MADARA par Poliju, Slovākiju
Nu, ko, esam tikuši TUR. Jau 14 dienas pagājušas, bet sāksim palēnām. Sāksim ar došanos ceļā.
1.diena
Bijām plānojuši izbraukt ap 10 no rīta. Bet vēl daži darbi, vēl apsēsties pirms ceļa, paēst pusdienas, paņemt vēl to un šito - neviļus, bet sistemātiski atlikām un atlikām izbraukšanu, līdz jau bija 14.00. Vēl mazliet, un “rīta puse”, kas pārvērtusies “pusdienlaikā” vērtīsies “pēcpusdienā”. Kaut kad jau tas jādara, jāsēžas un jābrauc. Ne-vienkāršā daļa bija atvadīties no ģimenes. Pagājušas 13 dienas, bet šo daļu izlaidīšu, lai atkal neapraudātos. Esmu cītīgi piestrādājusi, lai pārtrauktu raudāt katru reizi, kad par viņiem iedomājos, šo daļu bāžam atpakaļ pakauša smadzenēs aiz 3 atslēgām.
Uzreiz braucām uz tālāko Lietuvas galu, jo mūsu mērķis ir tikt tai aši cauri. Tikām interesantā vietā, kur krustojas Lietuvas, Polijas un Krievijas ietekmes zonas. Jaukā kempingā, ļoti nodrošinātā ar visu, krāšņu saulrietu, dzeramo ūdeni, elektrību, koka skulptūrām. Esam maigi pret sevi, pirmo nakti paliekam šādā vietā.
2. diena
Polija, Polija, Polija, ceļš, ceļš, ceļš. Vienīgais, kas izgaismojas, ir Emīla mīļākā veikala apmeklējums. Tas nav ne Vans, ne bulciņu veikals, bet gan Decathlon. Visu cieņu arī no manas puses. Precīzi tā, kā Emīls stāstīja, arī bija - viss aktīvai atpūtai Depo izmērā. Izklaiņojām katru aili, pat tās, kas makšķerēšanai un mākslas vingrošanai veltītas. Sapirkāmies diezgan pamatīgi, gan gāzes baloniņus un galdu, ūdens pudeli, kas beidzot atbilda Emīla prasībām, gan badmintona komplektu. Jo cenas tādas, ka jāpārfrāzē klasiķi - nu, kā var nepirkt? Pa nakti paliekam kādā labiekārtotā stāvvietā šosejas malā. Pilnīgi nekādas vainas!
3. diena
Pamostamies priecīgi, te par velti gan wc, gan dušas. Diemžēl, vēl neesmu pieredzējusi un nepaņemu līdzi šampūnu. Ak, ja kāds man būtu teicis, ka netikšu pie matu mazgāšanas vēl, hm, vismaz 2 nedēļas! Vismaz kājas noskuvu. #win Brokastiņas sarūpējām turpat, noēdot pēdējās vectēta veltes no mājām, siltumnīcas tomātu un gurķīšus. Dodamies uz Veļičkas sāls raktuvēm. Gan Emīls bija stāstījis par tām kā ballītes seku nokautu mārķi, gan māsīca teica, ka noteikt ir vērts. Devāmies ar visu Punktiņu mugursomā, bet tas esot no-no. Tāpēc pagaidījām vakara vēsumu, ieslēdzām kondicionieri, sagādājām kundziņam ūdeni un atstājām Punktiņu snaužot. Biļete maksāja ap 20EUR katram, bet, kad redzējām, kas tiek uzturēts, vispār nebija žēl. Tādas katedrāles zem zemes, tāds darbs, tik pamatīgi visam pieiets. Patiešām iespaidīgi! Tālāk uz Krakovu, Emsim patīk pilsētas. Man arī - tikai vakarā. Un ir vakars. Sakritība? Nedomājām vis’ un devāmies pilsētas virzienā. Par nepilniem 2EUR novietojuši busiņu rajonā, kas atgādina mūsu Mākslas Muzeja apkaimi. Caur hipsterkvartālu dodamies uz Vecpilsētu paklausīties ielu muzikantus, pabaudīt nakts tveici pilsētas mūros un atturēt Punktiņu no jaunās kaislības - zirgu pajūgiem. Visai laicīgi liekamies uz auss busiņā, kur Emīls drošības apvērumu dēļ cenšas mani nosmacēt. Esmu no tiem, kam vajag elpot, t.i., svaigu gaisu. Emīls atstāj tikai vienu logu minimālā šķirbiņā. This is how I die.
