MADARA par Slovēniju
No Horvātijas atvadījāmies vieglu sirdi, jo tajā nodzīvojāmies veselu mēnesi un mūs jau gaidīja Slovēnija, par kuru zinājām to vien, ka katrs tās attēls Google izskatās kā atklātnīte. Bet realitāte ir vēl labāka. Vēl ne stundu nebijām līkumoši pa Slovēnijas ceļiem, kad mūsu sirdis sajutās kā vēl neiepazītās mājās. Zaļums, dzīvība, spirgtums - tā bijām noilgojušies! Šoreiz pieturpunktus meklēju Instagram, atradu tādu smuku kontu @igslovenia, kuru vientulīgajā Emīla prombūtnes nedēļā izšķeterēju un sašpikojos glītākās vietas, ar ko papildināt jau iepriekš atrastās. Pirmais mūsu plānā - Predjama pils. Cieši iesēdusies klinī, tā bijusi vietējā laupītāja rezidence, kas vēl vairāk apstiprina manas aizdomas, ka šeit būtu gājis pie sirds Ronjai. Piesēduši uz soliņa pie pils un pārbaudījuši, ka vīnogas, kas aug uz mūra, ir galīgi neēdamas, teju jau jutāmies gatavi doties nelielā ekskursijā pa 800 gadus seno pili, bet 15+15 EUR nav gluži mūsu komforta zona šajā ceļojumā un vairāk par pili vēlējāmies apskatīt turpat esošās Postojna alas. To biļetes izmaksātu 28 EUR katram, bet sākām jau domāt, ka varbūt tomēr, ja reiz esam šeit un pie alām turpmāk netiksim… Pie šīs frāzes manī pamodās mans slavenais un apsmietais Googl’ētājas gars, metos interneta plašumos un uzgāju, ka netālu ir Škocjan alu sistēma, kas izskatās vēl iespaidīgāka un izmaksās teju 2x lētāk. Un tai blakus ir bezmaksas takas un stāvvieta! Teju necerēta laime! Biffy Clyro akustiskajam koncertam skanot un saulei rietot, devāmies uz Škocjan. Un skaistums bija tik liels, tik plašs, tik augsts un dziļš, ka vizināmies, klausāmies, nerunājam, man smaids pa visu seju un kamols pa visu kaklu. Škocjan stāvvietā maiga migla nolaidusies zālē, to caurvij pēdējie saules stari un sajūta tieši kā Jāņu rītā. Ir brīži, kas apbur. Ir vietas, kas ir brīnumainas. Slovēniju iemīlēju jau pirmajā vakarā.
Zini Harija Potera lielo zāli? Un Gringotu banku? Tagad saliec kopā, pieliec vēl dabas spēku, mazliet wow, vēl mazliet wow - Škocjan alas Tavā acu priekšā! Mēs nebildējām, jo respektējam noteikumus un tāpat to nevar nobildēt. To varenību un plašumu, tos gadu simtus, kas pa centimetram audzējuši kaļķakmens lāstekas. Pilīte pa pilītei, tās dažkārt satiekas barokālās kolonās, dažkārt veido akmens ūdenskritumus vai iekrīt Emīla matos, attālinot stalaktītu un stalaktītu satikšanos. Milzīgas zāles, pildītas kaļķakmens brīnumiem. Bet lielākais brīnums, kā raksturošanai mums vārdu nepietika, ir pati dižākā ala, kuras gultnē tek upe. Gar tās malām un pār upi ved noslēpumaini izgaismota taka/ tiltiņš. Ai, nu, nav jēga mēģināt paskaidrot to sīkuma, lieluma un noslēpuma klātesamības sajūtu - ir jādodas tai pakaļ uz Škocjan!
Lai gan jau vakarā bijām apmetuši loku pa alas kompleksam apkārttekošajām takām, pēc alu apmeklējuma apčāpojām loku vēlreiz. Putnu dziesmas, alpu vijolītes savvaļā, zaļais dzīvīgums, mežs, sensenas akmens sētas, tas viss veldzēja mūsu acis un dvēseles. Ikdienišķākas vajadzības piepildīja wifi un plašās tualetes, kuras gan atbraukšanas naktī bija slēgtas, tādēļ gluži netīši sanāca pačurāt raugoties novērošanas kamerā un mēģinot saprast, kas tā par gaismiņu. Neragoties uz šo negribēti dumpīgo izdarīšanos, mūs no stāvvietas neviens neaizdzina, lai gan liela zīme “No camping” nesolīja nekādu žēlastību.
Cerībā izvest pastaigā pārgājiena apavus, kas savu kārtu gaidījuši jau kopš Slovākijas, devāmies uz taku, kas Instagram solīja plašu virsotni, pa kuru soļot, un www.slovenia-trips.com (ne reizi vien noderēja, lai noskaidrotu taku garumu un ilgumu) - nieka 1,5h kāpienu vienā virzienā. Esmu gatava steigties noteikumiem pa priekšu, lai pavēstītu, ka šī bija aizraujošākā un skaistākā no takām un kāpieniem. Gan vakarā, gan no rīta Nanos, kura piekājē novietojām auto, novērtējām ar kaulaini skeptisku aci. Nekādi nešķita ticams pareģojums ar 1,5h. Vismaz ne mūsu aizrautīgajām, taču ar pieredzi neapveltītajām miesām. Bet melots nebija, augšup virzījāmies neticami aši, brīžiem pa mežu, brīžiem pa sausiem kalnu strautiem, rāpāmies uz visām četrām, turējāmies pie ķēdēm, padevām viens otram Punktiņu, kur šī tipiņa kājelēm bija par stāvu - un augšā bijām! Ne līdz galam nogurt nepaguvām. Vienīgā bēda, ka ūdens beidzās jau augšupkāpjot, bet solīto uzpildes vietu augšā neatradām. Uzēdām pa pēdējai Latvijas rupjmaizes šķēlītei, pa ābolam no mājām. Gājiens kalnā un lejup dikti skaists, pa kalna kori ar pasauli pie kājām var soļot diezgan ilgi. Kad šķita, ka skaistāk jau nu gan šis nevar izvērsties, ieraudzījām zirdziņu baru. Ak, ja šis nav skaisti, es pat nezinu, kas ir skaisti.
