Rudens aptieciņa
Ne visiem ir jāmīl rudens. Es, piemēram, to nemāku. Kad koki dīžājas savos jaunajos tērpos, man šķiet, ka tie varētu turpināt ģērbties zaļā un neuzprasīties salam. Kad asteres un gladiolas rudens vējos gorās tā un gorās šitā, es pukojos, ka varētu jau neuzvesties kā tādas jautrās atraitnes. Mazliet pieticības un gaumes, mīļās! Kad viss saplūst vienā lielā, novalkātā pelēcībā, kā padsmit gadus sens t-krekls, kam reiz sensenos laikos bija krāsa – zila, zaļa, brūna vai melna, tad atkal domāju, ka daba varētu saņemties. Bet pelēcība turpinās un mana neapmierinātība pieaug.
Nē, nepārprotiet, saredzēt sīkajā skaisto un niekos lielumu ir viens no maniem mīļākajiem talantiem, kam esmu parādā trešdaļu no dzīves priekiem! Neviens rudens smukums netiek garām manu maņu tīklam neiegrāmatots. Bet pavasarī manā vēderā rodas tauriņi, ko apskaustu pat iemīlēšanās, un vasarā dzīves labumam tiek piešķirta 30% atlaide. Jebkura lietaina marta diena man būs mīļāka par lietainu dienu novembrī, jo lietus martā sola sadzirdīt un izdzīt virszemē asnus, bet lietus novembrī – plikas, nelietderīgas peļķes. Un slapjumu. Un beigas. It viss rudenī man liek domāt par beigām un to, ka vēl ilgi kļūs arvien tumšāks, slapjāks, aukstāks, bezkrāsaināks. Bet es neesmu ar pliku roku ņemama, dārgās rudens skumjas! Manā aptieciņā gadu laikā ir sakrājies šis un tas, lai arī laikā, kad gaisma, krāsas un prieks pakojas, lai dotos pagrīdē pārziemot, būtu iemesls izbāzt snuķi no segapakšas. Lietas, kas liek saglabāt modrību.
Pēdējās reizes. Tās, par kurām zini, ka šogad vairāk nekad. Dažas no kurām pagājušas bez brīdinājuma un ievērības. Pēdējās smiltis, ko nedēļu pēc vāļāšanās jūras malā atrodi matos, aiz ausīm, zeķēs un pie griestiem. Nakts, kad sega smacēja. Vakars kā piena vanna. Diena, kad svīdi, nekustīgi sēžot ārā, un pastaiga bija kardiotreniņš līdz sarkaniem rimbuļiem gar acīm. Diena, kas pavadīta šūpuļtīklā. Kad nesala basās pēdas. Kad odi sīkdami sēdēja uz dvēseles. Kad nevajadzēja apkuri un krūšturis bija liels apgrūtinājums. Veļa, ko slinkuma dēļ izkarināji tepat iekšā, un tāpēc pēdējā pēc saules smaržojošā veļa būs iepriekšējā. Pēdējā saules izbalinātā šķipsna. Pēdējā grilētā desiņa. Pēdējais rīts, kad putni galīgi apdulluši un neļauj nogulēt saullēktu. Ogas no krūma. Burkāns no dobes. Iesauļotas krunciņas prieka.
Rudens smaržas. Klinģerīšu galviņas uz palodzes, ko silda slīpi saules stari. Āboli kastēs, pa starpu avīzes. Ābolmaizes ar skrumšķīgām maliņām un pārāk slapju vidu, pirksta biezu krējumu un dāsnu roku kaisītu kanēli pāri. Tu tās cep un cep, jo āboli krīt un krīt, lai gan ābolu gads taču bija jau pagājušajā rudenī. Tu tās cep un cep, jo rudens nav brīdis tādām vaļībām kā jaunas receptes. Tu tās ēd un ēd, jo rudens ir tāda lieta, ko vajag apēst. Pagraba smarža, dubļi un kartupeļi. Tas aromāts, kad pār skopi sasilušu asfaltu nolīst glāstīgs lietus. Ļaunas mēles runā, ka šo aromātu radot baktērijas, bet es gan teiktu, ka tas drīzāk varētu rasties purva rūķīša un nimfas laulībā. Svaigas, vēl lipīgas eļļas krāsas un terpentīna smarža, kas jebkurā gadalaikā, mēnesī un dienā atmet pirmās skolasdienas tramīgajā priekā. Zeme, kas smaržo pēc sēnēm, un sēnes, kas smaržo pēc sūnām, un sūnas, kas smaržo pēc zemes. Un viss kopā smaržo pēc silta mitruma. Mārtiņrožu rūgtums, kas saritinās starp mēli un degunu. Zaptes saldums, kas ielīp priekšautā, matos un tapetēs.
Rudens skaņas. Pufīgi ābolu būkšķi pret jumtu, tik skaļi, ka pamodina. Plikš-plikš-plikš lietus, kas ir labākais soundtrack jebkurai grāmatai. Ššššš gāziens, kas ir labākais alibi, lai paliktu mājās un nedarītu neko. Tā, ka galīgi neko. Lapu čaboņa zem bērnišķi dupīgā priekā švīkātām kājām. Migla apčubina visam apkārt savu klusuma vati un līdz pat pirmajam salam pasaule kļūst klusināta. No miglas neatkarīgs klusums, kad kaimiņmājas iztukšojušās no vasarniekiem. Dūmojošs un sīcošs lapu ugunskurs. Gājputni, kas mistiski kārtīgos vai cilvēcīgi nesaprotamos kāšos laižas un kliedz kā pati dvēsele. Suņu rējieni, tik vientuļi, kā vasarā nekad. Ledaini skaistas sarmas krakšķi.
Pirmās reizes. Pirmā dzeltenā lapa, kas sāpina kā pirmais sirmais mats – it kā nekas vēl nav noticis, it kā viss turpinās, bet kaut kas nenoliedzami ir beidzies. Pirmais nodzeltējušais bērzs un diena, kad tādu bija vairāk nekā zaļo. Pirmais rīts, kas neaizmirstami iedzeļ degunā. Iesnas. Apziņa, ka turpmākie mēneši jāvīstās šallē un ieziešana no mājas bez lietus plašķīša būs sodāma bezatbildība. Pirmā lielā vilkme uz Turaidu, Siguldu vai vismaz mežu. Nedēļas nogale, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem pavadīta mājās, pat neizejot dārzā. Mellā krāsns mute skauj malku kā sen nesatiktu sirdsāķīti. Mazie skolēni, neveikli kā pingvīni un raibi kā papagailēni. Sadevušies rociņās pa pāriem un ķiķinot iedur kaut kādu smeldzi tieši kuņģī. Sirds noslīd zemāk, un mutē tāda sajūta, it kā ar mēli būtu pieskāries baterijai. Viss mans rudens ir ar tādu garšu. Bet pirmajās reizēs šai garšai klāt ir zināms saldums. Tas laikam ir viss, uz ko šajās attiecībās pagaidām varu cerēt, un, ja no cilvēka, kas 3 mēnešu laikā sagādā saskaitāmus prieka mirkļus, laistos krāsainās lapās, mums, mīļais rudens, nāksies sadzīvot. Sākam?