EMĪLS par maršutu
Latvija - Lietuva - Polija, tālāk... Tev jau šķiet, ka zini, kā šis turpināsies - ar kārtīgu Crysler Voyager braucienu uz Vāciju, kur tās dikti labās drēbes var nopirkt sev, mammai, sievai. Bet šoreiz ne, tā iesāksies mūsu lielais brauciens ar Paprika Red, Madaru un Punktonu. Drēbes pirkt nebrauksim un uz Vāciju galīgi netēmējam, bet gan uzreiz dosimies uz Adrijas jūras krastiem, kur arī sāksim mūsu ceļojumu apkārt Eiropas krasta robežai.
Mēs ar Madaru bieži domājam atšķirīgi, bet pozitīvais ir tas, ka vienmēr spējam izpļāpāt, kāpēc pirmā bija vista (/Madara - ola!/), vai kāpēc zebrai vairāk ir balto strīpu, un zeme varbūt nemaz nav plakana vai apaļa. Savukārt, kad sākām runāt par ceļojuma maršutu, sapratām, ka ar diskusiju mums būs stipri par īsu, tāpēc pēc labākajām tradīcijām spļāvām rokās, līkop, un abi nolēmām, ka katrs plānosim savu maršutu un tad vienkārši liksim tos kopā. Te nu neslēpšu sveci zem pūra, iznāku no kartes skapja un operatīvi izrādu mūsu iecerētos maršutus 25 000 - 35 000 km garumā.
PAR MARŠUTU
Mēs sāksim ar cepelīnu ēdājiem un virzīsimies uz žureku un Sopļicas lielvalsti, tātad pirmās valstis būs Lietuva un Polija. Tad raiti dosimies caur Slovākiju, Ungāriju, Serbiju, Bosniju & Hercogovinu, līdz pat Horvātijai, un tad gan pilnā sparā apkārt Eiropas krasta līnijai. Kā saprotat, ūdens būs blakus visu laiku. Kaut gan man ir bail no zivīm, man patīk būt ūdeni un blakus tam. Sāksim ar krastu pie Horvātijas, cauri Lanisteru* zemei un tālāk uz Itāliju. Tas nu ir mūsu favorīts, tur es pamazām kļūstu par Emilio Gonzalezu, tādu mazliet vairāk sauli, vīnu, olīvu mīlošu vīru, kam, iespējams, pat beidzot bārda sāk mest aizmetņus, un Madaras mati vienmēr plīvo vējā (jūs zināt to filmu klasiku, kad sieviete iet ar mazliet nolaistu zodu, laiza lūpas, un mati plīvo kā negudri, fonā skan Toms Waits, nu, sapratāt, tā sexīgi). Tātad, ja neizpratāt, šis viss apzīmē to, ka mums tur ir labi, patīk, skaisti, karsti. Starp citu, domas par Itāliju mums ar Madaru sakrīt, šis bija easy-peasy maršuta plānošanā.
Iecere iesākumā bija pavisam citādāka - ar prāmi dosimies no Liepājas uz Vāciju - bet tad nāca apgaismība (iespējams, jo Lieldienas ir tāds brīnumu periods), ka augusts jau nemaz nav tik tālu, kamēr tiksim līdz Itālijai, paziema klāt, un biezā “dūnene” jāliek lietā. Šis bija arī primārais iemesls, kāpēc dosimies uz Roberto dzimtenes galu un tālāk gar krastu līdz pat Marokai, Portugālei, Francijai un Anglijai. Jā, apbrauksim visu Itālijas zābaku, satiksim slaveno krievu estrādes zvaigzni Timotiju St. Tropez, ziemu pārlaidīsim Marokā, kā vienu no pēdējiem punktiem apskatīsim Angliju un brauksim pa britu ārēm. Ko mēs redzēsim un kur būsim, to mēs nezinam, tāpēc atrādu un izstāstu par galveno, bet nu pārējais notiks pats no sevis. Galīgi uz aklo nešausim un dažas vietas jau esam atlikuši kartē, un turp arī dosimies. Starp citu, ja zini, ka ir kāda vieta, kur tu mums ieteiktu būt, dod tik zināt.