4. diena
Tomēr pamostos. Aizbraucam līdz benzīntankam, Emīls pagatavo brokastis (mūsu miniģimenē viņš ir pavārs. Par ko esmu ļoti pateicīga, it sevišķi ceļojuma ietvaros). Stunda rindā uz Aušvices muzeju/ memoriālu. Smagi un bēdīgi. Braucam cauri Polijai, kas jau paguvusi apnikt. Piekrītu, ka Polijā ir daudz skaista, bet mani tā kaitina visi tie reklāmu plakāti. Jūtos kā mājaslapā, kas pilna ar pop-up baneriem. Un tie kaitina tik ļoti, ka nespēju saspiest visiem krustiņus, lai apskatītu - varbūt šī mājaslapa tiešām ir skaista? Veiksmīgi tiekam līdz slavenajai Zakopane. Noliekam auto, ejam uz tirdziņu, karuseļiem. Kad tikām tur caur tiltapakšu, kas dienas laikā ir pilna ar bodītām, viss jau slēgts. Knapi paspējām uz maksas wc. Kas ir lieliski.
5. diena
Lūk, šis ir skats, ar kādu jāmostas krietniem vanlifers! Kalni, gotiņas, meži. Bet - paldies Tev, Polija, brokastis un dodamies tālāk.
Slovākija. Negaidīts un ļoti patīkams pārsteigums. Veiksmīgi iekuļamies Augstajos Tatros, kas sagūsta mūsu sirdis. Par sirdīm runājot - tieši pirms gada teicu Emīlam: ”Solos ar Tevi doties visur, kur vēlēsies mani vest.” Un daudz ko citu. No visas sirds. Un tā bija tiešām, tiešām laimīgākā diena. Nu svinam kāzu jubileju, klaiņojot pa Park4Night aplikācijā atrastu vietu Tatros. Kalnu upe tik maigi zila kā sapnis. Meži īstu lāču cienīgi. Pārgājienu karte, no kuras nesaprotam it-ne-ko. Sāk līņāt, mans vīrs nosnaužas, es strādāju. Punktiņš čuč ar mums. Kļūst nikns un rej. Garāmejošs vīrietis saka “Sorry, sorry!” un aiziet pretējā virzienā. Pēc laika atgriežas, atvainojas par traucējumu, jautā, kā mēs no tālās Latvijas esam atraduši šo vietu. Viņš, Slovāks no citas vietas, katrās brīvdienās te braucot, jo skaistāku vietu nav. Vārds pa vārdam, uz šis pārkājienu mīļotājs mūsu hiking kartē atzīmējis 4 maršrutus, kuros iesaka doties, raksturojis Halushky, slovāku nacionālo ēdienu, kas mums jāpagaršo, un novēlējis visu ko labu, dodas prom. Mēs dodamies iztīrīt zobus kalnu upē, kurā tā arī nesaņemos iespļaut, atzīmēt kāzu gadadienu un čučēt.
6. diena
Dodamies smukā pārgājienā pa taku, kas iezīmēta mūsu kartē un sākas pāris soļus no apmešanās vietas. Emīls lika man apaut pārgājienu zeķes un zābakus. Mīļā miera labad apaujos. Taka tiešām skaista, lai gan asfaltēta velosipēdistiem un ģimenēm par godu. Ugunspuķu pilnas pļavas, straujas kalnu upītes, meži, kuros acīmredzami dzīvo lāči, ko apliecinājis arī vakar satiktais vīrietis. Ja lāci satiec, noliec galvu un lēnām atkāpies atmuguriski. Ja negribi satikt lāci, runā vai dziedi visu laiku. Pat netaisāmies apklust! Kādā brīdī aizejam pa citu taku un līdz ūdenskritumam, kas bija mūsu mērķis, nenonākam. Sāk līt, slēpjamies mežmalas būdinas lievenī, ēdam ar rokām/ nazi līdzpaņemtos rīsus. Kaut kā ir skaisti. Apnīk gaidīt lietus pāriešanu (kā teica vakardienas vīrietis - ja zināms, ka Slovākijā vienā vietā līst, neviens nejautā, kur), dodamies mājup, uz busiņu. Laižam uz tuvējo pilsētu, no kuras sākas nākamā atzīmētā taka. Štrebske Pleso. Tāda tūristīga, visur viss par maksu. Bet maksa diezgan smieklīga, tādēļ par 5EUR paliekam diennakti stāvvietā, paēdam krodziņā Halushky, kas izrādās kartupeļu klimpiņas ar kazas siera mērci, krietnu laiku izmantojam krodziņa wifi un pāris reižu wc, iedzeram vīnu par 1,20EUR. Svinam dzīvi, kā sak’.
