Slovēnija — mūsu BIGMAC!
Iztēlosimies, ka braucam garām iestādei ar lielo, dzelteno burtu debesīs un pēdējā mirklī, caur sarežģītu iekšējo dialogu par “Vai man to vaaajag? Vai man to griiibaas?”, mēs tomēr raujam iekšā iestādē, ko visi labi zinām kā McDonalds. Ejam pie digitālā ekrāna (jo mums, kā letiņiem galīgi neiet pie sirds kontakts jeb, sauksim lietas īstajos, vārdos, svešie cilvēki), apskatām ēdienkarti un sākam domāt, ko ņemsim. Izvēle ir plaša, sākot ar ābolu pīrāgu, salātiem, dabūjami pat dažādi dīvaini fish burgeri – ir skaidrs, ka gribētos no visa pa bišķam un lēmums ir grūts. Tomēr ir viens karalis, kas apmierina visas vajadzības un tajā ir viss – mērcīte, maizīte, salātlapas, stāsts un vēsture. TAS IR BIGMAC! Jautāsiet – figu es rakstu par McDonaldu un izcilo, universālo BigMac? Tam ir iemesls, un šis iemesls ir SLOVĒNIJA!
Kāpēc sLOVEnija?
Slovēnijas mārketinga cilvēki šo nespēja ignorēt un kā naglai uz galvas to arī norāda – sLOVEnija ir vieta, kurā tik tiešām var iemīlēties, jo tik daudzveidīga valsts Eiropā, no mūsu pieredzes, ir tikai šis burvīgais pleķītis. Kā rakstīju rindas augstāk, Slovēnija ir Eiropas BigMac. Šeit ir kalni un kalnu upes, kas tik tiešām liek pabrīnīties, kā daba var būt tik iespaidīga. Šeit ir alas, kas stiepjas 25 km garumā (tāpat, kā mans prāts nespēj aptvert, kā var strādāt WIFI, tas nespēj aptvert, kā var būt tik lieli caurumi zemē). Te arī ir Adrijas jūra, pie kuras var izbaudīt Horvātijas un Itālijas elpu un peldēties ūdenī, kas ir tiiiiiiiiik silts, ka neatliek nekas cits, kā tikai bļaut – aaaaaaaaaaaa. Slovēnija ir viss vienā, tik izvēlies sev tīkamo un baudi.
Viss tikai pāris stundu braucienā viens no otra, un tas īpaši uzrunā, jo ir iespēja ļoti variēt ar savu grafiku un vēlmēm! Slovēnijā jau esam bijuši un izbaudījuši to visai labi un jau tad sapratām, ka šī būs vieta, kur atgriezties. Un tā netīši, strauji arī izlēmām, ka ziedosim pāris dienu ceļā un baudīsim šo valsti atkal! Te ir viss, kas mūs ar Madaru uzrunā, kalni, ezeri, daba, un arī pilsētas šeit ir baudāmas, tāpēc Slovēnija kļuvusi par mūsu iecienīto gala mērķi, par mūsu BigMac.
Maršruts
Kopā Slovēnija pabijām 12 dienas, 4 no tām bijām ceļā, pieveicām 4310 km. Katru dienu, kā vienmēr, bijām jau saplānojuši, ko darīt vai kur būt, Madara šajā ziņā ar saviem Excel ir izcila. Esam sapratuši, ka šādi mēs visefektīvāk varam apskatīt un izbaudīt to, ko vēlamies. Tā kā teju divas nedēļas šķita kā vesela mūžībā, un lai mans stāsts vairāk neizplūst dažādu fastfood ķēžu salīdzinājumos, visu maršrutu un redzēto sadalīju pa dienām. Tad nu sākam:
Diena 1: Ceļš, ceļš, ceļš. Izbraucām 14.00 no Rīgas, līdz ar to tikai ap 00.00 atradāmies nedaudz aiz Lodzas. Tur tad arī palikām busā un izbaudījām poļu ceļu fantastisko infrasturktūru. Šis nav sarkasms, Polijā tiešām ir cienījama infrastruktūra, perfekta, lai pārnakšņotu, jo vari kā cilvēks ar visiem kravas auto šoferiem apsveicināties un kopīgi, viens otram uzsmaidot, izmazgāt paduses, zobus, un mierīgi likties uz auss. No rīta kāp ārā, ir plašums, galdiņi, ja nu ļoti prasās, arī rīta duša ir pieejama. Protams, šis nav SPA, bet pa ceļam šādi pieturas punkti var būt ļoti noderīgi.