ZINĀM, KO GRIBAM
Lai arī par lielāko daļu maršuta neko nezinām, katram savs “obligāto apskates objektu” tops ir sarakstīts. Man jau vairāk pie sirds tās pilsētas, cilvēki, redzēt, kā viņi dzīvo, kā viņi runā, žestikulē, gribās arī pastrādāt kādā fermā, saimniecībā, iespējams, padzīvot tuksnesī un, jā, sajust cilvēkus, kādi viņi ir “TUR”. Tāpēc gribētu redzēt SS Waffen izpostīto pilsētu Francijā - Oradour sur Glane, krāmu tirgu Briselē, kņadu Marokā, Fēsā, utt. Interesējošo meklēju ar zinošo Google, gan arī, pamatā, daudz izmantoju sadāvinātās grāmatas, kas gluži netīši ir tieši par šo tēmu. Un varu teikt, ka grāmatas pamatīgi palīdzēja šajā procesā, kā arī tās šķirstīt bija daudz patīkamāk un radīja ceļojuma gaidu sajūtu. Viena no grāmatām bija “Secret Marvels of the World”, un te smēlos dažas idejas, jo tajā bija vairāki netipiski apskates objekti, bet ticu, ka viss interesantais radīsies pa ceļam. Kāda būs realitāte, to nu es jums rādīšu, kad būšu “TUR”.
PAR TO, KAS MŪS SAGAIDA CEĻĀ
Sastādot maršutu, jau manīju, kāda daba, ceļš, vietas mūs sagaidīs, un varu teikt, ka tas būs skaisti. Te tad arī beigās saliku bildes no vietām, kur būsim, un kur, iespējams, izkarinājuši kājas pa bagāžnieku, nelielu kafijas tasīti turot rokās, skatīsimies un smaidīsim. Smaidīsim un neko neteiksim.
MADARA par maršutu
Šis ir ieraksts, kam ir paredzēts ne tikai jums, bet arī mums pašiem palīdzēt rast atbildi uz vienu no uzdotākajiem jautājumiem - pag, kur jūs īsti brauksiet? Tā nu vectētis mums piešķīra karti, mēs bruņojāmies ar grāmatām, kladēm, lapiņām un kompīšiem un sagatavojāmies, ka spalvas putēs. Tik traki nebija, galvenokārt tāpēc, ka vienojāmiem sākumā izveidot maršruta skeletiņu, lai aprēķinātu tā kopējo garumu un robežas, tad katrs atsevišķi sadomāt, ar kādām omg-šito-es-točna-gribu vietām šo skeletiņu apaudzēt. Tad aprakstīt savu plāniņu te, lai melnais darbs būtu padarīts, pelavas atsijātas un necenstos viens otru pierunāt doties uz vietām, kas nav tā vērtas, lai aprakstītu. Rezultāts - diezgan skaidra vīzija, siekala līdz zemei, 1 sakašķēšanās un 1 mana personīgā sapsihošanās. Un šis plāniņš. Tagad atliek vien vienoties, ko liekam Lielajā Kopējā Plānā. Tad jau redzēs, cik sapsihošanās prasīs tas.
Latvija-Lietuva-Polija-Slovākija-Ungārija-Horvātija-Slovēnija
No Latvijas līdz Horvātijai plānojam doties valša ritmā. Lietuvu es ignorēju, Polija - neraugoties uz tās šļaugano slavu - šķiet apskates vērta, beeeet ne tik ļoti, lai uzkavētos tur ilgāk par dažām dienām. Vienu dienu varētu veltīt Krakovas vecpilsētai, otru Veličkas sāls raktuvēm un trešo - Aušvicai. Ir jau daudz visa kā smuka tur, bet ticu, ka nespēsim vien sagaidīt, lai sāktu Īsto ceļojumu, apskatītu vietas, līdz kurām nevarēsim aizbraukt kaut katrā nedēļas nogalē. Ko līdz šim, protams, neesam darījuši un diez vai darīsim, bet tāda jau ir tā cilvēka daba.