7. diena
Kā ieteikts, augšup Predne Solisko 2093m augstajā kalnā dodamies ar vagoniņu. Kas mums, ņemot vērā mērenās bailes no augstuma, ir gana liels piedzīvojums. Skats tik skaists, ka pat spēju saņemt drosmi un sakustēties, lai palūkotos visos virzienos. Vagoniņš neved līdz galam - stunda kāpiena pa kalnu kazu cienīgām klintīm, līdz esam pašā virsotnē. Pa ceļam elšam un pūšam ne tikai viduvējās fiziskās sagatavotības (runāju tikai par sevi!), bet, lielākoties, iespaidīgo skatu dēļ. Kalni paņem Tevi, cilvēku, un noliek Tavā īstajā vietā. Tas nav pazemojoši vai pazeminoši, tā vieta ir skaista. Bet Tu neesi tas, kas skatās uz pasauli tikai lejup.
Pagaidām latviešu visapkārt ir daudz, tikai nedēļa ārpus Latvijas, tādēļ lielu kāri sazināties ar tautiešiem nejūtam. Bet, kad garāmejošais pāris mūsu dzimtajā valodā saka, ka ūdens drīz beigsies - vai tad to sirds var izturēt? Piedāvāju padalīties, no kā viņi cēli atsakās, toties piedāvā nofotografēt mūs kopā. Kas kļūst par vienu no 2 kopbildēm līdz šim. Papļāpājam, šķiramies, lai satiktos virsotnē, papļāpātu vēl mazliet un secinātu, ka šis pārītis ir sirsnīgi foršs, tiešām bija prieks satikt. Tiešām, tiešām.
Pabaudījuši atrašanos mākoņos un virs tiem, raiti rikšojam lejup. Kad nočāpota 1,5h, kājas vēlas atteikties no darbības šādā pozīcijā, un sāk līt. Paldies māsīcai, kas apdāvināja ar košiem arbūza un greipfrūta lietusmētelīšiem - iekš tādiem lietus ir priecīgāka padarīšana! Turpinām čāpot gar priedēm, ugunspuķēm, kalniem un lejām, mežonīgām avenēm un pašam slavenajam Štrebske Pleso, līdz esam lejā, busiņā un gatavi doties uz nākamo vietu. Žigls meklējums Park4Night un esam Tatranska Lomnica.
Stāvvietu pie tās slēpošanas trases silti iesakām - bezmaksas gan pati, gan WC, gan internets, skats nenoliedzami skaists, pakājē esošā pilsētiņa šarmanta, mazu restorāniņu, veikaliņu, parku pilna. Līst, sapērkamies pārtiku, nolemjam rīt mazliet iepauzēt, padzīvot mierīgāk, liekamies uz auss.
