MADARA par Portugāli
Nu, ko, pienācis pēdējais busņdzīves posma ieraksts par apceļoto. Šī apziņa ir tik smaga, ka saņemties rakstīt ir nepieklājīgi grūti. Bet vispār Portugālē ir tik viegli būt. Daba, cenas, cilvēki, skaistums, saule, viss sadodas rokās, lai liktu šo valsti iemīlēt. Kāpēc Portugāle ir labākais, kas busiņdzīvē var notikt? Un kāpēc tomēr tieši Portugālē nolēmam doties mājup?
Biju iedomājusies, ka Portugāle būs variācija par tēmu “Spānija”, taču jau pirmie kilometri aiz valstu robežām pierādīja pretējo. Nobružātāka, vienkāršāka, vairāk nošņurkusi. Patiesībā, pilnīgi citāda. Tā ir viena no Eiropas burvībām - neesi apžilbis no kultūršoka un viegli uztver pat šķietami nelielas atšķirības. Pirmā vieta, kur piestājām, bija pirmā vieta, kur iekodāmies pastel de nata un sapratām, ka Portugāle būs starp mūsu mīļvietām - Evora. Baltas mājiņas ar medusdzeltenām, Vinnija Pūka dzeltenām vai debesu zilām līnijām gar pamatiem, durvīm un logiem ir viena no Purtugāles mazo pilsētiņu pamatiezīmēm. Šādas mājiņas katru dienu padara kripatiņu saulaināku. Gaišās, mīlīgās mājiņas kombinācijā ar bagātīgām (bet ne tuvu tik krāšņām kā Spānijā) baroka baznīcām, šaurām ieliņām un pakalniem veido sajūtu, kas seko no vienas pilsētiņas nākamajā. Evora, Setubal, Sines, Lagoa - pamats viens, bet garnējums katrai savs. Setubal piešķir vēl krietnu šķipsniņu pikantas nobružātības un hipijiska novalkājuma, Sines ir pavisam mazmazītiņa un tas ielu stūrītis ar balti zilajām mājelēm, ko redzēsi Google, ir galvenais apskates objekts, smukumrajons diezgan strauji beidzas. Lagoa var izstaigāties pēc sirds patikas gan pa promenādi, gan centru, kurā vienlīdz daudz gan māju ar flīzīšu sienām, gan sērferiem paredzētu bodīšu. Šī gan ir “tūristīgākā” pilsētele, kurā bijām, suvenīrveikaliņi viens pēc otra un promenādē pat ziemas laikā stends pēc stenda. Sezonas laikā turp neriskētu doties. Arī Obitos sezonas laikā varētu nebūt tik mīlīga, bet tagad tā mums dikti gāja pie sirds. Cēlā vientulībā izstaigājām visu mūri, pa kuru var apskatīt pilsētiņu no Karlsona skatpunkta. Smuko, Portugālei tik raksturīgo mazpilsētiņu, pēdējo, kurā bijām pirms došanās mājup. Kas, protams, piešķīra vēl pāris punktus patikai.
Lielās pilsētas gan ir cita lieta. Mēs bijām 3 tādās, kas šķita lielas - Lisabonā, Porto un Faro. Faro bijām paredzējuši smalki sagaidīt 2019. gadu. Liela, dzirdēta pilsēta, gan jau ar krietnām Jaungada svinībām un skaistu centru! Viesnīca jauka, it sevišķi duša, ņemot vērā, ka nedēļu esam iztikuši bez tās, restorānā kārtīgi pagatavoti gaļas gabali un gards vietējais vīns, bet ar to laikam manas pozitīvās izjūtas, kas saistītas ar Faro, ir izsmeltas. Nolaista, ne pārāk glīta pilsēta, Jaunā gada sagaidīšanas pasākumā skan nemelodiski klubņiki, ielas teju tukšas, apkārt tikai pāris puišu kompānijas. Vārdu sakot, pusnaktī uz ielas atšāvām šampanieša pudeli, ko saņēmām dāvanā vēl Latvijā, un šāvāmies uz viesnīcu. Latvijas pusnakti sagaidījām pliki un ar šampanieti gultā. Tas arī bija labākais, ko šī pilsēta, mūsuprāt, spēja mums piedāvāt. Ā, vēl mēs gandrīz tikām pie čivauvas. Ejam uz restorānu, redzam 2 čivauviņas, mazu (kā ierasts) un tiiiiik mazītiņu, ka apraudāties var (kucēnu). Protams, nevaru novaldīt sajūsmu, pietupjos, mazākais pinģerots uzreiz klāt, klēpī, kāpj kā kaķēns un pleciem un visu laiku laiza, laiza, laiza. Mana sirds jau kūst. Saņemamies iet prom. Lielākais čivauva pazudis. Mazais mums seko. Sirds grasās salūzt. Galdiņš rezervēts, suņus tur nedrīkst ņemt līdzi (Punktiņš palika viesnīcā), bet tas mazais rupucis neatkāpjas. Par laimi, kad nogriežamies ap stūri, suncim pieslēdzas cits pārītis, vēl labu laiku dzirdam, kā šie dūdo. Tomēr visu vakariņu laiku domājam par mazo sirsniņu ārā un saprotam, ka nespējam to tā atstāt. Ejam pa to pašu ceļu atpakaļ un vienojamies - ja sīkaļu satiksim, ņemsim līdzi. Čivauva varētu būt starp mūsu anti-TOP10 suņu sugām, bet suns paliek suns. Atstāt uz ielas kucēnu mums nav pa kaulam. Bet mazuļa nekur nav. Domāju, ka otrs pārītis tika pie maza, tireklīga prieka kamoliņa.