Diena 2: Pieceļamies nedaudz aiz Lodzas, paēdam omleti ar mājas dillēm, izbaudu uz prīmusa gatavoto kafiju, pasakām am, ammm, amm un dodamies plašajos Polijas, Čehijas un Austrijas ceļos. Šīs dienas mērķis ir tikt līdz Slovēnijai jeb precīzāk - Kranjska Gora. Tas mums arī izdodas, un tur smuki liekamies čučēt. Galamērķī ierodamies naktī, kas man vienmēr sagādā prieku, jo tad, kad no rīta uzaust saule, ir iespēja nezinot, kas sagaida, izkāpt no busa ar fanfāru skanējumu galvas apvidū un gaidīt, kāds mega skats pavērsies.
Diena 3: Kranjska Gora. Kā Madara teica, ja kādreiz jāiedomājās ZEN vieta, kurā Tu jūties vislabāk un vari gūt visas pasaules mieru, tad tā ir Kranjska Gora. Izteikta Alpu pilsētiņa, kur vasarā plaukst aktīvais tūrisms, savukārt ziemā visi slīpē nogāzes. Šis gan nav iemesls, kāpēc šī vieta ir īpaša. Jasna ezera tirkīza zilais ūdens ar Triglava parka virsotnēm un ielejām fonā ir mega ainavisks – tā ir šīs pilsētas pērle. Šeit pavadījām visu dienu, ķērām sauli, skatu un atvēsinājāmies ledainajā ūdenī. Vērojām cilvēkus, kas atvēsinās kopā ar mums, lasījām e-grāmatas, malkoju vēsu alu un priecājāmies par visiem 1,000,000 suņiem, kas skraidīja bez pavadas un baudīja Lake Jasna. Izcila diena un vieta, kur izbaudīt idilli.
Kā arī izcila vieta, kur pa nakti palikt busā – ir pieejama bezmaksas stāvvieta teju pie ezera (ar 2 m legālā augstuma barjeru, kas liedz iebraukt kemperiem, bet kā nomērīts busiņam), kur var izbaudīt patiesu vientulību un nakts mieru. Nav izliktu galdiņu, izritinātu paklāju vai jaundibināta tabora sajūta, ir tikai pāris auto, klusums un ezers. Ir pieejamas tualetes, tā kā nebija jāiet partizānā uz mežu un jātrenē sēžas muskuļi, bet varēja pēc brīvas gribas doties, kad vien sirdij un miesai ienāk prātā. Ja nav vēlme palikt automašīnā, tad šajā pilsētiņā ir gana daudz viesnīcu, apartamentu, hoteļu, tā kā atrast naktsmājas nebūs nekādu problēmu.
Pāris dienas te noteikti var pavadīt baudot ainavu, lasot grāmatas, aizstaigājot uz pilsētiņu vai arī dodoties kādā pastaigā uz tuvējo hike taku. Ja pie rokas būs velo, tad šis būs izcils izejas punkts, jo te ir ļoti daudz iespēju doties pa dažādām takām, gan dabas, gan asfaltētām.
