MADARA par Ungāriju
Saulespuķu lauks mirkli pirms negaisa. To galvas tik smagas, jau solis pāri briedumam. Pirmsplūkšanas, pirmspērkona smagums. Viss līp, mutes, rokas, persiku sula, es pie vīra, zeme pie debesīm. Suņu peldētava. Pūdelis tāds pats, kā čirkainā, slaikā saimniece ar 90to gadu aerobikas kasešu cienīgo ārieni, vācu aitu suns ar korgija kājām, kašķīgais princis kavalierītis, kas ir drosmīgs vien dominējot. Smieklīgi suņi un saimnieki, īsta komūna un ūdens ar varžu garšu. Budapeštas spožums, torņi un tornīši, ēkas staro it kā no iekšienes, miljoniem apmaldījušos naktstauriņu. Konceptkafejnīcas ar vārdu spēļu nosaukumiem un pēdas nostaigātas asinīs. Mana Ungārija īsumā. Bet tā ir garuma vērta!
No Slovākijas Ronjas mežiem iebraucām Ringlas mežos. Nacionālais parks izrādījās drebelīgs, milzumbedrains celiņš 1,5 joslu platumā šurpu turpu pa kalniem, kas apauguši slaikiem, gludeniem kokiem. Meži un kalni aši vien pārvēršas - kā jau mūsu slovāku čoms teica: “Ungāriem ir viens kalns un tas pats ar pusēm uz mums”. Iebraucam Egerā, jo sen neesam bijuši pilsētā. Plānojam apskatīt pilsētu, iepirkties tirgū, bet esmu kļuvusi galīgi karstumneizturīga. Kādu laiku līdz saldējums, bet ar to mošķuli, par ko pārvēršos karstumā, pat pilsētu cienītājs Emīls nevar sadzīvot. Izņemam pāris desmitus tūkstošus florintu, simtiņu atvēlam wc tantukam, aiz kura skaidri rakstīts “I Can Not Accept CENT” un saviesīgi tērzē ar mani maģiāru valodā par briestošo negaisu. Paklausāmies ielu dziedoni, kas ar pašapziņas trūkumu neslimo un gandrīz ne reizi neriskēja trāpīt melodijā vai īstajā notī. Emīlam patika. Egerai nav ne vainas, glīta, pamatīgām ēkām pildīta, eiropeiska pilsētiņa, kas varētu būt gan Itālijā, gan Francijā. Vēl joprojām gribētu zināt, kāpēc tur ir Bītlu muzejs.
Karstums un briedīgi dzelteni saulespuķu lauki ir un ir, un ir. Tuvākās dienas draud ar 35’C, doties kaut kur, kur nav iespēja plunčāties, būtu neprāts. Pie Ungāru jūras - Balatona - taču vieta atradīsies ar mūsu iztvīkušajām miesām! Park4Night mūs nogādā skaistas kraujas virsotnē. Apakšā stiepjas teju nepārredzamais Balatons, bet līdz tam kāpšana, dzelzceļš, atklājums, ka pie ezera tik viegli netikt, jo visur mājas un sētas, sētas, sētas. Dusmīgi par sapuvušo kapitālismu un lipīgi sasvīduši nolemjam sekot vietējiem ar pelddrēbēm. Gar kafejnīcu nonākam mazā pludmalītē ar laipiņu un metru uz katru pusi no tās. Un tikai tad saprotam, ka pelddrēbes atstājām busā. Elsdami, pūsdami, svīzdami čāpojam turp un augšup. Izķeksēju no dziļās atvilknes peldkostīmu, uzstīvēju uz ķepīgās miesas un saprotu, ka šādi taču cilvēkos nevar iet. Kāda nelaime gan gadījusies? Kājas skūtas pirms 11 dienām. Ir meičas ar persiku pūkām, bet man ir, goda vārds, sari. Kas, gluži kā vilkatim, spēj izšauties vienas nakts laikā. Ir pagājušas 11 naktis. Ir karsts, ir vēls, ezers un laime ir tik tuvu, bet es raudu, patiešām, ar visiem kabatslakatiņiem, jo man ir spalvas. Man ir arī mati, skropstas, kājas, acis, bet par to kaut kā nenāk raudiens. Paldies Dievam, saprotu, cik tas ir stulbi, stulbi, stulbi (arī vīrs palīdz), bezjēgā stulbi, un ne par to būtu jāraud, bet par to, ka par šādu tēmu vispār raudiens nāk, jāsper zibeņi un zemes ar savām skaistajām, spalvainām kājām! Stulbie stulbeņi mēs esam. Vecmamma stāstīja, ka viņas jaunībā visas gribējušas, kaut labāk augtu spalvas - jo spalvainākas kājas, jo kaislīgāka sieviete taču! Nospļaujos un ļauju, lai kaislīgās kājas nes mani ūdenī. Ai, laime, laime. Ūdens kā zīds apkļauj, tik maigs, tik silts, zem kājām lēzenais, smilšainas Balatona pamats, acīs saulriets un kalni viņpus, otrā krastā. Smejos laimē un par sevi, un par to, cik muļķe varu būt, un kā daba māk salikt lietas, kā tām pienākas būt. Un prieks tik tiešām spēcina dvēseli - kā rakstīts uz mammas dāvātā gredzena, ko nenoņemu.
