MADARA par Spāniju
Izsprukuši no Francijas, jau pirmos metrus Spānijas kalnos baudījām ar smaidiem un sajūtu - tik tiešām jādara tā, kā šķiet, ka jādara. Spāniju sākām ar lielām gaidām un tā mūs nemaz neapbižoja. Manā galvā Spānijai bija jābūt saulainai, karstasinīgai, tuksnesīgi oranžai un mazdrusciņ izdegušai. Arī tāda ir Spānija, bet tas, ko negaidīju, mani sajūsmināja daudz vairāk.
Pirmā ievērības cienīgā apskates vieta bija mazmazītiņš viduslaiku ciemats Besalu. Mazītiņas viduslaiku pilsētiņas, kas vijas kalnos drūmi pelēkas, te nav retums, bet šī šķita viena no jaukākajām. Jau te Katalonija parāda raksturiņu - uz galvenā apskates objekta, teiksmaina paskata tilta, katalāņi lūdz, nē, liek atbrīvot politieslodzītos. Katalonijas patriotisms tiek demonstrēts un jūtams visā reģionā. Dzeltenas lentītes un piespraudes pie krūtīm, Katalonijas karogs logos un balkonos, ielās un ceļmalās, sarkani dzeltenas lentes ielās, saukļi, ielu zīmējumi. Bet mūsu pašu patriotisko izjūtu balonam par “Saule, Pērkons, Daugava” kā katalāņu neatkarības himnu kāds Vic' pilsētiņas info centra onka izlaida gaisu - viņš apgalvoja, ka tā pirmsākumos esot esot kādas katalāņu rokgrupas dziesma. Ne-cie-ņa.
Ja vienā dienā pilsēta, lai cik maziņa, nākamajā jādodas dabā. Fageda d'en Jorda lielījās esam vulkānisks dabas parks. Līdz krāterim neuzkāpām darbu ASAP dēļ, bet diez vai tas būtu mainījis to, ka sajūta kā labākajās “Zelta rudens Siguldā” dienās. Un tas man sagādāja tādu prieku! Beidzot tikām pie lapu čubināšanās zem kājām, Puntiņš skrēja tā, ka kājas līdz pleciem dubļos un ausis pilnas ar lapām, taciņas tikai vijās un vijās, vilinot dziļāk pasaku mežā. Gar malu akmens mūrīši, hobitu sacelti. Piesēdām uzēst maizi un tunci, ko saucam par pusdienām, saule sasildījusi akmeņus zem dupša, spīd acīs un laime pilnīga.
Daba ir daba, daba ir laba, bet visdziļāk mēs ieelpojam kalnos. No Spānijas tādas aizas, zaļus, auglīgus kalnus nebiju gaidījusi, bet, ai, cik burvelīgi ir Katalonijas kalni! Tavertat uzbraukuši nolikām auto sānceliņā un visu dienu nolāčojām pa takām, kas vijās gar milzu aizām. Zem kājām smaržo raudenes un timiāns, virs galvas riņķo mežonīgi lieli, tiešām trakoti lieli putni, kas, mūsuprāt, noskatījuši sev maltīti viena garausaina šuneļa paskatā. Par laimi, mums pievienojās Kalnu Suns. No sākuma, ieraudzījuši to takas galā, ar cieņu apgriezāmies un devāmies pretējā virzienā, jo, lai gan suņi mums ir vaikumīļi, respektējam nezināmu, it īpaši teļa izmēra suņu teritoriju. Pēc brīža pagriezos un ķēru pie sirds - pūkainais puslācis lēkšo uz mūsu pusi. Iepazināmies, tikām pie baigā drauga, kas ne tikai putnus aizbaidīja, bet pavadīja visu atpakaļceļu, klausīja man uz vārda, kad liku sēdēt, čilloja mums blakus, kamēr pusdienojām, pār aizas malu šūpodami kājas, un pavadīja ar lielām, gudrām suņa acīm, kad ar smagu sirdi devāmies prom. Mums būs vēl viens suns, liels suns, tas ir točna.
