MADARA par Serbiju,Melnkalni
Skaists sānsolītis no iepriekš iecerētā maršruta. Emīls aizrāvies ar, kā pats saka, Laines un Arča grāmatu (Laine Pērse “AR STOPIEM APKĀRT PASAULEI Neparastā Eiropa un kripatiņa Āfrikas”), ik pa laikam dzirdu, ka “Laine saka” un “Laine arī teica, ka”. Cītīgi salīdzinām pieredzes, kas pamatīgi atšķiras. Kas ir tikai saprotami, jo, kā svētā nopietnībā iemīļojis teikt mūsu čoms Gatis: “Madara, cilvēki ir dažādi.” Pat tad, ja nebūtu, stopēt ar visu iedzīvi uz muguras un dienas budžetu, kas ir 9x šaurāks par mūsējo, nav gluži tas pats, kas mūsu ceļojums. Vietas, lietas, cilvēki, pieredzes, prioritātes un iespaidi pamatīgi atšķiras, kas salīdzināšanu padara vēl aizraujošāku. Lūk, un Laine pamanījusies tā aprakstīt Belgradu, ka Emīls ir stāvā sajūsmā par to, pirms vēl apsveram domu turp doties. Tā nu Balatona krastā pārvirzām ieplānoto ceļu knipucīti pa labi, uz Horvātiju brauksim caur Serbiju un Melnkalni.
Garumgara rinda pie robežas atgādina bērnības laikus un liek novērtēt plašos ES spārnus, zem kuriem esam. Internets atsakās sadarboties jau pirms Serbijas kontrolpunkta. Emīls nejauši vēl izspiež kādas datu straumītes, lai atrastu guļvietu, par ko nākas samaksāt 28EUR. Brīdis priekam par izvēli apceļot Eiropu ar visām tās piedāvātajām ērtībām un iespējām. Čučam meža stāvvietā pie vietējo iecienīta ezera. Gulbīši, bērnu klaigas, ceptas un marinētas kukurūzas bodītes. Iespēja nomazgāt traukus un ģīmjus. No sākuma gan novietojam auto kalniņā, no kura, busiņam necienīgi krakšķot, sākam ripot lejā. Mirklis izbīļa, mirklis saīguša vīra, kam jāpārvieto auto, un iestājas kopš Slovākijas vēsākā, t.i., man mīļākā nakts. Rīta pelde, uzmanoties no gulbju ģimenes, teju buržuāziskas brokastis avokado maizīšu formā, un dodamies ceļā. Pirms pašas došanās gan atminamies, ka, tā kā Serbijas mūsu plānā nebija, arī karte nav lejuplādēta. Ķeramies pie atlanta, kas gan mēroga ziņā ir tikpat izsmeļošs kā seriālu sēriju apraksti, kas kādreiz bija TV programmu apakšā. Nojaust var, bet sapast ne pārāk. Pateicoties Emīla fantastiskajām dedukcijas spējām, tiekam līdz pašai Belgradai. Te atkal nākas likt prātus kopā, lai saprastu, esam centrā vai ne. Atgādina Atēnas, Turciju, mazliet bardaciņa, mazliet netīrības, viss tāds kā salasīts. Tā kā “Laine teica”, ka serbi vēsturisku un saprotamu iemeslu dēļ nīst amerikāņus un mīļo krievus, ar vietējiem - puišiem uz ielas un bārā, aptiekārēm, tirgus tantēm, ģimenīti kalna galā - sākumā mēģinām sarunāties krieviski. Neviens no visiem neatbildēja ne vārda krievu valodā, bet angliski gan - ne mazāko problēmu. Skaidri, izsmeļoši. Un grupiņā, ar kuru dodamies ekskursijā-par-ziedojumiem, ir vismaz 5 amerikāņi. Kāpēc - tā vēl joprojām ir mīkla. It kā varētu jautāt - kāpēc ne? Bet pat Eiropas ietvaros Belgrada nav ceļotāju mīļvietu TOP10, atkulties uz to no ASV - tur vajadzētu iemeslu.
Lūk, pēc saldējuma, naudas maiņas un ļoooti ilga info centra, kuri esot 2 vienā kvartālā, bet nemākam atrast nevienu, atrašanas, nonākam gida Nemanju dzeltenā lietussarga patvērumā. Tiešām un no sirds iesaku doties šādās ekskursijās katrā pilsētā, bet Belgradā - noteikti. Pret šo pilsētu no pirmajiem skatiem biju skeptiska, bet stāstījums par tās vēsturi paskaidroja tās būtību. Tas gan nenozīmē, ka izskaidroja tās tagadni, esošo stāvokli. Vēl šobrīd nezinu, vai vēlētos tajā atgriezties, jo nevīžība un nolaistība, apzināta, cilvēcīga, ne kara un nabadzības noteikta, uzsita asini. Saprotu, ka pilsētā, kas nopostīta 44 reizes, un ir bijusi Padomju iekārtas spēļu laukumiņš, nevar piedāvāt harmoniju. Bet tas neliedz noslaucīt galdu kafejnīcās, nebērt atkritumus krūmos un notekās. Ah. Bet savs šarms tur ir! Zināma visatļautība nozīmē arī to, ka uz mūra, kas celts vēl pirms romieši šo vietu “atklāja”, var apsēsties un pavakariņot. Ka baznīca, tirgus un Hruščovka mīlīgi sēž plecu pie pleca. Maza bohēma, bišķīt “nospļaujies par visu un iedzer rakiju”. Mazliet atgādina Rīgas tēlu senā bērnībā. Mazliet gribas uzšaut pa pakausi kā pusaudzim, kas vēl nesaprot, kāpēc jāpilda mājasdarbi un jātīra zobi - saņemies! Laikam vecākās māsas sindroma dēļ šī pilsēta šķiet mīļa un kaitina vienlaikus. Bet vispār, uz Belgradu jābrauc, kamēr tā vēl aug. Jāsēž ar čomiem krodziņā pie dzīvās mūzikas, jābildējas plikiem pie plikā čaļa, kas 1928. gadā uzstādīts par godu uzvaras Pirmajā Pasaules karā desmitgadei (pliks, bet pareizajā leņķī, lai stratēģiskās vietas no tuvuma nebūtu redzamas un negrautu dāmu morāli), jāsēž uz mūra, kamēr tas vēl atļauts, un jābauda ironija, ka Padomju idilliskā paraugpilsēta Jaunbelgrada pāri upei nu ir kapitālisma centrs - bankas, veikali un klubi. Arī mēs uz mūra sēdējām, par ironiju domājām un krodziņā klausījāmies. Pliki gan nebildējāmies. Nakti pavadījām uz ielas pie kebabnīcas, nemaz ne slikti! Rītā devāmies uz tirgu sapirkties augļus, dārzeņus un rakiju. Pie rakijas netikām, tādēļ to iegādājāmies milzīgā, Depo līdzīgā bāzē. Nu šī serbu burvju dzira gaida pagultē kādu īsti piemērotu mirkli.