Ļubļanā iegriezāmies tāpēc, ka tāpat sanāk braukt garām (Slovēnijā gan viss ir “tepat”) un Emīls teica, ka daudzi sakot, ka tā esot smuka pilsēta. Un tiem daudziem ir taisnība. Šobrīd tā ir mana mīļākā pilsēta. Skaista nenoliedzami, jo zemestrīce pamanījās to nopostīt tieši pirms gadsimtu mijas un tā nu visa pilsēta tika atjaunota Jūgendstila noskaņās. Bet tas, kas bija saglabājies, ir itāļu baroka stilā. Jezuīti cītīgi saaicināja itāļu meistarus dievnamu celšanai, kad darbiņš pabeigts, jaunie meistari jau apņēmuši sievas un iemitinājušies ar visām saknēm - prom jau nebrauks, tāpēc pārliecināja vietējos, ka baroks viņu gaumē ir tas, kas katram kārtīgam Ļubļanietim nepieciešams. Un smuki, ka tā! Paldies par faktiem un stāstiem, un jokiem gidei, kas vadīja bezmaksas ekskursiju, viņa tiešām bija uzdevumu augstumos! Pat pēc vairāk nekā nedēļas atpazinām superarhitekta Plečnik darbu pavisam citā, mazmazītiņā pilsētā pēc kolonām vien. Bet vēl spilgtāk atmiņā iespiedās stāsts par dzīvniekiem, kas izmukuši no zoodārza. Lauva, lūši, šimpanze, tas tā. Bet tad, kad izmucis lācis, visā pilsētā izziņota komandantstunda. Kas šķiet jocīgi, jo Slovēnijā esot lielākā lāču populācija Eiropā. Lācis uziets parkā/ mežā, kas pilsētas centrā aizņem diezgan pamatīgu vietu. Plicija, pat armija šo dzinusi atpakaļ, bet šis uz zoo ne un ne. Kāpēc? Jo beigās izrādījies, ka šis nemaz nav tas lācis, kurs no zooloģiskā dārza izmucis. Jo spilgti šis stāsts palika atmiņā, jo vairākas naktis gulējām blakus zoodārzam un katru dienu gājām uz centru un atpakaļ parkam, kas tam blakus. Burtiski “gājām” gan tikai vienu dienu, kad Emīls aizgāja wifi meklējumos darba vajadzībām, bet mēs ar Punktu aizstiepām izmazgāt padsmit kilogramus mēnesi nemazgātu veļu. Nākamajās dienās jau bijām atkoduši lielisko velo sistēmu, kas ļauj par 1 EUR nedēļā ik dienu stundu vizināties bez maksas. Tā nu no rītiem un vakaros, cauri saulei, negaisiem un zibeņiem to arī darījām. Un katru dienu Ļubļana mūs sagaidīja ar brīnumjaukiem stūrīšiem un šarmantām kafejnīcām, sirsnīgiem ļaudīm un omulīgu, mūsdienīgu noskaņu. Radās sajūta, ka šajā pilsētā visiem rūp viņu vide un viss, kas tajā ietilpst. Parks, veloceliņi, dzeramais ūdens katrā kvartālā, elektroniskie vilcieniņi, kas vadā pensionārus bez maksas. Reti kuru pilsētu spējam tā iemīļot, bet Ļubļana pamatīgi iekrita sirsniņā.
Instagram biju noskatījusi Kamnik ar smuku tiltiņu, netālu esot ezers un ūdenskritums. Devāmies turp. Tiltu atradām jau no rīta muti mazgājot, izrādās, naktī bijam to šķērsojuši. Nejutāmies diži iespaidoti. Devāmies meklēt ezeriņu. Īsumā, sajaucām lietas gan pie kartes, gan norādēm un pavadījām 7h rāpjoties lielā, lielā, akmeņainā un visnotaļ garlaicīgā kalnā. Skats no virsotnes, kurā uzkāpām, nenoliedzami ir skaists, bet es, personīgi, uzkāpu līdz galam, jo lietas ir jāizdara līdz galam, ne tāpēc, ka to vēlējos. Kāpiens bija ļoti vienveidīgs un nogurdinošs gan fiziski, gan garīgi - ne vienveidība, ne fiziska piepūle nav mans lauciņš. Bet kalnā uzcīnījāmies, galā bija skaisti, gandarījums arī neizpalika. Kā sapratām nākamajā dienā, ezers, kuru meklējām, bija tas pats dīķelis, kurā pirmajā rītā mazgājām mutes. Un taka, kura ved līdz ūdenskritumam, ir īsa un tieši pretējā pusē. Smuki pastaigājāmies, nomazgājāmies strautā, pie kura redzama lāča ķepa, apskatījām nelielo, bet nenoliedzmi glīto ūdenskritumu - un tas viss neprasīja ne puis no laika, ko iepriekšējā dienā veltījām kāpienam nejauši izvēlētajā kalnā.
Toties Logar ieleja neprasīja ne mazākās pūles, toties atalgoja ar tādu skatu, ka sirds izkūst un notek peļķītē. Kalni saskaras, saule izgaismo vienu pusi, bet otru tin zilganā dūmakā, zaļo zālīte un tajā ganās pinkainas gotiņas. Pastaiga cauri mežam, pāri izžuvušai, baltum baltai upes gultnei, pāri (jā, pārkāpjot žogam) ganībām, kur kā bērnu grāmatiņā ganās viens zirgs, viena govs un viens ēzelītis, līdz nonācām pie ūdenskrituma. Visnotaļ ievērojama. Pats lieliskākais ir tas, ka pie šī ūdenskrituma nomazgājāmies, paēdām, palasījām, paspēlējām Citronus. Dzīvojām. Un tas ir lielākais prieks, ka šādas skaistas vietas caurvij mūsu dzīvi - tas ir pavisam citādi, nekā atvizināties ar autobusu, izlekt, nobildēt, paspēt laikā atpakaļ un aizvizināties. Mierīgāk, pašsaprotamāk, varbūt pat maznozīmīgāk, ne labāk - citādāk.