Tālāk gaida Slovākija, caur kuru dodoties uz Ungāriju, pa ceļam iekārdināja Štrbské Pleso, brīnumaina paskata ezers, kurā spoguļojas Augstie Tatri un egles, un Paradise Nacionālais parks. Tas nu tiešām rādās burvīgs, meži, kalni, iekārtie tiltiņi, šaubīga paskata mazītiņas laipiņas, pielipinātas kraujas malās, ūdenskritums, viss zaļo un šalc. Skaisti, nu! Un Ungārijā ir Budapešta. Nakts skaistule.
Tad mūsu mīla Horvātija. Cikāžu dziesmas, akāciju smarža tumsā, Adrijas jūra atspoguļo vēl vairāk nekā debesis. Mazas, baltas mājiņas ar dakstiņu jumtiem izbārstītas starp kalniem un tup piekrastē. Aizlaidīsim uz Makarsku, kas, sasmēlusies saules siltumu vecajos mūros, mirdzina piestātni un aicina doties pa mežonīgām takām, tad uz Paklenica Nacionālo parku, kas tiek dēvēts par pārgājienu (hiking) paradīzi. Ļausim augstām, baltām klintīm sevi ielenkt un pirmo reizi kārtīgi pārbaudīsim, vai pārgājieni mums tiešām tik dikti ies pie sirds, kā tagad šķiet. Jo šobrīd esmu superpārliecināta, ka šis nu varētu būt viens no retajiem veidiem, kā man patiktu būt fiziski aktīvai. Tāpēc nākamā pieturvieta - Premuzic pārgājienu taka pa kalnu augšiņām. Tad atpūtīsimies pie smukās salas/pilsētas Istria, vēl viens smukais nacionālais parks Risnjak un laiks Slovēnijai.
Un Slovēnija tiešām ir sLOVEnia. Esi redzējis tos kalnus, pļavas un gotiņas? Pastkartīte dzīvē! Paskaties uz Logar ieleju! Paskaties uz Bled, kas ir pils vidū pilsētai, kas ir uz salas ezera vidū, kura ir kalnu un mežu vidū. Kā pasakā! Un Triglav Nacionālais parks, kur ir kalni, tirkīzzilas upes un ezeri, tik zaļa zāle, ka svilina acis, tiltiņi un laipiņas, un tik daudz skaistuma. Iekš tā noteikti iziesim Soča taku, kas izaicinās manas mainīgās bailes no augstuma, klumburējot pāri šaubīga paskata tiltiņiem. Un tās krāsas! LOVELOVELOVE. Vēl pa vīna glāzei vai pudelei Dobrovo un (mazo bundziņu rīboņa) Itālija.