Kad saprotam, ka kapitālistu cūkas (kultūratsauce) tiešām liedz bezmaksas piekļuvi teju 90% Balatona un ar suni 99%, meklējam suņu peldvietas. Dodamies uz Balatonfoldvar, kur atrodas smukākā no divām. Tā nosper mūsu sirdis uz 5 dienām. Nu, kā gan citādi, tā ir teju suņu saimnieku paradīze zemes virsū! Te visi draudzīgi guļ, skraida, peld, rej, ostās, pieskrien pamīļoties, skurinās, lec, ķer. Un cik forši, ka viens otru saprot, nošļakstītās grāmatas, nopēdotie dvieļi, tas ir tikai normāli. Dienu no dienas nākam šurp, lasām grāmatas (slava e-grāmatai, kas ļāvusi izlasīt 3 grāmatas, Dostojevska “ķieģelīti” “Idiots” ieskaitot, ar 1 uzlādes reizi!), spēlējam kārtis, peldam un mēģinām ievilināt ūdenī Punktiņu. Pirmās dienas brutāli ienesam viņu un saucam, lai peld starp mums, trešajā dienā pēc ilgas un smieklīgas smilkst-gaudošanas un uzmundrinājumiem no mūsu puses, ienāca ūdenī pats. Vakarā par godu šādai uzticībai pārvarējām dažus kilometrus ceplī un nopirkām peldmatraci. Pēc tam vizinājām kā kundziņu.
Rutīna ieviesās pamatīga. Pamostamies, jo busiņā ir par karstu, lai gulētu. Pārdzenam auto no stāvvietas pie viesnīcas uz stāvvietu pie pludmales. “Stāvvieta” gan te ir nosacīts jēdziens. Paši ungāri liek auto, kur tik ir vieta. Zaļā zona, ietve, mežs - ir pleķītis, ir stāvvieta. Paēdam brokastis, līdz 18 dzīvojamies pie ezera, paēdam vakariņas, dodamies uz centru. Atpūtnieku cienīga pastaiga pa aleju gar Balatonu, garām saldējuma, kokteiļu, rokassprādzīšu, ziepju pārdevējiem, skatuvei, batutam, omulīgām ģimenēm, kafejnīcām. Uz parku/ salu jahtu piestātnes centrā. Mazliet gardumu, mazliet vīna, mazliet bloga. Mētājam Punktiņam čiekurus un, ik vakaru vērojot, secinām, ka makšķerēšana te ir ģimenes, ne onkuļu pasākums. Ja makšķere, tad vienmēr komplektā bērns. Līdzi var nākt tētis, mamma, brāļi un māsas - bet makšķerējot vienu pašu vīrieti, kas ir tik ierasts mājās, gan neredzējām ne reizi. Tad caur gaismiņām un pārlieku skaļu koncertu, ko izpilda puiši pusmūžā, pavecāks duets vai DJ, padzirdot ezerā suni (jo Punkts, cik ļoti nemīl peldēties, tik ļoti ir iemīļojis dzert no dabīgajām ūdenstilpnēm) ejam uz busiņu. Ja kādu dienu ejam tam garām (vēl reizi nopeldēties vai uz zilo plastmasas tualeti pie suņu pludmales, kas ir netipiski tīra - jo tur iet tikai pastāvīgā publika), Punktiņš apstājas kā iemiets pie busa un nekust tālāk. Galu galā, diena bijusi gara, pēdējos 20m līdz busam viņš kā katru vakaru ir skrējis rikšiem, un laiks būt mājās! Ir jau jauki, bet es, savukārt, cenšos novilcināt gulētiešanas mirkli, cik varu. Ne tāpēc, ka cauru nakti ik pa brīdim garām aizgaudo vilcieni ar biedējošāko skaņu pasaulē, bet tādēļ, ka man atkal un vēl joprojām nav-ko-el-pot! Es gribu gaisu, Emīls grib drošību, tā ka atliek vien gulēt plikai un slapjai, un bezcerības pārņemtai. Ja šitā būs līdz oktobrim, pārvākšos uz priekšējiem sēdekļiem, tad lai laupa mani, ja kāds tik dikti grib.