Pa ceļam uz Bled gribējām vēl mazliet izstaigāties, tādēļ bukletā par Slovēnijas pārgājienu takām (fantastisks, taču info centrā bija atlicis tikai vācu valodā) atradām jauku taku 3h garumā, kas apmet aplīti pa kalnu, mežu, Begunje akmens pili un atved atpakaļ, kur mūs paņēma. Viegli un glīti! Diemžēl, kad bijām izbaudījuši mežu un klintis, un no nepareizās - tādēļ pieejamās - puses izrāpaļājušies pa viduslaiku pili, mūs teju, teju panāca negaiss, tādēļ pārgājiena apli saīsinājām un noslēdzām to uzreiz. Pie pils atradām ābeli, āboli bija gardi, mēs nesalijām nemaz - pārgājiens izdevies!
Starp kalniem ir mežs, mežā ir pilsēta, pilsētā ir ezers, ezerā ir sala, salā ir baznīca. Tas ir Bled. Oficiālajā tūrisma sezonā to izbaudīt varētu būt sarežģīti, bet mums tas izdevās pavisam skaisti. No rīta nopeldējāmies. Iepriekšējā vakarā ielavījos blakus esošajā 5 zvaigžņu kempingā, sakopos, lai vispār drīkstētu rādīties peldkostīmā publiskā vietā. Nav nemaz tik grūti ielavīties svešā kempingā, ne fiziski, ne morāli. Par 15 EUR/h tikām pie laiviņas, aizīrāmies līdz saliņai, pariņķojām pa ezeru. Tad apriņķojām ezeru ar kājelēm. Uzēdām kebabus. Redzējām onkuli, kas uz parku atnāca ar poniju. Uzzinājām, ka slovēņi ne reizi vien guvuši olimpiskās medaļas airēšanā. Nopeldējāmies vēlreiz. Nākamajā dienā līņāja. Nekas, satērpāmies savos superlietustērpos no Decathlon, savācām kemperistu atstātos atkritumus un devāmies gar ezeru uz veikalu pēc brokastīm. Lai cik glīti, vairāk arī lietus laikā tur darāmā nebija, darbi arī sauca pēc uzmanības. Ko darām, kad līst aumaļām un darbi darāmi? Dodamies uz McDonald's! Tā esam darījuši jau iepriekš, vienā meitenes jau zināja, kādu kafiju Emīls dzer. Viņš vienmēr gribējis, lai kādā vietiņā sarunai pietiek ar: “To pašu, ko parasti?”, bet to, ka šī vieta būs McDonald's, gan nenojauta, hah.
Mazliet līņāja arī dienā, kad gājām pa Vintgar taku, bet tas nebija trakākais. Ir jau glīti tā čāpot pa laipiņām virs tirkīzzilas upes, bet šoreiz čāpošana bija kā pingvīnu barā, sagadījāmies kopā ar pāris tūrisma autobusu iemītniekiem. Pēc visām dienām, kad esam dzīvojuši tik vieni, ka katru pretimnācēju sveicinām, šis bija par traku. Īpaši tad, kad Punktiņš izlēma atstāt čupiņu takas vidū. Savācām, protams, bet ar to smirdīgo maisiņu iet iespiestiem starp citiem cilvēkiem vairākus kilometrus nebija patīkami ne mums, ne viņiem.
Aizbēgām uz Kranjska Gore, mazu pilsētiņu, no kuras uz visām pusēm stiepjas pārgājienu takas. Mēs izvēlējāmies pašu īsāko, lai aizietu uz Jasna ezeru. Tā nu laikam ir pati skaistākā vieta, ko zinu. Bet nenosodiet mani, ja aizbrauksiet cilvēku pilnā dienā! Ezers mazītiņš, bet apkārt kalni un tā krāsa, tā krāsa! Sēdi tāds laimīgs uz laipiņas un nesaproti, kā šis var būt īsts. Īsts, tuvs, aizsniedzams un tik dikti skaists. Ilgi jau tur nav, ko darīt, bet tos pāris desmitus minūšu biju kā noburta.
Soča taka bija manā to-do sarakstā jau kopš pirmsākumiem, tā nu devāmies uz to. Vizināšanās pa Triglav Nacionālo parku jau ir kā nebeidzama ekskursija. Piestājām vienā smukā vietā, uzkāpām kalnā, cik varējām, pirms superaukstais vējš nebija sapūtis man slapju degunu, tad piestājām vēl vienā virsotnē, kur vējš pūta dvēseli ārā, tad vēl piestājām vienkārši pačurāt - bet arī šī vieta tik skaista, ka līdz ar vēju rauj elpu ciet! Kalni un ielejas, skaistums un skaistums. Vakarpusē nonācām Bovec pilsētiņā. Naktis jau kļuvušas tik vēsas, ka deguni salst un no rīta redzami elpas garaiņi, vējā pat siltākā jaka un nupat iegādātās cepures nelīdz. Iegājām jaukā krodziņā/ alus darītavā izmantot wc, wifi un sasildīties. Emīlam alutiņš, man Jack&Cola, kā īstai dāmai pienākas. Silti un prieks. No rīta devāmies uz Soča upes pusi, lai dotos vēl pēdējā ekskursijā pa tik dikti iemīlētajām Slovēnijas ārēm. Bet nonācām vietā, kur jākāpj mazā stāvumiņā, saskatījāmies, pagriezāmies un devāmies uz auto. Ir jāaiziet tad, kad vēl gribas atgriezties.