Itālija
Ak, Itālija. Mīlestība no pirmā tveicīgā vakara un bianco frizzante. Tāpēc atstāsim busiņu uz kādu dienu Punta Sabbioni (paši arī atstāsimies tur uz pāris dienām) un aizčunčināsim uz vietu, kur šī mīla sākās - uz Venēciju. Dārgi, jālavierē starp cilvēku pūļiem, bet tas šarms kaut kā apēd visus “pret”. Pamparampamparam un esam pie Ankonas. Staigāsim pa un apkārt Monti Sibillini, tad uz Bari pusi, lai apskatītu koniskās trulli mājeles Alberobello un Grotta delle Poesie, kas esot dievu iemīļota peldvieta un dzejnieku mūzu miteklis. Un tam ir jātic, nevar neticēt, kad to redz. Kalnaini putekļainā, kā no pasakas izceltā Matera, vēl viena dievu mājvieta Costa degli Dei un smukulīte Scilla, kas ļaujot novietot busiņu tā, kā redzams Instagram - ar durvīm pret saulrietu. Lai gan nupat lasīju, ka Amalfi krasts esot neģēlīgs pret busiņceļotājiem, to nav iespējams ignorēt. Tik-tik-tik smuki! Maigi nimfu dārzi Giardini di Ninfa, un tad jau visi ceļi mūs ir aizveduši līdz Romai. Nav tā, ka vilinātu, bet - ja ceļi ved, ir jābrauc. Civita di Bagnoreggio gan vilina, jācer tikai, ka tā neizrādīsies noburta karaļvalsts, kuras snaudošos spēkus atmodināsim un nāksies uzspridzināt tiltu, kas to atdala no pārējās pasaules, lai izglābtos. Nemaz neskan tik neticami, redzot, kā tā izskatās! Vīnogulāji, dūmaka, cipreses, violeti zeltainā Toskāna. Val d’Orcia vīna ceļš, kurā reibsim no skaistiem skatiem un vīna, saprotams. Reibt Itālijā kaut kā šķiet skaistāk un pieklājīgāk nekā Latvijā, ne? Un tad es beidzot tikšu pie sava Cinque Terre. Krāsainās mājiņas, kalni un jūra, un takas caur skaistumu, skaistumu un skaistumu. Es tiešām negalvoju, ka mana sirds neuzsprāgs no visa tā smukuma. Bet tas ne tuvu nav viss. Lai gan Emīls saka, ka šis ieraksts jau esot par garu. Es atvainojos.
Francija-Spānija-Maroka
Gan Francijā, gan Spānijā mēs būsim 3x. Sākam ar buržuju cienīgu braucienu no Monako līdz Sainte-Tropez. Piemetīsim miesiņas Villefranche-sur-Mer, Azūra krasta lielo pērļu mazliet apēnotajā ciematā, kas, neraugoties uz dižciltīgo atrašanās vietu, esot spējis saglabāt maza ciematiņa šarmu un intimitāti. Neliela atpūta no jūras un cilvēkiem kabrioletos, dodoties pusmežonīgā pārgājienā pa Verdon Gorge. Tirkīzzila upe, baltu klinšu ieskauta - vajadzētu tikt pie kādas laiviņas vai vismaz peldvestes. Nezinu, kam jānotiek, lai es dotos pa klubiņiem, bet, ja es to nedarīšu Sainte-Tropez, būtu kauna lieta to darīt jebkur citur. Tad gan atpakaļ uz komforta zonu - dabu. Un Marseļas apkārtnei šajā jomā ir, ko sniegt. Lavandu lauki Gordes, Forcalquier vai Malaucène (kas laikā, kad tur būsim, neziedēs), filmu cienīgais Calanques Toulon līcītis, Camargue rozā (ROZĀ) sāls lauki pie vampīriski viduslaicīgās Aigues-Mortes un rūsganās, apaļīgās Roussillon okera ieguves klintis. Te bez maz vai prasītos kādu pilsētu, lai nomierinātu asinsspiedienu.