5. diena jau ir mazliet par daudz šādas vaļošanās, lai gan katra diena ir baudāma un mazliet atšķirīga. Kādā, piemēram, ielavos ezerā un izmazgāju savus 19 dienas, 19 DIENAS nemazgātos matus. Jā, man ir žēl ekosistēmas. Tajā pašā dienā iegādājāmies šampūnu bez SLES, parabēniem, tik tīru, bioloģisku un ekoloģisku, ka var ēst. Citā dienā delfi.lv tiek publicēts miniraksts par mūsu braucienu (SAITE), un izbaudām Lielo Mediju spēku. Instagram zib jauno sekotāju cilvēciņš, Emīlam zvana kā busu ekspertam, man raksta jaukus vārdus cilvēki, ko nepazīstu, bet labprāt iepazītu. Un viss tik pozitīvi, jauki! Pat komentāri, ko gan apsolījos nelasīt, jo “delfi.lv komentārs” ir jēdziens, kas nav jākomentē, esot konstruktīvi un jēdzīgi. Bet visam, kā sak’, sava cena - tā centāmies aši publicēt blogu par ceļu līdz Ungārijai, ka sēdējām saules ceplī (vienīgā iespēja tikt pie elektrības bija pilsētiņas laukumā, jo nebraucot elektrība noēdās diezgan knaši) līdz vemšanai. Gulēju uz soliņa kā saulesbrālis, kājas gaisā, lai neģībtu. Mammas, šis ir pagājis un neatkārtosies, nav vērts satraukties! Saulē nerādos, karstumu neciešu, bet uz Budapeštu ta’ gribu! Saplānojam kā cīņas startēģiju - kempingā būsim ap 15, kamēr sapucēsimies, noskūšu 16 dienas neskūtās kājas (jā, esmu stulbu pieņēmumu vergs, bet vismaz līdz šim kopš pirmās dienas puņķošanās nepievēršu spalvām uzmanību. Suņu pludmalē visi pieraduši pie spalvām un tur nevien neiet izrādīt sevi un uz citiem paskatīties), izmazgāšu matus, izbaudīsim wifi plūsmu, iekārtosimies, būs 18 un iespēja doties pilsētu baudīt, ne pārdzīvot.
Ahh, atkal ceļā. Sapērkamies gardumus, ieslēdzam kondicionieri (nekad nepiekrīti šādam ceļam bez tā! Vaļēji logi un vējš matos ir skaisti, bet sastrēgumi, pilsētas un iztecēšana sviedru peļķītē gan nav), Retro FM, kas ir Radio Skonto labākā versija, skan zināmas, bet neapnikušas dziesmas - ir tik labi atkal braukt! Nav ne 12, kad esam Heller kempingā. Nepilnas stundas gājiens no paša, paša Budapeštas centra. Wifi, wc, dušas, izlietnes, dzeramais ūdens, veļasmašīnas - vai šis ir sapnis? Pirmo reizi ceļojuma laikā uzslienam manis šūto nojumi un jūtos lepna, ka bail. Kārtīgi pastrādājam, kas ir tik liels prieks, tiešām, tiešām. Man ir tāāāds prieks neskaitīt minūtes un MB, nemedīt wifi un elektrību, bet apsēsties, pieštepselēties un visu lēnām un skaisti izdarīt! Tāda bauda! Kempings pilns ar dažāda vecuma hipijiska paskata dāmām un pilnīgi parastiem vīriešiem. Bērni vizinās ar ričukiem un smejas, nobrieduši pāri atzveltnes krēslos sēž pie rūtainiem galdautiem un vīna glāzēm, puskaili hipsterpuikas spēlē galda tenisu. Dzīve sit augstu vilni! Dušā nav siltā ūdens, ir karsts, auksts un remdens. Remdenais ir perfekts, lai beidzot justos kā dāma. Pirmo reizi kopš kāzu jubilejas atļaujos tādu greznību kā make-up. Hipijdāmu vidū ar savām zīdainajām kājām, krūšturi un izkrāšļoto ģīmi jūtos kā nodevēja. Toties izdevies novilcināt laiku, tagad ir tikai 32’C, varam baudīt Budapeštu un neaiziet bojā! Lavoties tikai pa ēnas pusi gan.
Emīls visu ceļojumu grib atbrīvoties no savas kuplās pāčas. Man viņa mati patīk, bet šādos apstākļos tiešām ar tiem ir grūti panākt ko skaistu. Dodamies iekšā pirmajā frizētavā. Skan arābu mūzika, tumsnējs puisis tiek frizēts un smaržināts. Par 10EUR Emīla mati tiek rūpīgi apgriezti, iz-žiletēti, ieveidoti, sasmaržināti. Frizieris ir jauks puisis no Jordānijas, pirmais kopš Polijas, kas brīvi runā angļu valodā. Zina, kur ir Latvija (tas tomēr ir tik patīkami), mācās uzņēmējdarbības doktorantūrā. Nevar ieteikt mums labu vietu ēšanai, jo esot musulmanis un ēdot mājās. Ar vīru, smaržīgu kā Damaskas roze, dodamies tālāk. Budapešta pārsteidz un savaldzina. Viss šķiet tik varens, bet gaumīgs, pārdomāts, bet pašpietiekams. Nerodas sajūta, ka jel kas būtu pakārtots tūristiem. Jā, pie mums ir skaisti. Patīk, baudi, nepatīk - pats vainīgs. Nekādu suvenīrkrāmu bodīšu, hotdogu būdiņu, dranķīšu pārdevēju uz ielām. Te valda gaume un kārtība. Konceptkafejnīcas viena pēc otras, katrai otrajai nosaukums ir vārdu spēle vai kas asprātīgs. Hipsterhipij midzenītis Karavan, kur vienā pagalmā studentu versija par 1001 nakts pasaku bāriņiem, otrā ēšanas bodītes, katra ar odziņu. Ēkas tik varenas, parlamenta ēka kā no Harija Potera pasaules. Grūti vienoties ar sevi, kura upes puse skaistāka. Nozīmīgākās vietas tik spoži izgaismotas, ka šķietami mirdz pašas. Apkārt tām un lampām plivinās, sitas un paukšķ miljoniem naktstauriņu. Esmu apburta. Pavisam un galīgi.
