Vai nebūtu laiks bērniem?
Emīls
Es ticu, ka viss notiks un notiks tad, kad tam ir jānotiek. Protams, nav viegli to saprast un pieņemt, jo manā prātā šim gan vajadzēja norisināties pēc principa – domāts, darīts.
Izrādās, ka šādi notiek (pareizāk – nenotiek) ļoti daudziem ļaužiem un pie vainas laikam ir tā mūsu rietumeiropiešu dzīves gājuma izpratne. Karjera uber alles, kas rada šos blakusproduktus – stresu, besi un tukšinieku pie visām patiešām svarīgajām ikdienas darbībām. Šie jēdzieni arī nav tie, kas spermatozoīda kareivim ļaus traukties pretī savam mērķim un izdarīt savu darbu ar ielaušanos olšūnā (visi noteikti esam redzējuši izglītojošus video par to, kā tas izskatās).
Šo blogu rakstām, jo abi sapratām, ka šī būs atbilde visiem tiem “Nu, kam jums tie suņi, taču bērnus vajag!” padomiem un jautājumiem, kā arī esam pārliecināti, ka ir jādalās dzīvē ar priecīgiem, ar ikdienišķiem, kā arī sarežģītākiem stāstiem, jo dzīve nav tikai skaistā Instagram siena. Pasakot skaļāk, nezinu, kāpēc, bet paliek labāk un vieglāk. Varbūt tāpēc, ka pēkšņi parādās cilvēki ar tādiem pašiem jautājumiem, problēmām, un mēs jau zinām, kā mums letiņiem ar to dalīto bēdu.
Madara aprakstījusi visu kā kulaks uz acs un uzbūrusi tās emocijas, kas skārušas un pārņēmušas mūs abus, šajā, manuprāt, ilgajā mēģinājumu periodā. Bet nu esam mierā ar sevi, ir skaidrs, kas jādara no medicīnas viedokļa, kas jādara, lai sakārotu galvu, un ticu, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek!
Madara
Modificētā formā šis teksts iesākumā tika publicēts žurnālā Imperfekt. Varbūt ironiski, varbūt ne tik ļoti, bet saņemties to publicēt blogā ir krietni grūtāk. Te trūkst tā viegluma kā sarunā ar svešinieku. Te ir radi, draugi, paziņas un kolēģi, un, kā apskaužami precīzi raksturoja kāda dāma, kas man uzrakstīja pēc raksta izlasīšanas, – žurnālā cilvēks no sākuma uztver tekstu un zināmā mērā attiecina to uz sevi, izdzīvo caur sevi. Autors ir sekundārs. Bet blogu lasām ar konkrēto cilvēku prātā. Ir grūti šo tēmu mūsu dzīvē atklāt tuvajiem un ne tik tuvajiem, ļaut saistīt ar sevi un pašiem atklāti attiecināt uz sevi. Bet laikam beidzot esam gatavi.
Pirms sākt rakstīt, es daudz domāju, kāpēc nerakstīt. Klusēt, jo nevajag pierunāt nelaimi. Nerunāt, jo visiem viss nav jāzina. Jo vispār nevienam nav jāzina, jo šī tad laikam skaitās tā netīrā veļa, ko citiem nerāda, bet bažīgi ar kāju stumj zem gultas, lai neviens nenojauš. Nesaistīt sevi ar šo tēmu, jo domas ir spēks un vārdi ir spēks, un šī nav realitāte, kurā vēlamies sevi redzēt. Nedalīties, jo kauns. Kauns, jo nesanāk, neizdodas. Miljardiem cilvēku var, bet Tu nevari. Nemāki seksu vai nemāki bērnus, vai neesi pelnījusi, vai neviens, kas sēž uz mākoņa un kustina kājeles ar pufīgi apaļiem ceļgaliem, noskatot īstos vecākus, Tevi vienkārši negrib. Kauns un dusmas, jo esi tāds negatavs puscilvēks, kuram jebkurā brīdī var aizbāzt muti – “Kad Tev būs bērni, sapratīsi”. Kā lai te atzīstas? Kā lai atklājas?