Bet ar iekāpšanu auto un došanos uz Itālijas pusi mūsu piedzīvojumi Slovēnijā nebeidzās. Paķērām sievieti-stopētāju. Vārds pa vārdam, viņa mūs uzaicina uz kafiju. Kādēļ gan ne! Izkāpjam ārā, nogriežamies mežā, ejam caur kapiem. Viņa saka, ka nopirkusi motorzāģi - redzēsiet, kāpēc. Ejam caur mežu, māju kā neredzu, tā neredzu, lai gan Irēna vairākas reizes saka, ka nu jau var redzēt. Beigu beigās arī ieraugu. Māju viņa cēlusi un turpina celt pati. Dēļi, koki, plēve, durvis, kas veras kā paceļamais tilts ar ķēdēm. Visu cieņu par spēku uzbūvēt un apņēmību tur dzīvot. Arī naktī, arī lietū, arī ziemā. Irēnas ģimene ir no Slovēnijas, bet viņa 20 gadus dzīvoja Holandē. Pagājušajā gadā atbrauca atvaļinājumā, uzlika būri ar kaķiem uz velosipēda, viņai sekoja putni un viņas lapsa, atbrauca, nostājās kalna galā un teica - es šeit palieku! Un palika. Dzīvo mežā ar saviem kaķiem, lapsu un mazu lāci. Baro caunas, stirnas, vāveres un putnus ar putukrējumu, tunci, riekstiņiem, cīsiņiem. Sargā mežu no sliktiem cilvēkiem. Emīlu pacienāja ar auksto kafiju, mani ar vitamīnu dzērienu no šķīstošām granulām Fantas krāsā un garšā. Šis dzēriens ir viņas vecmāmiņas, kura nodzīvoja līdz 100 gadiem, ilgmūžības noslēpums. Lai gan Irēna teica, ka esam tik jauki, ka negrib mūs laist prom, sarunājām, ka atgriezīsimies kaut kad uz klimpām. Apmainījāmies adresēm, lai var nosūtīt pastkartes, un “sadraudzējāmies” Facebook. Nesen tur redzējām, ka Irēnas mežā ir sniegs. Un krāsaina ķirzaciņa. Varbūt kādu reizi redzēsim arī viņas lapsu un lāci, kurus mājā nesatikām.
PAR LIETĀM
Predjama pils un alas - Pieņemu, ka ekskursija varētu būt interesanta, cik noklausījos, uz soliņa sēdēdama. Vai speciāli braukt, lai redzētu pili no ārpuses, tas jāizvērtē pašam. Slovēnijā gan “speciāli braukt” nozīmē 30min no nākamās smukās vietas, tādēļ te daudz kas “ir vērts”;
Škocjan alas - Pavisam noteikti jāredz. Ko tik iespaidīgu nekad neesmu redzējusi. Tāds dabas brīnums, ko ar cenšanos nevar saprast. Un tikpat grūti iedomāties, kā tās pirmie pētnieki pirms vairāk nekā 100 gadiem tur tumsā rāpās desmitiem metrus virs zemes, karājoties pāris virvītēs. Pēc alu apmeklējuma no iekšpuses, bez maksas jāapiet tām apkārt pa virszemi, uzmetot skatu ūdenskritumam, mežam, mazītiņai pilsētiņai, ai, nu, visam, kas tur ir. Jo viss ir kā no mazas pasakas;
Nanos - Aizraujošs process un skaists rezultāts - ko gan vairāk var vēlēties? Jākāpj, jārāpjas, jāturās, jālec, bet viss tādos īsos, neapnīkošos posmos. Skats kalna virsotnē liek pasist sev pa plecu, un pa to var iet un iet, mazāk skaisti nekļūst. Kļūst tikai skaistāk - jo tur ir pat zirgi ganībās;
Ļubļana - Mana favorītpilsēta. Zaļa, pārdomāta, šarmanta, personīga, nenoliedzami glīta. Ja Horvātijā nevienā kafejnīcā vai restorānā negribējām iet, jo sajūta, ka viss ir ar attieksmi “ai, kāds jau tāpat atnāks”, tad te gluži pretējais. Katra vieta ar tādu uzmanību, rūpi detaļās, šarmu un cilvēcīgi laipniem cilvēkiem, ka gājām gan Prossecco dzert, gan strādāt, gan ēst un atkal ēst, gan strādāt. Un vispār nebija žēl ne centa no nedēļas budžeta, ko pārtērējām. Vārdu sakot - nepārvērtējams šarms;
Kamnik - Takas no šejienes ved uz visām pusēm, lielākos un mazākos kalnos, līdz ūdenskritumam, pa mežu. Spēj tik’ izvēlēties. Un uzmanīgi sekot, lai nonāktu turp, kurp devies. Ne tā, kā mēs.
Logar ieleja - Tīīīīk smukīīī! Ilgi gan nebūs, ko darīt, bet skats ir tā vērts, lai paņemtu un iekāptu kartiņā. Google attēli no šīs vietas pat nobāl, salīdzinot ar realitāti;
Begunje - Laba vieta, no kurienes doties īsākos vai garākos pārgājienos. Informatīvi plakāti parādīs maršrutu, izvēlies vienu un seko zīmēm. Tik ērta sistēma ir reti kur, patīkami atslogo prātu;
Bled - Ezers kā pasakā. Krāsa, saliņa. Būtiskākais, neiekulties pūlī, lai tiešām redzētu ezeru un izbaudītu to. Doties ezerā ar laiviņu ir tiešām laba doma, tāpat arī pastaiga ap to kaulus nelauž un skats ir glīts visu laiku;
Vintgar taka - 5 EUR biļete nav daudz, ja vien esi laikā, kad redzama pati upe un klintis, ne cilvēki visapkārt. Vai tāds laiks šajā takā ir, nezinu. Bet ir vērts mēģināt!