8. diena
Mūsu apņemšanās padzīvot mierīgāk beidzas pēc ieraudzīšanas, ka mazais vilcieniņš uz visu dienu maksās 4EUR cilvēkam un 2EUR suņam. Metamies iekšā. Izkāpjam Stary Smokovec, jo nebijām tur bijuši. Karstums, milzums ļaužu, picas bodītes. Neuzrunāja, nu, neuzrunāja. Stundu sēžam stacijā, gaidām vilcienu, kurā iekāpjam tikai pateicoties stacijas onkulim, kas visu laiku uzmana, lai izvēlamies pareizo peronu un vilcienu. Bez viņa mēs 2x būtu devušies neceļos. Nolemjam izvēlēties pārbaudītas vērtības, izkāpjam Štrbske Pleso, priecīgi uzkožam tā krastos gardumus, čāpojam apkārt un priecājamies par ēnu, ūdeni un skatu. Vienīgais vilciens uz mūsu pilsētiņu iet 18.15. Emīls nadzīgi kontrolē laiku. Kad šajā laikā esam uz perona, tur ir tikai vilciens uz Popradu un neviena stacijas onkuļa. Kamēr izdomājam, ka jāpajautā biļešu tantei, kamēr Emsis aiziet, kamēr atnāk vēl vairāk samulsis, jo Slovākijā esam satikuši tikai 2 cilvēkus, kas runā angliski, un nevienu, kas atsauktos aicinājumam parunāt krieviski, vilciens aiziet. Uz Tatranska Lomnica šodien neviens vairāk nav paredzēts. Sēžam bēdīgi. Ejam aplūkot sarakstu. Palūkojos savā telefonā. Mūsu vilciens vēl tikai būs. Mīļais vīrs sapinies savā smalkajā rokaspulkstenī, kas rāda gan šejienes, gan Latvijas laiku. Aiz priekiem palēkdamies stundu pasataigājam pa pilsētiņu, laižam mājup un izbaudām Emīla sagatavotus Pierogy ar brinzu, kas, kā izlasām vēlāk, ir vēl viens slovāku nacionālais ēdiens. Tiešām gards!
9. diena
ŠODIEN gan būsim mierīgi! Kārtīgi pastrādājam pie bezmaksas wifi, kas gan neļauj neko darīt kompītī, nomazgājamies pēdējo reizi šajās lieliskajās wc ar padsmit izlietnēm, nomazgāju traukus, noķeru un atbrīvoju putniņu, kas tajās apmaldījies, dodamies ceļā. Starp citu, tik spodras, tiešām spodras wc kā Slovākijā neesmu redzējusi nekur. Tīras ir arī ielas, takas, viss. Visā ceļojumā redzēju 1 nomestu papīriņu, ko pacēlām un izmetām, jo tas šķita apkaunojums šai spožajai tīrībai. Tad nu devāmies uz brālēna ieteiktu kafejnīcu, atkal pa kādam nacionālajam ēdienam, lētam un gardam vīnam un kārtīgai wifi izmantošanai darba labā. Virzāmies uz nakstvietu pie ezera, jo dušā nav būts teju nedēļu. Uz leju, leju, leju, jāatvadās no Augstajiem Tatriem, kuros pilnīgi noteikti atgriezīsimies. Un no sirds ieskau katram!
Dedinky ir mazītiņš miestiņš pie vienas no lielākajām ūdenkrātuvēm Tatros. Upe ar dambi. Ūdens skaisti zaļgans, visapkārt kalni un zīmes, lai uzmanāmies no lāčiem. Patīkami cilvēcīga vieta, no kūrortisma ne miņas. Vecas laiviņas foreļu ķeršanai, jaunieši ballējas, pārīši peldas. Mēs noskatāmies saulrietu un čučam laukumiņa malā.
10. diena
Emīls ir gana drosmīgs nopeldēties vēsajā rītā, Punktiņš izvāļājas mēslos un bez balsošanas tiesībām tiek izmzgāts. Es esmu netīra, bet priecīga. Dodamies uz netālajām ledus alām Paradise Nacionālajā parkā. Noliekam auto par 3EUR, uzkāpjam kalnā, viss atgādina kalnaināku Līgatni, kas pēc Augstajiem Tatriem ir maza vilšanās. Secinām, ka tantiņas kasē pieņems tikai skaidru naudu. Aizejam uz wc un braucam prom. Cauri ciematiem, kur dažnedažādu krāsu namiņi izkārtoti precīzi pa rindai katrā ielas pusē, augšā un lejā pa maziem, mežainiem kalniem, līdz esam Ungārijā.
EMĪLS par Poliju, Slovākiju
Nu ko, beidzot no TE mēs pārejam uz TUR. Pirmās dienas pagājušas ceļā un ļoti labprāt dalītos ar jums iespaidos.