Bet lielākā WOW vieta bija Mont-rebei aizas taka. Bilžu nav, jo mans telefons sadumpojās, izdzēsa tās un tādēļ tika nomainīts. Bet bildēs bija kalni, ezeri, milzīga aiza, pa kuru soļojām vien ar šauru taciņu zem kājām. Dzērām tēju, uztupuši uz aizas malas, lejā tirkīzzaļa upe. Norāpāmies lejā un ledainā ūdenī izmazgājām matus, apskalojām miesu. Ne jau peldus, brr, bet guļus uz plostiņa upē, mati plīvo ūdenī, presīte kā akmens, lai noturētu vajadzīgo pozu. Jāatzīst, ka mani mati šādu mazgāšanu uzskata par ņirgāšanos un par spīti kļūst it kā pat vēl netīrāki. Bet tas svaigums un pašapmierinātība, ko gūsti, decembra vidū mazgājot matus kalnu upē! Vēl viena smuka dabas diena, kurā beidzot tikām pie pašu zagtām vīnogām, bija Cartoixa d'Escaladei. Samērā mierīga pastaiga pauguros starp pamestu klosteri, svētavotu, mistisku māju bez ārsienas toties ar teju dīķi vidū un vientuļnieka mitekli. Un vīnogu laukiem. Laikam jau apgalvot, ka vīnogas zagām, būtu neliels pārspīlējums. Lauki jau novākti, sažuvušajos vīnogulājos skumst pāris vēl sašļukušākas vīnogas. Bet cik saldas!
Tarragona mums tika salielīta, bet tās šarmu nespējām notvert. Dabas taka gar jūru izrādījās tikai iespēja iet pa klintīm tieši blakus asfaltētai promenādei, pa kuru lēnā, cēlā solī pastaigājas cilvēki, kas no galvas līdz pēdām tērpušies sporta vai pārgājiena apģērbā. Laikam jau spāņiem katra pastaigaskaitās “sportiska aktivitāte” vai “ pārgājiens”. Pati pilsēta liela, ar nobružāti industriālu sajūtu, vismaz mums. Tik vien tā prieka kā promenāde un lifts, kas mūs piegādāja no promenādes uz vecpilsētu. Toties naktsvieta laba, gan miers, gan slepeni krūmiņi, kuros iešmaukt - palikām divas naktis.
Un tad jau klāt mana ģimene! Kad atbrauc ciemos draugi, tas ir forši, bet satikt ģimeni ir būt mājās. Pirmo sagaidām mazo brāli, kuru Emīls sauc par manu dvīni un apsmej mūs par copy-paste domu gājienu un reakcijām, un laižam uz Barselonu. Skaista jau tā Barselona, īpaši Gaudi kunga veidotā daļa. Izstaigājāmies pamatīgi, jo metro lietošana sākumā bija zem mūsu goda, bet pēc tam apjukām līnijās un biļetēs, un negribējām tērēt to pašu vēlreiz. Katedrāli redzējām - mistiska, dramatiska, katrs gabaliņš pētāms stundām vai dienām, vai gadiem, katrs atšķirīgs. Viens liels brīnums tā katedrāle, nav brīnums, ka celta kopš pagājušā gadu tūkstoša. Bet varēja jau izrādīt tai vairāk cieņas un atstāt vietu, kur elpot, ne ietīt ielu pinekļos uzreiz. Šķiet, Itālija ir vienīgā valsts, kur apkārt baznīcām ir tām cienīga telpa. Güell parkā arī bijām, tas ar saviem mazajiem pārsteigumiem, dabas motīviem, kāpnītēm, taciņām, tornīšiem un dabas tuvumu ir mans Barselonas favorīts. Pati Barselona būs jāapskata vēlreiz, jo kaut kas pamatīgi pietrūka, lai tā mani uzrunātu līdz galam - bet tā taču nevar būt! Ir visi priekšnoteikumi, lai man Barselona ietu pie sirds. Došu vēl vienu iespēju mums, Spānijas goda un lepnums!
Mazajam brālim (kurš ir galvastiesu garāks par mani, protams) bija iespēja pavadīt nakti busiņā, bet kopā arī ar lielo brāli (kurš tāpat ir jaunāks par mani) un brāļu draudzenēm būtu bijis bišķīt par šauru, tādēļ palikām, kā mans tētis saka, podīgā mājā, kuru pārvalda māksliniece un viņas tikpat mākslinieciskā meita. Un tad jau pakaļ vecākiem! Grūti atcerēties, ko darījām. Vienu dienu pastaigājāmies gar jūru, citā aizbraucām uz Girona un izstaigājām to mūsu iecienītājā Free Tour veidā. Pirmo reizi biju pilsētā, kas dzīvē ir tik daudz skaistāka un interesantāka nekā parādīts Google attēlos un internetā vispār! Tādas baznīcas un katedrāles, kāpnes un mājas, wowowow. Iespaidīgs pārsteigums. Bet vakari bija, manuprāt, jaukākā un jautrākā daļa. Vienu vakaru mums bija Ziemassvētki. Mēs bijām sagatavojuši dāvanas, viņi bija atveduši dāvanas, mums bija vecmammas ceptās kotletes un štovēti kāposti, svecītes, Ziemassvētku dziesmas - un sajūta goda vārds kā Ziemassvētkos! Mūsu svētku tradīcija ir pastāstīt par svarīgākajām un priecīgākajām lietām, kas šogad notikušas, un tāds prieks, ka katru gadu arvien lielākas un priecīgākas lietas stāstāmas. Citu vakaru spēlējām šarādes, aizraujoties tik ļoti, ka izminējām vairāk nekā 160 vārdus un aizminējāmies līdz nakts vidum. Ai, nu, mana ģimene man patīk baigi un riktīgi, tāpēc kopā pavadīto dienu šķita krietni par maz, pēc pavadīšanas uz lidostu pāris kabatslakatiņi bija jāpiešņauc.