Lūk, pēc saldējuma, naudas maiņas un ļoooti ilga info centra, kuri esot 2 vienā kvartālā, bet nemākam atrast nevienu, atrašanas, nonākam gida Nemanju dzeltenā lietussarga patvērumā. Tiešām un no sirds iesaku doties šādās ekskursijās katrā pilsētā, bet Belgradā - noteikti. Pret šo pilsētu no pirmajiem skatiem biju skeptiska, bet stāstījums par tās vēsturi paskaidroja tās būtību. Tas gan nenozīmē, ka izskaidroja tās tagadni, esošo stāvokli. Vēl šobrīd nezinu, vai vēlētos tajā atgriezties, jo nevīžība un nolaistība, apzināta, cilvēcīga, ne kara un nabadzības noteikta, uzsita asini. Saprotu, ka pilsētā, kas nopostīta 44 reizes, un ir bijusi Padomju iekārtas spēļu laukumiņš, nevar piedāvāt harmoniju. Bet tas neliedz noslaucīt galdu kafejnīcās, nebērt atkritumus krūmos un notekās. Ah. Bet savs šarms tur ir! Zināma visatļautība nozīmē arī to, ka uz mūra, kas celts vēl pirms romieši šo vietu “atklāja”, var apsēsties un pavakariņot. Ka baznīca, tirgus un Hruščovka mīlīgi sēž plecu pie pleca. Maza bohēma, bišķīt “nospļaujies par visu un iedzer rakiju”. Mazliet atgādina Rīgas tēlu senā bērnībā. Mazliet gribas uzšaut pa pakausi kā pusaudzim, kas vēl nesaprot, kāpēc jāpilda mājasdarbi un jātīra zobi - saņemies! Laikam vecākās māsas sindroma dēļ šī pilsēta šķiet mīļa un kaitina vienlaikus. Bet vispār, uz Belgradu jābrauc, kamēr tā vēl aug. Jāsēž ar čomiem krodziņā pie dzīvās mūzikas, jābildējas plikiem pie plikā čaļa, kas 1928. gadā uzstādīts par godu uzvaras Pirmajā Pasaules karā desmitgadei (pliks, bet pareizajā leņķī, lai stratēģiskās vietas no tuvuma nebūtu redzamas un negrautu dāmu morāli), jāsēž uz mūra, kamēr tas vēl atļauts, un jābauda ironija, ka Padomju idilliskā paraugpilsēta Jaunbelgrada pāri upei nu ir kapitālisma centrs - bankas, veikali un klubi. Arī mēs uz mūra sēdējām, par ironiju domājām un krodziņā klausījāmies. Pliki gan nebildējāmies. Nakti pavadījām uz ielas pie kebabnīcas, nemaz ne slikti! Rītā devāmies uz tirgu sapirkties augļus, dārzeņus un rakiju. Pie rakijas netikām, tādēļ to iegādājāmies milzīgā, Depo līdzīgā bāzē. Nu šī serbu burvju dzira gaida pagultē kādu īsti piemērotu mirkli.
Vakarā, izmantojot wifi, pēc kā šajos ne-ES apstākļos dikti alkām, meklēju vietu, kur daba mūs spētu veldzēt pēc pāris pilsētās pavadītām dienām. Uvac uzreiz sašņorēja manu sirdi. Tā nu pāri kalniem un lejām, caur superšauriem un bedrainiem ceļiem, pār laukiem un garām kraukļu bariem, nokļuvām pie Uvac ūdenskrātuves. Paši kalnā, apkārt kalni, bet lejā līkumu līkumi koši, dziļi zaļa ūdens. Skaistums tāds, ka sirds kūleņo, un sajūta kā mājās. Ja jau mājās, tad ķērāmies pie mājasdarbiem! Pielīmēju nokritušo zaļumu-sienu, pārklāju un izvēdināju gultasveļu, Emīls uzbūra vakariņas. Palīdzējām ģimenītei, kuru tēvs bija tik vieglprātīgs, ka, peldēties dototies, atstāja ieslēgtas auto gaismas, un tik sirsnīgs, ka Emīlam par palīdzēšanu sabučoja rokas, ievilkt auto. Ievilkt neizdevās, mūsējais sāka kūpēt un smirdēt, bet iestūmām gan kopīgiem spēkie. Smaka no busiņa puses mūs padarījusi bažīgus, bet šajā naktī ir tik daudz skaistuma, tik daudz GAISA, ka esmu apmierināta kā mamuts. Uz rīta pusi pat jāsasedzas ar gultas pārklāju (silto segu tieši šovakar noglabāju tālākajā atvilktnē)! Un rīts tik skaists, pelde skaistumā, pat izmazgāju matus ar jauno supereko un iespējami nekaitīgo šampūnu, trauki tīri, paši tīri - devāmies ceļā. Nevajadzēja. Nevajadzēja, nu. Vajadzēja palikt turpat vēl nakti vai divas, zem spožām zvaigznēm un virs visa pārējā. Pat nezinu, kas mūs trenca tālāk.