Bet mēs arī daudz domājām, daudz jutām, kāpēc jāraksta. Pati pieķeros pie ik teikuma, kas varētu nozīmēt (un varētu arī nenozīmēt), ka ne visiem tie bēbji un punči nāk tik viegli. Ka ne visi septiņi miljardi ir malači un mēs vieni tādi nemākuļi, kuri netiek galā ar pamatlietu, kas definē būšanu dzīvam – vairošanos. Katrs, kas jūtas viens un nabadziņš, jūtas mazāk viens, ja zina, ka tāds nav. Loģiski. Tāpēc, mīļās dāmas, kas skaita zilās, zaļās un sarkanās dienas, kas reizi mēnesī skatās uz apakšbiksītēm un raud, kas ir ne reizi vien domājušas, ka pārāk daudz par to domā – jūs neesat vienas. Mīļie kungi, kuru koks iestādīts, pat čūsku varētu nosist, bet līdz īsta vīrieša līmenim bez dēla netikt; tie, kuriem jāizdzīvo tā pati bezspēcība dzīves un mēnešreižu priekšā, bet vēl arī jādzīvo “īsti vīrieši neraud un nejūt” būrī (protams, Tu neesi īsts vīrietis, ja nav dēla, bet esi gana vīrietis, lai iztiktu bez jūtām) – jūs neesat vieni. Mēs varam sadalīt šo bēdu un nonākt pie pusbēdas. Runājot par grūtībām tikt pie bērniņa, kad no sirds to vēlaties, mēs varam parādīt tiem, kas nav cīnījušies ar vēlmi izlekt pa logu, kad kāds pajautā “Vai nebūtu tā kā laiks bērniem?”, kā tas ir – būt mūsu pusē. Ne vien palīdzēt saprast, kā tas ir, dzīvot ar bērnveidīgu caurumu dvēselē, bet arī to, kā nostāties mūsu pusē. Atbalstīt, izprast un kopā izdzīt no šīs pasaules to nelabo garu, kas liek savai ziņkārībai upurēt citu cilvēku jūtas, izsakot muļķīgas piezīmes un uzdodot vēl muļķīgākus jautājumus. Vārdu sakot – mēs runāsim par šo, lai kāds, ar ko esam vienā laivā, sajustos mazāk viens, un lai izplatītu empātiju tēmā, ko tik daudzi neizprot.
Mēs diži saplānojām, ka pats īstais laiks bebim būs uzreiz pēc busiņdzīves pusgada garumā. Vizināsimies pa Eiropu, tālu no tramdīgiem modinātājpulksteņiem, stresiem un cilvēkiem, tvarstīsim garos, karstos vakarus un kādā zeltainas gaismas un vīna pielietā vakarā Toskānā vai sālītā Portugāles pludmalē, vai ielas malā, kas neraisa pat niecīgāko romantikas tvīksmi, pār mums nolaidīsies rožaina varavīksne, skanēs peruāņu flautas un brīnums būs noticis. Un tad bez darba, kurā kafijas paužu vietā jāņem vemšanas pauzes, bez slapstīšanās un slēpšanās trīs mēnešu garumā audzēšu punci. Tad jau vasara, kurā tikai atpūta, prieks, zeķīšu tamborēšana un obligātā literatūra, kas mani padarīs par supergrūtnieci, un – voilā, esam trīs, plāns izpildīts! Busiņdzīve pagājusi, vasara sen aizgājusi, pusotrs gads aizritējis, un plāns nav pavirzījies ne grama. Plānošana liekot Dievam smieties, tāpēc tagad sirdīgi cenšamies neplānot. Toties runā, ka vizualizēšana ļaujot nonākt pie mērķa, tāpēc ik pa laikam atļaujos uzburt rožainas ainiņas. Sacerēšanās padara vilšanos par 32,4% dziļāku, tādēļ mēģinu necerēt. Bet cerība mirstot pēdējā, tā nu... Tā nu cenšamies mazāk censties un vairāk ļaut sev būt, domāt un just, kā nu sanāk. Jo šis stāsts jau sen nav par pareizi-nepareizi, bet izdzīvošanu.