Bet ceļš turpinās, dzīve turpinās, prieki turpinās - Valencia ir manā smukāko pilsetu sarakstā. Tāda gaiši mīlīga, bet grezna vietiņa. Spāņu baroks sit augstu vilni, taču ne tas, ne dziedošie un alu uzsūkušie angļu futbola fani, kas gatavojās spēlei, nespēj “nosēdināt” šo gaisīgo smukulīti. Kā punkts sirsniņas formā uz i nāca Mākslu un Zinātnes pilsētiņa. Tādu 2018. gadu būtu varējuši iztēloties 1818. gadā. Lai gan pat tagad tur jutāmies kā nākotnē. Viens no rādītājiem, ka pilsēta mums iet pie sirds - mēs tajā paēdam. Ar ēšanu ārpus mājas mūsu attiecības ceļojuma laikā neatšķiras no ne-ceļojuma laika, to darām reti un tikai tad, ja kāda vieta tiešām iepatīkas. Citadi jau nav vērts. Te vietiņa un paelja bija smukas, piedāvājums labs, pašiem prieks un nemaz nebija žēl.
Izmetām loku pa Denia, kas Emsim saistās ar padzīvošanos tur pie mīļās māsas, salijām galīgi, aizbraucām paskatīties rozā pilsētu, kas izrādījās dzīvojamo māju komplekss, nu jau aizslēpts aiz vārtiem, žogiem un zīmēm, kas aizliedz ne-iedzīvotājiem tam tuvoties, devāmies uz rozā ezeru, kas ir rozā noteiktā laikā un gaismā, un noteikti ne tajā brīdī, kad tur bijām. Lai mani iepriecinātu pēc šīs vajadzēja-būt-rozā-bet-nebija svītras, Emīls mani gribēja aizvest uz krāsaino Cartagena pilsētiņu. Šī pilsēta man patika dikti, dikti, tajā ir glītākie stikla balkoni pasaulē. Krāsaino mājiņu gan nav, jo tās ir tajā Cartagena, kas atrodas Kolumbijā - kā Emīls to saprata, kad tā arī nespējām atrast neko diži krāsainu. Bet tas nekas, jo saulrietā debesis virs šīs Cartagena iekrāsojās rozā debesmannas krāsā. Tiku pie savas mākoņa rozā maliņas ar uzviju.
Un taaaad mēs nonācām vietā, kas ir ārpus šīs zemes. Vai vismaz Eiropas. Nu, vismaz manās acīs un sajūtās. Playa de los Genoveses. Agavju lauki, tuksnesīga zeme, klintis un jūra ar milzu spēku. Un naktī tādas zvaigznes, ka es pat bez acenēm redzu. Un mēness tik tuvu, tik varens, ka pačurāt jāslēpjas aiz krūmiņa gluži kā dienā. Soļojām platām acīm, smaidu pa visu seju un “paskaties!” mutē. Agaves ir viltīgi augi, uzslien savus ziedus teju 5 metru augstumā un piemētā visu apkārti ar agavju mazuļiem. Vienu tādu piesavinājāmies, ielikām burciņā un nodēvējām par Hosē - apkārtnei par godu. Te es būšu vēl.