Diena 4: Vršič kalnu pāreja ir mūsu nākamais mērķis. Šī ir augstākā kalnu pāreja Slovēnijā un tā sauktajos Julian Alps, kas ir 1611m virs jūras līmeņa un ir izcils starta punkts dažādām hiking takām. Atstāj auto, izvēlies virsotni un dodies, būs vairāki 2-5h kāpieni uz virsotni ļoti dažādiem līmeņiem. Mēs izvēlējāmies doties uz virsotni Mala Mojstrovka, kas ir paredzēts kā roundtrip gājiens, bet mūsu gadījumā, kā arī tagad palasot daudzus citus komentārus, taka bija nedaudz pazudusi, līdz ar to mēs kāpām tikai uz virsotni un atpakaļ. (Ne)veiksmīgi novirzijāmies no trases un tad jau arī tā nepatīkamā daļā sākās, kur bija jāliek lietā visas ekstremitātes, lai virzītos uz priekšu un Spiderman cienīgi turētos klāt pie nogāzes. Gājiens ir labs, izklaidējošām epizodēm pilns, bet beigās bija visai stāvas un ekstrēmas nogāzes, kājas pa mazajiem akmeņiem slīdēja ne pa jokam. Kopumā izcili pavadīta diena, mazs pikniks kalnos un skati, kas 360 grādu radiusā liks sirdij gavilēt.
Kalnu pārejas apkaimē braukšana veiklāka ir ar automašīnu, busu, jo kemperis ir daudz izaicinošāks kalnainajiem ceļiem, bet arī tas ir paveicams. Šeit gan nevar palikt pa nakti, ko arī respektējam, jo Vršič pāreja atrodas Triglava nacionālajā parkā, kur kempingošana ir aizliegta. Šo, patiesībā, es arī atbalstu, jo tūrisms ir ļoti postošs un cilvēki vēl joprojām nesaprot, ka atkritumi paši miskastē neieiet, tāpēc mēs meklējām naktvietas ārpus parka teritorijas, kur ir ne mazāks skaistums. Pie pašas Vršič pārejas ir gana daudz vietu, kur atstāt automašīnu, tāpēc par to nav jāuztraucas.
Tā kā Slovēnijā viss ir aizniedzams rokas stiepiena attālumā, pēc diženās kāpšanas Madarai saku, ka braucam uz Bled (zinu, zinu, mazliet amizanti skan) ezeru, kas ir nieka 1 h attālumā un izbaudām vakara peldi, ezera pastaigu. Taka ap ezeru ir pilna mazām pludmalēm, nūjotājiem, pāriem gados, kā no Rozimundes Pilčeres romāniem, copmaņiem, kam ir Star Wars cienīgs inventārs, kā arī fonā vairākas kartīšu cienīgas ainavas. Šeit bijām bijuši, bet tāpat prieks atgriezties. Bled ir uz tūrismu balstīta pilsētiņa, kurā ir fantastisks ezers ar baznīcu uz salas tā vidū. Te nav ko piebilst, skaisti. Nakti pavadām dzelzsceļa stacijas stāvietā, kur visai klusi, mierīgi.
Diena 5: Protams, ka turpinājumā ir daba! Dodamies uz dabas parku, kura vidū ir kārtējais skaistās krāsas ezers – Bohinj, kas arī ir lielākais pastāvīgais ezers Slovēnija. Skaists ezers, kuram apkārt iet taka, ko arī nekautrējamies izmantot un lēnā garā smuki apstaigājam ezera 12 km garo trasi. Peldes, brokastis ezera krastā un tā arī šī diena paiet. Ezers kā jau kalnu ezers, skaists, bet ja esat bijuši Slovēnijā un apmeklējuši citus ezerus, tad nevarētu teikt, ka šis šķita kas ļoti īpašs.
Diena 6: Sočas kalnu upe ir dzidra, bezgala skaista un ļoti dažāda. Tā daļēji šķērso Triglava nacionālo parku un ir arī viena no skaistākajām upēm, kas parādījusies arī Hemingveja darbos. Tīrs 138 km skaistums ar klintīm, krācēm, aizām. Gar šo upi iet taka, tā kā jebkurā vietā braucot pa ceļu, kas ved gar upi, var lekt ārā un doties vai nu nelielā, vai pamatīgā pastaigā. Mēs paši devāmies ar auto gar upi un ik pa mirklim stājāmies un gājām nelielu gabaliņus pa taku un pāri izcili romantiskiem tiltiņiem. Savu maršrutu sākām no pilsētas Trenta un devāmies līdz Kobaridai, pēcāk upe jau palika mierīga un tāpēc, ja vēlies izbaudīt Sočas upi tās iespaidīgākajā daļā, tad labāk to apskatīt sākot no Trentas.