Esam Budapeštā tieši šajās dienās, lai nosvinētu manu vārda dienu. Tam par godu esmu gatava celties ap 7, lai līdz lielajam karstumam paspētu 1,5h laikā aizsprinģot līdz Zvejnieku Bastionam un aizvest Punktiņu uz suņu viesnīcu Dogmopolite. Mājaslapa rādā varena, vairākas telpas ārā, spēļu laukumi, vairākas atšķirīgu temperatūru istabas iekšā, skaistumkopšana un kas tik vēl ne. Tīri vilinoši pat cilvēkam! Bet lietas notiek. Notiek kā notiek. Zvejnieku Bastions, kas celts par godu Ungārijas dibināšanas tūkstošgadei, ir kā bērnības princešsapņu tiešs pārnesums dzīvē. Jā, lai glīši sabildētos pie Ērkšrozītes cienīgajiem lodziņiem, jāpagaida, kad to būs beidzis darīt kāds cits un nebūs sācis darīt nākamais. Bet tie jau dzīves sīkumi. Ne tik filosofiski esmu noskaņota, kad atklājas, ka Peštas pusē ir ne viena Dogmopolite vien. Un es savus kungus esmu 44min vedusi uz nepareizo, to, kur tikai skaistumkopšana. Ir karsts, meitene, ko sazvanām, nespēj izdabūt pār lūpām neko vairāk kā “yes, no, sorry”, kas nepalīdz saprast, vai Punktiņam būs viņa rezervētais numuriņš arī tad, ja nokavēsim 1,5h, ko prasīs ceļš uz īsto vietu, gribam ēst jau 3h vismaz, bet pa ceļam nav nekā tāda, kas būtu svētku brokastu cienīgs. Kad Emīls grib, lai otro reizi zvanu es pati, es jau negribu neko, tikai sēdēt un izkust karstumā un žēlabās. Par laimi, mans vīrs nav no akmens it nemaz, sazvana atkal pats, vispār nedusmojas un visu cenšas mierīgi nokārtot. Tā nu ar vēsa miera (aka Emīla), metro un autobusa palīdzību tiekam galīgi ārpus Budapeštas centra. Dogmopolite viesnīca nerādās ne uz pusi tik vilinoša kā mājaslapā, bet SPA rezervēts un nav atceļams, suņa numuriņš pasūtīts, stundu ceļā svīsts un nav jau tik slikti. Slikti ir brīdī, kad jāiet pa vārtiņiem, bet suns skatās Tev acīs un mēģina nākt līdzi. Un tad, kad viņš smilkst pa visu ielu. Un tad, kad Tu jūties kā pasaulē lielākais, dranķīgākais, nodevīgākais nodevējs. Kad autobusi, metro, brokastis/pusdienas un pelddrēbes mūs šķir no rīta peripeijām, Gellert SPA priecē. Sendienas dveš no kolonnām, flīzītēm un misiņa. Peldcepurīšu mums nav un nevēlamies tās par bargu naudu iegādāties, mūsu rīcībā ir 2 āra un 1 iekštelpu baseins. Sēžam vairākas stundas vienā un no sirds izpļāpājamies par ģimenēm (ģimeni), visādām tālām un dziļām lietām, par kurām it kā varētu runāt katru dienu, bet tas notiek reti. Liels prieks tā paklausīties un parunāties. Vēl pāris bonuspunkti džinstēdami iebirst mūsu attiecību kausā, kas ceļojuma laikā jau tā kļuvis krietni pilnāks. Ka-čing! Tīri priecīgi un apgaroti (arī tīri, priecīgi un apgaroti) dodamies Budapeštas ielās meklēt restorāniņu svētku vakariņām. Pārāk dārgs, pārak aziātisks, pārāk nekāds, pārāk vegānisks - bet šis gan ir tieši tāds, kā vajag! Nereti mūs ar vietām un lietām vieno sajūta, ka “IR”, ko grūti izskadrot. Omulīgs, īsts, smieklu, vietējo pilns, mājīgs. Būtu idillisks dienas noslēgums, bet mūs pieviļ Budapeštas skaistais metro (kas arī esot veltīts Ungārijas tūkstošgadei 1896. gadā) - līnija, kas mūs cēli aizvizinātu līdz mājām, šodien tika slēgta 20min pirms mūsu ierašanās. Klaiņojam pa pilsētu ar sabiedrisko transportu un manām nomocītajām kājām smukajās sandalēs (sandales kopā ar Emīlu tiks sūtītas uz Latviju, jo neērtus apavus, kas noberž līdz asinīm 5 vietās, šajā ceļojumā nevar atļauties), ir skaisti, ir sāpīgi un nogurdinoši, tik ļoti, ka aizmiegu ar kosmētiku. Laikam nekas diži no tās pāri nav palicis, viss nosvīsts, noraudāts, nosmiets un nopeldēts, jo no rīta tīrs gan ģīmis, gan spilvens. Jādodas tālāk, bet Budapeštā un Ungārijā mēs būsim vēl! Vareni daudz, spoži daudz tur vēl.