“Beograd” - nozīmē baltā pilsēta un tas ir tāpēc, ka pilsētas galvenais mūris, kas atrodas kalna galā, ir veidots no balta akmens, kas noteikti tajos laikos noteiktā apgaismojumā izskatījās pēc kārtīga apgaismības kalna. Mūsu gids Nemanja ir vēstures profesors, tādu statusu iegūsti, ja pabeidz vēstures bakalauru Serbijā, kas noteikti ir ļoti patīkami, ja vari sevi stādīt priekšā, kā profesoru. Serbijā ir visai slikta ekonomiskā situācija, un ļoti daudz cilvēku ir emigrējuši prom uz labākiem finanšu laukiem, un arī mūsu gids strādā tieši ar tūristiem, jo skolotāju alga ir ap 300 Eur un tā paknapi vien esot. Redz kā, kādam iet grūtāk par mums, tā kā galvu augšā, letiņi, kā vienmēr, viss nav tik slikti kā mālē, bet arī nav tik labi, tāpēc nepaliekam baigi lepnie. Ieejot pilsētā, var redzēt, cik daudz dažādu arhitektūras piemēru atrodas uz vienas ielas, vienā pusē Osmaņu laika ēka, otrā kaut kas no 19. gadsimta, bet pa vidu Padomju laika bloks. Belgradai tiešām nav bijusi viegla vēsture, jo pilsētu nepārtraukti skāris karš un tā ir bijusi pilnībā nopostīta 44 reizes. Domājams, tās ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, Belgrada iekļūst nepārtrauktās nepatikšanās. Staigājam apkārt un brīnāmies, cik dažāda ir šī pilsēta, dažāda it visā, šur tur tīrs, citur viss netīrs un kāds suns aizskrien, bet kaut kādā veidā šajā pilsētā ir šarms, tiešām, tiešām ir! Mani šī vieta sajūsmināja, ekskursijā gūtās zināšanas lika uz visu paskatīties citādāk un izbaudīt Belgradas dažādību. Nonākam līdz Osmaņu laika Cafanas kvartālam. Serbu/turku valodas mikslī tas nozīmē “kafejnīca”, un šis kvartāls radās jau Osmaņu valdīšanas laikā, lai arī musulmaņi varetu socializēties un iedzert kafiju pilsētas ielās. Te arī ir bijušas daudz mošeju, kopā 200 pa visu pilsētu, bet nu palikusi tikai viena, jo kristiešu un muslmaņu attiecības ir visai saspīlētas. Es šo nejutu, bet tas laikam tā arī būs līdz pasaule ies bojā, lai mēs katrs pierādītu savu taisnību. Ekskursija bija tiešām interesanta, ļoti labi, vērtīgi pavadīts laiks. Dīvaini gan, ka šajā valstī ir ļoti daudz tūristu no ASV, jo, manuprāt, šī būtu pēdējā vieta, kur ASV ļaudīm vajadzētu doties baudīt tūrismu valstu savstarpējās vēstures dēļ. Pēc ekskursijas neliela pastaiga, vakariņas Belgradas centrā ar lokālo mūziku no dažiem puišiem, un dodamies uz mūsu busu, kas turpat arī ir noparkots pie tuvējās kababnīcas. Nakts laba un mierīga. No rīta ceļamies un jūtamies nekā, liels mīnuss, ka guļot pilsētas centrā, no rīta nav tuvumā tualetes, mati katrs uz savu pusi un tāds saņurcīts arī dodies dzīvē. Dažreiz, tikai dažreiz, arī nepatīkami od, bet to var atrisināt atrodot tuvāko tualeti, arī nav liela problēma. Tā nu mazliet saņurcīti dodamies uz tirgu, kas ir tieši aiz stūra un iepērkam augļus, dārzeņus pie vietējiem, lai varētu beidzot pagatvot maltīti ar dārzeņiem. Iepirkušies esam un nu traucamies dabā, lai pamainītu pilsētas steigu un rosību pret kokiem un ezeriem.
Katrā valstī mēģinām izbaudīt kādu no pilsētām un tad arī kādu dabas brīnumu, parku vai vienkārši pabūt zaļumos. Tā man jāuzspēj uz lidmašīnu septembra sākumā, laika ir daudz, bet tomēr nedaudz ierobežoti, tāpēc Serbijai atlika tikai 3 dienas un Melnkalnei 2. Pārējais laiks Horvātijā, lai palēnām izbrauktu visu krastu, virzoties pa līcītim, un tad nonāktu Rijekā, no kurienes tad arī došos uz Rīgu. No rīta Serbijā apmeklēts tirgus, nopirkti dārzeņi, Madara ar Google atkal sadodas rokās un atrod skaistu bildi ar kādu dabas skatu Serbijā, spiežam tai virsū, iegūstam koordinātes un liekam navigācijā. Neko daudz par vietu nepētām, tikai zinām, ka tur ir upe Uvec un superīgs skats. Ceļš ļoti interesants, pa riktīgiem kalniem, tikai augšā un augšā, pa lauku vienjoslas ceļiem, aiz traktoriem, pa laukiem, pa grants ceļiem, esam pilnīgos laukos. Beidzot esam iebraukuši tur, kur dzīvo tikai vietējie un nevienu citu tūristu nemanām visu ceļu. Vieta ir fantastiska un beidzot tiešām varam ar busu iebraukt tik tālu dabā, cik ļauj buss un cik ļoti mēs to vēlamies. Skats tiešām fantastisks un neticamākais, ka tieši tāds, kā attēlā. Nometam auto un beidzot sākam gatavot dārzeņus, tik ilgi gaidīts moments, jo šajās dienās ļoti gribējām kaut ko no dabas nākušu. Sākam taisīt ēst, bet pļavā ir vēl viens auto, kuru vietējā ģimene nevar pielaist, jo tēvs atstājis degot lampas, kad devās nopeldēties skaistajā ainavā. Mēģinām iestumt, bet nesanāk. Tad sapratu, ka man ir štrope, ievilksim auto līdz kalna celiņam, kas ved lejup, un tad jau noteikti izdosies pielaist lejupbraucot. Kā sāku vilkt, sapratu, ka mūsu rumakam šis īsti neiet pie sirds, jo tik centīgi sāku vilkt kalnā, ka sāk kūpēt motors. Kaut kur viņa maģiskajam auto iesprūda riteņi, un pāri šķērslim vai cauri tam nedabūjām. Ļoti nepārcentos, tik 3 reizes pamēģināju uzspiest, bet neizdodevās un sāku just smaku. Ne sajūga, jo to piepasēju, lai nesačakarētu savu rumaku, bet kaut kas smird un smird nelāgi. Metu mieru, lai nesabojātu savu auto, jo tad būtu baigas ziepes. Stūmām ar rokām, izdevās, visi priecīgi un atvadāmies. Mazs izbīlis ir, jo smaka pamatīga, bet temperatūra motorā ok, sķidrumi netek, kas smird, tā arī nesapratu līdz šai dienai, bet viss kārtībā un auto rullē uz priekšu. VW nepieviļ. Tagad gan paliekam vieni ar Serbijas dabu, nelielo auto smaku un, kā noportu, maitu lijām, kas šajā reģionā ir kā biezs. Skaisti, bet tik tiešām, necerēti skaisti, un beidzot esam iebraukuši dabā tā, ka tuvāk vairs nevarētu. Vakariņas notiesātas, Carsassonne izspēlēta, vīns iemalkots un varam doties pie miera. Nakts mierīga.