Lai nenokristu ģībonī no kultūršoka, tuvināsimies bruģim, kafejnīcām un civilizācijai pamazām, pirmo soli sperot Sant Feliu Guixols reģionā, kur pilsētiņas mijas ar sapņu pludmalēm. Un tad jau Barselona, kuras to-do-list ir doties Gaudi pēdās uz Sagrada Família un Güell parku. Ja gribēsim ievilkt nāsīs vēl kādas pilsētas dvesmu, dosimies uz Taragonu pasēdēt piejūras amfiteātrī. Tad izvēdināsim šo dvesmu jūras vējos Vinaros. Un atkal mazliet pilsētas Valensijā, jo kā gan braukt tai garām. Emīlam ir mīļas atmiņas par māsu, Denia un Alicante. Par laimi, 2 no šiem sieviešu vārdiem apzīmē vietas, tādēļ ļaušu viņam vēlreiz pabaudīt šos priekus. Ja godīgi, es nebrauktu garām Las Salinas de Torrevieja pat tad, ja Emīlam šis reģions riebtos. Rozā ezers. ROZĀ EZERS. Ir jābūt bez sirds un bez Instagram, lai ko tādu neapmeklētu. Turpinot šo pašu tēmu un #pink, noteikti jāpiestāj pie La Muralla Roja. Un Patios iekš Córdoba ir kā puķe punkta vietā šim cukurvates sapnim. Lai atgūtu saikni ar savu vīrišķīgo pusi, dosimies Sierre Nevada kalnu pārgājienā un paklaiņot pa Almērijas Alcazaba fortiem un katedrāli, kas gan neskan kā testosterona pārpilna vieta, bet ir. Tiešām. Cabo de Gata dabas parks un Playa de Monsul, lai vējam iespēja izpurināt mūsu cirtas un garam ir, kur izskrieties. Jo kalnos un pie jūras tas gars var vispamatīgāk atsperties, ne? Ronda. Šī pat nav pilsēta. Ja nu vienīgi elfu celta, jo Puente Nuevo tilts nevar būt šīszemes radījums. Gan jau tie paši elfi, jaunības maksimālismu pārslimojuši, pensijā pārcēlās uz Zahara de la Sierra. Bet tie, kas jau sākotnēji bija hipijiski, sacerēja sev zilo pilsētiņu Júzcar. Ziniet, kur vēl ir zila pilsētiņa?
Marokā. Valsts, kas nereti tiek uztverta ar piesardzību, bet iesaku no sirds un no rajona. Tuksnesis, kamieļi, kalni, jūra, sniegoti ciedri un mērkaķi, ziedoši ķiršu koki - te tas viss iegūstams vienā dienā. Te mēs pavadīsim ceļojuma aukstākos mēnešus. Sāksim ar cakaini balto Asilah, noķersim pēdējo siltumu Al Hoceima piejūras nacionālajā parkā un satiksim pieminēto zilo pilsētiņu Chefchaouen. Tad sašņorēsim kārtīgāk pārgājiena apavus un dosimies iekarot Talassemtane un Tazekka nacionālos parkus. Viens zaļāks, otrs klinšaināks, bet abi superaizraujoši. Tazekka parks esot tik pilns ar zvēriņiem, ka kādu vāveri garantēti satiksim. Fesa, mana vecā, mistiskā simpātija. Tāda lupataina Aladina pilsētiņa. Jau zinu, ka Emīls negribēs vietējo palīgu, bet zinu arī, ka no šī labirinta vieniem ārā netikt. Gluži kā vācu tūristiem, kas 2 stundas maldījās, līdz satika mūs un mūsu ūsaino pavadoni. Lai atgūtu pašpārliecinātību, smelsimies spēku pie dabas krūts Dakhla un Khenifra nacionālajos parkos. Atkal sajutīsimies mazi mazītiņi Todra Gorge pakājē un pie Aït Ben Haddou vārtiem. Ai, es samānījos par to, ka labākais gara skrejceļš ir jūra un kalni! Tas lielums, plašums un miers, ko sniedz tuksnesis - tik sīkam būt ir gods un laime. Tāpēc dosimies uz Merzouga, varbūt tiksim līdz lielajai, klejojošajai Erg Chebbi. Vēl man ir mazais sapnītis paglaudīt tuksneša lapsu, redzēt ķiršus ziedam, un tad jau atgriežamies Eiropā.