Upes apmeklējumu noslēdzām pie Napoleona tilta, kur sēžot uz akmens upē baudījām vēso ūdeni, lasījām grāmatas un ieguvām ļoti zolīdu iedegumu. Noteikti rekomendēju, pat ja ne veltīt visu dienu šai upei, tad apskatīt kādu no tās posmiem.
Diena 7: Kas to būtu domājis, ka esmu alu cilvēks. Ne tas, kas ar vāli belž pa sienām, lai paustu viedokli, bet gan tas tips, kas ar vislielāko apbrīnu veras alu un stalagamītu, stalktītu veidojumos. Pašam pāsrteigums, ka mani šis tik ļoti apbur, bet kaut kas šajā ir. Milzīgi Gringotu bankas kambari (esmu pārliecināts, ka Harijs šeit slēptu savus dārgumus), vēstures elpa, dabas spēks, kas šo visu ir gadiem veidojies, misticisms, nezināmais, kas noris šajā peklē, kad izslēdz gaismu, un vienkārši tas, ka šie kambari ir nebeidzami. Es varu saprast, kāpēc senāk cilvēki bija pārliecināti, ka pūķi un citi mošķi eksistē un dzīvo tieši alās.
Šo atklājumu veicu pagājušajā Slovēnijas apmeklējumā, kad devāmies uz Škocjan alām, kas bija nedaudz lētākas. Tā kā šoreiz esam atvaļinājumā, tad jau atļaujamies vairāk un dodamies uz Postojna alu kompleksu, kas ir 24 km garš alu savienojums ar pavisam interesantu un senu vēsturi, kas stiepjas līdz pat 1200. gadam, kad tur tika iegravēts pirmais grafiti. Alas kļuva ļoti populāras jau 18. gadsimtā, un kopš tā mirkļa to popularitāte ir tikai augusi. Jāteic, ka šīs alas ir daudz tūristīgākas, tajās var iebraukt ar vilcieniņu pa 3,5 km garu dzlezceļa trasi, un pēcāk doties 1.5 km pa alu labirintiem. Alu apskate maksāja 38 EUR katram, bet teikšu, ka ir tā vērts, jo cenā iekļauts pats alu apmeklējums, pēcāk ir iespēja apmeklēt arī muzeju, kas izstāsta par visiem dzīvajiem organismiem alās, un redzēt slaveno pūķa mazuli. Postojna alu vēstures muzejs arī ļoti izklaidējošā veidā parāda, kā alas radās, to vēsturi, to nozīmi kultūras attīstībā un daudz visa kā cita. Madis, piemēram, kā jau cilvēks, kas izbīdīdams elkoņus vienmēr nonāk grupas priekšā pie gida, arī šoreiz izcēlās ar mega vēlmi iegūt visas zināšanas, ko muzejs sniedz, un gandrīz tika ieslēgta muzejā. Mēs jau zinām, kā tas beidzās Benam Stilleram? Muzejā izslēdza gaismas, darba laiks beidzās, un Madarai nācās pacelt balsi un teikt – Hey, I'm still here! UuuUUUU.Šis tikai pierāda, ka muzejs ir interesants un tajā var aizmirsties.
Šis bija iespaidīgi, nu tā, ka tiešām trūkst vārdu un no visas sirds rekomendēju alas apmeklēt. Noteikti rekomendētu apmeklēt arī Škocjan alu kompleksu, kas ir lētāks pasākums, kā arī šajās alās ir viens no lielākajiem alu kambariem pasaulē. Vienvārd sakot, iespaidīgi, apmeklē!
Diena 8: Pirms kāda laika izlēmu saņemties un nopeldēties Baltijas jūras līcī, un iznākot no ūdens secināju– nu pamaz tā prieka. Ūdens vēss, auksts un super tumšs. Tad noteicu, ka gribu peldēties atkal Adrijas jūrā, kur zivis, temperatūra un skati nepieviļ. Pam-pam-paaaaam, pēc mēneša es to izdaru! Kā Madis saka – GRIBU, VARU, DARU! Ūdens bija kā piens, un tik tiešām – atbraucot vakarā pēc visai stresainās cenšanās novietot busu mazās, kalnainās ieliņās, kas visas tūristu pārpildītas, es lecu ūdenī un bļauju no sajūsmas. Mēs esam teju saulrieta beigās, un šī pelde ir izcilā mirklī un vietā!