PAR LIETĀM
Egera - neko daudz neizbaudījām, bet darāmā tur pietiek vismaz vienai dienai. Cietoksnis (par maksu), minarets, kurā uzkāpt, vīna pagrabiņi ar vietējās apkaimes vīnu, mazs tirgus ar augļiem un dārzeņiem, skaistas kafejnīciņas;
Balatons - kā mana tēta māsa teica: “Gleznaina peļķe”. Silts, smilšainu dupsi, gaiši zilgans, vienā pusē kalni, otrā līdzenāks. Diezgan apbūvēts, uz dullo nopeldēties nebūs viegli, jau iepriekš iesaku atrast peldvietu. Ir arī bezmaksas peldvietas, tikai iepriekš jāatrod, kur;
Balatonfoldvar - jauka, maza kūrortvietiņa. Jahtu piestātne, ģimenes, pāris kafejnīcas, gan bezmaksas, gan maksas pludmales (maksā par wc, kafejnīcām un ēdienu bodītēm, dušām un smukāku pieeju ūdenim), noskaņa mierīga, jauka, nekāda trakulīgā ballīšvieta šī nav, lai gan mūzika uz centrālās skatuves pārlieku skaļi skan ik vakaru;
Suņu pludmales - atradām ziņas par 2 tādām. Braucām uz skaistāko no tām, nevīlāmies nemaz. Cilvēkiem bez suņiem gan jāizvērtē, vai apkārt skraidoši, spalvaini dzīvnieki, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem purinās un čāpo pāri visam, saistās ar laisku atpūtu ūdens malā. Arī ne visiem cilvekiem ar suņiem šāda pūkaiņu koncentrācija būs pa prātam - bet ar suņiem aizliegts doties visās citās pludmalēs. Cik nadzīgi to kontrolē - nezinu;
Budapešta - skaista, skaista, skaista kā pasaka! Man galīgi patīk. Tik gaumīga un pašpietiekama, varena, bet ar šarmu. Lieliskākais laiks būtu pavasarī vai rudens sākumā, lai svelmi un pūļus nomaina mazliet vieglprātīga vai smeldzīga romantika, un dižāks iemesls pasēdēt kādā kafejnīcā;
Gallery SPA - skaisti, bet tikai kā piedeva Budapeštai. Ja termālie baseini ir mērķis pats par sevi, noteikti iesaku izvēlēties citu kompleksu, jo 4 baseini nav pārlieku aizraujoši. Pašiem gāja pie sirds Miskoltapolca Cave Bath, tur nu gan varēja no sirds izplunčāties pa mierīgiem baseiniem, bērnībā tik iemīļotajām “upēm” un sabildēties baseinā, kas maina krāsu. Jā, varbūt skan bērnišķīgi - bet dzīvoties pa ūdeni vēl tad, kad pirksti jau sen krunkaini, to jau bez bērnišķības nevar un nav vērts!
Heller Park kempings - ja neskaita, ka nav smukas dabas visriņķī, ko būtu dīvaini gaidīt no kempinga tuvā piepilsētā, viss šķiet perfekti. WC, dušas, veļasmašīna, izlietnes trauku mazgāšanai, ūdens, elektrība, kafejnīciņa ar tradicionālo virtuvi no vietējām sastāvdaļām, galda tenisa galds, jauki hipijiska publika, nu, viss, ko no kempinga gaidu;
Nauda - Ungārija nav lēta, bet nav arī dārga pat greznajā Budapeštā. Saldējums zem 1EUR, pārtika 2 dienām (ieskaitot našķīšus un vīnu par 3EUR) ap 20EUR, universāla sabiedriskā transporta biļete 24 stundām ap 6EUR, slavenais SPA 20EUR, viesnīca suncim ap 12EUR. Kā pie cilvēkiem.
Busiņš - nu jau pilntiesīgas mūsu mājas. Tajā lielisks ir viss, izņemot ventilāciju/ termoizolāciju. Tagad es laikam būtu gatava uz riktīgu drāmu, lai tiktu pie lūkas ar ventilatoru. Par vēlu, nākas svīst, elst un mētāties, un pārdzīvot naktis ar 2 šķirbiņās pavērtiem logiem.
EMĪLS par Ungāriju
Pēc Slovākijas lēnām dodamies lejā uz Adrijas jūras krastu, jo karstums ir pamatīgs un solās būt vēl lielāks, tāpēc ātrāk gribētos to pārvarēt ar peldes palīdzību. Ceļš vēl priekšā, nākamā valsts mums pa kodienam ir Ungārija. Nezinu, kāpēc - pirmais par Ungāriju nāk prātā Budapešta, Balatons, vīni un čigāni. Tieši šī valsts no Eiropas kartes manā prātā bija pazudusi un ļoti nepelnīti. Noteikti, ka daudz kas manā prātā pazūd nepelnīti, bet tas jau laikam notiek ar mums visiem. Par Ungārijas raksturojumu - nezinu, kāpēc manā prātā tieši šie vārdi. Parasti interesējos par valsti, uz kuru dodos, pārlasu īsi tās vēsturi, dažādas nianses, ko piedāvā internets un ar ko populāra šī valsts. Tad šo visu arī salīdzinu ar savām mistiskajām vai prceīzajām zināšanām, stereotipiem, kas radušies laikā gaitā no maģiskās TV kastes vai žurnāliem.