Tālāk jau arī, protams, smuki, kalni skaistumā nepieviļ. Serbijas kalni, Melnkalnes kalni. Melnkalnē, uz robežas saņēmuši bukletu, kas norāda tūristiem ieteikto vietu TOP10, aši noskatām dabas parku, kas ir pa ceļam uz Budvu. Kāpēc uz Budvu? Jo bieži dzirdēts nosaukums un amerikāņu meitene, ar ko bijām Belgradas ekskursijas grupiņā, teica: “Oh, you MUST go to Budva, it’s AMAZING!” Pie ieejas Biogradska Nacionālajā parkā sāka gāzt nudien kā no spaiņiem. Biļešu onkulis saka, ka pāries. Mēs ticam, bet iepakojamies savos arbūza/ greipfrūta lietusmētelīšos. Brienam caur lietu gar indīgi zaļo ezeru, apkārt augi, kas vēl ar dinozauriem, šķiet, draudzējušies. Lietus pāriet, pretim, dīvainā kārtā, nāk pavisam sausi cilvēki, kas to pavisam noteikti nav redzējuši. Pēc Uvac no mums “wow” sajūtu izdabūt grūti, esam vienkārši priecīgi un apmierināti. Daba susinās saulītē, putni čivina un ir tik viegls solis. Dabā viss ir vieglāk. Izlobāmies no lietusdrēbju kārtām un Emīls turpat parkā uzvāra zupu. Ak, zupas! Veldzējošais ēdiens, kas sasilda punci un dvēseli! Buljons, makaronu spirālītes un burkānu gabsīši, iespējams, necilākais veids kā ielīksmot sirdi.
Podgorica. Nesapratām, kāpēc nekad par Melnkalnes galvaspilsētu neesam dzirdējuši. Un kāpēc tā nav atzīmēta robežsargu piešķirtā bukleta apskates vietās. Kad iebraucām, šie jautājumi tika atbildēti, bet radās jautājums, savukārt, kurš nesaprot, ko nozīmē “centrs” - mēs vai viņi. Un no kurienes te izpeldēs atprātotāji. Un kā te spēj dzīvot, bez laukumiem, baznīcām, kafejnīcām, parkiem. Bez centra un pilsētas tās funkcionāli sociālajā nozīmē. Visa pilsēta kā liels, pelēks guļamrajons, kur sapņi mirst nedzimuši. Vai arī mēs tiešām gluži vienkārši nemācējām atrast centru.
Budva. Vilšanās galīga. Kūrorta lielpilsēta, stāvvietu elle. Izstāvējuši sastrēgumos, aizbēguši no nepieklājīgi dārgas stāvvietas, atraduši citu, daudz maz pieņemamā cenā, maldījāmies tādi apjukuši starp nolaistām (vai varbūt jau kopš dzimšanas neglītām) bodītem ar Ķīnas krāmiem, sapucētiem ļaudīm, šaurām betona pludmalēm, un nesapratām, kas te ir AMAZING. Pati, pati vecpilsēta tīri jauka, kā mazītiņš gabaliņš no Dubrovņikiem. Zinām, ka mums jāreģistrējas katrā vietā, kur paliekam. Atrodam informācijas centru (otra iespēja būtu policijas iecirknis), kur dikti drūma dāma ziņo, ka pirms tam mums jāsamaksā tūrisma nodoklis. Ko nevar izdarīt te. Tas jādara pastā, bet pēc tam jāatgriežas ar kvīti, lai reģistrētos. Atrodam pastu. Nodoklis nav liels, 2 cilvēkiem uz 2 dienām ap 5EUR. Bet Budva jau ir izsūkusi no mums vēlmi atrasties Melnkalnē ilgāk par šodienu un rītdienu, ko pavadīsim, tiekot prom. Atgriežamies pie info centra dāmām, kas nesaprot, kā mūs reģistrēt, ja paliekam pa nakti busā. Kad to atrisinām, dāma novēl: “Enjoy!” tādā tonī - un mēs galīgi neesam klīrīgi attiecībā uz toņiem - ka bail paliek. Bet tonī ir arī mazliet no Bargās Kundzes mūsu bērnības TV reklāmās pēc pusnakts. Taču īstās baismas bija lēdija, kas mūsu pie-stāvvietas-kafejnīcā, kuru apmeklējām galvenokārt interneta dēļ, jo vakariņas iepirkām veikalā, nokaitināta zombija paskatā dienas zupu paskaidroja kā “It’s SOUP.” Jāatzīst, to tiešām nebija viegli raksturot. Saskābusi trauku lupatas vira, kurā, nešaubos, tika arī iespļauts. Nespēju izēst un pat ieēst. Un es tiešām, tiešām, goda vārds, neesmu klīrīga ne attiecībā uz attieksmēm, ne zupām. Vīns par 1,5EUR gan netika smādēts, wc izmantojām, wifi paroli pēc nelielas klīrēšanās ieguvām. Misija izpildīta.
No rīta, izmantojot šarmantās kafejnīcas wifi, kas pārsteidza ar spēku, ātrumu un grāciju, pastrādājām atkritumu un betona maisītāju ieskautajā stāvvietā, devāmies tālāk. Budva tā nogurdinājusi, ka Katoru apskatījām caurbraucot un, iekļuvuši Horvātijā, teju dancojām no prieka. Izklausās tieši tik klīrīgi, cik es rakstu, ka neesmu klīrīga, ne? Varbūt biju kultūršokā, pēc dabas paradīzes nonākot Budvā, austceltņu, betona, sastrēgumu pilsētā. Varbūt pēc dikti sirsnīgajiem serbiem Budvas dāmu nogurums un besītis īpaši cirtās acīs, jo - atkārošu vēlreiz un varu dabūt lieciniekus - es pavisam nemaz neuzskatu, ka cilvēkiem vienmēr jāsmaida un jābārsta ziedlapiņas. Bet man tiešām, tiešām nepatika Budva un budvietes, tik ļoti nepatika, ka saduļķojies viss skats uz Melnkalni, kas ir bēdīgi.