Libasona ir cits, garš un skaists stāsts. Nu, patiesībā jau arī garus stāstus var pastāstīt īsi. Lisabona ir makten glīta pilsēta un makten šarmanta. Pucēts centrs ar tīri diženām ēkām, pilns, pilns ar flīzīšu mājām, ej kur iedams, kalnā augšā, kalnā lejā, kafejnīciņa tāda, kafejnīciņa šitāda. Apenītes bez kompleksiem žāvējas acu augstumā. Cilvēki patīkami rezervēti-draudzīgi. Sajūta kā Latvijas mazpilsētā, kurā esi savējais. It kā mēs visi būtu kaimiņi. Noteikti ir vērts aiziet ar kādu puisi vai meiteni Free Tour (bijām uz šo), mēs teju 4 stundas pastaigājām pie Lisabonu ar gidu Fraga, kas sirsnīgi un smieklīgi iemīlināja mūs ne tikai Lisabonā, bet portugāļos. Gan pēc viņa stāstītā, gan pēc sajūtām portugāļi šķiet dvēseliski neticami tuvi mums, latviešiem. Smeldze, vajadzība pasūdzēties un pagremdēties pagātnē, dziedošais gars, radoša pieeja revolūcijām, reņģu/ sardīņu ēšana. Ir mums kas kopīgs, ir. Kad centrs, ap-centrs un Amalfa rajons izstaigāts un izbaudīts (nē, labāk pirms tam, lai novērtētu, ko redzi), ir vērts apmeklēt flīžu muzeju “Museu Nacional do Azulejo”. Skaists klejojums cauri Portugāles flīžu vēsturei, bet nākamreiz paķertu līdzi gidu, jo trūka atbilžu uz vairākiem “bet kāpēc?” Ar Emīla mammu pavadījām muzejā gandrīz 1,5h, Emīls ar tēti tika cauri 20 minūšu laikā. Tā kā var visādi. Vēl Lisabonā ir nenoliedzami iespaidīgs krāmu tirgus. Dīvaini līdzīgs mūsējiem, kas, ņemot vērā vēsturiskās un ģeogrāfiskās atšķirības, ir diezgan neparasti. Klāt nāk kristāla lustru piekariņi un gadsimtiem senas flīzes. Neesmu pilsētu cienītājs, bet Lisabona ir pelnījusi, lai tai velta vismaz 3 dienas.
Porto arī būtu pelnījusi vismaz 3 dienas. Tajā mēs bijām divas, no kurām vienā apceļojām vecpilsētu, bet otrā - promenādi. Promenāde bija labs veids galvas izmēģināšanai, bet tā ir pavisam cita Porto. Ne tik šarmanta. Toties tā, Porto, kas centrā, ir kā apsūbējusi burvju karaļvalsts. Tāltāla zeme sensenos laikos. Pamatīgās baznīcas klātas sūnām. Graustu puduris tieši pie kafejnīcieliņas. Kurtizāņu ugunskurs ar augstu paceltu galvu. Šī ir pilsēta, kur gribētu apmesties pērnās greznības apdvestā dzīvoklītī un valkāt tikai garas, plīvojošas kleitas, noslēpumaini, bet koķeti lūkoties no platmales apakšas un nepieklājīgi skaļi smieties. Nākamreiz.
Nezinu, Sintru uztvert kā lielu vai mazu pilsētu, bet glīta gan tā ir. Viss, kā Portugāles pilsētai pienākas, tikai kā ķirsis uz kūciņas pievienota Quinta da Regaleira. Smalkas smilšu pilis, dabiskums un caku cakas, alas, kapela, kāpnes, tornīši, strūklakas, Dantes “Dievišķās komēdijas” iedvesmotā aka, tiltiņi, zaļojošie augi. Iedomājies, ka Gaudi meties uz vienu roku ar fejām - tāds ir rezultāts. Mans ne-tik-viegli-iespaidojamais vīratēvs bija sajūsmā, par mani pat nerunājot. Stingri rekomendēju!
Bet mēs visi zinām, ka ne jau pilsētas spētu mūs savaldzināt tik ļoti, lai kādā valstī pavadītu mēnesi. Daba. Ai, daba. 6 mēneši ceļā, teju katra diena dabā, nu bez tās nevaru. Un Portugāles daba ir pasakaina. Nu, labi, tās Portugāles, kas no Faro līdz Lisabonai. Tālāk okeāns kļuva diezgan pelēcīgs, pludmales tāpat, debesis, laikapstākļi, garstāvoklis, viss arvien ziemeļnieciski pelēkāks. Bet piekraste līdz Lisabonai! Okeāns ir okeāns, tuvumā ar jūru nesajauksi. Kaut horizontu neredz ne vienam, ne otram, okeāns šķiet tik daudz plašāks, varenāks. Un klintis! Aiz katra pagrieziena cita ainava, bet katra no tām aizrauj elpu.