“Kā tas ir, ceļot busā?” Daudziem noteikti šis jautājums jau ir skaidrs, vai vismaz, kā letiņi saka, +/- atbildēts. Man šī bija mazliet melna bilde, jo es īsti nezinu, kā tas ir, dzīvot mazā mājelē uz četriem riteņiem tik ilgu laiku. Nu, pa lielam ir tā - dušu var aizmirst, bet smieklīgākais, ka tā īsti nav problēma. Varbūt esmu cūcis, bet man negribētos tam ticēt. Dzīvojamās telpas pietiek un vairāk neprasās, viss pa rokai, mantu mums nav daudz, tā kā visam ir vieta. Starp citu, buss izskatās, ka parasts auto, tāpēc arī parkot varam, kur sirds tīk, neviens īpašu uzmanību nepievērš. Maršutu var plānot katru dienu, kā vien ienāk prātā un uzkavēties visur tik ilgi, cik vēlies, galvenais, nesagaidīt ziemu tur, kur negribi to sagaidīt. Nu, tad arī par pavadīto laiku ceļā.
Pēc ilgas čemmāšanās ap 14.00 mēs dodamies ceļā. Sākumā mēs ļoti vēlamies “nokost” Lietuvu un sākt baudīt Poliju, jo Lietuvā tā īsti nekas mūs neuzrunāja. Iepējams, kļūda, bet gājām šo ceļu. Pirmo vakaru, lai varētu finalizēt darbus, bija vajadzīgs wifi, kā arī mazliet sakārtot galvas, kā tad tas tagad būs, tāpēc atradām kempingu pie Polijas, Krievijas, Lietuvas robežas. Tā arī pirmo dienu norullējām, paliekām pie Vištīta ezera Lietuvas pusē, savukārt pretī ezeram Putinzeme. Lietuvā šis ir ceturtais lielākais ezers, jāteica, ka lielākā daļa pieder Vladimiram, bet mazākā Gribauškaitei. Leģenda vēsta, ka šajā vietā agrāk bija tikai liels mākonis, kas pārtapa par ezeru un tā radās šī burvīgā vieta, ko kāds lietuvietis esot nosaucis “Vīštītis”. Nu, izklausās pēc ne pārāk aizraujošas leģendas, vairāk pēc atbildes ar “liec man mieru” nokrāsu. Te nokļuvām vēlu, visa šī diena mazliet sirriāla, jo līdz galam neticējām, ka visa gatavošanās un visa šī ideja tiešām nonākusi līdz tam mirklim, kad reāli esam ceļā. Uz šīs sirreālās nots arī aizmiegam Lietuvā.
Otrā diena un mēs ķeramies klāt Polijai. Tur mums ir vēlme apskatīt trīs lietas - Aušvici, Krakovu un sāls raktuves Viļičkā, kā arī apmeklēt Zakopani un tur sākt sajust jau Tatrus. Polijā bijām 3 dienas. Tur var darīt ļoooti daudz, bet mēs vēlējāmies ātrāk nonākt Slovākijā un tāpēc arī devāmies Polijai vairāk vai mazāk cauri. Tad nu otro dienu arī sākām braukt un pa lielajiem Poļu Jaceku ceļiem uz Krakovu. Lai cik apņēmīgi devāmies, mazliet aiz Varšavas metāmies pie bāņa pārkingā atpūtināt acis. Miegs bija labs, buss tik tiešām kalpo kā izcilas mājas, vienīgi vēl mazliet jāpiešaujas jaunajam dzīves stilam.
