Vai ir dzīve pēc busiņdzīves?
Teikšu kā īstena latviete – nē, nu, jā. Dzīve ir, bet ne tāda, kā bija pirms, ne tāda, kāda tā bija busiņā. No daudziem satiktajiem busiņos dzīvotājiem atšķīrāmies ar to, ka mums tīri labi patika, kā dzīvojām ārpus un pirms busiņa. Ne mirkli neplānojām visu, kas sadzīvots mājās, pamest uz neatgriešanos. Bet dažas lietas pazuda pašas, citas uzradās – un nu mums ir cita dzīve, gribi vai negribi.
Kāda vispār jēga
Vai nu vecums uznācis, vai tas tiešām ir postbusiņdzīves sindroms, bet abi esam līdz padusēm dziļdomīgās pārdomās par dzīves jēgu, mūsu pašu jēgu. Un vispār visu. Lielākoties jau domas skrien lokos, aplī, uz riņķi vien, ne pie kādas jēgas netiekot, tikai nogurdinot pašu un otru, izsūcot mieru un piepildot ar trauksmi. Emīls šajā pārdomu – kāpēc bulciņas pārvēršas riepiņā, kāpēc pasaule kļuvusi pelēka, kur ir viņa baltais žogs un pigments – virpulī sajuties vecs, es jau piedzimu veca (tā stāsta mana mamma, viņai jau būtu jāzina), tādēļ domas savu vietu pasaulē ir ierasta lieta, kas nu gan ieguvusi citus akcentus. Ja agrāk prātoju, kas man liktu justies mierā, tad nu šķiet, ka to zinu. Brīvība, saule, ģimene tajā pašā valstī, daudz laika ar Emīlu un dabā. Vēl es gribu bēbīti. Bet gribēt jau nav kaitīgi, un ko tālāk, m?
Krāsu pikucis
Kad saķer to ilgās ceļošanas uti, ir grūti pierast pie skata, kas nemainās, aiz loga, aiz galda, zem kājām. Ne jau skatā ir vaina, bet nemainībā. Sadzīves ritenis ievelk kā melnais caurums, un dienas atkal saplūst vienā lielā, pelēkā “pag, tas bija šonedēļ vai pirms nedēļas?” Zini, kā bērnībā ar plastalīnu – lai cik košas būtu krāsas, kad tās visas sajauca kopā, palika vien zaļganpelēka pļeka un nožēla? Tagad ir vairāk jāpiestrādā, lai košuma vairāk, un pļekas mazāk. Ēdam dārzā, stāstījām par busiņpiedzīvojumu visvisādās vietās un kompānijās, paņēmām Ronju, plānojam ceļojumu, mainīju darbu, lieku puķes uz naktsgaldiņa. Un vēl, lai nebūtu jāsēž zaļu skaudību un zaļu ģīmi, atsekoju visiem #vanlife kontiem un lielai daļai ceļošanas kontu arī. Nav ko tramdīt savu mieru un pozitīvās enerģijas ap ceļotājiem, kas dzīvo #goodvibesonly pasaulē!
Darbi, darbi, darbi jeb vērtības vs ikdiena
Turpināšana strādāt freelance režīmā, nepalielinot darba apjomu un čubinoties pa mājām, kamēr Emīls godīgi devās uz darbu, nesagādāja rožainu prieku. Visas vīzijas par omulīgu lasīšanu, izšūšanu, vīra sagaidīšanu 50to gadu laimīgās mājsaimnieces stilā ar čībām rokās un smaidu uz lūpām, izplēnēja. Emīlu mājās sagaidīja nošņurcis pūķis, kas bezdarbībā nonīcis, ne veldzējies, un nu tā kā varētu kaut ko padarīt. Pakašķēties ar vīru, piemēram. Jo iekšēji tas pūķis jūtas bezjēdzīgs, nemsmuks un pilns ar nekur neliekamu enerģiju, ko nekādi neizdodas ievirzīt jēdzīgi. Tā bija noticis arī senāk, bet laikam cerēju, ka busiņdzīve būs man iemācījusi baudīt brīvību. Nu esmu nonākusi vienā foršā darbā, kas ļauj ceturtdienās un piektdienās strādāt no mājām. Un šis man ir pavisam ideāli, jo ir gan dienas, kad sapucēties un kopā ar mīļoto vīra kungu vizināties vilcienā, socializēties un smuki sēdēt smukā birojā starp sakarīgiem cilvēkiem darot sakarīgu darbu, gan dienas, kad tikpat sakarīgi darboties saņukātā gultā vai ar puspliku dupsi pret sauli dārzā.