Portugāle ir vieta, kur satiekas okeāna un kalnu gars, kas iemiesojies klintīs. Portugāles piekraste tā māk izvējot nemieru, ego lielumu, Tu jūties reizē pamatīgs un sens, viegls un atbrīvojoši nenozīmīgs - kā jau daļa dabas. Tikai viena daļa dabas, cilvēk. Šo sajūtu patiesi mīlu. Brauc pa piekrasti, kāp ārā, kurā vietā gribi, un topi laimīgs. Percurso dos Sete Vales Suspensos jeb Seven Hanging Valleys taka ir pārgājiens, kas iemieso visu manu Portugāles dabu. To nevar izstāstīt, es pat nemēģināšu - dodies, lūdzu, uz bilžu galeriju ŠEIT vai pēc biļetes uz Portugāli. Es totāli pirkšu biļetes uz Portugāli.
Kāpēc tad braucām prom? Viens liels lūzums draudēja ap Ziemassvētkiem. Starp apelsīnu kokiem un okeānu Ziemassvētku sajūtu noķert galīgi nav viegli. Latvijā tik skaista ziema kā reti kad, visi dalās ar pūkaina sniega, sarkanu vaigu un prieka bildēm, dekorē mājas, cep piparkūkas. Nu, ko, darījām, ko varējām. Izdekorēju busiņu ar skujām, lampiņām un radiņu atsūtītām svētku kartiņām. Apmetāmies Airbnb, cepām piparkūkas mikroviļņu krāsnī, bija mums mielasts sveču gaismā, cepti kartupelīši, dāvaniņas, štovēti kāposti, pelēkie zirņi, videoformātā sazinājāmies ar ģimeni, attālināti aizdedzinājām svecītes saimes eglē un izteicām vēlēšanās, kā ģimenes tradīcija paredz. Un brīnums notika. Mums bija īsti, mīļi Ziemassvētki. Bet visus nākamos gan atkal tādus, ar gatavošanos no 1. decembra, ģimeni blakus, bērnības mājā, ar salu aiz loga. Ziemassvētkiem cauri tikām, bet mājas tomēr vilināja arvien vairāk. Sīki un smalki par to pastāstīsim citā blogā, bet īsumā - laikapstākļi liktu dzīvot 200km joslā vēl 2 mēnešus, kas, lai gan nenoliedzami busiņdzīve, nav gluži tas, kā dēļ devāmies ceļā. Mums busiņā patīk ceļot, ne tik daudz dzīvot. Tāpat darba lietas, naudas lietas un, visvairāk, iespēja pašiem iekārtot māju, sauca mājās. Par ģimeni pat nerunājot. Tā nu dienā, kad nācās izlemt, vai nedēļas laikā paspēsim uz Latviju, pieņēmām lēmumu - paspēsim!
Evora - mīlīga pilsētiņa, baltas mājiņas ar dzeltenām svītrām, pasakains bulciņveikals ar gardākajām pastel de nata;
Sines - baltas mājiņas ar zilām svītrām, ļoti neliels smukmājiņu rajons;
Setubal - noņurcīta, pavazāta Portugālei raksturīga pilsēta ar baltajām un flīzīšu mājām;
Obitos - vecais stāsts par jaukajām mājelēm, bet šoreiz komplektā nāk vecpilsētas mūris, pa kuru var apčēpot tai apkārt un pavērot no augšas;
Lagoa - kā Setubal, tikai glaunāka un pakārtota sērf'tūristiem;
Faro - neatceros nevienu smuku vietu, bet tā var būt mana vaina. Toties apkārtne, piekraste Faro apgabalā ir neiespējami skaista!
Lisabona - šarmanta, daudzveidīga smukulīte, kura ir ne vienas vien dienas vērta;
Sintra - tipiska Portugāles pilsēta, ko īpašu padara Quinta da Regaleira, kas izkāpusi no pasakas;
Porto - krāšņs dārgums, kam apsubējums piešķir sevišķu vilinājumu. Mazliet no Harija Potera pasaules, it sevišķi senājā Lello grāmatnīcā;
Braga - pilsēta kā pilsēta, ievērojamākais apskates objekts - barokāli apsūnojušais Santurio do Bom Jesus;
Manas mīļākās pludmales - tās, kas Seven Hanging Valleys takas ietvaros, no Praia da Marinha līdz Praia de Vale Centeanes; Ponta de Piedade klinšu arkas, alas un pārkares; Telheiro ziedos klātā vientulība, Bordeira varenība, Praia da Adraga plašā, klinšu ieskautā pludmale, taka, kas iet no Rietumu tālākā punkta Cabo da Roca.
VISAS BILDES NO PORTUGĀLES ŠEIT