Rītus iesākām lēni, apmazgājoties lielā parkinga tualetēs, uztaisot dažas maizītes, kafiju un aidā ceļā uz sāls raktuvēm. Sāls raktuves jau sen vēlējos apmeklēt, pirmajā reizē mēs mēģinājām to izdarīt ar draugiem pēc Gogol Bordello koncerta, bet toreiz ne visi varējām paiet, tad nu šis tūrisma obejkts gāja secen. Ar Madaru gan norunājām un izdarījām. Šīs sāls raktuves tiešām ir apskates vērtas. Tās darbojas kopš 13. gadsimta un tika izmantotas līdz 2007. gadam, to visu pārtrauca, jo izrakts nu jau ir tik daudz, ka pati Veličkas pilsēta varētu iegrūt. Raktuves bija woooooow, tas tiešām bija visai iespaidīgi un tā vērts, dažreiz tiešām nav robežu tai cilvēka izdomai un darba spējai. Starp citu, šīs raktuves arī bija pamatīgs turīguma avots Polijai, senāk tās nodrošināja pusi ienākumus visai poļu pārvaldītajai zemei. Nepatīkamākais, ka pie lielākas daļas objektu tā īsti nav kur novietot mašīnu, tāpēc jāmaksā naudiņas, kas nereti bija pat 7 eur. Vēl īsti pašā sākumā uz apjukuma nepiešāvāmies ar parkingu, bet tagad jau mākam parkoties visur kur, par un pret noteikumiem. Starp citu, mēs apskatijām tikai 2% no visām raktuvēm un tāpat teju 3h aizņēma visa šī ekskursija, jo tā tik tiešām ir pilsēta zem zemes. Šis bija tiešām iespaidīgi, ieteiktu apskatīt. Punktiņu gan atstājām mašīnā ar kondicionieri, jo sāls raktuvēs ar suņiem nekādi, un šoreiz var piekrist, suņi tur īsti neiederas. Nu, lūk, vakars galā, tad nu domājām, kur palikt, un izdomājām, ka sāls raktuves tik tuvu Krakovai, ka laižam uz centru pastaigāt. Tā arī darījām, atradām stāvvietu par brīvu, pajautājām arī vietējam polim, vai varam stāvēt pa nakt pie unviersitātes par brīvu, un pēc pozitīvās atbildes devāmies uz Krakovas centru. Apēdām pa pierogam (pelmenim), apstaigājām trīs apļus pa galvenajām ielām, paklausījāmies naksnīgos ielu muzikantus un devāmies uz mūsu paprika red, kas vēl nav pievīlis un, šķiet, būs bezgala uzticams. Nakts mierīga, mazliet karsta, jo drošības apsvērumu dēļ atstāju vaļā tikai vienu logu pavērtu, jo nu, tomēr pats centrs un cilvēku daudz. Drošībai arī pievēršam uzmanību, jo negribētos, lai mūsu mājai kāds nodara kādu nejaucību. Sāls no raktuvēm pār kreiso plecu, lai veiksme mūsu pavada. Nakts mierīga un no rīta laidām uz Aušvici,
Pa ceļam piestājām apamzgāties un uztaisīt pusdien/brokastis, lai izturētu garo ekskursiju. Vispār, mēs ēdam tikai 2x dienā, jo šādi ceļojot ēšana ir vairāk racionāls, ne baudīšanas pasākums. Pagaidām, redzēs, kā būs citās valstīs! Ēdam pārsvarā makaronus, rīsus, griķus un dažādas mērces, ik pa laikam piepērkam kādu dārzeni. Gaļu tikai tad, ja zinām, ka tajā dienā to arī notiesāsim, tāpēc ēdiens vairāk veģetārs. Vīnu, protams, esot tuvāk īstajiem reģioniem arī sanāk pabaudīt, jo te tie maksā 2-5 Eur. Ēdienu sildām uz mūsu plītiņas ar gāzas baloniem, ir divi riņķi, tāpēc varam izpausties, kā Džeimijs Olivers savās 30 min slavas. Paēduši esam un dodamies tālāk. Dodamies uz Aušvici un te arī īsti nav kur nolikt auto, jāliek parkingā, jo gluži centrā šis pasākums nenotiek. Atstājam auto, Punktu ielikam viņa goda tronī ar kondicioneri un dodamies stāvēt miiiiiilzonīgo rindu, teju 1,5h un esam klāt. Visai iespaidīgi, gids arī stāsta visu par un ap šo periodu, bet paliek skumji par cilvēka izdarībām. Interesanti, bet skumji. Ekskursija ir vairāk nekā 3h. Vispār, ieteiktu apskatīt, ir tiešām interesanti, bet precīzāk laikam neko nestāstīšu, jo visiem jau šis periods +/- zināms.