Tāda īsta vilšanās mūs piemeklē reti, jo teju kaitinošā apmērā gandrīz vienmēr atrodam, kas tomēr bijis labi. Ceļojumā tas lieti noder. Emīls atrada vietu, ko kāds viņa atrastajās atsauksmēs kāds bija raksturojis kā “amazing”. Izčāpojuši cauri mazai pilsētiņai, nogājuši lejā-lejā-lejā pa līkumotu, iespaidīga stāvuma celiņu, nonācām… Īsti nekur. Upe ir, bet tāda, kam vietējie brauc cauri, taka iet, bet tāda šaubīga, kā bezpajumtnieku taciņas gar upi. Toties upe ir, saulīte spīd, cilvēka neviena un pie upes var nomesties guļus, nenošķaidoties kā sivēns - izdevība, ko nedrīkst palaist garām! Izskalojām paduses, izmazgājām matus (kā šādas skalošanas uztver mani mati, skat. iepriekš), centāmies pat noskūt ko nu katrs. Atpakaļceļš kalnā nebija viegls un, ja nebūtu tikuši atsvaidzināties un pa ceļam nočiepuši pāris avokado, teiktu, ka šīs vietas apmeklējums bijis teju lieks. Bet kaut kāds skaistums tajā nenoliedzami bija. Kaut vai saskarsme ar ūdeni pēc nedēļas gavēņa. Vai Ronda. Instagram tas tilts tiešām izskatās lieliski, bet vairāk jau tajā pilsētiņā nekā nav. Un dienā, kad tur nonācām mēs, tilts bija redzams vien pāris metrus - migla tāda kā vecās filmās par Anglijas sērijveida slepkavām. Bet nekas, izstaigājāmies toties. Nopirkām 3 skaistākās kartiņas un siksnu Emīlam. Tas jau arī ir ieguvums. Juzcar arī ir smieklīga vieta. Zila pilsētiņa, tas jau forši. Bet vairāk par zilumu tur nav nekā. Un “pilsētiņa” laikam nav tik precīzi kā “māju pudurītis”. Taču iespaidīgi ir tas, ka kāds, pēc skata nesen, izdomāja, ka visiem jānokrāso mājas vienādā, visnotaļ ģiftīgā tonī - un visi piekrita! Šis apbrīnas vērtais fakts vien bija brauciena vērts.
Toties mūsu pēdējā pieturvieta Spānijā (pagaidām, jo pēc Portugāles tur atkal vedīs mūsu ceļš un takas) ir tas, kas ir tieši otrpus vārdam “vilšanās”. Ienācām Sevilla no mazu, krāsainu mājiņu rajona puses. Sākumā mūs apbūra tās, šaurās ieliņas, cakotie balkoniņi, laukumiņi - jā, viss pamazināmajā formā. Pēc tam mums pielipa pilsētas iedzīvotāju teju taustāmais prieks, kas, ņemot vērā, ka ir trešdienas pēcpusdiena, šķita krietni virs normas. Tad viena pēc otras parādījās pamatīgi varenas baznīcas, krāšņas villas, greznas mājas, un iemīlējāmies arī šajā pilsētas šķautnē. Bet tad, kad nonācām Spānijas laukumā, kas spīdēja tumsā kā tāds burvības iemiesojums, mēs sapratām, ka Sevilla ir pelnījusi augstāko atzinību, ko varam sniegt pilsētai. Mēs te paēdīsim. Tā kā šī bija arī diena, kurā jāatzīmē apaļi 5 mēneši ceļojot un dzīvojot busiņā, pie vietējo uzkodu plates saskandinājām - par sevi, par ceļu, par Spāniju. Un par turpmāko!
Bet pirms Portugāles nolēmām sakopt Emīlu, atbrīvojot no gailēna cienīgā cekula. Atradām mazā pilsētā frizētavu, kurai pirms nosaukuma pieminēts “Cheap”, sagatavojām foto, ko parādīt frizierei, un metāmies iekšā. Foto Emīls frizierei parādīja 3 reizes - sākumā; kad viņa iecirta matu mašīnīti līdz ādai Nr.1; kad viņa iecirta matu mašīnīti līdz ādai Nr.2. Kad abās pusēs robi, viņš padevās. Es šokā vēroju un sūtu SMS: “Tev kāds mats vēl būs?” Kad ieraudzīju rezultātu, sāku smieties, tad raudāt no smiekliem, tad vnk raudāt. Emīls vēl mēnesi staigāja un gulēja ar cepuri galvā.
Besalu - viena no Katalonijas viduslaiku pilsētiņām. Vismaz vienu ir vērts redzēt!