Pagaidām kārtīgam darbam no deviņiem līdz sešiem pietiek intereses un dukas, bet reižu pa reizei ideja, ka dzīvei, lietām, kas sagādā patiesu un lielu prieku, jāieplāno vien nedēļas nogales, pamatīgi saceļ dumpības svabado garu. Un doma, ka ikdienai, dzīvei taču jāiemieso vērtības, neatstājas. Jau kādu laiku vēlos sarakstīt savas vērtības, darbības un izpausmes, kas tās iemieso, un sastādīt grafiku. Tādu pliku, skaitlisku grafiku, kurā mans laiks sadalīts man būtiskāko simbolizējošās darbībās. Bet baigi bailīgi to būtu ieraudzīt. Un tad nedarīt – vēl bailīgāk.
Slava
Virsraksts ir joks, bet smieklīgāk par šo joku (kas vispār nav smieklīgs) bija nedēļu pēc atgriešanās, kad mūs veikalā uzrunāja puisis, kura meitene esot mūsu fane. Sūtu apskāvienu citam meičukam, kas stāstu vakarā pienāca klāt un teica, ka ar dalīšanos priekā esam palīdzējuši tikt cauri un pāri nešpetnam dzīves. Un Juglas vidusskolas jaunieši, no kuriem sākotnēji bijām pārbijušies (pusaudži ir izaicinājums ikvienam, uz sociālo filtru nevar paļauties), mūsos tiešām klausījās un smējās ar, nevis par mums. Tas viss ir neticami, bet nemeloju, godadievavārds, negribi-netici. Lai gan sākotnēji bijām apņēmušies par braucienu caur Eiropu stāstīt tikai vienā lielā pasākumā, kurā sapulcināt visus draugus un radus, tiem bija pašiem savi plāni, dzīvei arī, nepazīstamiem cilvēkiem, kas bija gatavi 3h stāvēt kā siļķītes kājās, arī, un tā nu esam stāstījuši par busiņdzīvi četras reizes pavisam publiski. Nē, piecas. Laikam.
Vēl viena jokaina lieta ir Instagram. Tur ir visādi forši meičuki, kas uzradušies busiņdzīves laikā un arī dzīvē satikti izrādās reti forši, un visādi cilvēki, kas sākuši sekot mūsu gaitām garlaicīgajā brīdī, kad esam atpakaļ un tādā diženā ceļojumā neplānojam doties vēl gadiem. Kas ir tiešām forši, bet tiešām neizprotami. Bet forši. Un paldies viņiem, jo tas ir vēl viens iemesls dzīvot tā, lai smuki, lai katru dienu skatītos uz dzīvi ar “kas tad mums te tāds foršiņš?” brillēm. Uz esošo, pēc-busiņdzīves dzīvi, kas ir gan grūtāka, gan skaistāka nekā pirms tās.
Dabas krūtaža
Daba ir prieks, daba ir laime. Busiņceļojums apstiprināja, ka laimīgākās ir dienas, kurās starp brokastīm un vakariņām bijusi vien klaiņošana dabas skaistumos. Pat visizcilākās pilsētas mūs nogurdina trīs dienu laikā, tāpēc atgriezties uz dzīvošanu Rīgā, kas ar svaigu aci kļuvusi vēl nejēdzīgāka, šķistu galīgi neforši. Nu, tā, ka galīgi. Abi esam laimes lutekļi, tas pierādās atkal un atkal, un tā nu arī šoreiz pār mums nolaidās debešķīga gaisma, enģeļu fanfaras un Emīla vecāku māja Saulkrastos. Mēs drīkstam spēlēt “pašiem savu māju”, dzīvot sētā ar ābelēm, ērkšķogām, zāli, kas ik pārnedēļu jāpļauj, vietu sunčiem, jūru 15 minūšu attālumā un staciju, kurā zied ceriņi un jasmīni. Kad iekāp vilcienā Rīgas stacijā, kur smaržo vien belaši, un izkāp klusumā, ko patramda vien putnu vīterošana un jūras tuvums – cik skaisti ir tas, ko?
