Vēstule cīņubiedrenei rindā pēc bērna
Hei, mīļā!
Neatļaušos būt tik augstprātīga, lai teiktu, ka zinu, ko un kā Tu jūti un piedzīvo, bet ceru, ka mani vārdi ļaus justies mazliet saprastākai, spēcīgākai, drošākai, mazliet ne-tik-vienai. Varbūt manā nepabeigtajā ceļā būs norādes, kas Tavējo padarīs kaut knipucīti vieglāku. Varbūt ne. Varbūt šī vēstule ir vienīgi man pašai. Arī tad ir vērts.
Neauglība*. Stulbs vārds, ne? Tāds galējs un absolūti noliedzošs. Auglības traucējumi? Aizkavējusies rinda pēc bērna? Nespēja pildīt pavēli “Audziet un vairojieties”? Zemes iedzīvotāju daudzuma regulācijas kampaņa? Lai kā to sauktu, arī mēs teju 2,5 gadus apzināti un cītīgi cenšamies nomakšķerēt savu bēbīti. Pirms gada pavisam atklāti, izplājot sirdi plakanu un caurspīdīgu, dalījos par tēmu vai nebūtu laiks bērniem? un savās sajūtās – kā tas ir, būt tiem, kas pie bērniņa netiek un netiek. Jau tad, kad lietas tika nosauktas vārdā, tās zaudēja daļu riebīgi postošā spēka. Kad sāku saņemt Instagram vēstules no neapstrīdami un nenoliedzami jaukām, viedām, spēcīgām, mīlošām un visādos veidos skaistām sievietēm, kas dalījās tajā pašā bēdā, sievietēm, kas ir gan centušās, gan atslābušas, gan braukušas ceļojumos, gan gājušas pie slaveniem dakteriem un tantītēm – darījušas visu un jebko, bijušas visādas un jebkādas – manī arvien spēcīgāk radās pārliecība – neauglība nav viņu vaina. Un, ja tā nav viņu vaina, tā nav arī manējā. Ja tā nav manējā, tā nav arī Tava. Šīs vēstules radīja pamatīgu plaisu vientulības, nesapratnes un vainas izjūtas kupolā, ko neauglība rada. Un pa šo plaisu palēnām atgriezās mīlestība pret sevi. Skaisti, vai ne? Skaistāk par jūru saulrietā un kaķēnu ķepiņām, tāpēc jau rakstu Tev. Pagājis vēl viens gads. Gads, kurā ne diena nav pagājusi nedomājot par šo jautājumu. Gads ar bedrēm, pilnām iekšējo monstru. Gads ar absolūtu bezcerību un cerības atgūšanu. Gads, pēc kura ir, ko teikt.
Pirmais, ko Tev sacīšu – negaidi no sevis adekvātu reakciju neadekvātā situācijā. Jā, lielākoties mums nākas uzlikt uz sejas smaidus un doties dzīvē, it kā iekšā neplosītos nelabvēlīgas prognozes. Vienu dienu dusmu viesulis, citās bezcerības sasalums, vēl kādā pirmie bālganie cerību asni un bailes no salnas. Bet šī nav normālība. Šī ir izdzīvošanas situācija. Ir pētījumi, kas liecina, ka puse no apjautātajām sievietām neauglību izjutušas kā skumjāko un uztraucošāko notikumu savā dzīvē. Kādā citā secināts, ka sievietes, kuras skārusi neauglība, ir līdzīgā trauksmes un depresijas līmenī kā tie, kas atkopjas pēc sirdstriekas vai onkoloģiskām saslimšanām. Šoks, sēras, depresīvi noskaņojumi, dusmas, trauksme, pazemināta pašapziņa – tā ir tikai daļa no zinātniski objektīvi pierādīta sajūtu kokteiļa, ko neauglība sajauc mūsos. Kā Tu domā, mana mīļā kokteiļglāze, vai ir taisnīgi un pamatoti no sevis prasīt ikdienišķu rīcību? Nepārejošu mieru, pārliecību, līdzsvaru? Apsveikumus lielajiem grūtnieču punčiem bez triepiena skaudības? Nezūdošu cerību un ticību, mēnesi pēc mēneša satiekot vilšanos? Tavas emocijas, Tavas rīcības, kurās Tu nepazīsti sevi, Tavas domas, kas kļuvušas par mocītājām – tā neesi Tu. Tā ir daļa Tevis. Daļa, kam jāpārdzīvo un jāizdzīvo.