Fageda d'en Jorda - pasaku mežs labākajās Siguldas zelta dienu tradīcijās, kam vidū esot sena vulkāna krāteris;
Tavertat - Spāniju tik zaļojošu, dziļām aizām un augstām virsotnēm bagātu reti kur var redzēt. Komplektā iespēja salasīties raudeni un timiānu, kas lepni aug krietni virs motoriem, mašīnām un meitenēm;
Mont-rebei aiza - gājiens pa šauru taciņu, kas izveidota klintī, kura veido vienu no aizas sienām. Dziļi lejā nepieklājīgi zaļganzila upe. Piedāvājums, kuram nevajadzētu atteikt;
Cartoixa d'Escaladei - ja Tevi vilina vietas, kas sākas ar “svēt-“, miermīlīgas pastaigas pa pakalniem un nelieli vīnogu lauki, kuros nočiept vienu ogu vai ķekaru, ir laiks doties turp;
Tarragona - liela pilsēta, kurā neatradām citu iemeslu, lai uzkavētos, kā vien ērtu stāvvietu naktij. Diemžēl, jo daudzi slavē;
Barselona - tur kaut kam ir jābūt. Daudz skaista, bet laikam jau viena no pilsētām, kurās man būs jāatgriežas ar laiku, kleitām un naudu kafejnīcām;
Girona - negaidīti bagāta ar baznīcām un ēkām, kas ir uh-un-ah un GOT filmēšanas vērtas (un ne viena epizode vien tur patiesi ir uzņemta);
Valencia - gaiša, bagātīga, viegla, daudzveidīga un patiešām mīlīga pilsēta. Lielās pilsētās reti izdodas noķert tikpat lielu šarmu, bet Valencia mani apbūra;
Cartagena - tā, kas ne Kolumbijā, ir piemīlīga, pilna ar skaistām ēkām vienotā stilā, kas lepojas ar tādiem stiklotiem balkoniem-logiem, kādus vēl nebiju redzējusi. Vismaz tik blīvi tiešām ne;
Playa de los Genoveses - dumpīga jūra, klintis, agaves, tuksnesīga burvība, spožākās naktis;
Almeria - vienīgais, ko atcerējāmies no šīs pilsētas - saldējumu, grupiņu, kas promenādē izpaudās brazīļu ritmos, pašu promenādi. Grūti pateikt, kādēļ tā;
Malaga - vēl viena liela pilsēta, kas piesaista tūristus ar plašu galveno ielu, veikaliem un kafejnīcām, bet mums palikusi atmiņā tikai kā “tā vieta, kur nosūtījām kartiņas”;
Ronda - ja brauc garām, tilta dēļ var piestāt, bet tas arī laikam viss. Pilsētiņa kā pilsētiņa;
Juzcar - pudurītis koši zilu māju. Instagram izskatīsies smuki, ja tas ir mērķis;
Sevilla - grezna, cilvēcīga, bagātīga, priecīga un no viena gala līdz otram baudāma pilsēta. Emīla mīļākā pilsēta esot.
VISAS BILDES NO SPĀNIJAS ŠEIT
EMĪLS par Spāniju
Pēc Francijas dzeltenajām vestēm, lietainajiem laikapstākļiem un mazliet negaidītās vilšanās, Spānija nāca kā svaigs un patīkams pārsteigums ar sauli, lētu degvielu un daudz apelsīniem. Arī daba lika sevi manīt. Klintis, kas bija negaidīti lielas, pat zaļas, pilsētas, kas pārsteidza ar savu pamatīgumu un tajā pašā laikā smalkām niansēm, un tik ļoti dažādais krasts. Spānija bija daudz citādāka nekā to atminos, šoreiz pat vēl sulīgāka. Tad nu te arī pāris rindas par mūsu dzīvi tur – Spānijā.
Katalonija un mūsu „Hmm, negaidīju...“
Gan jau daudzi no jums ir bijuši šajā Spānijas daļā, bet mums abiem ar Madaru šī bija pirmā reize tur. Spānijā ierodamies gar jūru, izmantojam kalna ceļus, lai dzeltenās vestes neliktu vēnai pulsēt sastrēgumu laikā. Pirmo nakti pavadām turpat pie robežas, nelielā privāto māju rajonā pie Coleras. Nakts laba, vieta nav nekāda skaistā, bet klusa, vienīgais nepatīkamais moments - saltais gaiss, bet tam jau var tikt pāri ar 3 biezām segām. No rīta tikai operatīvi jāvelk bikšeles un tad arī šos aukstuma vilni var pārvarēt.
Dodoties tālāk jau visai skaidri manām zīmes, ka šī ir Katalonija, nevis kāda cita no Spānijas daļām. Patriotisma saukļi, zīmes redzamas teju visur, un Katalonijas karodziņi rotā auto logus, bērnu ratus un māju balkonus. Tas mums īsti nemaina ikdienu, bet ar interesi pētam, ka šis konflikts nav beidzies un visdrīzāk, vēl nebeigsies.