Jasna ezers - Slovēnijas skaistums vienā acuskatā. Paķert termosu ar kafiju, ko iemalkot uz laipiņas un justies laimīgam, ka kaut kā esam nopelnījuši tik skaistu pasauli. Vai saņēmuši nepelnīti - tad jācenšas padarīt sevi tās vērtiem;
Triglav Nacionālais parks - Skaties, kurp vēlies, apstājies, kur gribi, skaistums plūdīs un staros, un visādi citādi izdarīsies, līdz būsi noburts un pagalam iemīlējies. To pašu var teikt arī par Slovēniju kopumā.
Nauda - Sajūta krietni draudzīgāka nekā Horvātijā, kas ir dīvaini, jo dzīves līmenis rādās tieši otrādi. Nav lēti, nav dārgi. Nē, precīzāk sakot, ir gan lēti, gan dārgi, daudz kas pieejams bez maksas, tādēļ jāpēta un jāmeklē iespējas;
Busiņš - Turas godam un ir pilntiesīgas mājas. Pārbaudījām -3’C, siltinājums labs, funkcijas veic. Vēl joprojām priecājamies par tā izskatu un izmēru, kas ļauj izlavierēt pa kalnu ceļiem un busiņu novietot jebkur, kur var un drīkst stāvēt automašīnas, bet nevar un/ vai nedrīkst - kemperi.
VISAS BILDES NO SLOVĒNIJAS ŠEIT
EMĪLS par Slovēniju
Ko darīt, kad jūras ir par daudz? Tas ir tik pat vienkārši kā Mārtiņš Rītiņš, tukšais ledusskapis un lasis. Tu vienkārši dodies uz kalniem, un Slovēnija ir izcila vieta lieliem, masīviem, skaistiem un augstiem akmens veidojumiem, kas nebeidz pārsteigt arī ar dabu sev apkārt. Slovēnijā vēl nebijām bijuši, tāpēc nezinājām ko gaidīt, bet varu teikt, ka šīs valsts izvēlētā mirkļbirka #ifeelsLOVEnia ir kā kulaks uz acs, un arī mēs tik tiešām, tiešām iemīlējāmies šajā valstī.
Horvātijai atvēlēts bija teju mēnesis, tāpēc nu jau prasijās nelielas pārmaiņas. No Pulas uzreiz devāmies uz Predjamu, kur ir pils, kuru aptver Slovēnijas daba. Pie robežas, protams, iegādājamies vinjetu jeb nomaksājam ceļa nodokli 15 EUR vērtībā, kas mums ļaus baudīt Slovēnijas ātrceļus 7 dienas. Klausām navigācijas tanti, kas mūs ar balsi godpilni sveicina Slovēnijā, un ar smaidiem sejā dodamies tālāk. Stāvie, klinšainie Horvātijas reljefi pamazām pārtop zaļos laukos, sulīgi zaļos mežos un tas viss veselīgā mikslī veido visai iespaidīgas ainavas. Predjamā dodamies uz pili, kas ir iebūvēta klintī un baumo, ka šeit mitinājās pats Predjamas TOP bandīts, kas senos laikos visu laupījumu slēpis tur. Pils tik tiešām iespaidīga, bet vairāk par 20 min. tā īsti nav ko pētīt. Vēlamies ieiet apskatīt, kas tad rotā pils iekšpusi, bet biļete katram izmaksātu 15 eur, tad nu saprotam, ka šo atrakciju mēs arī varētu laist garām. Šā vai tā, pils smuka, un vēl joprojām priecājamies par dabu.
Nolemjam palikt te pat parkingā, blakus smuka upīte, meži, kā arī rīt plānojam apmeklēt kādu alu, kas no šī parkinga būtu pāris minūšu attālumā. Alas apmeklējums katram ir 30 Eur, un tas vēl vairāk mūs apbēdina, jo nu ļoti gribās aiziet, bet cena tiešām mums pamatīgi sitīs pa kabatu. Paldies, ka mana sieva ir apguvusi google visaugstākajā līmenī un atrod citas alas, kas atrodas mazliet tālāk un izskatās pat vēl iespaidīgākas. Tur smuka taka, stāvvieta, un izlemjam, ka dosimies šovakar tur un no rīta izpētīsim alas, jo kaut kādas alas šajā valstī mums noteikti jāredz. Škocjan alas ir lielākais pazemes kanjons, kas atrodas Eiropā. Cena te krietni draudzīgāka, 18 EUR, tāpēc arī domājām, ka šis skan tik pat labi, ja ne mazliet labāk par iepriekš atrastajām alām. Nakti nolemjam pavadīt te pat alu parkingā. Nakts mierīga, neskatoties uz to, ka visur no anti-kemping zīmes, mēs pamanāmies nolikt auto tieši blakus kamerām un vēl netīši čurājam kamerai tieši priekšā. Bija visai smieklīgi, ka Madis tumsā - “Klau, kas tas tāds tur spīd?”. Smiekls paspruka momentāli, jo šis bija tāds kā spļāviens sejā visai “No camping” sistēmai. Mēs gan domājām, ka apsarga kungs nāks un dzīs prom, bet viss labi, nakts tik tiešām mierīga. Dodamies uz kasēm, gādājam biļetes, saģērbjamies silti un dodamies uz alām. Tikai ar sulīgu, diemžēl, rupju vārdu varu izskaidrot skatu, kas pavērās alās. Kaut ko tik iespaidīgu un grandiozu es laikam nebiju redzējis. Es vēl joprojām apbrīnoju, ka lidmašīnas tik tiešām spēj lidot, milzīgs kuģis ar 1000000 konteineriem negrimst - kas liek domāt, ka mani viegli var pārsteigt, bet alas bija tik tiešām kaut kas neaprakstāms. Domāju, ka arī ne pārāk viegli iespaidojami cilvēki teiktu, kas šis ir kaut kas, kaut kas pārdabisks. Milzīgs kambaris zem zemes, 114 metrus augsts, un Tev ir iespēja staigāt gar pašu tā maliņu un justies tik niecīgam. Es vēl labu brīdi mašīnā atkārtoju “woow, tas tik tiešām bija woow”. Ieteiktu aizdoties uz šo alu kompleksu, ja reiz esi Slovēnijā. Slovēnija nav īpaši liela, ja esi tur, tad 1,5h un būsi jau citā valsts pusē. Bildes gan nevarēja taisīt, mēs respektējām šo noteikumu, bet te google bilde, lai paspilgtinātu manus vārdus.