Dodoties uz jaunu valsti, mēs vienmēr pirmos meklējam dabas parkus, daba vienkārši ir skaista, apkārt ūdens, kas ļoti palīdz higēnas jautājumos un trauku mazgāšanai, kā arī nav daudz cilvēku. Vietas meklējam parastajā kartē, google maps un vēl izmantojam aplikāciju park4night.com, kas ir specializēta karte kemperiem, busiem un cilvēkiem, kas vēlas nakšņot mašīnās. Karti veido paši cilvēki ar sevis atklātām vietām un dalās ar tām aplikācijas ietvaros. Arī mēs liekam dažādas pašu atklātās vietas. Lielu daļu gan piemirstam pievienot, bet nu nekas, esošajā vietās vienmēr cenšamies atstāt komentāru, lai nākamajiem būtu skaidrs, ir vērts te doties vai arī ne. Nu, lūk, noskatījām vietu, pat īsti nesapratām, kas tad tur ir, bet devāmies. Protams, brauksim caur lielo dabas parku, jo jābūt skaisti. Bija skaisti, bet tikai dažviet, jo līkumojām pa kalnu ceļu, kas pamatīgi atgādināja mājas ceļus, bedrēm vīts un kļuva par visai lielu izaicinājumu mūsu busiņam. Pa labi, pa kreisi, gāzi, bremzi, bija tiešām stāvi un šauri, varējām pat izmantot mūsu latviešu bobsleja prasmes pagriezienos. Tālāk par trešo ātrumu arī netiekam, jo stāvums pamatīgs. Lai nu kā, pēc vairāk nekā 1,5h brauciena pa mežu, kurš atgādina copy/paste situāciju, mēs tiekam cauri un nokļūstam mūsu gala mērķī, kas arī vēl nav īsti nav izprotams, vismaz man. Ir ezers, nu, smuks jau, bet blakus tam arī viesnīca un tā vien šķiet, ka viss, bet esam atbraukuši un tālāk braukt negribam. Meklējam stāvvietu, kuru atradām mūsu aplikācijā park4night.com ar norādi “par brīvu”, bet tur tagad ierīkota maksas stāvvieta. Nu, nekas, griežam iekšā, sarunājam, ka norēķināsimies ar eiro un par 3.60 eur paliekam šeit pa nakti. Tā šīs stāvvieta gluži neļauj, bet ungārs bija gana laipns un teica, lai paliekam un miers, kaut kā veiksmīgi vienojāmies. Auto novietots vietā un varam sākt pētīt apkārtni. Izstaigājam ezera takas, izstaigājam pils/viesnīcas dārzu, kas ir visai skaists, atrodam wifi un tā arī sēžam parkā un sadaram plānotās lietas. Pēc laiciņa šķiet gana un nododamies grāmatu lasīšanai. Madara kā liels lasītājs izmanto Kindle, kas tik tiešām ir super štelle, bet es lasu līdzi paņemtās grāmatas un sāku ar Madaras vecvecāku dāvināto Laines Pērses stopēšanas piedzīvojumu, kuru viņa dokumentēja trīs grāmatās. Es ķēros klāt Laines un Arčas Eiropas pieredzei un varu teikt, ka visai ekstrēms un piedzīvojumiem bagāts ceļojums. Esmu izmēģinājis šādu ceļošanas veidu, noteikti sevi nesauktu par tik rūdītu stopētāju, bet varu saprast plusus/mīnusus, kas rodas stopējot. Stopējot satiec daudz cilvēku un daudz vairāk gūsti vietējo iedzīvotāju sajūtas par un ap dažādiem tematiem, ar busu ceļojot tas mazliet pietrūkst, bet cenšamies paši vairāk uzrunāt ļaužus un kaut ko saprast vairāk par vietējo kultūru, apkārtni. Ar busu ir vairāki plusi, Tev ir sava māja un guli, kur gribi, lietus arī nesagādā nekādas problēmas, izmaksas šādi ceļojot gan ir daudz lielākas, bet mums ar sievu šāds ceļošanas veids ir ideāls. Varam paši plānot ceļu un gulēt, kur nu vēlamies. Tāpēc vēlreiz gribu atgādināt, ka mēs uzskatam šo par ceļošanu, kas der mums un nekādi nemēģinām teikt, ka šis ir Indianas Džonsa vai Laras Kroftas cienīgs trilleris, bet gan interesantāks veids ceļošanai. Ar sievu piekrītam, ka ceļot, kā mums labs draugs Aivars ar vilcieniem pa Āziju, vai kā Laine ceļo 1,5 gadu pa Dienvidameriku, Āziju un Eiropu ir daudz ekstrēmāk un, iespējams, aizraujošāk, bet mums abiem šis ir īstais veids un arī sava piedzīvojuma deva tiek. Vēl jāpiemin, ka mūsu Punktiņam nav īkšķu un viņš nevar stopēt. Lai nu kā, pa nakti paliekam Ungārijas mistiskajā vietā, tā arī nesapratu, kur tas ir, bet bijām netālu no Mistolcas, kas ir viena no lielākajām Ungārijas pilsētām.