Piran mierīgi varētu sajaukt ar Itāliju vai Horvātiju. Sarkanie dakstiņu jumti, kas tik ļoti raksturīgi Adrijas jūras piekrastei, mazās ieliņas, moli, arhitektūra, centrālais laukums, nu skaisti. Tik pat ļoti, cik esmu alu fans, tik pat ļoti arī esmu pilsētu centrālo laukumu fans. Man vienkārši patīk tajos būt, vai nu dzert vīnu, vai ēst saldējumu, un skatīties uz cilvēkiem. To tik tiešām varu darīt stundām, kaut kas man tajā iet pie sirds. Arī šoreiz ēdam saldējumu, pļāpājam pa dzīvi un pamazām apskatām pilsētu.
Piran ir viena no centrālajām piekrastes pilsētām, kuras vēsturē Itālija ieņēmusi būtisku lomu, un vēl līdz 20. gadsimtam te runāja itāļu mēlē. Tas arī izskaidro, kāpēc te noķersi Slovēnijas “Little Italia” sajūtu. Izložņājam mazās ieliņas, veramies jūrā, pasēžam uz mola un vienkārši baudām šo vietu. Protams, uz pilsētu dodamies tikai pašā vakarā, kad karstuma dēļ to ir iespējams panest, jo dienas laikā grafiks ir skaidrs – jūra un grāmata!
Atrodam restorāniņu, kas, kā izskatās, arī vietējiem iet pie sirds, un metamies iekšā jūras velšu ēdienos. Asari, molusiki, mazo, kraukšķīgo zivtiņu spainis, garneles, visādi citādi jūras mošķi, kas mums ļoti, jo ļoti gāja pie sirds.Nepilni 26 Eur par visiem jūras gardumiem un mājas vīnu. Ja esi netālu, noteikti ej uz Ribja Kantin'ca Porto!
Diena 9: Šī ir mūsu sirds vieta. Mazs kalns vārdā Nanos, bet ar tik jautru, dažādu un priekpilnu gājienu, kuru var iziet kā roundtrip. Neilgs, 2 h kāpiens, kas sākās ar mierīgu pastaigu mežā, tad jau nogāze, beigās jau stāvāks kāpiens, kur virves, dažādas ķēdes būs jāņem talkā, lai tiktu uz priekšu. Dažreiz ir tādas vietas, kas vienkārši iekrīt sirdī un tur neko nevar darīt, un tā ir šī vieta, kas mums ar Madaru tik ļoti iet pie sirds.
Pie Nanoss vari arī palikt pa nakti, izcila vieta, kur to darīt. Kluss stāvlaukums, naktī nav neviena cilvēka, nav apgaismojuma, skats uz kalnu. Bijām jau šeit palikuši iepriekš, un varu teikt, ka izcila vieta vienas dienas atpūtai.
Diena 10: Ak, Ļubļana. Šī pilsēta mums iekritusi sirdī, un ir mana un Madaras THE vieta. Maza, ar skaistu, vienotu arhitektūru un savu, tikai Ļubļanai līdzīgu, autentisku sajūtu. Šeit mēs pavadām tikai kādas 3 stundas, jo nelielais lietus un visu iepriekšējo dienu sagurums mudina mūs virzīties mājup, ko arī sākam darīt. Protams, pirms tam ieturamies pie tirgus laukuma esošajā restorāniņā, kas pasniedz autentisku Slovēnijas ēdienu – Moji štruklji Slovenije. Šeit ēdām mūsu pirmajā Ļubļanas apmeklējumā, to darām arī šoreiz, un nav nekādas vilšanās, gardi un daudz par daudz. Uz šīs nots mēs kāpjam busā un dodamies uz Latviju.