Dārgā mana, nekāda “kuš, kuš, neraudi!” Ir ok, ka nav ok. Tu drīksti just sāpes, dusmas, vilšanos, aizvainojumu, bezpalīdzību, niknumu, skumjas, skaudību, netaisnības un pāridarījuma sajūtu. Kādu laiku biju iekritusi pozitīvās domāšanas, manifestēšanas un vizualizēšanas slazdā. Tu jau zini, kā tas strādā – domā par vēlamo kā par esošo, spilgti iedomājies un izjūti emocijas, ko sajutīsi, kad sapnis būs sasniegts. Un ļauj, lai vilšanās izsmērē Tevi ar seju pa asfaltu un vismaz četriem elles lokiem, kad realitāte ir kļuvusi neapstrīdama. Nopurinies, kreveļainiem pirkstiem sagrābsti rožainās iedomu brilles un stutē atpakaļ uz nobrāztā deguna. Un atkārto. Un atkārto. Un atkārto. Līdz man pietika. Vilšanās kļuva arvien dziļāka, bet cerības – arvien sāpīgākas. Kam tas ir izdevīgi? Tu esi cilvēks un katra no Tavām emocijām ir ne vien atļauta, bet arī vērtīga. Kārtīga izkaukšanās tā, ka puņķis līdz zodam un acis pārvēršas sārtos pelmenīšos, savvaļā palaists niknums, kas noliek robežas tur, kur tām jābūt, atbruņojoša bezpalīdzības sajūta – varbūt ir laiks pamēģināt, ko tās Tev var dot? Nevaru solīt, vai tas līdzēs justies vieglāk Tev, bet pati esmu pierādījums, ka tad, kad šīs emocijas beidz stūķēt katlā zem vāciņa, krietni mazinās spiediens un sprādzienbīstamība. Tad, kad beidzu apspiest “negatīvās” emocijas – runāju par tām, ļāvu sev tās izjust un par tām domāt – tās MILZĪGOS apmēros samazinājās. Tiešām neticamos. Un deva vietu priekam, kādu nebiju izjutusi tik sen, ka neatcerējos, kā tas ir, tik ilgi būt priecīgam. Manam prātam šis šķiet jocīgi, bet #truestory.
Lai ko Tu darītu – ja tas Tev palīdz, tas ir labs. Es pati tradicionālās medicīnas klāstu papildinu ar latvietim raksturīgu palīgspēku asorti. Regulāras lūgšanas, neretas meditācijas, reižu pa reizei kāds pirts vai citādāks rituāls. Šiem palīgiem manā ceļā ir vismaz 3 lomas. Pirmā – rutīnas izvandīšana. Mūsu misijas “Bēbītis” plāns ir skaudri skaidrs un nemainīgs – zāles A, ginekoloģes apmeklējums, zāles B, ovulācijas tests, sexytime, zāles C, menstruācijas. Un sākam no gala, un tā gadiem. Ar laiku šis cikls kļūst šizofrēnisks un šķietami nepārraujams, un rutīnas dažādošana rada atbalsta punktus, pie kā pieturēties, lai nejustos kā murgā, kas atkārtojas un atkārtojas. Otrā loma – jauna veida cerība. Esot jābūt trakam, lai darītu vienu un to pašu un gaidītu atšķirīgu rezultātu. Medicīnā gan varbūt ir cits skatījums uz šo, bet jauni paņēmieni kaut cerību līmenī paver jaunas iespējas. Varbūt šis nostrādās? Trešā loma – es vismaz kaut ko daru. Braucu, stāstu, veicu, mēģinu. Nejūtos tik bezpalīdzīga. Tāpēc ticu un jūtu, ka pat bez paša vēlamākā rezultāta tas man palīdz. Varbūt Tev palīdz justies labāk sīkas māņticības, lielas ticības, aizmiršanās darbos vai gremdēšanās nākotnes plānos, Pinterest bērnistaba vai 2m distance no jebkuras sarunas par bērniem. Lai kas tas būtu, Tev nav jāattaisnojas ne veselā saprāta, ne zinātnes, ne citu, ne sevis priekšā. Ja tas nedara pāri citiem, bet palīdz Tev, tas der.