Pirmo nakti arī paliekam vietā, kuru atradām caur mūsu park4night.com. Vieta skaista, klusa un izskatās, ka tikai vietējie to zina, tāpēc nopriecājamies par atradumu. Šī aplikācija tiešām bieži aiztaupa meklēšanas laiku, kā arī neliek nakšņot bendzīntankā, ja neizdodas atrast neko, tāpēc ceļotājiem varu ieteikt šo app. Balatons gan mūsu atrastajā vietā nenormāli apbūvēts un privatizēts viss krasts, atrast pleķīti, kur iemesties, ir visai pagrūti un karstums jau kļūst pamatīgs. Sviedriem pilot pēc garas pastaigas tomēr atrodam, kur iebrist. Balatons ir lielākais Eiropas ezers un to bieži dēvē par “Ungāru jūru”, kas vispār ir visai korekti apzīmēts, jo iespaids, atrodoties pie šī ezera, tiešām ir tāds. Pilns ar laivām, kalni vienā pusē, līdzenumi otrā, izskatās, kā paprāvs okeāna, jūras līcis. Nopeldējušies esam un rīt domājam atrast īsto pludmlai, nu tādu, ĪSTO. Liela daļa ir maksas pludmales, kuras uzceltas par ES naudu un nu tajās par 2 eur var priecāties. Karstums liels, sākumā domājam, nu labi, šodien izdarām to, rīt atradīsim bezmaksas, bet nekur, nekur neļauj peldēties arī suņiem, tāpēc šis mūs aptur pie ieejas pludmalē. Lielajā karstumā nāk dusma, ka nevar piekļūt pie ezera. Ņemam rokā telefonus un google un atrodam, ka ir suņu pludmale un par brīvu, tā arī dodamies tur. Atrodam stāvvietu, kas Ungārijā nav problēma, jo te strādā princips “Ja baigi netraucē, tad liec”, un dodamies uz pludmali. Tur, protams, super, pilns ar suņiem, ūdens silts un daudz jautrāk nekā parastajā pludmalē. Tāda sava, saprotoša komūna tie suņu saimnieki, arī viens otra mantas pieskata un viss tip, top. Tā nu mēs piecas dienas nodzīvojāmies pa suņu pludmali, vakaros gājām malkot vīnu uz molu pie jahtu piestātnes ar skatu uz Balatona ezeru. Laiski, skaisti un mierīgi pavadītas dienas.
Šis arī bija tāds labs tests, kā dzīvot busā ielas malā vairākas dienas pēc kārtas. Mums auto ir parasts, ne liels, ne mazs, un nevar pateikt, ka kāds tur mitinās, tā kā nevienam rajona iedzīvotājam, manuprāt, nebija ne jausmas, ka te ievākušies daži ceļotāji. Šoreiz iela klusa, pie viesnīcas un blakus mūsu suņu pludmalei. Vieta droša, to dažreiz vienkārši jūt, un arī vienīcas faktors bija visai labs drošības garants. Palikām šajā pat vietā, jo stāvvieta par brīvu un pludmale 3 min. attālumā, kas ļāva arī visu laiku noskaloties un atgūt svaigumu. Šeit dzīvojot visvairāk pieradām pie dzīves busā, jo sāka parādīties jau ikdienas ritms, kā mēs ceļamies, kur dodamies, kad ejam gulēt, kur stāv buss, kā vēdinām busu, jo karstums ir liels, tāpēc pirms gulēt iešanas viss jāizvēdina, lai miegs būtu kaut cik jēdzīgs. Pusdienas un brokastis ēdām pie busa vai parkā, sildījām visu turpat uz mūsu gāzes baloniem. Tā arī pagāja šis laiks pie Balatona. Mazliet dīvaini, bet tik ļoti mums visiem trijiem pa spalvai.
