast pie šīs brīvības. Bet tas ir labi, jo viens no ceļojuma mērķiem man ir iemācīties lietas tvert vieglāk, mierīgāk un neuztraukties par sīkumiem un paša izdomātām muļķībām. Tā ir viena no manām problēmām, bet centīšos to sevī izskaust.
Tualete un duša
No rīta piecelties un aiziet uz brilli. Domāju, ka šī privilēģija ies secen daudzus rītus un tā būs problēma, bet būs vien jādarā, kā Šantarāmā. Arī uzjautājumu “Vai ir lijis?” man nāksies atbildēt, ka nav gan un lepoties ar saviem slidenajiem matiem, bet tas vēl būtu sīkums. Man ļoooooti patīk duša un vanna, līdz ar to šo variantu es saskatu kā nelielu izaicinājumu. Iespējams, nebūs nekāda problēma, ka ar Jaceku vajadzēs mazgāties vienā dušā bendzīntankā, varbūt iepazīšu jaunus draugus tādā veidā. Kas zina, kad dzīvē vajadzīgs pazīstams Scania šoferis. Tātad, higiēnas jautājums būs liels izaicinājums. Lai vēl labāk saprastu, te vizuāls piemērs ar nelielajiem izaicinājumiem:
Nauda
Esam iekrājuši godam - tas viss cītīgi strādājot, mazliet bezkaunīgi dzīvojot uz vecāku rēķina (liels paldies vecākiem. Tiešām, tiešām novērtējam, jo tas palīdzējis milzonīgi šajā periodā) un izmantojot visas iespējas, kas vien nāca pretī, mēs ņēmām un krājām, krājām, krājām. Šodien uzpildīju degvielas bāku, un tie bija 94 Eur. Mēnesī noteikti būs nepieciešamas no 2 līdz 3 uzpildēm, kas jau vien sastādīs 300 Eur, kas ļaus nobraukt, aptuveni 2600 - 3000 km. Sarēķināju, ka mēnesī būs vajadzīgi no 500 - 700 Eur, lai paēstu un ielietu benzīnu, iegādātos internetu, samaksātu telefona rēķins un varbūt padarītu vēl ko, piemēram, kāds muzejs utt. Vienmēr jau var sadzīvot ekonomiskāk, bet šis cipars pagaidām izskatās reālākais uz diviem cilvēkiem. Domāju, ka visam pietiks, bet naudas jautājums būs būtisks, kam visu laiku būs jāseko līdzi, tāpēc iekļāvu šo puktu kā otro.
Izaicinājumu būs vēl, par to esmu pārliecināts, bet par tiem rakstīšu tad, kad būs skaidrs, kas vēl ikdienā neliek mieru. Pagaidām minēju trīs lielos vaļus, par kuriem esmu pārliecināts, ka varētu būt problēmas. Bet izbraukšana teju, teju klāt, tāpēc vēl tikai viens blogs pirms izbraukšanas, un tur tad rādīsim, ko mēs ņemsim līdzi. Peace!