Dzīvošana
Buss ir mūsu risinājums, kas visnotaļ palīdz ieekonomēt laiku un naudu it visā, kas saistīts ar ceļošanu. Sezonā viesnīcas, apartamenti var sasniegt 80 Eur par nakti, un bieži šīs vietas ir tādas, kas neraisīs romantiku, bet gan vairāk liks domāt, cik CSI grupas apmeklējušas šo slepkavības vietu. Lielākā daļa, kas lasījuši mūsu blogu, zina, kas tas ir vecais, labais vācu meistardarbs VW T5 TDI, kas bija ar mums mūsu 6 mēnešu braucienā, un nekad nav pievīlis, neskatoties uz to, ka iegādāts Rumbulā. Ja ir tāds Visrumbulas Saimnieks, tad mēs noteikti būtu viņa veiksmes stāstu sērijās!
Busā mums ir viss vajadzīgais, lai mēs varētu izgulēties un uztaisīt ēst, protams, arī noglabāt mūsu mantas. Visādi citādi busu mēs cenšamies izmantot maz, mērķis ir pēc iespējas ilgāk būt ārpus tā un ķert visu, kas notiek apkārt. Tualeti mēs vienmēr atrodam kaut kur, kas Eiropā, dabā nav problēma, un duša… Nezinu, varbūt mūsu problēma, bet dzīvojot busā mierīgi varam izmantot dušu 2x mēnesī. Peldes ir tas, kas mūs uztur svaigus un tīrus, un galējos apstākļos var nomazgāties bļodā.
Visiem iesaku izmantot auto kā naktsmītni Eiropas ceļojumos, arī parasts auto, universālis derēs. Nav tik traki. Galvenais visu smuki iekārtot, ielikt matraci, un droši var doties ceļā, nav obligāti jābūt busam vai kemperim, lai šo darītu. Tagad primusiņš ar gāzi pieejams jebkur, tā kā, ja ir sajūta, ka vēlies doties ceļā, tad atrodi tik auto, kāp iekšā un divu nedēļu laikā jau būsi apradis ar jauno naktsmāju.
Covid 19
Vecā, labā tēma, kas mūsdienās ir pāspējusi visu un sadalījusi mūsu sabiedrību divās daļās kā Mančesteras pilsētas futbola atblstītājus. Vai nu esi par Mančesteras United vai Mančesteras City, jo neitrālo nav. Ļoti nemīlu šo tēmu cilāt, bet daudziem jau bija interese, kā ar ceļošanu šībrīža apstākļos, un tad nu stāstu.
Mēs veicām PCR testu Centrālajā laboratorijā, kur to varēja veikt super ātri, arī lētāk nekā Gulbja Laboratorijā, un devāmies ceļā. Ar šādu negatīvu testu Slovēnijā bija jānokļūst 48 h laikā, un tad var dzīvoties tur uz nebēdu bez izolācijas, un tas mums arī izdevās. Pārējām valstīm, kas gadījās pa ceļam (Lietuva, Polija, Čehija, Austrija), vienkārši izbraucām cauri, uz robežām nepārbaudīja. Tā kā ierobežojumi mainās pa stundām, ieteiktu pirms braukšanas apskatīties, kāda procedūra ir tagad.
Visādi citādi, uzliec masku veikalos un iekštelpās, dabā tā nav vajadzīga, un viss kārtībā. Nav nepieciešams besīties, pīkstēt un vaidēt, vienkārši doties ceļā, pieņemt ierobežojumus, un nebūs nekādu problēmu.
Tēriņi/ Cipari
Kopā iztērējām ap 700 Eur, kas mums ļāva pabūt ceļā un Slovēnijā 12 dienas. Visvairāk, protams, aizgāja degvielā un pārtikā, bet noteikti ietaupījām uz naktsmājām. Zemāk fiksēju precīzi lielās kategorijas:
- Degviela: 288 Eur
- Vinjetas (Ceļu nodokļi): 38 Eur
- Izklaide: Postojna alas 2 cilvēkiem 78.49 Eur, Saldējumi, restorāni utt. 104 Eur
- Pārtika: 152.94 Eur