Beeet esam cilvēki kā jau cilvēki un pat apzinoties, kāda labsajūta ir daba, tajā esam nepiedodami reti. Toties katra reize, kad starp sienāžu čirkstiem un naksnīgiem treļļiem iekārtojamies busiņā, ah, tā ir DZĪVE! Un ceļojumu galamērķus plānojam tikai “ū, paskaties, kādi kalni!” šķautnē, pilsētas uztverot vien kā vietas, kur nolaižas lidmašīna.
Rūdījums
Kad vairāk nekā pusi no gada esi pavadījis busiņā, 6 kvadrātmetros bez wc un dušas, un virtuves, diezgan maz ikdienišķu lietu rada problēmas. Atšķirībā no filosofiskiem jēgas meklējumiem, kā redzēji. Kad aprīlī, kas šogad bija tīri neģēlīgi auksts, pārcēlāmies uz māju, tajā vēl turpinājās remonts, nebija ūdens dušā un gāzes plītī, istabas aukstas kā jau mājā, kurā ilgi nav dzīvots. Gulējām uz matracīša, blakus suņi, pie kājām sildītājs, paši satuntulējušies. Pie gulēšanas džemperos pierasts, matus var izmazgāt arī virtuves izlietnē un ēdienu pagatavot uz mazās busiņa plīts. Tagad jau viss rožaini un ierasts, ka ir siltums, ir mīksta gulta un uz WC ej, kad vēlies, ne tad, kad vari. Bet duša niķojas vēl šobaltdien*, arvien vēl mazgājos izlietnē. Un nekādu problēmu. Rūdījums.
Kopānebūšana un citi zvēri
Visgrūtāk samierināties, ka busiņdzīvē ierastais attālums – vidēji 70 cm 24/7 – nu ir atkal atgriezies normas robežās. Ir tas visiem zināmais rūgtumiņš, atceroties iemīlēšanās periodu. Kā Tu līdz asarām smējies par pusjokiem, viņš izdzirdēja, ka Tev garšo eklēri, un nesa tos katru dienu, kā jums abiem nekas neļumēja un spalvas arī neauga. Nu, redz, un busiņdzīve bija vēl viens šāds rozā briļļu periods. Kas nav grūti, ja viens otram tā riktīgi patīkat, apkārt ir miers, neviens un nekas cits nebaksta, ir dots laiks, daudz laika, daudz, daudz divatnes, sava vide. Vārdu sakot, esat jūs abi un pārējais ir vienkārši labi. Sarunas iet arvien dziļumā, jo norunāts pirmais slānis – ko šodien darīji. Norunāta ikdiena, jo tā ir kopīga, norunātas pirmās domas, jo spriests un pļāpāts daudz, bet ārējo iespaidu, kas nav abiem kopīgi, maz. Vai teju nemaz. Un tad sākas tās īstās sarunas, tā īstā kopābūšana. Un tieši tās ir tik žēl, kad sarunas tiecas atgriezties pavisam normālajā “kā gāja, ko darīji, kas darbiņā jauns, ko vakariņās, vai Tu mani mīli, kad uz IKEA”. Kas nav nekas slikts vai negaidīts, vai neierasts lauleņu (šis ir smieklīgs vārds) vidū, bet tas nav TAS, kas bijis.
Bet ieguvuši esam tādu riktīgu intimitāti, kas var rasties vien kopīgi divas nedēļas nemazgājoties, “kopā – visu!” sajūtu un tuvību, un “esam mēs un tad ir pārējie”, kas nezūd. Tas ir baigais, riktīgais spēks.
*Kopš 12. jūlija mums ir pat duša & tas ir fantastiski.