Kad Tu vairāk nevari – Tu nevari. Mēs esam spēcīgas, sīkstas, spītīgas. Mēs varam sakost zobus, likt bēdu zem akmeņa un vēl uzdziedāt, kad kāds skatās, bet pienāk brīdis, kad ar pašas spēkiem ir par maz. Arī man pienāca punkts, kad pašu vairāk nepārliecināja “esmu spēcīga latvju sieviete un tikšu galā”. Vilku vai nevilku sevi aiz matiem no tā purva laukā, bet vismaz pāris reižu mēnesī attapos uz grīdas hiperventilējusies, tirpstošām rokām šūpojoties turp un atpakaļ un skaitot ačgārnu mantru “esnevarunevarunevarunevaru” kā īstens panikas lēkmju iemiesojums. Laikam jāsaka – kā jau īstens panikas lēkmju iemiesojums. Tad nu devos pie psihoterapeites. Tautā runā, ka tagad jau visi stilīgie tā darot. Ja tā, tad turu īkšķus, lai šī mode izkonkurē ne treniņtērpus kā ikdienas apģērbu vien – es tiešām novēlu visiem un Tev, mīļā draudzene, izbaudīt vieglumu, kas pārņem, kad ikdienā atvēli vietu un laiku tikai savām emocijām. Vietu, kur būt tikai un vienīgi sevis dēļ, sevis labad. Vietu jūtām, izjūtām, sāpēm, puņķiem un asarām. Mācību negaidīt, ka Tavi vārdi, domas vai emocijas sniegs risinājumu, būs solis pretim mērķim un saulainajai tālei, bet ļaut sev vienkārši būt. Iespēju aizķert aiz astes sen iekapsulējušos draņķus, kas neapzināti indē tagadni, bet kuru spēks zūd, līdzko tie izvilkti apziņā un nosaukti vārdā. Sapratni, ka jautājums "Kā tas Tev liek justies?" dod atļauju justies, just. Un justies tā, kā varbūt nešķita loģiski. Atklāsmes par to, kas Tev ir vajadzīgs un kā to paprasīt. Atelpu no bezcerības, vainas, skumjām un bezpalīdzības. Vērtību un pašuztveres inventarizāciju. Atcerēšanos, cik brīvs cilvēks var justies. Protams, arī terapijā Tu pati esi tā, kas sevi velk ārā no purva. Taču ir kāds, kas palīdz saprast, kurā virzienā un kā labāk vilkt. Kopš dodos uz terapiju, esmu satikusies ar 2 nieka panikiņām un vienu mazu “es nevaru” lēkmi. Varbūt tāpēc, ka zinu – es drīkstu nevarēt. Un Tu tāpat.
Es nesolu, ka kļūs vieglāk. Es nezinu, vai kļūs vieglāk. Es nezinu, vai Tu sasniegsi tik bieži dzirdēto pavērsiena punktu “tad mēs samierinājāmies”. Es nezinu, vai to sasniegšu es un vai gribu to sasniegt. Bet es zinu, ka šis ceļš cauri neauglībai vienmēr būs daļa no manis. Šaubās par savu varēšanu. Pārliecībā par iekšējo krampi. Neuzticībā savam ķermenim. Dzīvības kā banāli patiesa brīnuma izpratnē. Aizvainotībā uz savu prātu. Cikla kā piecu pirkstu pārzināšanā. Bailēs no mēnešreizēm. Bailēs no grūtniecības testiem. Bailēs cerēt. Savu dziļumu un tumsu iepazīšanā. Nespējā paļauties. Mūsu daktere, kuru es pamatīgi cienu un mazliet mīlu, minēja, ka kāda paciente, kas pēc vairāku gadu cīniņiem ar neauglību nupat tapusi stāvoklī, esot tik aizdomīga un bailīga, ka jājautājot – vai viņa vispār priecājas? Un es kā žņaudzēju vēderā jūtu, cik ļoti tuvu saprotu šo sievieti. Būšana starp tiem 8-12% pasaules iedzīvotāju, kas brien cauri neauglības diagnozei pamatīgi maina mūsu skatu uz pasauli un sevi. Bet, hei, draudziņ! Tu izbridīsi. Mēs izbridīsim.
Mīlestībā, Madara
*Pasaules Veselības organizācija par pareizāko uzskata diagnozes „neauglība” lietošanu, ja grūtniecība neiestājas pēc 12 mēnešus ilgiem mēģinājumiem – regulāras dzimumdzīves bez izsargāšanās.