Pēc milzīgā woow mēs devāmies uz netālo kalnu Nanos, lai atkal atcerētos hiking dienas, ko piedzīvojām Tatros. Tur pat lejā pie kalna arī parkings, kurā paliekam pa nakti. Mazliet neticīgi vakariņojam ar skatu uz kalna virsotni un domājam, vai tiešām varēsim tur uzkāpt. Neesam nekādi profesionāli “Hikeri”, bet mums ļoti šis process iet pie sirds, un taka saka, ka tikai 1,5h un būsim augšā. Tas diezgan iedrošina. No rīta iestiprināmies un dodamies augšā. Tagad atskatoties varu teikt, ka tā bija visjautrākā, interesantākā taka, pa kuru bija sanācis iet, un skati tiešām bija izcili, pat lejā kāpjot bija zirgu aploks, pie kura varējām priecēt acis un atvilkt elpu. Punktiņam, protams, zirgi asociējās ar lieliem suņiem, tā mums vismaz šķiet, un šis nemitīgi kauc, smilkst un tik ļoti grib draudzēties. Zirgi gan neizskatījās sajūsmā par šo fantastisko tikšanos. Visu dienu pavadām kalnā un pa nakti arī paliekam te pat stāvvietā pie kalna pakājes. Skaista vieta un izcili pavadīta diena.
Nākamo dienu iesākam ar braucienu uz Ļubļanu, kas negaidīti kļuva par 4dienieku. Pilsētās parasti plānojam palikt tikai vienu dienu/nakti, jo tajās dzīvot ir visai padārgi, kā arī labierīcības nav tik viegli pieejamas kā dabā. Ļubļana mūs pilnīgi pārņēma, un mēs arī tam ļāvāmies. Pirmo nakti palikām pašā centrā, maksas stāvvietā, jo Ļubļana ir viena no pasaules mazākajām galvaspilsētām, līdz ar to īpaši daudz vietas tur nav. Stāvvieta gan padevās makten lēts, jo jāmaksā tikai līdz 20.00 un tad sākot no 07.00, nakts sanāk par brīvu. Pārējās dienas mēs palikām pie zoodārza, kas atradās 15 min velo braucienā no centra. Kā pēcāk pastāstīja gide, jokojot, ka pie zoo palikt nav laba doma, jo zoodārzs atrodas mežā un bieži nokrīt kāds koks, kas ir ļāvis bēgļu gaitās doties vienam tīģerim, lācim un dažiem lūšiem. Dzīvnieki Slovēnija tik tiešām ir visur, arī centrā. Ļubļana ir zaļa, visai maza, ar skaistām ieliņām, ar upi pa vidu un tik mājīgu centru, ka gribās ieiet katrā vietā un iedzert kādu kafiju vai glāzi vīna. Beigās arī mēs tā izdarījām un iemalkojām glāzi prosecco pašā upes krastā, un tas bija izcils pirmās dienas noslēgums Ļubļanā. Nākamās dienas baudījām centru, arī devāmies uz bilbiotēku, kur vēlējamies pastrādāt, bet, kā izrādās, tad par internetu te jāmaksā, un beigās izvēlējos kafejnīcu, kur par to naudiņu arī sanāca iedzert kafiju. Piedalījāmies bezmaksas gida ekskursijā, kas pavēra vēl citādāku skatu uz Ļubļanu, iepazīstināja ar pilsētas vēsturi, kā arī nedaudz ieskicēja Dienvidslāvijas vēsturi. Interesanti, ka Ļubļanā ir viens pamatīgi liels skvērs, kas pilsētas apjomiem tik tiešām ir par lielu. Laukumā ir sapulcējušies cilvēki, nu tā, ka daudz cilvēku, tikai trīs reizes - kad Tito dibināja Dienvidslāviju, kad tautas varoņi dibināja Slovēniju un kad Slovēnija uzvarēja pasaules čempionātā basketbolā, kas pulcēja 20 000 cilvēkus. Gide minēja, ka Slovēnija sen šādi nebija priecājusies, un nu arī laukumam beidzot bija praktisks pielietojums. Mēs tik tiešām iepazinām un sajutām šo pilsētu. Starp citu, te arī pirmo reizi satikām citus tautiešus, Amāliju un Miku, kas arī tādā pus vanlife veidā ceļo pa Eiropu atvaļinājuma laikā. Sarunas, smiekli, laba vārdi un prieks par satikšanos, un katrs dodamies savās gaitās.
Kāpjam virsū uz saviem īres riteņiem un dodamies uz busu. Ar riteņiem te kā Amsterdamā, brauc visi un visur ir velo celiņi. Cena pavisam draudzīga, 1 EUR uz nedēļu un dienā 1h vari braukt par brīvu, un ar 1h te gana var izpausties. Punktu likām grozā un tā mēs varējām iekarot visu, kas mums šajā pilsētā gāja pie sirds. Punktiņš, manuprāt, šo izbaudīja vairāk, bet kas zina. Viņš jau vienmēr izskatās mazliet domīgs.