Stājamies mūsu iecienītajā “Maķītī” un pētām, ko mums Katalonija piedāvā. Lai nedaudz sajustu iestādes auru, cienājamies ar frī kartupelīšiem un kādu burgeri. Starp citu, tagad rakstot blogu uzkožu McDonald's pīrāgu - tik dīvaini, bet šī ir viena no retajām valstīm, kur tas pieejams. Maršutā mums figurē vairākas pilsētas, bet tomēr atkal meklējam pēc iespējas vairāk dabas parkus, kur mēs varētu paieties un nedomāt par pilsētu steigu. Sākam ar pilsētu Besalu, kas ir maza viduslaiku pilsētiņa, kādu 2h braucienā no Žironas. Nav ne vainas, pastaigājam un paskatāmies, smuki jau, mūri lieli, mājas mazas, bet sākam saprast, ka sāk strādāt salīdzināšanas efekts un daudzas lietas uz mums neatstāju tādu baigu iespaidu, bet vairāk „nu jā, bija jauki“. Jebkurā gadījumā, laba vieta, arī stāvvieta pie mežiņa, un tur arī paliekam pa nakti. Vispār, Spānija ir ļoti atsaucīga vanlife dzīvei, paliec, kur vēlies, un nekādu aizliegumu, daudz stāvvietu pilsētu centros par brīvu, tiešām prieks. Sanāk kādu lieku feniņu ietaupīt.
Tālāk jau dodamies uz rudens mežu, ko noskatijām kādā blogā, kas mums atgādināja viens pret vienu Siguldas mežus ar zelta rudeni. Vispār jau bija domāts izbijis vulkāns, bet tā arī nesapratu, kur šis slēpjas. Pirmo reizi ejam staigāt pa parastu, līdzenu taku, bet nekas, galvenais, ka ir saule, Punktons var skriet un nozust starp lapām un telefonam pat nav zonas, kas šoreiz mums nenāk par labu, jo vajag ASAP sadarīt darbus un jāiet uz busu. Katalonijas vidienē naktis kļūst ļoti aukstas un bez tējas sildīšanās nekādi, tāpēc te katru vakaru vārām mums līdzi dotās, atsūtītās un pašu lasītās tējas. Ja jautājat, kāpēc tad mēs te tā mocāmies, nevies dodamies uz silto galu, tad atbilde ir pavisam vienkārša - mums ir fantastiskas ģimene, Madaras flangs vēlas apciemot mūs Žironā, tāpēc gaidām viņu lidmašīnu. Tāpēc nospļāvāmies par salu un devāmies augstāk Spānijas vidienē baudīt Kataloniju, izmantot gaidīšanas laiku lietderīgi.
Nākmās dienas pavadām braucot dažādos pakalnos, staigājamies pa dabu, lielākiem pauguriem, klintīm, kur satiekam dažādus suņus, pētām lielos ērgļus un turam īkšķus, kaut viņi neaiznestu Punktiņu, kā arī nomazgājamies kādā ūdens tilpnē, kurā saules staru apsildīti mazgājam matus, paduses, un es vēl noskujos, lai ar savu skarbo pūku netraucētu Madarai dzīvi. Ceļā apskatām vairākas pilsētas, un viena no lielākajām bija Vic. Smuks laukums, mazas ieliņas, bet nu nekas tāds baigs. Pa nakti paliekam stāvvietā pie skolas. Vic informācijas centrā jautājam, vai tiešām Mārtiņa Brauna gara darbs ir viņu himna, bet vīrietis stāsta, ka šī dziesma ir vecas Katalonijas rokgrupas hits, kas mazliet pārveidots. Neprotestējam, saprotam, ka kāds mums te fleitē, ļoti ceram, ka ne Mārtiņš. Pēc ilgās būšanas Katalonijas austrumu daļā, mēs dodamies tālāk uz vietu, kur pats Laionels izvēlējies spēlēt kājbumbu – Barselonu.