Ir pagājis krietni vairāk nekā gads, kopš cenšamies pievilināt bērniņu. No sākuma paļāvāmies uz veselības mācībās ietramdīto “sekss bez izsargāšanās = grūtniecība”. Šī pieeja sevi neattaisnoja, un saprotot, ka esam pārsnieguši latiņu “vidējais laiks, kad cilvēki mūsu vecumā ieņem bērnu”, pievērsāmies tai lietai nopietnāk. Sākām medīt ovulāciju. Aplikācija saka, ka esot jāķeras pie lietas, jo iespēja palikt stāvoklī palielinājusies līdz galvu reibinošiem 10,7%. Šādu daudzsološu iespēju palaist garām nebūtu prāta darbs, tāpat kā 14,6%, 26,2% un kur nu vēl 32%, tad atkal 21,3% un 7,8%, pirms prognozes strauji nokrītas uz 2,9% un augstāk nekāpj līdz nākamajam mēnesim. Nedēļa vētraina seksa starp diviem jauniem, skaistiem, mīlošiem cilvēkiem skan kā ainiņa no ideālās pasaules, ne? Bet vai nu neesam nemaz tik jauni, vai skaisti, vai traucē prognožu %, kas, gribi vai ne, saglabājas pakausī un zemapziņā, taču ne vienu reizi vien šo mēnešu laikā izskanējis: “Nu, saņemamies!” un “Kas jādara, jādara”. Bezizmēra pateicība vīram par humora izjūtu, seksīgumu un spēju vienmēr būt kaujas gatavībā, bet viens ir skaidrs – sekss pēc grafika nav ilgtermiņa plāns mīlošām attiecībām. Tā nu mēs to pēc kādiem 8 mēnešiem cītīga darba atmetām. Ar dakterītes atļauju, citādi laikam neuzdrošinātos. Un tad atkal atsākām, samazinot mērķus līdz 3 dakteres noteiktām dienām un papildinot arsenālu ar piņķerīgu zāļu lietošanas grafiku, kas ietver arī špricēšanu sev vēderā. Kas, kā zināms, ir burvīga priekšspēle. Katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet, tādēļ arī vīra kungs devās pie dakteriem un uz analīzēm. Poliklīnikā, kur jānodod spermas analīzes, pretēji filmās redzamajam, īpaša vieta ar krāšņiem video materiāliem un klusinātu gaismu nebija pieejama. Arī mājas patālu, tādēļ nācās vien, kā sak', pašam ņemt to lietu savās rokās turpat WC un, sniedzot medmāsiņai vēl siltu trauciņu, apgalvot, ka materiāls esot ievākts pirms 30, ne 3 minūtēm.
Pēc smiekliem nāk asaras, pēc baltajām pelītēm – melnās, un ar nešpetnu uzticību pēc dienām, kas cikla aplikācija iezīmētas zilas, nāk sarkanās. Kad loterijas balvas vietā ieraugi uzrakstu “mēģini vēlreiz!”, jūties vīlies. Kad to pašu saredzi asiņainās biksītēs, jūties vīlusies. Milzīgi, sāpīgi vīlusies, dusmīga, bēdīga un ar melno caurumu saules pinuma vietā. Sēdi uz poda benzīntanka tualetē, asaras birst un birst, fonā PINK kā salkanā ainā no seriāla dzied “You gotta get up and try, and try, and try”, un tas viss ir tik muļķīgi, ka jāsmejas caur puņķiem un asarām. Tad ir atkal cits mēnesis, izejat pusdienu pārtraukumā un, atkal satiekoties ar šo vilšanos, spēj vien iekārties vīram ap kaklu, jo nostāvēt kājās nav spēka un nav arī jēgas. Un saņemties iet atpakaļ uz darbu, sakopt melnās pandas acis, pietūkušo snuķi, savākt seju un miesu, un sirdi šķiet neiespējami. Bet ir iespējami. Nākas būt iespējami. Nākamais mēnesis. Un nākamais. Un nākamais. Un atceries, kā tas ir, raudāt balsī. Kā ir šķukstēt, līdz sāk trūkt elpas. Izdomā miljoniem iemeslu, kāpēc vēl joprojām nesanāk, kāpēc nav un nav. Tāpēc, ka par daudz par to domā. Tāpēc, ka kaut kur zemapziņas septītajā pagrabstāvā varbūt neesi gatava. Tāpēc, ka negatavo ēst. Tāpēc, ka karma. Tāpēc, ka pirms 10 gadiem lūdzies, kaut nebūtu stāvoklī. Tāpēc, ka satraucies. Tāpēc, ka guli uz āderēm. Tāpēc, ka izlaidāt to vienu no ovulācijas dienām. Tāpēc, ka draudzenes mamma teica, lai nemuļķojies un dzer šampanieti, jo neesi taču stāvoklī. Tāpēc, ka neēd zivis. Tāpēc, ka ēd gaļu. Tāpēc, ka strādā radošu darbu un tajā iztērē visu radītspēju. Tāpēc, ka neesi pacietīga. Tāpēc, ka nemāki cept pankūkas. Tāpēc, ka par daudz gribi. Tāpēc, ka par maz gribi. Tāpēc, ka nevalkā garus svārkus. Tāpēc, ka esi slikta, slikta, slikta sieviete. Slikts cilvēks. Nepareizs cilvēks.