PAR LIETĀM
Balgrada - nākamreiz tikai caurbraucot. Vai tieši otrādi, paliekot ilgāk, lai izprastu un pielāgotos. Nepieradināta, ļoti sadrumstalota, kas ir loģiski, ja par pilsētu cīnījušies barbari un romieši, bizantieši un ungāri, osmaņi, austrieši… Iedragāta, nelolota, kas saprotami, ja naudiņas nav un privatizācija vēl tikai procesā, ļaujot mājām vientuļi sagrūt. Netīra, piedranķēta, šķietami nemīlēta. Gribu, lai mana sirds tai atveras, bet vairāk valda sajūta, ka gribētu Belgradai draudzīgi, uzmundrinoši iespert;
Uvac - līdz šim mīļākā vieta ceļojumā. Jāsteidz aizbraukt, kamēr vēl ir iespējams tā vienkārši apmesties kalnā, pie kājām viss skaistums, esi viens un laimīgs. Kuģīši jau tagad vizinās šurpu-turpu, bet par tūrismu to nosaukt neceļas mēle. Jābrauc, jātver, jābauda, žigli, žigli!
Biogradska Nacionālais parks - daba kā daba, skaista, atdzīvinoša. Mūsu izietā taka tāda teju latviska pastaiga ap ezeru vien bija, bet iespējas, noteikti, ir krietni plašākas un skaistākas;
Podgorica - vispār nesapratām;
Budva - Emīla teorija - te brauc sapucēti, pusturīgi ļaudis no plašās Krievzemes, lai uz citiem tādiem apskatītos un sevi parādītu. Klubiņi, betona pleķītis pludmales vietā, zīmolu veikali, augstceltnes, restorāni un nelaipnākie cilvēki, ko šajā ceļojumā esam satikuši. Un pastā nevar iegādāties pastmarkas, toties pats pasts tīri šarmants, pie sienas glezna zelta rāmī ar bižainu, omulīgu dāmu nacionālajā tērpā;
Nauda - Serbijā apmēram mūsu tēvzemes cenas, Budvā, protams, tādas, ka mati lien no galvas nost. Tikai vīns ir un ir bezkaunīgi lēts;
Busiņš - mūsu kumeļš nepieviļ arī sīkos, drebelīgos kalnu ceļos. Pat uzkarsis, glābjot serbu auto, tikai pasmird un norimst. Iedegas spolīsšpuldzīte panelī, bremžu gaismas atsakās no sadarbības. Vācu pamācība, protams, saka, ka jādzen uz servisu, bet Emīls pabaksta puļķīti, bremžu gaismas atgriežas un lampiņa nemidžinās.
Bildes - mūsu un jūsu laika, datu un citu resursu labā, foto no Serbijas un Melnkalnes ŠEIT.
EMĪLS par Serbiju,Melnkalni
Serbija - šī valsts mani ieintriģēja, kad lasīju Laines Pērses grāmatu par viņas un Arčas stopēšanas pieredzi Eiropā. Tieši šīs pāris lapas kļuva par mazo grūdienu iebraukt Serbijā un nospļauties par sākotnējo maršutu. Vispār, nezinu kādu iemeslu dēļ mēs no Ungārijas pa taisno vēlējāmies doties uz Horvātiju un ātrāk mesties snorkelēšanā, klinšu apgūšanā un mērcēt savus ķermeņus sāļajā ūdenī. Nu varu teikt, ka liels prieks, ka mēs nepabraucām garām skaistajai, tajā pašā mirklī ļoti netīrajai, draudzīgajai, atvērtajai un mazliet nesaprotamai - tajā pat mirklī saprotamajai Serbijai.
Pirmais, sen aizmirstais brīnums bija robežas kontole, biju piemirsis garo rindu Grenctālē, kad Jānis Latvijas pusē un Janus Lietuvas pusē prasīja pasi, spieda zīmogu, paskatījās vai seja +/- saskan ar pasē redzamo. Tajā laikā parasti pases bildes ļoti atšķīrās no izskata realitātē - tas vēl bija posms, kad katrs bērns izvēlējās iet hiphop, skaitborda vai metāla ceļu, un parasti šis ceļš atspoguļojās izskatā. Lai nu kā, gara rinda 1,5 h garumā, pasu pārbaude bija vairāk simboliska, bet godam izturējām, ar visu savu neskūto ģīmi tiku cauri un esam jau tur - Serbijā. Punktiņu mēs uz robežām nevienam nerādam, līdz ar to par suni nevienam nav radušies jautājumi. Mums gan visi dokumenti kārtībā, tāpēc problēmu nebūtu.
Īstenībā, neko daudz nezināju par Serbiju, ko gaidīt, ko negaidīt, tik Belgrada un Belgradas “Partizan” uzzibsnīja prāta. Nu labi, nav jau arī tik traki, bet tā ļoti novienkāršojot, zināšanas par šo valsti ļoti minimālā līmenī. Pēc robežas uzreiz devāmies ceļā uz tuvējo ezeru, kuru atradām kartē un park4night.com aplikācijā. Braucām caur vairākiem ciemiem, līdz nonācām mazā meža ielokā ar visai padaudz cilvēkiem. Interesantākais, ka pilsētas nemaz nebija tik tuvu, bet kaut kā šie cilvēki pamanījās atnākt uz ezeru ar kājām. Glīta vieta, varējām noskaloties, paspēlēt ezermalā kārtis un nedaudz atvilkt elpu pēc brauciena. Tur pat arī palikām pa nakti mežiņā, izskatijās tīri laba vieta, kaut gan cilvēku aktivitāte bija, bet mūs lika mierā. Vienmēr, kad paliec mežā, prāts izspēlē kādu pigoru ar mistiskajām skaņām, kuras tu dzirdi no kāda koka, tad no plaukta un beigās no Punktiņa. Ironiski, ka tieši mežā ir vislabāk, jo mazāk cilvēku un ir fantastisks klusums, bet nu prāts ir sarežģīta lieta, tāpēc tumšajā dabā dažreiz ir kā ir un šķiet, ka zeme atveras un pats lavas vīrs varētu izkāpt ārā. Nepatīkamais, ka, lai atrastu šo vietu, es izmantoju 2MB interneta, kas man izmaksāja 28 Eur un vēl pamanījos sazvanīties ar kolēģi, līdz ar to rēķins jau pašā augusta sākumā 40 EUR. Nezvaniet, ja neesat EEZ valstīs - nezinu, kāpēc es šo piemirsu. Nakts mierīga, no rīta brokastis pie ezera, pelde un esam ceļā. Interesantākais, ka pa ceļam pilns ar vāciešiem, nu tā, ka tikai tie. Madarai saku, ka te ir tikai vācu un austriešu numuri, bet tā, ka biezs, reti kādam Serbijas numurs un atkārtoju šo 100x reizes līdz Madara saka - jā, interesanti, šis noteikti jānoskaidro. Neliek man mieru, iebraucu bendzīntankā uzpildīties un tikt pie wifi, lai atrastu galamērķa koordinātes un jautāju tur esošajiem vāciešiem - uz kurieni jūs visi braucat? Viņi man neatbild, palieku neziņā. Prasu pārdevējai, viņa jau laipnāka un saka, ka visi brauc mājās uz Turciju vai cauri Serbiju uz citiem gala mērķiem, daži, protams, arī atpūsties. Kad izeju ārā, saprotu, ka tiešām - visi (visas) staigā burkās, nekāda fantastiskā objekta apkārtē nav, bet visi dodas pie savām ģimenēm caur Serbiju. Šī nekādā ziņā nav hate ziņa imigrācijas jautājumam, vienkārši fakts, kuru ievēroju un varbūt kādam šķitīs interesanti, jo mani pašu šī vācu auto numuru mīkla bija ļoti ieinteresējusi teju 100 km garumā. Ar skaidrību par lietām manā prātā, dodamies tālāk uz Beograd jeb balto pilsētu.