Ļubļanā, kā izskatījās, mazo, mājīgo kafejnīcu mekā, izdevās visai daudz tik pie interneta. Tomēr līdz galam viss iecerētais neizdevās, un uznāca nelieli stresi par nepadarītajiem darbiem, un Ļubļanā piekto dienu vairāk nevēlējāmies palikt. Darba radīto stresiņu, protams, likvidējām McDonald's restorānā, kas patālāk no galvaspilsētas, un šī ēstuve atradās pa ceļam uz mūsu izvēlētajiem brangajiem kalniem. Te, vienā īpaši labā McDonaldā, mēs pavadījām teju 2 dienas, un McCafe meitene jau pat zināja, ko es dzeru - Americano ar nedaudz pienu. Par šo situāciju tā arī nesapratu, smieties vai raudāt, bet tomēr patīkami. Nakts pie McDonalda bija visai smieklīga, jo ap šo iestādi bija tiešām skaists, koši zaļš mauriņš, un tam bija savs iemesls. Iemeslu sapratām 00.00, kad ieslēdzās laistītāji un ik pa mirklim gar mašīnas sānu sitās neliela ūdens strūkla. Pēc prāvas kafijas un ūdens devas pa nakti vajadzēja uz mazmājiņu, un šajā placī to biju grūti atrast. Laistītāji strādāja ļoti cītīgi, tāpēc ar nelieliem pārtraukumiem palecot uz atpakaļu, uz priekšu, uz atpakaļu, uz priekšu arī izdevās paveikt iecerēto. McDonaldā skaisti pavadītas dienas, un pēc darbu veikšanas gan varējām doties uz iecerēto maršutu, un te nu mēs devāmies uz Kamnica. Te mēs kāpelējām pavisam ražīgi, īpaši Madara, baigais malacis, izturēja visu 7h došanos augšup un lejup. Skats, protams, augšā bija izcils, bet nonākt līdz tam bija visai grūti, jāteic, ka pašam arī šoreiz bija jāpiepūlās un jāmēģina sevi motivēt, jo kājās jau sāka mesties “ļimstons”. Punktiņš gan ar vieglu smaidu leca augšup kā kalnu kaza, daži hikeri pat iemūžināja viņu savos Iphonos. Tie cilvēki, kas orientējas suņu šķirnēs, sapratīs, ka šie spanieli parast cīnās ar uzlekšanu uz dīvānu, ne lēkšanu no akmens uz akmeņa. Vispār jau vienalga, kāda suņa suga Tev ir - ja Tu kucēna posmā iemāci viņam darīt dažādas lietas, tad savos dzīves stiprākajos gados viņš kļūs par izcilu kompanjonu jebkurā aktivitātē. Jā, šo varat piefiksēt, viena no labākajām manām atklāsmēm, pagaidām. Kalnu pievārējām daļēji, vēl kāda 1,5h pietrūka līdz pašai virsotnei, tam mums spēki bija izsīkuši, bet līdz otrajai, mazajai virsotnei mēs tomēr tikām. Nakti pavadijām kalna pakājē un tālāk devāmies uz Logāra ieleju, kas bija viena izcila “pastkartīšu” ainavas vieta.
Lūk, šī ieleja arī bija kaut kas. Tas nenotiek bieži, kad tu atbrauc uz google noskatītu vietu un skats, kas paveras acu priekšā, tik tiešām ir perfekti tāds pats kā internetā. Divas naktis palikām te, izstaigājām tuvējo taku līdz ūdenskritumam, kā arī pie tuvējā strauta nomazgājāmies, Madara apgrieza manus matus, kā arī beidzot nomazgājām visus netīros traukus, tad arī skaisti pavadītās dienas ielejā bija garām. Patiesībā, tik klusi, mierīgi un bez interneta pavadītas dienas, ka prieks. Liels gandarījums, ka atbraucot uz šīm skaistajām vietām, ir iespēja tajās vai pie tām padzīvot un izbaudīt tās vairāk nekā dažas stundas. Tas laikam ir viens no lielākajiem plusiem guļot un ceļojot busiņā. Baudām un izbaudām Logāra ieleju un saprotam, ka laiks doties tālāk.
Pēc Logāra ielejas dodamies uz Bled. Šī vieta gan bija daudz tūristīgāka, atkal parādījās mazie veikaliņi, viesnīcas, autobusi un tas mazliet sarežģīja naktsvietas meklējumus. Stāvvietu atradām pie stacijas, kur bija pilns ar daudziem citiem kemperiem, protams, visur saliktas “No Camping” zīmes, bet klāt nesezona un tas vairāk nav tik būtiski. Te pavadījām divas tiešām jaukas dienas. Izbraucām ar laivu pa kalnu ieskauto ezeru, apgājām apkārt visam ezeram un beidzot arī tikām nomazgāties tajā pašā ezerā. Madara vēl pamanījās iešmaukt kempinga dušā, lai pilnvērtīgi varētu izmazgāt savas cirtas. Patiesībā, tāda idille valdīja Slovēnijā, ka īsti pat nav ko sīkāk rakstīt, jo tur bija tik mierīgi un labi pavadīts laiks, ka mēs ar Madaru to vienkārši baudījām. Naktis sāk palikt arvien vēsākas, un saprotam, ka vēl jāuzspēj aizbraukt uz netālu esošajiem Itālijas dolomītu kalniem, tāpēc pamazām jāsāk virzīties, bet vēl viens galamērķis mums ir padomā.