Dažkārt šķiet tik jocīgi un absurdi, ka ar to ir jātiek galā. Tu nespēj paveikt ko tādu, ko no tevis prasa ne vien paša griba, bet arī apkārtējie un sabiedrība, un ko it kā pienāktos spēt katram, bet tev arī nav dota iespēja izpaust savas bēdas, saņemt atbalstu vai vismaz nesaņemt bakstījienu ar pirkstu brūcē. Ja cilvēkam traumētas kājas un viņš – kaut pagaidām, bet bez izmaiņu garantijas,– nespēj staigāt, vai bieži būtu jādzird: un Tu nemaz negribi pastaigāties?, kad kļūsi vecāks, staigāt būs grūtāk, labāk staigā, kamēr jauns!, mēs tā gaidām, kad arī Tu beidzot staigāsi! Un, ka viss, kas Tev ir vajadzīgs, ir ATSLĀBT un NEDOMĀT, un tad viss notiks pats no sevis! Un es arī kādreiz 2 nedēļas nevarēju pastaigāt, jo salauzu kāju, bet tad piedzēros un aizmirsos, un atsāku staigāt! Slava Dievam un apkārtējiem, ka mums šī tipa frāzes nav jādzird bieži. Varbūt tāpēc, ka mūsu tuvajiem sirds un prāts īstajās vietās, varbūt tāpēc, ka nekaunoties esam atbildējuši, ka cenšamies, ka jau strādājam pie šī jautājuma, ka tas, izrādās, nav tik viegli. Un tad ir otra puse. Klusēšana. Bet tā ir labāka par tirdīšanu, tāpēc paldies par to. Lai gan reižu pa reizei tā vēlētos, kaut cilvēki spētu cilvēcīgi, atklāti un cieņpilni sarunāties par auglības traucējumiem tāpat kā par citiem traucējumiem. Par tiem citiem gan mēs arī īsti nemākam runāt, ne? Tikai tagad parādās pa kādam, kas atļaujas runāt un sarunāties par lietām, ko mūsu kultūrā ierasts turēt veļasgrozā.
Lai ķepurotos tālāk no lipīgiem melnajiem caurumiem un bezcerības, kas pieaug ar katru mēnesi, mums palēnām ir izstrādājies izdzīvošanas komplektiņš. Viena no jaudīgākajām lietām tajā ir ļaušana sev būt. Nestūķēt savas izjūtas, jūtas un domas kastītēs, kurās tām šobrīd nav vietas. Skumt, kad skumji. Satraukties, kad satraucies. Nesatraukties par satraukšanos, jo nav pierādīts, ka tas ietekmētu auglību. Kas ir atvieglojums, jo kurš gan ir sācis domāt vai satraukties mazāk, zinot vai dzirdot, ka tā vajadzētu? Manam tētim ir teiciens “negremdēties sūdā”. Neskan ne smalki, ne patīkami, varbūt tāpēc ļauj noskurināties un meklēt izeju. Dienā, kad atkal sākas negribētas mēnešreizes, atļaut sev visu, kas ienāk prātā. Uzlikt sev 10 minūšu satraukšanās un izraudāšanās, un sevis šaustīšanas limitu, un pēc šīm 10 minūtēm ieplānot kādu ģeķīgu sevis palutināšanu. Atmest rakāšanos informācijā par bērniņu ieņemšanu, sabiedēt sevi, ka drīz (drīzdrīzdrīz), kad būs bēbis, viņš prom neies nekad, un šī ir pēdējā iespēja lasīt pa grāmatai nedēļā, dzīvot lēni, būt kopā visciešāk – un izbaudīt visu to. Jo, lai nu kā, mēs riktīgi mīlam savu dzīvi. Mums kā krietniem rīcības cilvēkiem palīdz pārnest uzmanību no izjūtām uz darbību. Mūsu daktere katra cikla sākumā izstrādā precīzu plānu, ko un kā darīsim līdz nākamajam, bet ne tālāk. Un saka: “Kad nesāksies mēnešreizes”, nevis “Ja nesāksies mēnešreizes”, kas ir medus ausīm un balzams dvēselei. Ļaut sev pāris mēnešus atpūsties ir reti veselīga doma. Pāris mēneši, kad neatvērt aplikāciju, neskaitīt dienas un mīlēties tikai tāpēc, ka sakārojās. Nenosodīt sevi par sajūtu, ka čomiņu paziņojumi par bēbīšiem ir teju kā fizisks belziens, bet neattiecināt arī citu situāciju uz savu. Uztvert paziņu punčus un draugu bēbjus atsvešināti, uzbūvēt dambjus starp viņiem un saviem “kāpēc?” Bērni (visticamāk) nav tāds viens ierobežots krājums, kas tiek godīgi sadalīts starp tiem, kas cenšas vai grib visļotāk – tāpēc lai dzīvo prieks par citiem, kā priecātos par sevi! Atbildēt nepieklājīgi atklāti uz jautājumiem, tā izvairoties no tiem nākotnē vai nonākot citā komunikācijas līmenī. Atrast, ar ko dalīt bēdu. Un spītīgi ticēt no dziļākajām iekšām, ka viss notiek precīzi tā, kā tam ir jānotiek, un jau pavisam drīz pār šo nodaļu mūsu dzīvē slīdēs saulriets un titri. Gudru sirdi mums visiem!