Ceļi ir vidējas kvalitātes, līdzīgi kā mājās, šur tur bedre, šur tur ielāpiņš, gluds šis brauciens nav. Vairāk bija jāizmanto maksas ceļi, bet citus nemaz tā īsti nemanījām, un naudiņas arī bija ļoti pieņemamas, apmēram, 4 eur par ceļa gabalu no robežas līdz Belgradai. Belgrada ir ļoti interesanta vieta, tā ir ļoti, ļoti daudz cietusi, nopostīta veselas 44 reizes un uzcelta no jauna. Kara sekas jūt teju katrā ielā, tas atspoguļojās katrā kvartālā citādi. Šur tur māja nopostīta, šur tur atjaunota, dažādi arhitektūras stili no Osmaņu laika, no Padomju laika, tas viss tādā mikslī un pa vidu liela netīrība. Iebraucot pilsētā, ielas malā slējās divi lieli torņi, veci, visai neglīti, ne tik moderni kā Kapitolijā no “Bada Spēlēm”, laikam jau drīzāk kā Patiesības ministrija Orvela “1984”. Arhitektūra iebraucot ir nepievilcīga, un centru īsti nevar saskatīt un atrast, bet likām lietā savas dedukcijas spējas, pieslēdzām nedaudz ņuhu un atradām vietu, kur varētu sākt centra meklējumus. Auto nolikām ļoti tuvu centram, ielas malā pie kebabnīcas, nebija nekāda šikā vai klusā vieta, toties tuvu tirgum, centram un nav jāiet lieli gabali līdz auto. Vienmēr skatos, vai ir jāmaksā par stāvvietu. Sodi mani neuztrauc - nevis tāpēc, ka nauda kā spaļi, bet tāpēc, ka liela daļu sodu mani nemaz nesasniegs -, bet tas nenozīmē, ka auto lieku nesmuki, bezkaunīgi. Ņemu vērā, vai netraucēju citiem, lai viss būtu korekti. Cieni citus un citi cienīs Tevi. Lieku reizi pārliecinos, vai auto netiek aizvilkts, jo, piemēram, Spānijā daudz nečakarējas, aizvelk prom un tad nu pa espanjoliskam tiec skaidrībā, kur tad tavs rumaks atrodas. Pajautājam vietējam pusim - sāku sarunu krieviski, jo Laines grāmatā lasīju, ka krievu valoda te iet uz urrā un dod tik virsū, visi sapratīs. Pusis uzreiz pēc manas lauztās krievu valodas saka, ka nu pa ruskam nebūs, tad jautāju angliski un viss notiek, kopīgi tiekam skaidrībā ar zīmi un atstāju auto. Mūsu pieredzē ļoti daudzi cilvēki Serbijā runāja angliski, nebija tikai “Yes” un “No”, bet jau varējām mazliet papļāpāt. Nē, mēs nebijām tikai tūrisma centrā, bijām aptiekās, tirgū, uz ielas runājām par suņiem, sugām, no kurienes esam, arī vēlāk nacionālajā parkā, kalnos vietējie runāja agliski un iespaids palika tiešām labs un visai pārsteidzošs par vietējo valodas prasmēm. Serbi super atsaucīgi, laipni, ļoti labs iespaids. Nonākot pašā Belgradas centrā ir skaidri redzams, ka te ir viss iespējamais no dažādiem arhitektūras stiliem un laika periodiem. Veca, skaista celtne, kuru pēkšni turpina Padomju betona ēka, kas acīmredzami liek saprast, ka šajā pasaulē nav nekā priecīga, ir tikai betons un uz betona ir betons un betons = laime. Īsu mirkli pastaigājam un dodamies uz informācijas centru, lai dabūtu karti un uzzinātu, kad būs bezmaksas ekskursija pa pilsētu. Tās gan parasti ir par ziedojumiem, bet galīgi nav žēl maksāt šiem gidiem, jo tie ir parasti vietējie, kas ļoti labprāt iepazīstina ar savu valsti un piemet kādu labu stāstu ko grāmtās, internetā varbūt arī neizlasīsi. Atrodam info centru, saprotam, ka pēc 45 min būs ekskursija un dodamies uz Republikas laukumu, kur arī redzam mūsu gidu Nemanju.