Kranjska gora ir tik tiešām ir viena skaista pilsēta. Lai tiktu līdz turienei, mēs pamatīgi līkumojām, ķermenis jau pavisam dabiski sasvērās pa labi, pa kreisi, līdzīgi kā O. Melnbārža ekipāža. Nu, te jāuzņemās vainu man, jo mazliet aizšāvu garām vienam pagriezienam, un šī kļūda maksāja 7.20 EUR, tuneli un tas mūs ieveda Austrijā. No Austrijas puses braucot šie daudzie līkumi arī saradās. Pilsēta atrodas visai augstu virs jūras līmeņa, tāpēc nakts kļuva jau pavisam vēsa, bez cepures, siltām zeķēm jau nu galīgi vairs neiztikt. Pa dienu izstaigājām pilsētu, ļoti jauka, mājīga. Diemžēl, laiks bija visai apmācies, tāpēc daļu laika pavadijām auto. Palikām kaut kādā placī nedaudz nostāk no pilsētas, kaut kur pie upes, šajos kalnos nesezonā vispār ir ļoti vienkārši, paliec kur vēlies, neviens īpaši Tev nepievērš uzmanību. No plača gāja maza taka, kas veda uz Jasna ezeru, tirkīza zila ūdens tilpini, kuru ieskauj brangi kalni. Skats tiešām lika apstāties, mazliet saberzēt acis un vēlreiz tās atvērt. Kalni, saule, ieleja, ūdens krāsa, tas tik bija ko vērts. Sen nesmu braucis pa kādu valsti un visu laiku bijis ar “woow” sajūtu sevī. Uzmetat aci šai bildei, tā laikam pateiks tik pat daudz kā “Rafaello”.
Nu gan esam sapratuši, ka jāsaņemas un jādodas uz Itāliju, jo tuvojas vēlēšanas un vēl jāpaspēj uz Milānu. Pa ceļam, protams, vēl daži objekti, tāpēc saprotam, ka laika Slovēnijai vairāk nav. Uz šīs nots mēs dodamies prom, bet vēl vienu nakti paliksim tepat pa ceļam, lai nav jāveic 4h brauciens uzreiz. Slovēnija, starp citu, ir tik maza, ka es visu šo izbraucu ar vienu bāku un viss brauciens kopā bija tikai 700km, tā kā tas vēl viens plusiņš - Slovēniju var apskatīt un izbraukāt par 80 Eur. Paliekam pilsētā Bovec, tur esot super laba un interesanta taka, kas iet gar upi Soča, tāpēc nolemjam, ka vēl pēdējo reizi paiesimies un noslēgsim mūsu hike dienas ar šo taku. To gan atliekam uz rītdienu, jo vakars klāt un dodamies uz pilsētiņas centru, tīri pastaigāt un atrast wifi, kas arī izdodas kādā lokālajā alus brūvētavā, kur atzīmējām mūsu ceļojumu Slovēnijā ar alus kausu un Madara ar Jack Daniels kokteili. Nakts mierīga, auksta gan, bet rīts nāk ar sauli un vēsums izplēn. Sataisāmies, nelielas brokastis un laižam dzīvē, bet jūtam, ka šodien nekādi negribas iet, vienkārši nebūs. Pielaužam sevi, bet paejam kādu gabaliņu, priekšā redzam visai brangu stāvumu. Apstājamies, saskatāmies, griežamies atpakaļ un metam mieru. Mēs saprotam, ka vairāk neiesim. Tā nu dodamies uz mašīnu, navigācijā, kā mūsdienas liela daļa pasaules, rakstām “Itālija” un aidā. Nemaz nezinājām, ka interesantākais vēl tikai priekšā.
Mēs cenšamies ņemt stopētājus, un šoreiz pirkstu tur kāda kundze gados ar lielām “Aldo” veikala paunām. Madara iet sēdēt aizmugurē, Irēna sēžas priekšā, un vedam viņu uz nākamo ciemu. Kā vienmēr ņemot stopētājus, uzzinām viņu stāstu, kaut vai mazliet, atkarīgs no ceļa garuma, un draudzīgi pļāpājam līdz ceļa galam. Irēnai vajag tikai nākamo ciemu, tāpēc laika sarunām nav daudz, mums, acīmredzot, labi sapas, un viņa mūs aicina uz kafiju. Mēs arī piekrītam un ejam līdzi Irēnai uz viņas mājiņu, lai iemalkotu kādu kafiju un turpinātu sarunas. Palīdzam Irēnai ar mantām un dodamies uz viņas māju, kas atrodas, kā izrādās, mežā. Irēna mums saka, ejam tur, tad mazliet tur, tad nedaudz pa kreisi uz taku, kas ved kalnā. Paejam garām kapiņiem, ilgi nekavējamies un turpinām ceļu pāri sausas upes gultnei. Saprotu, ka tā, visdrīzāk, nebūs parasta māja. Irēna saka, ka var jau saskatīt māju, bet mēs kā neredzam, tā neredzam to. Bet pēc pāris soļiem mēs to ieraugām. Irēna dzīvoja Nīderlandē, tā arī nesapratu ko īsti tur darīja, bet, ja var ticēt, tad ar velo atvaļinājumā laikā atbrauca uz Slovēniju, ņemot līdzi visu iedzīvi un palika dzimtenē. Māju viņa taisa pati no kokiem, ko atrod mežā, un izskatās, ka viņas hobijs ir barot meža dzīvniekus, tāpēc palīdzam sabērt riekstiņus putniem, vāverēm, varbūt arī kādam citam lopiņam. Irēna arī baro lapasas ar desmaizēm, tāpēc dzīvnieki viņas māju tik tiešām iecienījuši. Sēžamies pie galda, Irēna sacienā mūs ar cepumiem, auksto kafiju, Madara atsakās no kafijas un tiek pie kārtīgas vitamīna devas. Pļāpājam par Irēnas dzīvi, dabu, mazliet par mums, un tā tas laiks rit. Mežā jau paliek vēss, jāuzspēj uz Itāliju, sarunās teju 2,5 h pagājušas, pamazām atvadāmies. Apskāvieni, bučas un dodamies tālāk.
Nu gan esam ceļā uz Itāliju un jau pēc 1,5 h nonākam Itālijas Dolomītu kalnos, kas ir 1700m virs jūras līmeņa, un esam vēl nebijušā aukstumā, kas naktī sasniedz pat -5'C. Vieta un skats ir fantastisks, bet mēs saprotam, ka nu viss, kalniem jāmet miers, un dodamies uz Dienvidiem. Par šo tad rakstīsim novembrī.
VISAS BILDES NO SLOVĒNIJAS ŠEIT