Īstā diena klāt un dodamies uz Budapeštu. Tad arī sapratām, ka ilgāk nemaz pie Balatona mēs negribētu būt, kā arī to, ka mums ļoti patīk braukt ar mūsu busu, jo tas rada nelielu piedzīvojuma sajūtu. Ļoti bieži braucam uz dullo un tad nu gaidām, kā būs mūsu galapunktā. Braukšana laikam ir tā vanlife sastāvdaļa, kas ir neizbēgama, tāpēc prieks, ka braukšana mums visiem iet pie sirds. Budapeštā, tā kā Madarai svētki, paņēmām kempingu. Te jau bija pa smalko, dušas, izlietnes, veļmašīnas, dzeramais ūdens un tas viss par 44 Eur divas diennaktis, kas mums ļāva atkopties un izmazgāt netīro veļu. Kempingi ir dārgi un vispār tie mums īsti neiet pie sirds, jo pa lielam tu sēdi starp daudz baltām mašīnām, bet plusi ir dažādi pakalpojumi, kas pieejami kempinga parkos. Piemēram, veļas mazgāšana. Šī iestāde gan liek izmantot savu pulveri, kas jau automātiski iestrādāts pakalpojumā, bet mēs ar Madaru izmantojam tikai pulverus, kas nesmaržo, tāpēc vēl joprojām ir dīvaini staigāt drēbēs, kas smaržo pēc rozēm vai vēl kādas figņas. Mēs neesam nekādi super eko, vegan utt., mēs cenšamies lietot sapratīgus produktus, kas pēc iespējas mazāk kaitē dabai, cilvēkam. Šis dzīves veids ļoti atradina no smaržvielām un ķīmiju ikdienā nemaz neprasās. Un šādi dzīvot ir reāli vienkārši, tikai jāgrib, bet cilvēkiem jau “pajāt” par daudz ko, līdz tiešām rodas veselības problēmas vai piemājas dīķīti peld zivis ar vēderu uz augšu. Izmantojam Greenwalk.eu produkciju, līdzi ir audums trauku mazgāšanai un dabiskas veļas ziepes veļai. Nu te tāda maza atkāpīte sanāca, bet gribējās izkratīt sāpi, jo cilvēki dabā ņem un mazgā savus traukus ar Fairy, tas galīgi nav labi. Par kempingu, cena varbūt šķiet liela, bet šajā sezonā priekš Budapeštas šī ir ļoti solīda cena, kempings atradās 50 min. gājienā no centra. Pirmo dienu devāmies uz centru tikai vakarā, visu izstaigājām un ap pusnakti devāmies uz busu gulēt. Miegs labs, kā gan tāds var nebūt pēc siltas dušas.
Budapešta ir viena no skaistākajām Eiropas pilsētām, kā arī 10 lielākā pilsēta Eiropā pēc iedzīvotāju skaita uz noteikto platību. Pilsētā ir vairāk nekā 223 muzeji - mēs gan neapmeklējām nevienu, kaut gan vajadzēja, jo Ungārijas, Budas, kā arī Peštas vēsture ir ļoti interesanta. Budapeštu apdzīvo jau ļoti sen, sākot no 9. gadsmita to sāka apdzīvot Maģiāri, kas arī ir īstie Ungārijas iedzīvotāji. Kaut kādu iemeslu dēļ man šķita, ka te arī iejaukti čigāni, bet tā nu gluži nav, tikai 1,9% valsts iedzīvtoāju ir romu tautības un tie paši tik iebraukuši. Pilsēta pārcietusi daudzus karus, kuru laikā ir zaudējusi visus tiltus, kur atjaunoti. Mēs apmeklējām visu klasiku - parlamentu, pili, bastionu, vecpilsētu utt., Izstaigājām pilsētu un ir palicis ļoti, ļoti labs iespaids par to. Otro dienu iesākām ar Madaras svētkiem un tam par godu dodamies uz Zvejnieku Bastionu, kas tiešām ir iespaidīgs un atsedz skaistu skatu uz Peštas krastiem. Otro dienas pusi mēs plānojam pavadīt termālajā baseinā, jo Ungārijā to ir kā biezs, grēks neizmantot šādu iespēju. Neliels cirks sanāk ar Punktiņu, jo baseinā viņš noteikti nevarēs ar mums, ja pat Balatons nav īsti suņiem gatavs, kur nu vēl termālais St. Gellert termālais baseins Budas pusē, bet mums tik ļoti gribās to apmeklēt. Tad Madara iedomājās, ka varētu atrast suņu viesnīcu, un tādas tiešām ir. Mēs atrodam, sazināmies, rezervējam vietu un par 12 EUR atstājam suni viesnīcā. Sāpīgs mirklis un tu jūties kā liels kretīns atstājot suni tur ar pārējiem lopiņiem, bet tomēr ar lieliem sirdsdēstiem to izdarām. Atpakaļceļā braucot autobusā, metro, ar Madaru tā īsti nerunājam, jūtamies slikti ar sevi, bet baseinos jau esam sevi mierinājuši ar domu, ka sunsim jau tur viss ir labi, ir citi suņi un visi kopīgi spēlējās, dzer desu vīnu un uzkož kaķu kauliņus, nezinu, tikai minu, kā suņi varētu svinēt palikšanu suņi viesnīcā. Izpeldamies baseinā St.Gellert termālo baseinu, kas ir atvērts jau kopš 1918. gadā. Skaists komplekss, kurā tik tiešām jūtama vēstures elpa, dažādas kolonnas, flīzes ar rakstiem, tiešām varēju iztēloties, ka šādi arī tas viss izskatijās pirms 100 gadiem. Vakaru noslēdzam ar vakariņām, gribējām atzīmēt šos svētkus, jo nākamie būs tikai Ziemassvētkos, tāpēc nodarījām visu pa smuko. Pēc vakariņām neliela pastaiga pa pilsētu un ar tramvaju pēcāk dodamies uz mūsu busu. Skaistas dienas, bet šoreiz arī īpaši pacentāmies, lai tās tādas būtu.
Uz šīs skaistās pilsētas nots, Ungārijas viesmīlības, lēnām uzsākam ceļu uz Serbiju, kas tiešām pārsteidza, gan negatīvi, gan pozitīvi, bet kaut kā šī valsts jau ir iekritusi sirdī. Tad nu nākmais blogs par Serbiju, bet veidosim blogus arī par to, kā ēdam, kas mums vispār ceļā ir līdzi un arī daudzām citām praktiskām lietām.