Pirmajā nedēlā tērējām pēc nepieciešamības, lai saprastu, cik lieli izdevumi ejot ekskursijās, ēdot ārā un mašīnā. Sapratām, ka mūsu budžets ir 28 Eur dienā, kurā ietilpst bendzīns, ēdiens abiem un, ja izdodas, arī kāda ekskursija. Nav īpaši maz, bet nav arī daudz, jo dažādi ceļa nodokļi arī atņem kādu gaļiņu pusdienās. Bet šādi iztikt var, otro nedēļu jau esam šādā stilā godam izturējuši. Pamazām dodamies uz Zakopani, lai virzītos Tatru virzienā, kā arī paspētu uz mūsu kāzu jubileju pabūt Slovākijas Tatros, varētu teikt, ka tāds arī iemiesls nelielajai steigai. Un mums izdevās. Pa nakti gan palikām Zakopanes centrā, ar brokastu skatu uz Tatriem, gotiņām, un te jau jūtam, ka veiksmīgi tuvojamies mūsu mērķim.
Jāteic, ka šīs dienas, sajūtu līmenī man atgādināja kā 3 iepriekšējos mēnešus, tik daudz kā jauna un nepieredzēta, ka dienu skaitā pamatīgi apjuku. Dienu agrāk, manuprāt, esam Slovākijā. Jāsaka, ak, Slovākija, Slovākija, Slovākija - TU ESI BURVĪGA! Mūsu kāzu gada dienu sagaidijām šeit, ar visu šo braucienu, mēs sagaidijām to mierīgi, ar skūpstu no rīta un smaidu uz lūpām. Varbūt nebija tik pompozi kā plānots, bet saskatijāmies, pateicu, ka tik ļoti mīlu savu sievu un paldies, ka ir man blakus, ka šis mirklis bija tik tiešām tā vērts. Vispār, sajutos mazliet nelāgi, ka varbūt neatzīmējam tā kārtīgāk, tāpēc apsolījos svinēt kāzu jubileju nākamā mēneša 27. datumā. Uz šīs tomēr pozitīvās nots sākām plānot savas trekinga takas, nopirkām speciālu karti, bet problēma tāda, ka baigi pagrūti tās saprast, uz ko tieši mēs skatamies. Lielākoties, problēmas sagādāja mēroga atšķirības starp abām mums pieejamajām kartēm. Bet, par laimi, mēs veiksmīgi sapazināmies ar vietējo haikeri un ļoti aktīva dzīvesveida fanātu Teboru, kas mums izstāstīja visu par un ap takām, un iedvesmojušies bijām gatavi doties ceļā. Slovākijā gan lija, tas mazliet traucēja iet garākā pārgājienā, jo mašīnā mantas tā īsti nav kur žāvēt, ja kaut kas salīst, nu, tad viena diena paiet žāvējot. Pirmajā dienā devāmies 18 km pārgājienā pa Tatriem uz netālo ūdenskritumu no Podbanskes parka. Protams, neaizicinājam sevi ar augstāko Tatru virsotni - Gerlack, kas stiepjas 2655 m virs jūras līmeņa, bet gājām pa ieleju starp Augstajiem un Rietumu Tatriem. Skats iespaidīgs, un arī Punktons godam izturēja, pēc tam, protams, gulēja 2 dienas bez pārtraukuma Kopā Tatros ir 24 virsotnes, mēs pabijām pie divām un bijām populārākajās pilsētās, Strebske Pleso, Tatranska Lomnica un Stary Šmokovec. Kāpēc šeit? Te bija ļoti labi apstākļi dzīvošanai, kā arī izejas punkti uz pārgājienu takām. Te nodzīvojām četras dienas un varam teikt, ka ļoti patika, varbūt pat vajadzēja palikt ilgāk. Nu, ar šo Slovākija nebeidzās, tālāk devāmies lejā uz Paradise park, ar ko arī Slovākija var lepoties, bet mums pēc Augstajiem Tatriem šis viss nepaķēra un sapratām - labi, dodamies uz Ungārija. Ēdīsim papriku, uzkodīsim papriku un tad jau redzēs, kas no tā sanāks.
Tagad rakstām tikai par pirmo nedēļu, bet Ungārijā jau esam nodzīvojuši vēl vienu nedēļu, tā kā nākmais blogs būs par to. Turpmāk arī rakstīsim, kas tad mums ir līdzi, kā dzīvojam, kādas aplikācijas izmantojam ceļojot un, protams, arī par pašu valsti, kurā uzturamies. Ja nu kas, seko Madarai instagramā, viņa pa smuko tur liek bildes. 