Lai tiku līdz „Barsai“, vēl divas dienas paliekam Tarragonnā, kas ir, nu pietiekami „ok“ pilsēta, lai tur pabūtu, jo bija izcila stāvvieta pie ūdens, padsmit minūšu gājienā līdz pilsētas centram, kas pilsētās ir liels retums, tāpēc arī atļaujamies padzīvoties pilsētā ilgāk. Te veldzējos ar čurosiem un priecājos par iespēju atkal uzēst kādu neķītru vietējo saldo. Varu pačukstēt, ka Portugālē vietējās bulkas ēdu jau perversos apjomos. Tālāk jau pati Barselona, te mēs bijām kopā ar Madaras brāli un visi kopīgi devāmies apskatīt šo izslavēto pilsētu. Atkal busu dalījām visi trīs, bet ļoti labi sagulējām, varu teikt, ka Toms arī ir teicams nakts biedrs, ne šņāc, ne krāc. Izgulējušies esam un dodamies uz izslavēto Barcelonu. Nu, es nezinu, varbūt bija par maz laika, bet biju dzirdējis, ka Barsleona ir fantastiska un nevaru teikt, ka līdz galam piekristu šim apgalvojumam. Mums patika, bet tā, nu tā līdz pašam galam nesapratu, kur tas lielais kaifs. Viss, protams, smuki, katedrāle gan bija baiga, tik tiešām, varētu stundām tur sēdēt un pētīt, tā arī līdz galam neizpētīt. Staigājam un baudām, un mums ar vienu dienu gana, dodamies tālāk. Citas pilsētas kaut kā uzrunāja vairāk, bet nu, cik cilvēku, tik viedokļu. Varbūt Barselonai jādod vēl viena iespēja.
Jebkurā gadijumā, esam sagaidījuši Madaras ģimeni, un nu mums lieli prieki, apskāvieni, sarunas, mēmais šovs līdz 2 naktī un tiešām izcili pavadīts laiks. Tagad saprotam, ka ļoti pietrūkst mājas, bet, kad ģimene blakus, tad tiešām mājas var būt jebkur. Neaizmirsīsim, ka mums vairākas dienas ir duša, silta duša, pods, kad vēlies, un tas ir apbrīnojami, cik pie tā ātri atkal var pierast. Kopā vēl apskatīta Žirona, iepazīta gida pavadībā, kas mūs iepazīstina ar dažādām teikām par un ap šo pilsētu. Gids mums arī izrāda visas Game of Thrones vietas, kas raisa izbrīnu par to, cik liels ir mūsdienu video efektu spēks, jo ekskursijā mums ir arī daži printscreen no paša seriāla. Izcilas brīvdienas kopā ar ģimeni, varējām dzīvot kā nieres taukos, nospēlēties līki knaģu spēli, pabijām skaistās pilsētās un tad skumjās atvadas lidostā. Atvadāmies, labavārdi un gaisa bučas.
Andalūzija ar Valensiju priekšgalā
Tālāk braucot mēs jau sākam sacensties ar dabu, lai ātrāk tiktu siltumā un beidzot kājās varētu aut fliflopus. Pa ceļam izbaudām ļoti daudz dažādas mazās pilsētas, skaistus skatus un dažādus augļus. Pa ceļam ir skaisti krasti, kuros arī ik pa laikam paliekam, uztaisam pusdienas, uzēdam svaigos, ceļmalā noplūktos mandarīnus, apelsīnus un vakaros noskatāmies saulrietus.
Ieslīdam jau Andalūzijas reģionā un dodamies uz Valensiju. Atstājam auto 30 min gājienā no centra, šādus attālumus jau uzskatam par perfektu auto stāvvietu lielpilsētās, un dodamies iekšā. Sākumā jau ir skaidrs, ka IR, mums patīk. Mājas, palmas, ielas, viss iet tik ļoti kopā, ka Valensija visai ātri paņem mūsu sirdis. Kā var saprast, vai pilsēta mums patīk? Mēs tur tērējam naudu, jo gribam kaut ko paņemt līdzi un mazliet vairāk atļauties šajās vietās. Šodien gan pilsētā Manchester United spēlē pret vietējiem vīriem, un briti ir ik uz soļa - kā vienmēr, ar alus kausu rokā un skaļām dziesmām par leģendāro United vienību. Klausāmies dziesmās, staigājam pa pilsētu un, tā kā vieta mums iet pie sirds, palutinām sevi ar paelju, kas tik tiešām garšoja labi. Tuvojas jau tumsa, tāpēc dodamies uz auto un pa ceļam vēl nonākam zinātnes rajonā, kas ir tik ļoti wooow, ka iztaigājam tā teritoiju visu, visu, līdz pēdējam celiņam. Gaismas, dīvainās ēku formas nemitīgi liek soļot ar paceltu galvu.