Spānija-Portugāle-Spānija
Līdz Portugālei no Spānijas vēlos redzēt tikai Arcos de la Frontera, tad fiksi uz Praia da Marinha un Praia de Benagil, jo OMG. Paskaties uz to! Un Sagres! Un Serra da Arrabida! Sinesa mazās, sastrīpotās mājeles iesildīs mūs Lisabonai, kurai esmu gatava veltīt 1 dienu. Kā jau pilsētai. Nu, labi, Sintra pat mani neatstāj vienaldzīgu, tās krāsas un cakas, un smukumi, Palacio da Pena un Castelo de los Mouros, nenoliedzami iespaidīgi. Peniche turpina šo grandiozumu, pievienojot dabas spēku, bet Portugāles Venēcija Aveiro noteikti liks mums ķiķināt un pacelt glāzi baltvīna visām pasaules Venēcijām par godu. Zini, kur nebūtu pieklājīgi dzert baltvīnu? Porto. Douro ieleja noteikti sniegs pienācīgu alternatīvu. Vēl gabaliņš Peneda-Gerês nacionālā parka un esam gatavi atgriezties Spānijā trešo reizi.
Šajā reizē atradu maz gribamā. Netālu no visnotaļ iespaidīgās Lugo atrodas Praia As Catedrais, kas ir kas tiešām fantastisks. Ribadeo arī nav tālu un Donostia izskatās pēc tīri simpātiska, kaut pārlieku blīvi apdzīvota pleķīša. Mans latviskais “ja es redzu cilvēkus, viņi ir pārlieku tuvu” pēc klīšanas pa dabas takām varētu sist vēl neredzētu augstu vilni.
Francija-Lielbritānija-Francija-Beļģija-Nīderlande-Vācija-Latvija
Ko otrajai apciemojuma reizei sagādājusi Francija? Ak, neko daudz. Tikai milzu smilšukasti Dune du Pilat, salu, uz kuras ir pasaku pils, Mont Saint Michel, baltās Falaises d’Etretat klintis, Luāras ieleju ar visām tai pienākošajām pilīm. No Parīzes iegribējies izvairīties, jo to gribētu apmeklēt smukās kleitās un mieriņā, ne stāvot sastrēgumos un satraucoties, kur nolikt busiņu, lai to atrastu neapgāztu un neaizdedzinātu. Ja nu tomēr tajā mani ievilinās, iešu uz Rue Crémieux. Pēc tam aši uz Kalasu un Angliju.
Sākotnēji par Angliju un Emīla iekāroto Doveru negribēju ne dzirdēt. Sākot meklēt, ko tad Anglija spēj piedāvāt, sapratu, ka uz Doveru vien tiešām nav vērts. Pats smukākais gals tikai 9 stundu attālumā taču! Tā nu laidīsim uz Samphire Hoe, Beachy Head, Birling Gap un Nesij'veidīgo Durdle Door. Lai klinšu skatus pašķaidītu ar zaļumiem un pūkainiem zirdziņiem, čāposim pa Dartmoor un Exmoor nacionālajiem parkiem. Vēl tālāk no piejūras klintīm būs saburzītā ainava Brecon Beacons, Snowdonia nacionālais parks pārcels pagātnē, un Lake District ir tieši tāds, kā izklausās - ezeriem un smukumiem pilns. Northumberland atkal uzdarbojas maģiskas būtnes, jo kas cits gan varētu slēpties The Peak apgabalā un aiz Hadrian's mūra? Vēl varētu pabāzt snuķa galu Kembridžā, bet tad gan uz mājām.
Uz mājām caur Franciju, kas šai reizei izsmelta, Antverpeni, Roterdamu un Amsterdamu, kuru varbūt tiešām ir vērts apmeklēt, Brēmeni, Hamburgu un Lībeku, no kurām es gan labprāt izvairītos, bet, kamēr no Kalasas nav iespējams teleportēties, ticu, ka atradīsim ko priecīgu arī šajā ceļa posmā.
Nu, re. Tik vien! Sanāca gari un uzskaitoši, bet tāda nu ir mana sīkumainā daba. Būs jautri salīdzināt ar īstenoto maršrutu, pilnīgi noteikti.