“Beograd” - nozīmē baltā pilsēta un tas ir tāpēc, ka pilsētas galvenais mūris, kas atrodas kalna galā, ir veidots no balta akmens, kas noteikti tajos laikos noteiktā apgaismojumā izskatījās pēc kārtīga apgaismības kalna. Mūsu gids Nemanja ir vēstures profesors, tādu statusu iegūsti, ja pabeidz vēstures bakalauru Serbijā, kas noteikti ir ļoti patīkami, ja vari sevi stādīt priekšā, kā profesoru. Serbijā ir visai slikta ekonomiskā situācija, un ļoti daudz cilvēku ir emigrējuši prom uz labākiem finanšu laukiem, un arī mūsu gids strādā tieši ar tūristiem, jo skolotāju alga ir ap 300 Eur un tā paknapi vien esot. Redz kā, kādam iet grūtāk par mums, tā kā galvu augšā, letiņi, kā vienmēr, viss nav tik slikti kā mālē, bet arī nav tik labi, tāpēc nepaliekam baigi lepnie. Ieejot pilsētā, var redzēt, cik daudz dažādu arhitektūras piemēru atrodas uz vienas ielas, vienā pusē Osmaņu laika ēka, otrā kaut kas no 19. gadsimta, bet pa vidu Padomju laika bloks. Belgradai tiešām nav bijusi viegla vēsture, jo pilsētu nepārtraukti skāris karš un tā ir bijusi pilnībā nopostīta 44 reizes. Domājams, tās ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, Belgrada iekļūst nepārtrauktās nepatikšanās. Staigājam apkārt un brīnāmies, cik dažāda ir šī pilsēta, dažāda it visā, šur tur tīrs, citur viss netīrs un kāds suns aizskrien, bet kaut kādā veidā šajā pilsētā ir šarms, tiešām, tiešām ir! Mani šī vieta sajūsmināja, ekskursijā gūtās zināšanas lika uz visu paskatīties citādāk un izbaudīt Belgradas dažādību. Nonākam līdz Osmaņu laika Cafanas kvartālam. Serbu/turku valodas mikslī tas nozīmē “kafejnīca”, un šis kvartāls radās jau Osmaņu valdīšanas laikā, lai arī musulmaņi varetu socializēties un iedzert kafiju pilsētas ielās. Te arī ir bijušas daudz mošeju, kopā 200 pa visu pilsētu, bet nu palikusi tikai viena, jo kristiešu un muslmaņu attiecības ir visai saspīlētas. Es šo nejutu, bet tas laikam tā arī būs līdz pasaule ies bojā, lai mēs katrs pierādītu savu taisnību. Ekskursija bija tiešām interesanta, ļoti labi, vērtīgi pavadīts laiks. Dīvaini gan, ka šajā valstī ir ļoti daudz tūristu no ASV, jo, manuprāt, šī būtu pēdējā vieta, kur ASV ļaudīm vajadzētu doties baudīt tūrismu valstu savstarpējās vēstures dēļ. Pēc ekskursijas neliela pastaiga, vakariņas Belgradas centrā ar lokālo mūziku no dažiem puišiem, un dodamies uz mūsu busu, kas turpat arī ir noparkots pie tuvējās kababnīcas. Nakts laba un mierīga. No rīta ceļamies un jūtamies nekā, liels mīnuss, ka guļot pilsētas centrā, no rīta nav tuvumā tualetes, mati katrs uz savu pusi un tāds saņurcīts arī dodies dzīvē. Dažreiz, tikai dažreiz, arī nepatīkami od, bet to var atrisināt atrodot tuvāko tualeti, arī nav liela problēma. Tā nu mazliet saņurcīti dodamies uz tirgu, kas ir tieši aiz stūra un iepērkam augļus, dārzeņus pie vietējiem, lai varētu beidzot pagatvot maltīti ar dārzeņiem. Iepirkušies esam un nu traucamies dabā, lai pamainītu pilsētas steigu un rosību pret kokiem un ezeriem.
Katrā valstī mēģinām izbaudīt kādu no pilsētām un tad arī kādu dabas brīnumu, parku vai vienkārši pabūt zaļumos. Tā man jāuzspēj uz lidmašīnu septembra sākumā, laika ir daudz, bet tomēr nedaudz ierobežoti, tāpēc Serbijai atlika tikai 3 dienas un Melnkalnei 2. Pārējais laiks Horvātijā, lai palēnām izbrauktu visu krastu, virzoties pa līcītim, un tad nonāktu Rijekā, no kurienes tad arī došos uz Rīgu. No rīta Serbijā apmeklēts tirgus, nopirkti dārzeņi, Madara ar Google atkal sadodas rokās un atrod skaistu bildi ar kādu dabas skatu Serbijā, spiežam tai virsū, iegūstam koordinātes un liekam navigācijā. Neko daudz par vietu nepētām, tikai zinām, ka tur ir upe Uvec un superīgs skats. Ceļš ļoti interesants, pa riktīgiem kalniem, tikai augšā un augšā, pa lauku vienjoslas ceļiem, aiz traktoriem, pa laukiem, pa grants ceļiem, esam pilnīgos laukos. Beidzot esam iebraukuši tur, kur dzīvo tikai vietējie un nevienu citu tūristu nemanām visu ceļu. Vieta ir fantastiska un beidzot tiešām varam ar busu iebraukt tik tālu dabā, cik ļauj buss un cik ļoti mēs to vēlamies. Skats tiešām fantastisks un neticamākais, ka tieši tāds, kā attēlā. Nometam auto un beidzot sākam gatavot dārzeņus, tik ilgi gaidīts moments, jo šajās dienās ļoti gribējām kaut ko no dabas nākušu. Sākam taisīt ēst, bet pļavā ir vēl viens auto, kuru vietējā ģimene nevar pielaist, jo tēvs atstājis degot lampas, kad devās nopeldēties skaistajā ainavā. Mēģinām iestumt, bet nesanāk. Tad sapratu, ka man ir štrope, ievilksim auto līdz kalna celiņam, kas ved lejup, un tad jau noteikti izdosies pielaist lejupbraucot. Kā sāku vilkt, sapratu, ka mūsu rumakam šis īsti neiet pie sirds, jo tik centīgi sāku vilkt kalnā, ka sāk kūpēt motors. Kaut kur viņa maģiskajam auto iesprūda riteņi, un pāri šķērslim vai cauri tam nedabūjām. Ļoti nepārcentos, tik 3 reizes pamēģināju uzspiest, bet neizdodevās un sāku just smaku. Ne sajūga, jo to piepasēju, lai nesačakarētu savu rumaku, bet kaut kas smird un smird nelāgi. Metu mieru, lai nesabojātu savu auto, jo tad būtu baigas ziepes. Stūmām ar rokām, izdevās, visi priecīgi un atvadāmies. Mazs izbīlis ir, jo smaka pamatīga, bet temperatūra motorā ok, sķidrumi netek, kas smird, tā arī nesapratu līdz šai dienai, bet viss kārtībā un auto rullē uz priekšu. VW nepieviļ. Tagad gan paliekam vieni ar Serbijas dabu, nelielo auto smaku un, kā noportu, maitu lijām, kas šajā reģionā ir kā biezs. Skaisti, bet tik tiešām, necerēti skaisti, un beidzot esam iebraukuši dabā tā, ka tuvāk vairs nevarētu. Vakariņas notiesātas, Carsassonne izspēlēta, vīns iemalkots un varam doties pie miera. Nakts mierīga.