Pēc Valensijas devāmies uz pludmali, kas varētu būt viena no šī ceļojuma skaistākajām vietām. Tiešām, tiešām, varētu pat konkurēt ar Portugāles skatiem. Smiltis, klintis, daba, tas tik tiešām bija ko vērts. Naktīs zvaigznes un mēness tik spožs kā dienā. Skatāmies zvaigznēs, čurājam un priecājamies, ka ir iespēja to darīt šādā vietā. No šejienes pat paņēmām mazu augu Hosē, kas pagaidām cīnās par dzīvību glāzīšu turētājā, bet drīz jau nokļūs Latvijā un tik iestādīts kārtīgā puķu podā. Hosē ir pacietīgs, viņš no sukulenu dzimtas, tāpēc domājam, ka izturēs.
Manas dīvainās vietas izvēles
Madara bija atlikusi visus punktus, bet es teicu, ka man padomā ir divas izcilas vietas, Cartagena un viena mana īpašā vieta. Cartagena bija smuka, bet mistisku iemeslu dēļ šo vietu biju sajaucis ar Kolumbijā esošu pilsētu un ilgāku laiku Madarai teicu „Pagaidi, te būs tik skaista, krāsaina iela ar augiem, kurā sanāks smukas bildes“. Nu, šī iela nekad neatradās un iemesls tam bija cits kontinents, bet sievas talants jau arī šajā pilsētā atrada vairākas skaistas vietas.
Lai nu kā, ar savu otro izvēli es cerēju, ka reanimēšos par iepriekšējo neveiksmi. Iebraucu mazā pilsētā, kalnos un mājas lapās atrodu, ka tur būs skaista hike taka ar ūdenskritumu, es pat izpētīju komentārus, nu jābūt labi. Pirmā mācība, kuru jau esmu apguvis šajā ceļojumā - netici vāciešiem. Nekā tāda neatradām, pareizāk, atradām, bet nu noteikti nebija nekā ievērības cienīga. Un tomēr - takas galā varējām nomazgāties strautā, nočiept kādu avokado, kā arī nepazīstamo augli, kuru pēc divu nedēļu gatavināšanas notiesājām.
Spānija ziemassvētkos
Jau pamazām tuvojamies Portugālei un teju, teju jau tuvojas 24. decembris, kad svinēsim Ziemassvētkus pirmo reizi ārpus mājām. Pa ceļam plānā ir vēl dažas lielās pilsētas: Malaga, Almeria, Ronda, Seviļja. Pastāstīšu tikai par divām no šīm pilsētām, kas ir Seviļja un Ronda, jo pārējās neatstāja īsti nekādu iespaidu un, tagad mēģinot atcerēties, kas tur bija, tā īsti nekas nenāk prātā.. Vienīgi tas, ka Almerias reģionā tik tiešām audzē visas pasaules tomātus, es kaut ko tādu nebiju redzējis - līdz pašam horizontam bija redzamas tikai un vienīgi siltumnīcas. Tas bija visai apokaliptisks skats. Ronda ir slavena ar savu tiltu, kuru diemžēl tā īsti neizdevās apskatīt, jo bija pamatīga migla, bet pilsēta bija visai dīvaina, tā arī nesapratu, patīk, vai nē, bet savs šarms tur bija. Dīvaini, ka te nebija īsti labas vietas, kur palikt, tāpēc pa nakti palikām dīvainā nobrauktuvē ar skatu uz alu. Diezgan nemājīga vieta, bet šīs nu bija manas Rondas atmiņas.
Seviļja ir mana ceļojuma pilsēta top1. Esam pabijuši ļoti, ļoti daudz pilsētās, bet šī vieta tik tiešām bija tik šarmanta un cilvēku dzīva, ka viņa vienkārši pārņēma. Staigāju apkārt kā tāda leijerkaste un tikai atkārtoju “Woow, cik skaista pilsēta. Noteikti mana Top 1”. Seviļja atstāja mājīgas viesistabas iespaidu, kas lūgtin lūdz tevi piesēst, iedzert un papļāpāt ar kādu blakus sēdošo vīna pazinēju. Ielas, mājas un lielais pils laukums bija fantastiski. Tātad, Roma un Seviļja ir vietas, kur es vēl vēlos atgriezties, lai varētu kārtīgi iekrist šajās pilsētās un izpētīt tās.
Tālāk jau lecām auto un devāmies uz Portugāli, kur nodzīvojām teju mēnesi. Tā nu ir īpaša vieta, tas gan. Nākamis blogs jau par Portugāli un varu teikt, ka tur jau mēs esam piedzīvojuši ui, ku' daudz.
VISAS BILDES NO SPĀNIJAS ŠEIT