Ceļamies, ejam nomazgāties uz ūdens krātuvi, tad nelielas brokastis un dodamies ceļā. Nezinu, kāpēc nepalikām vēl vienu dienu, vajadzēja. Nekas, atcerēsimies šo vietu ar prieku un smaidu, iespējams vēl atgriezīsimies. Esam netālu no Melnkalnes robežas, tad arī domājām - dodamies uz robežu, izbaudām Melnkalni! Ceļš fantastisks, kalni un lejas, mazliet biedē smaka, kas vēl joprojām nāk no auto, bet šķiet, ka viss kārtībā. Brauciens tiešām smuks, lēns, koncentrēšanos prasošs, bet ļoti smuks, jābrauc gan tikai 3. ātrumā. Skaisti nokļūstam līdz Melnkalnes robežai, atkal salīdzina mūsu bildes, zīmogi pasēs un, aidā, esam Montenegro! Arī šeit ceļš un daba fantastiska, tiešām iespaidīgi. Robežpunktā mums sniedza bukletus ar vietām, ko redzēt šājā valstī, tāpēc arī uzreiz zinām tālāko mērķi, kas ir “Biogradska” dabas parks. Pēc Serbijas šis šķita skaisti, bet ne tik iespaidīgi, un tomēr izstaigājām mazo taku, pabaudījām zilo ezeru un papriecājāmies. Sāka līt, devāmies uz auto, tur pat zem koka uzvārījām dārzeņu, makaronu zupu, uzkodām un devāmies tālāk Melnkalnē.
Podgorica, Montenegro galvaspilsēta - vajadzētu būt kam skaistam, ne? Tomēr šajā pilsētā nav centra, nu tā, ka tiešām nav, nevis tāpēc, ka nemākam atrast, bet tur nekā nav. Tā tik tiešām bija vieta, kur mirst sapņi un cerības. Iedomājieties, ir tikai parkinga laukumi un mājas. Saprotu, ka karš spēj nodarīt lielu postu un arī Podgorica no tā cieta, bet kļuva tiešām bēdīgi par cilvēkiem, kas tur mitinās - un tie esot veseli 29% valsts iedzīvotāju. Interesanti, kā cilvēki šeit socializējās, izņemot veikalus un darbu, jo kafejnīcas tā īsti neredzēju. Pēc šī atklājuma sapratām, ka jādodas uz mūsu ceļojuma mazo sākuma punktu - Adrijas jūru, jo mērķis ir apbraukt Eiropas krasta līniju, un tad te arī tas viss sāktos. Pēc 60 km esam Budvā, jo Podgoricā īsti neredzējām iemeslu palikt. Ticu, ka citiem ir bijusi cita pieredze, bet tāda bija mūsu pieredze Montenegro galvas pilsētā. Esam Budvā, nu, man nav skaidrs, ko šeit dara visi cilvēki un kāpēc viņi ir sajūsmā par šo vietu. Jā, te ir vecpilsēta, pat tīri smuka, bet nezinu, varbūt bijām noguruši un kaut kā nespējām izbaudīt šo vietu. Viss ir trashy, galīgi nav lēti un cilvēku, ka biezs. Saprotam, ka lielākais procents ir krievu tūristi, kas, tā vien šķiet, brauc uz šejieni un dzīvo savā sulā, priecājās viens par otra šiku un dzīvē sasniegto. Lai nu kā, esam knapi atraduši vietu, kur nolikt auto, jo vietas nav vispār, nu tā, ka vispār, līdz braucam arvien tālāk no centra un atrodam parkingu par 10 Eur uz 24h. Vakarā aizdodamies uz veco citadeli, smuki jau, bet līdz galam nepaķer, jo vēl mums jāatrisina Montenegro prasība, ka jāpiereģistrējas tūrisma informācijas centrā vai policijā un jāinformē valsts par savu atrašanās vietu. Kad atrodam tūrisma informācijas centru un cenšamies būt malacīši, mums paziņo, ka jāmaksā tūristu nodoklis. Jau mazliet vēna šauj ārā un daži krievu lamuvārdi izlaužas, bet es zinu, ka jābūt pacietīgam un jāmēģina visu uztvert mierīgāk. Atrodam pastu, kur var samaksāt šo nodokli, jo tūrisma centrā to nevar, un tad dodamies atpakaļ uz tūrisma informācijas centru, kur reģistrējamies. Meitene uzdod jautājumu, kur guļat, kādā viesnīcā. Atbildam, ka busā, un viņa apjūk un sāk atkārtot - In the van? In the van? Atbildam, ka jā, un pēc mazas apspriedes ar meitenes kolēģi, mēs tomēr iegūstam reģistrāciju un dodamies pētīt pilsētu. Tad vienā mirklī viss apnīk un dodamies uz busu gulēt, varbūt rīts būs labāks un jādodas pie miera. Domāju, ka pie vainas tūrisma sezona, kas mazliet pabojāja atrašanos šeit, citos apstākļos varbūt būtu izdevies pabaudīt šo pilsētu vairāk.
Rītā ceļamies jau priecīgāki un dodamies tālāk uz Katoru, kas ir līdzīga Budvai, bet ir milzīgi sastrēgumi, un saprotam, ka te arī būs pagrūti ar parkingu un cilvēku vairāk nekā saprašanas. Šī pilsēta izskatās jaukāka, jo visa pilsēta ietur vienu stilu, ne tikai vecās pilsētas daļa, bet arī viss pārējais. Esam mazliet saguruši no Melnkalnes, arī reģistrējāmies tikai divām dienām Montenegro, un dodamies tālāk uz Horvātiju, lai beidzot varētu tikt tajā ūdenī, jo Budvā pludmales īsti nebija, visur laivas un suņu aizlieguma zīmes mums lika turēties pa gabalu. Parasti tās nedaudz ignorējam un nolienam maliņā, bet Melnkalnē kaut kā šo nemēģinām un dodamies prom.
Montenegro atstāja divejādu iespaidu, daba skaista un tiešām vērts izbaudīt, bet pilsēta un vietējie neatstāja to labāko iespaidu, bet mums, iespējams, gadījās neveiksmīgs laiks, kad vispār ceļot uz tik mazām pilsētām. Balkāni, kopumā, bija fantastisks piedzīvojums, un uz Serbiju noteikti vēl jāaizbrauc un daudz vairāk jāizbauda daba un Belgrada. Tagad esam Horvātijā, baudīsim jūru un dzīvosim te teju mēnesi līdz manam reisam uz LV.
Bildes - mūsu un jūsu laika, datu un citu resursu labā, foto no Serbijas un Melnkalnes ŠEIT.